Domas

Pauls Bankovskis: Izskatās, ka nekas nenotiek

Ir bijušas visādas filmas par rakstniekiem – ne viena vien par Šekspīru, par Virdžīniju Vulfu un Airisu Mērdoku, par Trūmenu Kapoti un Ernestu Hemingveju, par Sergeju Jeseņinu un Fjodoru Dostojevski, pat par Raini. Parasti tās vieno kāds kopīgs trūkums.

Tas ir trūkums, kura apjoms (ja vien trūkumu būtu iespējams kaut kā izmērīt) ir pat vēl krietni vien lielāks nekā līdzīga vaina, kas mēdz piemeklē filmas par matemātiķiem, fiziķiem vai, Dies’ pas’, filozofiem.

Filmām par trīs pēdējo jomu pārstāvjiem parasti vēl kaut kā var līdzēt dažādas blakus tēmas – teiksim, garīga slimība, kā "Brīnišķīgajā prātā" vai balagāniski abstrakta ākstīšanās (Džārmena "Vitgenšteins").

Turklāt rakstnieki nav tik pieprasīta profesija kā ārsti. (Vai esat kādreiz lidmašīnā dzirdējis kādu iekliedzamies – vai salonā ir kāds rakstnieks? Lūk, lūk!) Un laikam tāpēc arī seriālu par rakstnieku sūri grūto ikdienu ir krietni vien mazāk. Pat ja rakstnieka galvā norisinās vēl traģiskāki un aizraujošāki notikumi nekā neatliekamās medicīniskās palīdzības uzņemšanas nodaļā, tos ir grūti parādīt uz ekrāna.

Līdz ar to parasti rakstnieki filmās tiek padarīti par stereotipiskiem leļļiem, kas nodarbojas ar daudz dažādām interesantām lietām, par kaut ko pārdzīvo, par kaut ko cieš, pin intrigas, lieto apreibinošas vielas, dzen sevi postā, iekuļas azartspēļu parādos, krīt politiskā nežēlastībā, ceļo pa eksotiskām zemēm u.tml., un tad – ne no šā, ne no tā reizēm pagadās jau iznākusi grāmata. Vai arī negadās, un tad atkal ir iemesls ciest un darīt visu iepriekš uzskaitīto.

Jo, būsim godīgi, parasti ar viņiem nekas īpašas ievērības cienīgs nenotiek. Tad nu vienīgais, uz ko šādi "filmu rakstnieki" spējīgi, ir sapņaina vēršanās datorradītā 19. gadsimta Parīzes ainavā pa sava nožēlojamā bēniņu dzīvoklīša logu, smagas nopūtas par nepieejamo mīlu un rakstāmmašīnas paklabināšana (vai dziedāšana visam tam piedevām, kā to darīja Makgregora atveidotais literāts Lurmana "Mulenrūžā").

Uz šīm pārdomām mani pamudināja ne vien nupat piešķirtie Amerikas Kinoakadēmijas "Oskari", bet arī šim notikumam pieskaņota Rodžera Rozenberga eseja "Kā jums tīk", kas publicēta "The New York Times Book Review" 24. februāra numurā.

"Rakstniekiem patīk skatīties filmas par sevi. Tās nodrošina mūs ar kaut ko, ko darīt," viņš raksta, taču jau nopietnākā tonī piebilst: "Tas, ko filmas nerāda mūs darām, ir pati rakstīšana. Komponistus rāda komponējam, jo mēs varam noklausīties viņu domu gājienus filmas skaņu celiņā. Gleznotājus rāda gleznojam, jo ikviens var patiešām redzēt mākslas darba tapšanas procesu. Kērkam Duglasam izdevās ļoti labs van Goga atveidojums. Eds Hariss tā satrokojās "Pollokā", ka pēc filmas noskatīšanās varēja rasties pat vēlme iegādāties kādu "Harisu". Taču rakstnieki tiek reti parādīti viņu darbu tapšanas procesā, ja vien neņem vērā Nikolsona varoni ar frāzi "tikai darbs, nekāda prieka" (All work and no play ir frāze, kuru atkal un atkal Džeka Nikolsona atveidotais un nenoliedzami trakais rakstnieks Džeks Torenss klabina uz rakstāmmašīnas Kubrika "Spīdēšanā" – P.B.) Es pieļauju, ka tajā, ar ko nodarbojamies, nav nekā vizuāli dramatiska, lai gan mēs spējam pamatīgi nogurt, virpinot un metot uz grīdas papīra lodītes vai visādi grozot galvu."

Tomēr uz visa šī bēdīgā fona Rodžers Rozenbergs (starp citu, pats būdams vairāku grāmatu autors) pamanās atrast vairākas apmierinošas vai viņam pat mīļas rakstniekiem tā vai citādi veltītas filmas.

Šajā tēmā man kaut kas šķita aizplīvuroti pazīstams, līdz sapratu, ka pagājušajā gadā arī man ir gadījies noskatīties pāris filmu, kurās, kā man šķitis, par rakstniekiem ir bijis kaut kas nedaudz vairāk par bezcerīgu ciešanu apdvestu smēķēšanu pie loga vai matu pluinīšanu pie rakstāmmašīnas.

Taisnību sakot, pirmā filma īsti nemaz nebija par rakstnieku – tās centrālais tēls ir kaprīza un nejauka "radio personība" Šeridans Vaitsaids (viņa lomā Montijs Vūlijs), un tā ir 1942. gadā uzņemtā amerikāņu komēdija "Cilvēks, kurš nāca uz vakariņām". Filmas sižets ir gaužām vienkāršs. Amerikas tūres laikā Vaitsaids tiek ielūgts vakariņās pie turīgas ģimenes, paslīd uz apledojošām kāpnītēm, sasitas, savārgst, tiek gādīgi izmitināts un jau nākamajā mirklī viesmīlīgajiem īpašniekiem pasludina, ka nams būs viņa "izbraukuma rezidence" visu Ziemassvētku laiku. Saprotams, tikt vaļā no viņa vairs nav iespējams.

Kaut gan Vaitsaida tēls, bez šaubām, ir "kariķēts", tajā pazīstamas izdarības un niķus vajadzētu saskatīt un pazīt ikvienam, kam bijusi darīšana ar tā dēvēto "radošo industriju" pārstāvjiem vai pašam gadījies par tādu citu acīs kļūt. Arī rakstnieki skaitās. Un, atzīšos, skatoties šo filmu, aizdomājos par to, kā gan tas nācies, ka vēl nav tapusi neviena komēdija par Raini.

Otra filma uzņemta 70 gadus vēlāk. Tā ir franču režisora Fransuā Ozona "Mājās" (Dans la maison), kas veidota pēc spāņu dramaturga Huana Mejorgas lugas "Zēns no pēdējā sola". Tas ir stāsts par kādreiz literāta ambīcijas perinājuša literatūras skolotāja un skolnieka attiecībām, par mēģinājumiem savas nepiepildītās cerības pārnest uz kādu citu, par sevi jaunāku, kā arī par rakstnieku mūžīgo vēlmi iejaukties pašu radīto varoņu likteņos. Tas tā, pavisam vienkāršā izklāstā. Taču filmā patiesi patīkami pārsteidza rakstītāju darbošanās, domu gājienu un apziņas stāvokļu atveidojums, pašu rakstīšanu kā fizisku darbību gandrīz nedemonstrējot.

Iespējams, arī jums atmiņā ir kāda filma vai filmas par rakstniekiem, kas šķiet par citām pārākas vai pat labas.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Jim Moriarty > aijaaija  

    2013. gada 2. martā, plkst. 12:02

    Jeez!:)

  • aijaaija  

    2013. gada 1. martā, plkst. 16:40

    Jim Moriarty, seriāla Californication varonis nebija nekāds reāls rakstnieks - alkoholiķis, viņš bija izdomāts tēls, patiesībā tāds rakstnieks, kādi gribētu būt visi - diendaris, kurš vienreiz bija uzrakstījis grāmatu un tapēc varēja baudīt lielisku dzīvi siltā un skaistā klimatā. Kad viņam aptrūkās naudas, izrādījās, ka brīnumainā kārtā tieši tajā brīdī viņa blogs ir nesis milzu peļņu. Protams, kas cits cilvēkam atlika no tādas dzīves kā nemitīgi dzert un staigāt pie vecenēm.

  • pepaze  

    2013. gada 1. martā, plkst. 15:10

    Homme qui aimait les femmes
    http://www.youtube.com/watch?v=ZaRB9FR8-UU
    The hours
    http://www.youtube.com/watch?v=QPeo4ZyK2X0
    Tamara Drewe
    http://www.youtube.com/watch?v=JUGSh3BMuaQ

  • Jim Moriarty  

    2013. gada 1. martā, plkst. 12:54

    Piekrītu JL- rakstnieki-alkoholiķi ir viena pretīga suga. Snobs Nabokovs,piemēram,man šķiet simts reizes interesantāks par Hemingveju vai,teiksim,Remarku.Toties par Nabokovu nekāds kīno nesanāktu.

  • JL  

    2013. gada 1. martā, plkst. 11:29

    aijaaija


    Piekrītu par Californication. Seriāla laikā varbūt piecas minūtes
    veltītas rakstīšanas procesam vai ar to saistītām lietām.

    Pārējais - garlaicīga seksošana, garlaicīgs alkoholisms.




Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2012. gada 30. oktobrī, plkst. 8:10

    Pauls Bankovskis: A huļi ļaunums? (51)

    Labs neviens īsti nepiedzimst. Tāpat kā nepiedzimst ļauns. Dažādu priekšnoteikumu iespaidā ļaunums, kā mēdz teikt, "var izlauzties" pat no šķietami vissirdsšķīstākajām personām.

  • 2014. gada 13. novembrī, plkst. 1:42

    Prozas lasījumu sarunas: Toms Kreicbergs

    Tuvojoties gadskārtējiem Prozas lasījumiem, mēs uzsākam sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Pirmais no viņiem - noslēpumainais latviešu rakstnieks, kas raksta angliski.

  • 2014. gada 8. oktobrī, plkst. 6:10

    Silvija Radzobe: Konflikts starp lugu un izrādi (3)

    Agnese Rutkēviča uzrakstījusi konsekventu absurda lugu, kas tikai maskējas šķietama reālisma formā. Un ir taču vienalga, vai viņa pati var vai nevar definēt sava darba estētisko formulu.

  • 2013. gada 22. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Ātrvārāmais katls (3)

    Atšķirībā no laikiem, kad cilvēki mira kā spaļi no slimībām un sērgām, vai mira no vecuma, nesasnieguši 30-40 gadu vecumu, mēs dzīvojam ilgi, pieveicam slimības, ceram uz saulainām vecumdienām un pensiju sistēmu.

  • 2013. gada 25. janvārī, plkst. 7:17

    Kaspars Valtmanis: Sliktās kārtis (3)

    Gan jau es kaut kā varēšu turpināt savu dzīvi arī bez burtiem. Vēl man paliks glāsti un smaids, tie man vienmēr ir patikuši daudz labāk nekā vārdi. Es glāstu viņu, un viņa glāsta man pretī, viss ir skaidrs, ne tā, kā tas bieži notiek ar vārdiem.

  • 2015. gada 21. augustā, plkst. 6:08

    Vilis Lācītis: Bitilāsana jeb govs poza (6)

    Nevajadzēja jaukt brendiju ar vīnu, nevajadzēja. Zināja taču. Var iet no vājākā uz stiprāko, bet nekad otrādi. Tagad nu sēdi un mokies. Resnais iestrebj vēl minerālīti cerībā, ka paliks labāk. Sūdīgi, bet ko lai dara?

  • 2012. gada 1. novembrī, plkst. 0:19

    Toms Ķencis: Sniegbaltītes divsimtgade (3)

    Īstenums jeb autentiskums Grimmu izpratnē attiecās vairāk uz stāstu saturu nekā to formu, valodas vai izteiksmes īpatnībām. Līdz ar to tika radīti savdabīgi tekstuāli hibrīdi.

  • 2015. gada 9. oktobrī, plkst. 8:10

    Santa Remere: Viss tik labi pazīstams

    Izrādās, ka līdz ar augošo "Bikibuku" sainīti, kuru ceļojot bijām vadājuši starp Eiropas pilsētām, mēs bijām līdzi veduši arī Eižena priekšstatus par pamatu, no kuras nāk un izriet viņa kultūra un valoda.



Kultūras Ministrija
vkkf