Domas

Baiba Petrenko: Telefons sievietei

Aktrisei un cilvēktiesību aktīvistei Andželīnai Džolijai uz muguras ir tetovējums Know your rights (Zini savas tiesības). Kad to pirmo reizi uzzināju, tas likās smieklīgs un diezgan muļķīgs. Toreiz arī Rietumu mediji par šo maznozīmīgo faktu vīpsnāja. Brīnījos, kāpēc viņa izvēlējusies uz savas ādas "iemūžināt" politisku paziņojumu, nevis ko personisku. Laikam ejot, sapratu, ka "tiesības" nav tikai politisks jēdziens, tas pirmkārt ir ļoti personisks, individuāls koncepts. Zināt savas tiesības ir nepieciešams priekšnosacījums, lai attīstītu personības iekšējo brīvību un pašpietiekamību. Tas neattiecas tikai uz pamata tiesībām – dzīvību, veselību, brīvību –, bet arī uz trauslākām un grūti tveramākām cilvēka tiesībām, tādām kā pašnoteikšanās, domas un izpausmes brīvība.

Džolijas aicinājumu zināt savas tiesības es uzlūkoju kā aicinājumu ieskatīties sevī, mēģināt atšķetināt uzskatus par sevi no uzskatiem par to, kādam tev vajadzētu būt, caur to tapt brīvākam. Tas ir grūti izdarāms divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā gan jebkurš indivīds droši var apgalvot, ka viņa domas un uzskati ir viņa paša radīti, nevis no sabiedrības aizgūti, kur novilkt robežu starp pirmo un otro? Otrkārt, kā attīstīt domas un izvēles brīvību apstākļos, kur konsekventi tiek kultivēti vispārinoši stereotipi? Ja pirmās grūtības labāk atstāt apziņas un psihes pētnieku kompetencē, tad otrās ir katra cilvēka ikdienas sastāvdaļa.

Domājot par sieviešu tiesībām, man gribas domāt nevis par par kādas īpašas sabiedrības grupas tiesībām, bet par cilvēktiesībām to plašākajā kontekstā. Sieviešu tiesības nav specifiskas tiesības, kas nepieciešamas personām ar XX hromosomām, bet gan vispārējas cilvēktiesības, kuras dažādu iemeslu dēļ sievietēm tiek liegtas. Kultūrās, kurās sievietes tiek uzskatītas par otršķirīgiem sabiedrības locekļiem, joprojām ir aktuāla cīņa par pamattiesībām, kamēr mūsdienu feminisma uzdevums Rietumos ir sarežģītāks. Vēlēšanu tiesības vai privilēģijas nēsāt bikses ir izkarotas, bet kā ar tiesībām netikt stūķētam stereotipu maisos?

Sievišķībai tiek piedēvēti visdažādākie atribūti, kam nav nekāda sakara ar būšanu sievietei. Tos var redzēt katru dienu – uz ielas, internetā, dzīvē. Četras no piecām mazām meitenītēm ir ieģērbtas rozā mētelīšos, cepurītēs vai vismaz zeķbiksēs. Jo tā taču ir meiteņu krāsa, vai ne? Sārtos toņos, ar ziedu vītnēm aptīts telefons reklāmas plakātos vēstī, ka ir "radīts viņai". Kā gan citādi reklamēt produktu sievietei, ja ne ar puķītēm? Starp citu, kāpēc sievietēm ir nepieciešams īpašs telefons? Vai tas nozīmē, ka visi iepriekšējie telefoni bija domāti vīriešiem? Sieviešu žurnāli sastāv no viena saturīga, pētnieciska raksta un desmit rakstiem par tēmu, kā sadzīvot ar vīrieti vai sievišķīgāk ģērbties (kleitās un augstpapēžu kurpēs, protams). Mans priekšnieks kā pašu par sevi saprotamu pieņem faktu, ka man patīk iepirkties, un netic, ja apgalvoju pretējo, jo esmu sieviete. Varētu domāt, ka tā ir tikai pie mums – tāpēc, ka mēs vēl neesam tikuši līdz citu valstu vienlīdzības līmenim. Taču arī liberālajos Rietumos dažādu veidu stereotipi ir dziļi iesakņojušies. Atliek palasīt, piemēram, Tvitera kontu @everydaysexism, lai atrastu kaudzēm iepriekšminētajiem līdzīgus piemērus. Prātā aizķēries gadījums ar kādas mazas meitenes skolas uzdevumu, kur stabiņos jāsaraksta zēnu, meiteņu un abu kopīgas nodarbošanās, doti piemēri – riteņbraukšana, futbols, spēlēšanās ar lellēm. Mazā meitene visas nodarbošanās bija pierakstījusi stabiņā "abi", par ko saņēma sliktu atzīmi. Tik absurdi, ka jāsmejas, vai ne?

Viens no lielākajiem pārpratumiem, kas saistīts ar sievišķības stereotipu apkarošanu, ir uzskats, ka iebildumi ir vērsti pret pašiem atribūtiem, nevis vispārinājumiem, kuros šie atribūti ir pielietoti. Kāds varētu dusmīgi teikt, ka neviena nav spiesta ģērbt rozā kleitas, pirkt puķainu telefonu vai sēdēt mājās ar bērniem. Tomēr nevar noliegt, ka vienlaikus citas iespējas – karjeras izvirzīšana par prioritāti vai tik banāls piemērs kā īsi mati – tiek atzītas par nesievišķīgām alternatīvām, tādējādi nošķirot īstās, pareizās sievietes no neīstajām.

Zināms, mūžvecie uzskati par dzimumlomu strikto sadalījumu nav maināmi piecās minūtēs. Gadsimtiem ilgi meitenes bērnībā ir lasījušas pasakas, kurās galvenās varones dzīves uzdevums ir kļūt par sievu princim. Uzzinot, ka tas nebūt nav vienīgais pareizais veids, kā iekārtot savu dzīvi, daļa sieviešu jūt atvieglojumu, bet daļa, iespējams, vilšanos. Es piederu pie tām, kas ir pateicīgas feminismam par atziņu, ka "pašpuikas" uzvedība, par kuru tiku kaunināta bērnībā, nebija nekas slikts vai nepareizs. Es vienkārši biju cakainā kleitiņā ietērpta meitiņa, kas ar puikām kāpa kokos.

Man patīk, kādus rotājumus Rīgas pilsētvidē par godu 8. martam ir izvietojusi pašvaldība – latviešu vecmeistaru gleznu reprodukcijas, kurās attēlotas sievietes. Gaumīgi. To nevar teikt par reklāmu ķīpām, kas aicina sievietes "iepriecināt svētkos" ar smaržām, skropstu tušām vai rotaslietām. Ironiski, bet vēl vairāk likumsakarīgi – svētku diena, kas sākotnēji radusies kā sieviešu tiesību un sufrāžu popularizējoša, ik gadu atgriežas pie sievietes priekšmetizācijas – uzsverot rotājuma un virtuves kombaina funkcijas.

Tas, ka pasaule kopš bērnības meitenēm mēģina iestāstīt, ka rozā krāsa (vai puķītes, vai kucēni, vai kūciņas) ir sievišķīga, pēc būtības ir analoģisks pašnoteikšanās ierobežojums kā, piemēram, piespiedu laulība. Protams, piespiedu laulības noziedzīgā daba ir acīmredzamāka, kamēr dažādu simbolu uzspiešana ir netveramāka un tāpēc grūtāk apkarojama. Taču tās abas ierobežo sievietes tiesības izvēlēties savu ceļu. Gan kļūt par pētnieci Antarktikā, gan braukt motokrosā, gan dejot, gan būt mājsaimniecei un audzināt pulciņu bērnu – tās visas ir vienlīdz labas izvēles sievietei. Un nevienam nebūtu jāšķiro, kura no tām ir sievietei vairāk piemērota, bet cita – mazāk. Rozā telefons var kādai patikt, citai nepatikt, bet tas nav sievišķīgs, tas ir vienkārši... rozā. Krāsai vai puķītēm nebūtu jābūt sievišķības apzīmētājiem. Kultivējot stereotipus, tiek kultivēti ar sevi neapmierināti cilvēki, dzīvojoši ierobežojumos, kurus ne vienmēr paši apzinās. Nav pareiza un nepareiza veida, kā būt sievietei.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Tāks  

    2014. gada 10. februārī, plkst. 15:08

    stereotips nenokrīt no zila gaisa. Esmu redzējis, ka nopietna feministe, kam ar rozā krāsu nav nekādas tuvības, tomēr iemīlēšanās un bērnkopības laikā uz šo pavilkās. Ja mēs padomājam, ar ko šī krāsa mums asociējas (maigumu, bērnišķību, koša - ar vieglprātīgu baudīšanu), un vislabāk - izjūtam to, tad kļūst skaidrs, kāpēc tāds stereotips dzīvo. Un galīgi nav tā, ka šī krāsa nav sievišķīga, jo vismaz pagaidām, kamēr vīriešu kritiskā masa nav kļuvusi dziļi jūtoša, mēs šo rozīguma kvalitāti varam tomēr asociēt ar sievišķo

  • provinciāle  

    2013. gada 21. martā, plkst. 11:43

    Par nodarbju šķirošanu zēnu un meiteņu nodarbēs - piekrītu, nesmuks, skarbs šovinisma piemērs. Tam, ka reklāmu vide tiražē kaitinošu, virspusēju sievietes tēlu - pilnībā piekrītu.

    Par rozā cakām, nagu lakām un tamlīdzīgi - godīgi sakot šādas jūsu runas mani aizvaino. Šo rakstu lasot, man rodas sajūta, ka ja vēlos vilkt īsus svārkus, papēžus, krāsot zilas acis un rozā lūpas, tad ar mani kaut kas nav kārtībā. Jūs un jūsu domu biedrenes sievietes mani nosodīs un nicinās. Un par to, ka patīk iepirkties, pieklājīgā sabiedrībā vispār labāk nerunāt! Tas sen vairs nav stils. Lai gan jociīgi, ka šefs netic - daudziem šī nodarbe tiešām riebj.
    Koša ilustrācija feminisma problēmai - tas tā pat kā šovinisms aizraujas ar ārējo. Īstena vienlīdzība būs tad, kad visi vienādi cienīs gan sievieti kedās bez kosmētikas, gan balinātu blondīni ar milzu silikona kūtīm, gela nagiem un rozā kleitu. Un, kad tas pats tiks attiecināts uz vīrieti. Tad varēsim runāt par patiesu vienlīdzību, kad ne tikai reklāmu veidotāji, bet arī mēs pašas - sievietes un feministes, skatīsimies tālāk par ārējo cilvēkos.
    Esmu par to, lai sieviete varētu būt, kāda vēlas - dabiska vai izskaistinājusies - bet cienīta jebklurā gadījumā.

  • dzimmijs13  

    2013. gada 11. martā, plkst. 7:19

    "viņa domas un uzskati ir viņa paša radīti, nevis no sabiedrības aizgūti," - nu bet nav taču vispār iespējami kāda mītiska individuāla "paša", no apkārtējās sabiedrības pilnīgi neatkarīgi uzskati. Arī "sabiedrības vairākumam" it kā neatbilstoši uzskati ir kādas sabiedrības daļas kultivēti uzskati.
    Tā arī, vai tikai "es nevados pēc stereotipiem" automātiski nav kārtējā stereotipa radīšana. Proti, šajā gadījumā - sieviete, kurai patīk rozā telefons, ir "stereotipiem pakļauta", tālāk iznāk ka ja melnās drēbēs, tad "dumpiniece", vēl piemēram ja pašas tamborētā, dažādu krāsu jaciņā, kaut kāda uztamborēta "pankūka" uz galvas un kājās raibas bikses ar šekumu līdz par papēžiem - tad neatkarīgi domājoša māksliniece.
    Vieni vienīgi stereotipi, no tiem neizbēgt.

  • aijaaija  

    2013. gada 10. martā, plkst. 11:15

    jā, man arī uzkrita tās telefonu reklāmas. es NEKAD nepirktu telefonu ar kaut kādām rozā puķītēm, bēee. nez kuram idiotam kaut ko tādu var iebarot.

  • medai  

    2013. gada 9. martā, plkst. 15:53

    Man atkal nepatīk domes reklāmas. Nepatīk, ka tagad visas šīs gleznas ir pabāztas zem kaut kāda stulba 8.marta reklāmas. Labāk patiktu, ka atzītu, ka nav bijuši spējīgi nodrošināt laicigu muzeja remontu un tagad šī ir kompensācija un karāsies uz visiem stūriem regulāri, nevis tikai viņiem tīkamos svētkos. Un karāsies ar labi izlasāmiem mākslinieku vārdiem un lielu mākslas muzeja simboliku, nevis sveicieniem kaut kādos pārprastos svētkos.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Vīns ir nemitīgs pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • 2013. gada 27. martā, plkst. 7:03

    Olga Procevska: Labā krieva uzvedības kodekss (61)

    Šo vienkāršo noteikumu cēlais mērķis ir līdz minimumam samazināt konfliktu un asu diskusiju iespējamību, garantēt stabilitāti un palielināt visu iesaistīto pušu komfortu.

  • 2014. gada 30. oktobrī, plkst. 6:10

    Uldis Balodis: Arhitekta nav

    Kāpēc sabiedrība tik bieži nepieņem jaunu un vērienīgu publisko ēku būvniecības projektus? Vai arhitekts gūst gandarījumu no sava projekta realizācijas, ja viņam ir jāņem vērā visas klienta vēlmes?

  • 2015. gada 11. jūnijā, plkst. 6:06

    Krista Teivāne: Savaldzinātie (3)

    Dienu pēc izstādes "Provansas valdzinājums" atklāšanas, cilvēku rinda pie mākslas muzeja "Rīgas birža" nama stiepjas vismaz 50 metrus ārpus lielajām parādes durvīm.

  • 2013. gada 17. janvārī, plkst. 9:01

    Reinis Lazda: Cīruļi un pūces

    Cieš gan tie, kas ceļas agri, gan tie, kam patīk pagulēt ilgāk. Svarīgākās ekonomiskās aktivitātes notiek dienas pirmajā pusē, tā sodot pūces, savukārt visa interesantā dzīves daļa (tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot) norit vakaros.

  • 2015. gada 25. septembrī, plkst. 6:09

    Kristiāna Kārkliņa: Atpakaļgaita (1)

    Arlabunakti, Lielie un Mīļie!
    Arlabunakti, Mazie un Sarūgušie!
    Arlabunakti, tālumā rietošā resnā Pasaule, Arlabunakti!

  • 2017. gada 10. februārī, plkst. 5:12

    Anete Konste: Plikpauris (8)

    Nu, un tad es kļuvu par politiķi un nēsāju matus zirgastē. Tobrīd man vairs galīgi ne par ko nebija vienalga. Varbūt vienīgi par matiem.

  • 2016. gada 10. decembrī, plkst. 6:00

    Performance: Trešās klases līmeņa iestudējums par Latvijas dzejas kopainas viskontrastējošākajām iezīmēm

    Piedāvājam noskatīties jauno dzejnieku performanci, kas tika izpildīta grāmatžurnāla "Satori" Nr. 1 atvēršanas vakarā Kaņepes Kultūras centrā.

  • 2015. gada 16. novembrī, plkst. 8:26

    "Drakoni debesīs": Aino Pervika

    Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi "Drakoni debesīs" 2015. gada 24. jūlijā Jaunajā Rīgas teātrī. Tulkotāja Maima Grīnberga lasa igauņu rakstieces Aino Pervikas stāstu "Drakoni svešumā".



Kultūras Ministrija
vkkf