Ihara Saikaku: Stāsts par dārzeņu tirgotāja meitas kvēlo mīlestību (2)
2006. gada 25. janvārī, plkst. 18:11
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Ihara Saikaku. Pieci stāsti par piecām sievietēm, kas mīlēja mīlēties. - Rīga: Valters un Rapa, 2005
II. Pirmais pavasara pērkons, kas izdzen zemes virspusē tārpus, kādam kungam norauj gurnu apsēju
Kādā vēlā vakarā, kad sīka pavasara lietus lāses saplūda ar baltajām rasas pērlītēm uz plaukstošo vītolu zariem, no Janagiharas vītolu ielejas ieradās cilvēks, kas ar nesavaldīgo dauzīšanos pie svētnīcas ārdurvīm izcēla no piecpadsmitās dienas dziļa pusnakts miega visu garīdznieku saimi.
Pajautājuši, kas par lietu, svētie tēvi saņēma atbildi: «Rīsu tirgonis Hačidzaemons, kas ilgu laiku sirga ar dažādām kaitēm, šajā novakarē aizgājis viņsaulē. Ģimene sen bija sagatavojusies šādam pavērsienam un ļoti vēlas, lai nelaiķa izvadīšana uz nomales kapiem notiktu jau šonakt.»
Nekādi iebildumi netika izteikti, jo tāds jau ir svēto tēvu pienākums, un visi svētnīcā esošie daudzie garīdznieki, negaidot, kad debesis noskaidrosies, ar lietussargiem rokās devās bēru gājienā.
Svētnīcā palika tikai septiņdesmit gadu veca virēja, pavisam jauniņš novicis, kam bija apritējuši divpadsmit, varbūt trīspadsmit gadi, un ruds suns. Priežu zaros skumji šalkoja vējš. Brīdi pa brīdim nodimdēja pirmā pērkona dārdi, kas lika visiem bailīgi sarauties. Vecā ķēkša, lai aizraidītu pērkonu, izkaisīja nevārītas pupas, ko ļaunu garu aizgaiņāšanai mēdz izsvaidīt pavasara priekšvakarā, un pati paslēpās bēniņu istabelē.
Osiči māte, ļoti satraukusies par meitu, lika viņai aizsegties ar biezu vatētu virstērpu un piekodināja: «Kad stipri dārdēs, bāz ausis ciet!»
Osiči, kā jau sieviešu kārtas būtne, bija bezgala bailīga, tomēr loloja slēptu cerību. Diez vai kādā citā naktī būs vēl tik labvēlīgs brīdis, lai tiktos ar Kičisaburō kungu. «Kāpēc gan ļaudis tā baidās no nieka pērkona? Es taču varēju sadegt ugunsgrēka liesmās, tādēļ tagad vairs nav ko bīties!»
Pārējās svētnīcā paslēpušās sievietes, dzirdot jauniņās meitenes bramanīgo valodu, tik vien kā zobgalīgi pasmējās par viņu.
Dziļā naktī visi nemanot grima saldā miegā. Krākšana sāka spēkoties ar skaņām, kas izcēlās, lietus lāsēm pilot no dzegām. Kad visapkārt iestājās klusums un caur slēģu spraugām blāvi iespīdēja mēness, Osiči bez trokšņa izslīdēja no viesistabas, bet tūdaļ nodrebēja un sagrīļojās, jo bija aizķērusies aiz kāda ciešā miegā guļošā ciskas. Dūša saskrēja papēžos, sirds dauzījās kā traka, un meitene aiz šausmām vairs nespēja pat pačukstēt. Plaukstas salikusi kā lūgsnu skaitot, viņa par brīnumu atskārta — guļošais taču neliekas ne zinis par miega traucējumu. Ieskatījusies vērīgāk, Osiči pazina kalponi Umi, kas strādāja par virēju svētnīcas virtuvē. Osiči sadūšojās pārkāpt viņai pāri, bet sieviete ieķērās meitenes tērpa stērbelē un ļoti pārbiedēja viņu. Laikam grib atturēt mani no grēcīgā soļa — Osiči nodomāja, bet nekā tamlīdzīga — Ume viņai tikai iespieda rokā vairākas mīksta zīdpapīra lapiņas zināmām vajadzībām. Šķiet, ka arī viņai nerātnības nav svešas, — un, pārvarējusi satraukumu, Osiči devās palūkot, kas notiek galvenā priestera dzīvojamajā telpā, bet bija ļoti sarūgtināta, neredzēdama tur guļam savu iemīļoto. Skumīga viņa aizgāja uz virtuvi, bet tur atkal nomodā bija vecā ķēkša, kas bubināja zem deguna: «Šonakt nu gan pelēm ir brīva vaļa!»
Jocīgi izskatījās, ka tik vēlā nakts stundā viņa tur rokās sojas mērcē novārītas sītake sēnes, tik smalku ēdiena piedevu kā eļļā apceptu stērķeli un maisiņu ar arorūtu. Noliekot ēdienus, virēja pamanīja Osiči.
«Kičisaburō kunga guļamvieta meklējama tajā šaurajā istabiņā, kur viņš atpūšas kopā ar jauniņo klostera brāli,» viņa sirsnīgi paskaidroja un draudzīgi uzsita meitenei uz pleca. Osiči nebija cerējusi sagaidīt no večas šādu izpratni un nožēloja, ka tā, būdama tik attapīga, par savu darbavietu izvēlējusies svēto templi, bet tad, daudz neprātojot, atraisīja savu violetām stirniņām izrotāto jostu un devās norādītajā virzienā.
Bija laikam ap deviņiem vakarā. Kvēpināmā trauka zvaniņam nokrītot, kādu brīdi maigi skanēja atgādinājums — trauciņš tukšs1. Garīdznieka iesācēja pienākumos ietilpa vīraka iepildīšana traukā. Viņš tūdaļ arī piecēlās, sakārtoja zvana auklu, sabēra un atkal aizdedzināja kvēpināmās zāles, tad mazliet pakavējās altāra priekšā, bet tās dažas minūtes Osiči šķita kā vesela mūžība, jo viņa, nepacietības pārņemta, nespēja sagaidīt, kad beidzot varēs iekļūt guļamistabā. Pakļaujoties spējai ierosmei, viņa izlaida matus, savieba seju briesmīgā grimasē un melnajā tumsā draudīgi tuvojās novicim, bet viņš, kā to varēja gaidīt, Budas mācības iedvesmots, nemaz neizskatījās nobijies no meičas.
«Ja tu, jostu atraisījusi, uzdrošinies klimst apkārt, tas nozīmē, ka esi varen bezkaunīga palaidne, tādēļ nekavējoties pazūdi no manām acīm, bet, ja vēlies kļūt par mūsu priestera kundzi, būs jāsagaida viņa atgriešanās,» viņš teica ar stingru, bezbailīgu skatienu.
Osiči mazliet apjuka, tomēr vēl ciešāk pietuvojās novicim: «Es tikai gribēju apskatīt tevi gultā...»
Jauneklis iesmējās: «Tu taču gribēji iegūt Kičisaburō, vai ne tā? Mēs nupat kā abi gulējām, kājas pretī salikuši. Un te, lūk, ir pierādījums!» Viņš pacēla virs galvas garīdznieka vatētā tērpa piedurknes. No tām vēl plūda patīkama, vāja smarža, ko Osiči tūdaļ pazina, — balto krizantēmu vīraks.
Meitene sarāvās.
«Nē, es vairs nevaru kavēties!» Un viņa grasījās doties atpakaļ uz savu guļamtelpu.
«Klau, Osiči, tu taču esi atnākusi patīkami pavadīt laiciņu?» puiša vārdos skanēja biedinājums.
Meitene satraucās vēl vairāk: «Es nopirkšu visu, ko tava sirds vēlas, tikai ciet klusu!»
«Tādā gadījumā astoņdesmit monu skaidrā naudā, Macubajas spēļu kāršu kavu un piecus saldo pupiņu pīrādziņus no Asakusas našķu bodes. Tas ir viss, ko es gribētu no šīs pasaules!»
«To ir viegli nokārtot. Saņemsi visu jau rīt!» Osiči stingri nosolījās.
Garīdznieks, atlaidies garšļaukus, gandarīts pusmiegā vairākas reizes atkārtoja: «Jau rīt no rīta es saņemšu trīs kārotās lietas. Jā, tās noteikti būs manās rokās!»
Tālāk Osiči rīkojās, kā sirds vēlēja, — pielīda pie aizmigušā Kičisaburō un, nesakot ne vārda, baudkāri, cieši viņam piekļāvās. Puisis pamodās, nodrebēja un aizsedza galvu ar platajām naktskrekla piedurkņu malām, taču Osiči tūdaļ pamanījās tās noraut nost.
«Jums nevajadzētu tādā veidā sajaukt matus!» viņa uzbāzīgi rūpējās.
«Man vēl tikai sešpadsmit...» Kičisaburō čukstēja, zaudējis pašpaļāvību.
«Arī man ir tikpat...» Osiči mierināja.
«Bet man ir bail no vecākiem!» Kičisaburō nepiekāpās.
«Man arī ir bail no viņiem...» meitene piebalsoja.
Nevainīgajiem mīlniekiem lāgā neveicās. Galu galā abiem sāka birt asaras, viņi tā arī nenoskaidroja savas attiecības. Tad pēkšņi pašās lietusgāzes beigās nogranda apdullinošs pērkona dārdiens.
«Vai, cik drausmīgi!» ievaidējās Osiči un vēl ciešāk pieglaudās puisim. Un tad mīlas rotaļa notika tā, kā tai bija jānotiek.
«Tavas rokas un kājas ir tik vēsas!» pukojās Kičisaburō un cieši, cieši apskāva meiteni.
Osiči uzmeta lūpu: «Man šķita, ka jūs, sūtot tās kaismīgās vēstules, ļoti vēlējāties mani. Bet kas ir vainīgs pie tā, ka mana miesa kļuvusi tik auksta?»
Kaislīgi apkampusi puisi, viņa atkal ļāvās jūtu uzplūdam. Vēlāk, viens otru apseguši ar tērpu platajām piedurknēm, lai nosvīdušos ķermeņus nepārņemtu auksti drebuļi, abi apņēmās uz mūžu saglabāt savu mīlestību.
Neilgi pirms rītausmas no Janakas puses atskanēja tempļa zvanu skaņas un spēcīgas rīteņa brāzmas salīgoja Fukiages dzelzs koku birzi.
«Ak, cik žēl, cik žēl! Nepaspējām lāgā sasildīt mūsu guļvietu, kad jau jāšķiras. Bet pasaule ir gana plaša, vai tiešām kaut kur neatrodas tāda zeme, kur nakts ilgst visu diennakti?»
Tā bija veltīga cerība, kas nespēja sniegt ne mazāko mierinājumu. Vēl vairāk abu sirdis sarūgtināja Osiči māte, kas pēkšņi nostājās viņu acu priekšā, meklējot no guļvietas pazudušo meitu. Māte aizveda meiteni prom, bet Kičisaburō krita izmisumā kā sendienu Narihira, kad jods lietainā naktī nolaupīja un vienā paņēmienā aprija viņa mīļoto. Toties jauniņais garīdznieks nebija piemirsis Osiči vakar vakarā doto solījumu.
«Ja tu neiedosi man tās trīs mantiņas, tad es visiem atklāšu, kas te notika pagājušajā naktī!» Māte panāca atpakaļ un teica: «Es nenojaušu, par ko tiek runāts, bet, ja Osiči jums kaut ko ir apsolījusi, es galvoju, ka tas nonāks jūsu rokās.» Un abas tūdaļ devās prom. Draiskulīgajai meitai līdz pēdējam sīkumam vajadzēja izstāstīt mātei visu, kas bija noticis. Kundze vairāk nekā pati meita centās izvairīties no iespējamām nepatikšanām, tādēļ pirmais, ko viņa darīja nākamajā rītā, — devās pa bodītēm pēc garīdzniekam apsolītajiem nieciņiem.
________________
1 Rituāla traukā kvēpināja sasmalcinātu vīraku. Kad tas izdega, piestiprinātais zvaniņš nokrita.
No japāņu valodas tulkojis Edgars Katajs.
