Proza

Vilis Kasims: Lielbritānijas lietoto grāmatu veikalu apmeklētāju tipoloģija

Grāmatas salīdzinājumā ar cilvēkiem ir garlaicīgas. Tāpēc es turos cieši pie tām un tagad Londonas apkaimē vadu lietoto grāmatu veikalu. Ja sagribas asas izjūtas, vienmēr varu aizslēpties aiz plauktiem, uzcelt papīra fortu un sākt nepiedienīgi novērot pircējus, lai izdarītu tālejošus, faktiem nepamatotus secinājumus. Šādā veidā man izdevies nošķirt astoņus galvenos apmeklētāju tipus.

1. Kolekcionāri

Lielākā daļa vienkāršo cilvēku (t.i., tā daļa sabiedrības, kas nelasa kultūras un patstāvīgās domas portālus) grāmatveikalus apmeklē, vajadzības spiesti. Rietumu sabiedrībā spiedīgākā vajadzība ir kolekcionēšana.

Manuprāt, lielākā daļa kolekcionāru nemaz nemāk lasīt. Viņiem vienkārši patīk skatīties uz skaistiem plauktiem, vēlams, saskaņotās krāsās. Tāpēc viņi – parasti tie ir pusmūža kungi ar neordināru pārliecību par higiēnas un viņu izvēlētā hobija nozīmi ikdienas dzīvē – pērk Ginesa rekordu grāmatas, kartes, bērnības grāmatas, noteiktu gadu formastērpu īpatnību apkopojumus un pašpalīdzības grāmatas.

Ja pareizi saprotu, kolekcionējamās grāmatas vecākajām paaudzēm ir pokemonu vietā. Viņi tās krāj, apgreido un sūta asiņainās cīņās pret citu kolekcionāru krājumiem. Izdzīvos stiprākais, vienīgais 1956. gada "Collins" taureņu grāmatas pirmizdevuma īpašnieks. Jūtat, kā asinis sāk riņķot straujāk? Pastmarkas ne tuvumā nestāv.

2. Apsēstie

Atšķirībā no kolekcionāriem dažādu tēmu fanātiķi grāmatas patiešām lasa, turklāt dara to tik pamatīgi, ka Austroungārijas impērijas formastērpus tagad pārzina labāk par tradicionālajām ģimenes vērtībām. Piemērs nav no gaisa grābts: viens no regulārajiem pircējiem nesen pastāstīja, ka ir atradis septiņdesmitajos gados Ungārijā izdotu grāmatu par šo tēmu. To viņš bija meklējis 25 gadus, bet tad atklāja, ka draugs ir paguvis pirmais. Pēc tam es uzzināju krietni vairāk par Austroungārijas impērijas formastērpiem, nekā jebkad būtu gribējis. Atceros tikai to, ka militārās vēstures grāmatas jāslēpj zem veikalā iegādātā piena un maizes, lai var sievai nemelojot teikt, ka izgāji nopirkt pārtiku. Pieņemu, ka pēc tam jāieslēdzas darbistabā un jāglāsta karavīru zīmējumi, līdz iestājas nakts un sieva ar bērniem aiziet gulēt.

Šāda apsēstība var būt mazliet apnicīga līdzcilvēkiem, taču var būt saprotama: pieminētais vīrietis, piemēram, ir pensionēts militārists. Otrā grupas spektra galā ir sazvērestības teoriju cienītāji un citplanētiešu meklētāji. Viens no viņiem pēdējoreiz nopirka grāmatu par "X-failiem", jo nekā cita jauna par marsiešiem mums nebija, un viņš nosprieda, ka arī televīzijas pieredze var palīdzēt meklējumos. Vai varbūt viņš domāja, ka tā ir dokumentāla pārraide. Kas to lai zina.

3. Mīlīgas večiņas

Viņas lasa asiņainus krimiķus un kaislīgu skatienu pilnus dāmu romānus. Krimiķus, protams, lasa visi, taču viņas izceļas ar īpašu interesi un zināšanām par žanra asiņaināko un negantāko galu. Sūdzības par garlaicību grāmatā "Ducis dunču slepkavas izrautajā sirdī" ir daudz biežākas par bezjēdzīgās vardarbības nosodīšanu. Kā saka viņas pašas, interese par žanru lielākoties saistīta ar ilgajiem bezmiega cīniņiem, pēc kuriem pat avīžu ziņas vairs nešķiet pietiekami asas.

Maigāki raksturi glābiņu meklē viegli erotiskā literatūrā. Šeit īpaši interesants ir lasītāju sociālais nošķīrums. Labdzimušās dāmas parasti lasa vienkārši romantiskas grāmatas – varbūt pat ar kādu psiholoģiskās attīstības pavedienu –, kamēr smagi nostrādājušās sievietes biežāk izvēlas atpūsties, lasot krietni atklātākus romānus ar daudzsološiem nosaukumiem: "Biljonāra atraitnes jaunā mīlestība", "Akušiera pirmās darba dienas liktenīgā sieviete" utt. Cik sanācis tos pašķirstīt, aptuveni 90% teksta veido saldsērīgas nopūtas, daudznozīmīgi skatieni un skaistu, gudru, bagātu, galantu vīriešu apraksti.

4. Stilīgie jaunieši

Viņi grāmatveikalā nāk taisnā ceļā no "Tommy Hilfiger" reklāmām, vienmēr ķiķinošā pulkā. Tad grupiņa sapulcējas ap fantasy plauktiem un sāk apspriest Džordžu R. R. Martinu un skolas vai universitātes fantastiskos notikumus.

Mani joprojām nebeidz pārsteigt fantasy lasītāju auditorijas pārmaiņas. Vēl pirms dažiem gadiem tā bija tik ļoti nošķirta un savādi neveikla kopiena, ka pat es raustījos parādīties viņu laukā. Džordžu R. R. Martinu apsmēja arī tie fantasy fani, kas sarunas laikā spēja neskatīties uz savu kurpju purngaliem. Tagad miljons lappušu eposus jaunieši lasa mājupceļā no savas rokgrupas mēģinājumiem – un viņi ij nedomā spēlēt ne folkmūziku, ne progresīvo roku.

5. Nestilīgie jaunieši

Viņi grāmatveikalā nāk taisnā ceļā no mājām un tad vienatnē atgriežas atpakaļ, padusē turot kārtējo sacerējumu par kosmosa kuģu apšaudēm vai violetu kosmosa zirnekļu pārošanos. Šai ziņā nekas nav mainījies: zinātniskā fantastika joprojām ir autsaideru lauciņš. Viņi man ļauj ticēt pasaules nemainīgajai kārtībai.

Reizēm zinātnisko fantastiku uzmeklē arī citi. Daži no šiem (pseido)lasītājiem pat nenēsā brilles. Viņus interesē varbūt tikai Bredberijs, Azimovs, Benkss un jaunākās fantastikas filmas iedvesmas avots. Phe.

6. Pētnieki un skolotāji

Redzot kārtīgu un koptu pusmūža cilvēku brillēs, gribot negribot sažņaudzas sirds, jo, iespējams, viņš ies mājās sakniebtām lūpām un vilšanās pilnu sirdi, bet, iespējams, beidzot nopirks to grāmatu par svētdienas skolām Ziemeļanglijā no 1745. līdz 1812. gadam, kas skumji stāv plaukta stūrī jau kopš 1813. gada. Viņu vēlmes parasti ir tik skaidras un noteiktas, ka veiksmīgi atradumi visbiežāk ir nejauši. Citādi arī grūti, ja grāmatām jābūt noteikta gada noteiktam izdevumam, vēlams ar vienkrāsainu vāku un trīsdaļīgu nosaukumu. Retu reizi gan parādās maģistra vai doktora darba rakstītāji, kuri pagrābj visu, kas kaut attāli saistīts ar pētāmo tēmu. Par viņiem var tikai priecāties.

Kā pirmie, tā otrie pensijas vecumā lielākoties pārvēršas šarmantās, brīvās dāmās un kungos, kuriem patīk pļāpāt, jokot un lasīt klasiķus, jaunos literāros meistardarbus, populārzinātniskas grāmatas un izklaidējoši vēsturiskus aprakstus. Pārējie sēž mājās un raksta garas vēstules laikrakstiem, kurās sīki paskaidro, kāpēc rakstā kļūdaini pieminētais lidmašīnas pacelšanās ceļa garums licis atsaukt divdesmit gadus goda vietā turēto abonementu.

7. Viņu mācekļi un skolnieki

Beidzot esam tikuši pie mums visiem tuvajiem kalsnajiem, briļļainajiem, sakumpušajiem jauniešiem, kas sākuši ienīst literatūru, jo studijas to šķūrē galvā bez dzīves un lasīšanas pieredzes, toties ar pamatīgiem komentāriem simbolu un atsauču medību atvieglošanai. Viņi stundām ilgi apčamda savulaik iemīļoto Viljamu Folkneru un Tomasu Pinčonu, sapņodami par tālu nākotni, kurā viņiem būs laiks, nauda un iemesls pirkt ko citu bez 19. gadsimta franču romantisma avangardistu darbiem. Pat nauda no kabatas nāk tik negribīgi, ka parasti vai nu pilnībā izbirst uz grīdas, vai izslīd no pirkstiem acīmredzami nepilnīgā apjomā.

8. Cilvēki

Jā, arī visi iepriekšējie ir cilvēki, taču šie ir, nu, cilvēki. Viņi lasa Džeremiju Klārksonu, meklē interesantas, nocenotas kulinārijas grāmatas, sen iemīļotu un jaunatklātu autoru darbus, populārus krimiķus un trillerus, dārzniecības rokasgrāmatas un visu pārējo, kas var atvieglot ikdienas dzīvi. Lielākoties viņi nāk sestdienās, jo pārējā laikā strādā, iet uz sporta zāli, ķīvējās un mīlējās, gatavo pusdienas, pieskata bērnus – dzīvo, vienvārdsakot. Viņi labi smaržo, ar viņiem ir jauki pārmīt kādu vārdu un ļauties mānam, ka dzīve tomēr ļauj kādam izsprukt vismaz ārēji neskartam.

*             *             *

Kā redzams, apmeklētāju loks ir visnotaļ šaurs. No otras puses, ja atskaita suņus, kaķus un citus mājdzīvniekus, nekas daudz pāri vienalga nepaliek. Interesants šķiet vien divu grupu iztrūkums.

1. Latviešu literatūras interesenti

Tas tāpēc, ka tādi neeksistē. Tā nav sazvērestība, jo arī krievu literatūras cienītāju loks Londonā nepārsniedz divdesmit cilvēkus. Tulkotās grāmatas neviens nelasa principā. Pat imigranti lasa vai nu tautiešus oriģinālvalodā, vai angļu autorus. Atskaitot klasiķus, triju gadu laikā lietoto grāmatu veikalos esmu redzējis akurāt vienu krievu grāmatu – Peļevina "Šausmu ķiveri". Ļoti gribot, varētu pieskaitīt arī ukraiņu autora Andreja Kurkova pingvīnu grāmatas.

Fakti ir skaidri un daiļrunīgi: tulkotā literatūra Lielbritānijā veido 9% no visām izdotajām grāmatām. Tas ir tāds pats nišas tirgus kā erotiska zinātniskā fantastika vai monogrāfijas par vīngliemežiem. Intereses atzīšana par ko tādu iezīmē uz mūžu. Tāpēc pārdevēji par tulkojumiem prasa divkāršu cenu: vienīgie pircēji parasti ir fanātiķi un gatavi sponsorēt citādi nerentablo biznesu.

2. Rakstnieki

Iespējams, tas tāpēc, ka pēc skata nevienu vietējo autoru vienalga nespētu atpazīt. Ticamāka man tomēr šķiet iespēja, ka angļu rakstnieki ir daļēji mītiski radījumi – piemēram, kā vienradži vai āmurhaizivis. Viņi dzīvo kādā paralēlā visumā, sarunājas latīņu valodā, pārtiku iepērk internetā vai uzbur ar vārdu maģiju, un grāmatas nelasa principa pēc, lai nesabojātu sava dievišķā diktāta precizitāti. Vienīgais izņēmums ir tie saburzīta paskata indivīdi, kuri kautrīgi pienāk pie letes, apjautājas par pareizu laiku un atvadoties atklāj, ka nupat ir izdevuši alternatīvās vēstures grāmatu par Hitlera uzvaru un Zemes virsū izveidoto paradīzi un vēlas mums uzdāvināt divdesmit eksemplārus.

Īsto Patiesību par rakstniekiem uzzināju, pateicoties saviem darbiniekiem. No augšas pie viņiem bija tikusi kluso telefonu izkropļotā ziņa, ka arī es esmu rakstnieks. Tāpēc jau pirmajā dienā man palūdza iztulkot kādā grāmatā ierakstītu latīņu valodas izteikumu. Atzinos, ka to nezinu. "Ā," skanēja atbilde. "Es gan biju sapratis, ka tu esi rakstnieks..." Gandrīz fiziski sajutu prestiža kritumu. Visas cerības uz šo rakstu, kuru varētu izdrukāt un katras sarunas sākumā iestumt rokās, ar pirkstu parādīt uz savu vārdu un lepni pacelt zodu.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Daiga Bitēna  

    2013. gada 5. augustā, plkst. 20:16

    Viens no labākajiem rakstiem, ko esmu lasījusi par grāmatu lasītājiem. Sasmējos! Patika! :))

  • Klāss  

    2013. gada 19. martā, plkst. 11:41

    patīkami izklaidējošs gabals. par Black Books neiedomājos. toties ienāca prātā Orvela Aspidistra. tur arī šis motīvs figurē. protams, no citām pozīcijām...

  • Arvis Kolmanis  

    2013. gada 19. martā, plkst. 1:32

    Bibliofili.

  • Pauls Bankovskis  

    2013. gada 18. martā, plkst. 20:39

    Bet citādi - jauks "Black Books" nospiedums uz lappušu malām.

  • Pauls Bankovskis  

    2013. gada 18. martā, plkst. 20:38

    Kas ir "biljons"?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Vīns ir nemitīgs pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • 2014. gada 10. februārī, plkst. 7:02

    Ivars Ījabs: Nu tad – par stabilitāti (3)

    Raugoties objektīvi, Latvija, svinot 25 gadadienu "Baltijas ceļam", iekšpolitikā ir sasniegusi zināmu stabilitāti, un jauno vēlēšanu rezultāti mums nekādu pastaro tiesu nenesīs.

  • 2013. gada 29. novembrī, plkst. 7:11

    Reinis Tukišs: Mēs bijām jauni, aroganti un neiecietīgi (6)

    Atzīmējot interneta žurnāla "Satori" desmit gadu jubileju, mēs uzrunājām vienu no tā dibinātājiem – Reini Tukišu, kurš ar saviem draugiem 2003. gadā uzsāka procesu, kas novedis līdz tam, kas "Satori" ir šobrīd.

  • 2016. gada 22. janvārī, plkst. 6:16

    Svens Kuzmins: Starp lāsītēm, starp lāsītēm!

    Ja Latvijā ir kaut viens rakstnieks, kurš šo (un vispār jebkuru) tēmu var atrisināt godpilni un bez asarām, tad tas ir Juris Zvirgzdiņš. Un šeit es paziņošu, ka šis romāns manas cerības pilnā mērā attaisnoja.

  • 2015. gada 25. novembrī, plkst. 6:10

    Pauls Bankovskis: Neko es nezinu

    Visspilgtāk atmiņā iespiedies vakars, par kuru nākamajā rītā atgādināja slikta pašsajūta un miglains priekšstats par tā noslēgumu, bet no atmiņas pilnībā būs pagaisuši daudzi citi droši vien brīnišķīgi vakari.

  • 2013. gada 25. novembrī, plkst. 7:11

    Bez vārdiem (1)

    Šajās dienās ir lasīts tik daudz sāpju, izmisuma, bezpalīdzīgu dusmu un baiļu, taču aizvien vēl trūkst vārdu, lai pateiktu ko tādu, kas spētu mierināt cilvēkus, kuri zaudējuši tuviniekus. Un mūs visus – kas ieraudzījuši nāvi, tik tuvu pienākušu līdzās.

  • 2015. gada 30. oktobrī, plkst. 8:19

    Helga Tormane: Zaļie āboli (1)

    Līne apēda kādus četrus zaļus ābolus, vairāk nevarēja, jo bija jābrauc uz upi. Līdz upei Līnes vēders jau bija piepūties kā bundziņas, ar velosipēdu braukt kļuva arvien grūtāk.

  • 2012. gada 26. septembrī, plkst. 8:09

    Elmārs Seņkovs: Ko es darītu bez skatītājiem?

    Vienīgais, kas visus kopīgi saista, ir emocionālas lietas - lietas, kas visus skar vienādi: emocijas, mīlestība, naids. Tas visiem ir kopīgs. Un to jaunieši saprot.

  • 2013. gada 2. jūlijā, plkst. 8:07

    Liene Brizga-Kalniņa: Kā es mācījos stāstīt bērniem pasakas

    Amerikā, kurā ir arī profesionāli stāstnieki un to asociācijas, pastāv stāstīšanas grupas, kurās vecāki kopīgi apgūst spēju pašiem sacerēt pasakas, veidot naratīvus, lai varētu tos stāstīt bērniem, tā veidojot ar viņiem ciešāku un tuvāku kontaktu.



Kultūras Ministrija
vkkf