Anja Snellmane: Māte un suns (0)

2006. gada 15. janvārī, plkst. 23:35

Rubrika: Bibliotēka
Anja Snellmane. Māte un suns. Atēna, 2005

Reizēm Ahti gandrīz satrūkstas no domas, ka bijis precējies.

Precīzu kāzu dienas datumu viņš vairs neatceras. Patiešām. Tas bija trakajā gadā, trakā gada trakajā rudenī. Septembrī? Piepešs lēmums. Dzimtsarakstu nodaļā viņi bija piektdienā, pievakarē ar Finnpartner devās laikam taču uz Ālandu salām, nedēļas nogali nosvinēja, bet pirmdien bija kaut kāda dibināšanas sapulce. Kullervo visu nakti lasīja Nerudu un Hikmetu. No jūrām skaistākā nekuģota. Indijas kokvilnas kleitas. Vīraka nūjiņas. Indiāņu tirkīza rotas. Kādam bija Mao Sarkanā grāmata, ko Mēri noturēja par vārdnīcu. Nočukstēja: nez kurš ar tādu aizrautību rij vārdnīcas?

Sievas rokas pēdējā laikā, tās gan nāk prātā, pat pārlieku bieži. Briesmīgā ekzēma, kas sarkana un zvīņaina pletās aizvien augstāk. Roku iekšpuses, itin kā ar rīvi nobraucītas. Neskaidra vainas apziņa, kas pārņēma prātu ik reizi, paskatoties uz šīm rokām. Itin kā cauri Mēri ādai pamazām ārā lauztos viņu pakāpeniskā atsvešināšanās un atsalums.

Vai tu tici pašuzliesmošanai? Reiz Ahti bija jautājis amerikāņu kolēģis. Viņa šķirtā sieva bija uzliesmojusi dzīvojamā istabā atzveltnes krēslā, vakara ziepju operas vidū, un nekāds iemesls netika atrasts, lai gan visu pārmeklēja, izmantojot nozieguma vietas izpētes vislabāko arsenālu. Vīrietis bija cienīts zinātnieks, pēc notikušā tā izsists no sliedēm, ka aizgāja agrīnā pensijā no sava vadošā pētnieka amata.

Ko Ahti vīrietim bija atbildējis? Iesmējies? Samulsumā nokrekšķējies?

Atpakaļ pie Mēri: ekzēmas vissmagākajā periodā Mēri sāka lietot baltus kokvilnas cimdus, kas izskatījās gandrīz vēl šausmīgāk. Pustumšajā priekšnamā, pirtī, uz balkona tikai šur tur pazibošas baltas rokas. Performance, itin kā namā būtu apmeties pantomīmas mākslinieks vai kāds no Disneja tēliem.

Ziemsvētku vakarā, pēc vieglas sveču gaismā baudītas baltvīna un tītara maltītes Ahti apjauš, ka domā par bērniem un vienīgo mazbērnu. Viņi visi tieši tagad ir Olimpiakilē, pie ēdamistabas garā galda, sniedz apkārt šķīvjus pulksteņa rādītāju virzienā un pretēji. Paceļ glāzes, dzied pazīstamās Ziemsvētku dziesmas, drīz pārcelsies pie dzīvojamās istabas stikla galda, kafija un konfektes, atlaidīs jostas, komentēs dāvanas, skatīsies televizoru.

Ahti paskatās ārā pa logu. Mannas māte joprojām stāv uz ceļa, gaidot taksometru.

Kad Manna ar austiņām uz ausīm zviln burbuļvannā, Ahti zvana uz Olimpiakiles numuru, taču tas ir aizņemts.

Ja nu atbildēs Mēri? Agrāk Verejemeki Mēri vienmēr pacēla klausuli pirmā, mudīgā Mēri. Nez, no kurienes šis paradums? Mēri atbildēja un tad sauca pārējos. Bergmaņu dzīvoklis. Ahoi, vai te dzīvo tāds Reksa? Rīa, tev kaut kāds pusis! Ahti, zvana no ārzemēm! Nāc žigli!

Reizēm Ahti nosūtījis uz Titamari un Rīas mobilajiem tālruņiem mazus sveicieniņus un attēlus, taču meitas uz to nekad nereaģē.

Strīdi — ja Titamari daudzvārdīgos apvainojumu plūdus var nosaukt par strīdiem — vienmēr attiecās uz mātes pārtrūkušajām studijām un tēva trīspakāpju krāpniecisko plānu. Vispirms Ahti atrāva Mēri no bioloģijas studijām un atstāja mājās kopt bērnus, pēc tam atļāva Mēri atteikties no akadēmiskām studijām un iet uz Laborantu skolu, bet vēlāk solīja Mēri, ka pēc viņa zinātnieka karjeras nodrošināšanas būs Mēri kārta... un kā galu galā iznāca?

Pirmās apsūdzību gūzmas Titamari izvirda Mēri klātbūtnē, un Ahti apstulbis brīnījās, kāpēc Mēri neko nesaka. Kāpēc neprotestē, nenoliedz, nepaskaidro. Mēri taču nebija nekāda bezgribas būtne, kāpēc viņa nebija mainījusi notikumu gaitu, ja vēlējās turpināt studijas vai mainīt nozari. Pēc meitas uzbrukumiem Ahti vienmēr jutās mazliet izsists no sliedēm. Manna centās mierināt ar saviem līdzekļiem, bet Ahti vēlējās to izprātot pats sevī. Vai bērni pārspīlēja? Ko Mēri viņiem bija stāstījusi? Kāpēc Mēri nekad nebija runājusi par savām vēlmēm? Ahti šķita, ka bērni izturas tā, it kā māte būtu bijusi marionete, lupatu lelle, ko Ahti pēdējos gados tikai vazājis līdzi.

Tā taču nebija. Viņi vienkārši augdami nošķīrās. Noteikti ietekmēja arī Ahti jaunā firma. Stress, steiga, jauna atbildība un pienākumi. Satraukums un spriedze arī mājās.

Tieši tā: nemitīgas runas par orgasmu. Grāmatas uz Ahti kabineta galda, attēli datora monitorā, sesijas ar draugiem zinātniekiem pirtī.

Izvēlies reizēm kādu citu vārdu, Mēri dažkārt lūdza, drīzāk pagurusi nekā dusmīga. Kaut bērnu dēļ. Drīz viņi domās, ka visa pasaule griežas ap orgasmu.

Un vai tad negriežas? Ahti pavīpsnājis jautāja. Un pēc brīža piebilda: labi, turpmāk es mājās runāšu tikai par ordeņiem un ornamentiem.

Ahti no jauna uzklikšķina Mailisas un Antsu numuru. Joprojām aizņemts. Ahti zvana uz Rīas mobilo.

Savulaik Ahti bija jautājis Reko, vai arī dēls dzimšanas dienas dāvanā gribētu mobilo, bet puisis nevēlas būt tiklab ne Nokia, ne Nestlé vai McDonalds sulainis.

Ar Reko Ahti sen nav bijušas vīru runas. Visas sarunas — pēc gēnu manipulāciju riskiem un starptautiskās medicīnas rūpniecības — beidzas ar Mēri. Reko ir paradums atgādināt, ka mātei tomēr jau ir 56 gadi. Lai iegrieztu, vai, Ahti vēlāk prāto, viņš pats nedomā par to, ka viņam JAU ir nezciktur gadu. Reko muti neaizbāzīsi. Mazotnē zēns stostījās, un Ahti bieži lūdza pārējos pacietīgi nogaidīt, kamēr zēns izsprūda sakāmo līdz galam. Stostīšanās ar laiku beidzās, bet tad jau bija par vēlu cerēt, ka Reko ļaus runāšanas stafeti nodot kādam citam. Zēns bija pieradis izteikties.

Tū, tū, tū, Ahti skaļi saka un noliek klausuli.

Tieši tad tālrunis iezvanās.

Gribēju tikai apsveikt Ziemsvētkos, Kullervo saka, un pēc balss Ahti nojauš, ka jau pienākusi stipro dzērienu kārta. Kaut kur fonā skan White Christmas à la Endijs Viljamss. Vienīgā pareizā versija pēc Kullervo domām.

Atbildu ar to pašu, Ahti iesmejas un ieklausās skaņās no vannas istabas. Spriežot pēc ūdens šļakstēšanas, Manna vannā piecēlusies kājās. Pēc peldes viņa bieži apskata savu ķermeni spogulī, grozās, aptausta sevi. Ar īkšķi un rādītājpirkstu plikšķina sānos un uz gurniem neesošos taukus.

Manna zina savu tauku procentu. Ahti maigi brīdina: ka tik nenokrīt par zemu. No iedomas vien Ahti sajūt tirpoņu cirkšņos un ar roku pieskaras bikšu priekšai.

Kas jauns? Ahti jautā un cer, ka šobrīd nesekos gari ekskursi sieviešu jautājumos, un tie neseko, jo Kullervo ir tas pats zaķis, kas pēdējās sarunas reizē: dejotāja, vārdā Ornella.

Tagad Kullervo grib tikai paziņot, ka viņi ar Ornellu Ziemsvētkus aizvada Lapi, sēž mazā priedes namiņā starp kupenām, ēd jēru un dzer vīnu. Veiksmīga izvairīšanās no ģimeniskiem modeļiem, ne?

Kur ir tavi bērni? Ahti jautā un tūlīt nožēlo savu stulbo komentāru.

Kullervo izbrīnīts nokrekstas.

Mājās pie savām mātēm, droši vien, viņš čerkstīgi noskalda. Šajos Ziemsvētkos visiem nosūtīju kartītes. Bet tavējie?

Tajos pašos platuma grādos, Ahti iesmejas.

Viņš atceras viņus abus jaunībā braucam pa Kaivopuisto ar kāda paziņas Volgas kabrioletu. Karogs plīvoja aizmugurē, varbūt studentu kluba vai sarkanais — vai varbūt kāda garās apenes?

Lai veicas visos labajos centienos un tak jau arī ne tik labajos, vīrieši novēl viens otram.

Ahti noliek klausuli.

Kullervo savus pētījumus sauca par seismoloģiskajiem mērījumiem un pats sevi par seismologu, tāpēc Rīa un Reko savulaik domāja, ka seksoloģija un seismoloģija ir viens un tas pats.

Pēc dūkoņas Ahti secina, ka Manna žāvē matus. Ahti noliekas gultas vidū gaidīt un izliekas, ka lasa no Mannas dāvanā saņemto grāmatu — Hanibālu.

No Titamari Žermēnas Grīras Pārmaiņas.

Klasiska novecojošas sievietes grāmata, Titamari atzina, ja neesi lasījusi, tagad ir pēdējais laiks.

Saki, kā ir: vecmāmuļu bestsellers, Mēri domā un aplūko vāka fotogrāfiju ar bargā paskata rakstnieci. Kādos Ziemsvētkos Mēri no vecākās meitas saņēma Erikas Jongas Bailes no piecdesmit, ko pat nav uzdrošinājusies atvērt. Visas tās lielzobainās amerikāņu sievietes, Nensija Fraideja un Sjūzena Zontāga. Vai viņām visām bija jābūt nedēļas dienu uzvārdiem? Es laikam tomēr vairāk būšu Dorisas Dejas cilvēks, Mēri prāto. Que sera, sera.

Protams, pirmdzimtā meita grib tikai labu. Protams, Mēri ir ļoti priecīga par visām saņemtajām dāvanām. No Rīas roku darba sveces, no mātes Marimekko mājas kleita ar daudzām kabatām, tāda pati, kāda vienmēr bijusi pašai Mailisai. No Antsu tradicionālo ēdienu pavārgrāmata un no Reko roku krēms no Nāves jūras dūņām, dubultiepakojums. Mēri svārsta tūbiņas rokā un vannas istabā rūpīgi apošņā, pirms ieliek plauktā. Mēri deguns starp miljoniem molekulu spēj reģistrēt pat vienu atkritumu molekulu.

Sampo dārziņā uzzīmējis Mēri un Emmu Lintunenu. Suns iet pa priekšu un Mēri nopakaļ, abi plati smaida. Debesīs ir liela saule un zemē šur tur koši zilas peļķes, par zīmi tam, ka vēl nupat ir lijis, bet nu debesis ir bez mākoņiem. Sampo uzlīmējis zīmējumu uz papes, tad sagriezis gabaliņos un tad atkal salīmējis uz jaunas pamatnes. Tā ir papes mozaīka, Sampo izskaidro savu dāvanu.

Mēri rokās groza slēpošanas kūrorta karti.

Ziemeļu Himoss, Rietumu Himoss, Himosa piekraste, Himosa ieleja, mājiņa Lomahimos, viesnīca Himos.

Mēri negribot nāk smiekli. Kāda dzīves joma no viņas šķiet nokususi tāpat kā sniegs no šīs nogāzes pavasarī.

Un pēc tam jau nāk raudiens. Karte ir dažus gadus veca: Reko ir atzīmējis nobraucienu grūtības pakāpes, melnā augstākais līmenis (Reko), sarkanā vidējais līmenis (Rīa), zilā viegla (tēvs un Titamari), zaļā iesācējiem (māte un Sampo).

Nedēļu nogalēs Bergmaņi kopā brauca slēpot uz Helsinku tuvīnajiem kalniem. Karsts kakao, bērnu sarkanie vaigi, Ahti apsarmojušu bārdu, ar tumšām saules uzlikām virs brillēm, smejošu muti iet pakaļ grilētajām desiņām, alum un limonādei.

Mēri ir nopirkusi Reko jaunu sniegadēli, skaistu, gaiši zilu Head. Ar to Reko pašlaik traucas kaut kur tālu ziemeļos, dredi sarmā balti, un no ģimenes palikuši tikai krustiņi nogāžu kartē.Tātad

Tu varētu atnākt svētdien pa dienu, pirmdien pa dienu iet prom, ne ilgāk.

Atnākšu, atnākšu, Mēri saka, no problem, un jautā, vai drīkst ņemt līdzi Sampo, ja būs vajadzīgs. Protams, ja būs vajadzīgs, sieviete atbild tādā pašā tonī kā Mēri.

Mēri šķiet satraucoši, gandrīz kā dēka, uzturēties un gulēt svešā dzīvoklī.

Tā nu viņa stāsta Emmas saimniecei: pat miegazāles nav vajadzīgas, kad Emma guļ līdzās. Un ir jauki skatīties grafikas un gleznas, Mēri pati arī aizrāvusies ar gleznošanu. Tiesa, tas bija pasen.

Patiešām? Sieviete mazliet izbrīnīti pavīpsnā par Mēri entuziasmu un papurina biezos matus. Tad jau jauki.

Reizēm Mēri domā, vai sieviete viņu uzskata par mazliet tērētu, ka viņai ir laiks ņemties ar suni. Viņas ne reizi nav runājušas viena ar otra apsēdušās, bet vienmēr priekšnamā, stāvot uz virtuves sliekšņa, pa tālruni vai ar zīmīšu starpniecību. Par šķiršanos Mēri tomēr garāmejot ir ieminējusies, pat par bērniem kaut ko pastāstījusi. Lintu atceras redzējusi to garo puisi — viņa vārds laikam bija Reko — stiprinot pie stabiem kaut kādas kopijas.

Mēri ir nolēmusi, ka sievietei ir romāns, par ko viņa šādu vai tādu iemeslu dēļ negrib runāt. Zāļu pudelītes sieviete no galda aizvākusi, Mēri atceras tikai dažus nosaukumus, varbūt tās pieder sievietes mātei, kura, pēc viņas teiktā, pēdējā laikā bijusi nopietni slima.

Pieskatīt suni? Jaungada naktī? Rīa mazliet pabrīnās un stāsta, ka Sampo tēvs ar ģimeni atbrauks uz Taivaskallio šaut raķetes un ir solījis ņemt Sampo līdzi. Rīa priecājas jau tagad: viss vonītis paliks viņai. Vai viņa drīkst sarīkot kārtīgu šurumburumu, plīz?

Mēri dziļi nopūšas. Viņa saprot Rīas līksmības iemeslu, pirms nedēļas Rīa bija izstāstījusi mātei jaunumu: ak tā, viņa nemaz neesot stāvoklī, viltus trauksme.

Mēri gatavojas nebijušam gadumijas vakaram.

Viņa pērk sev kartupeļu čipsus un augļu limonādi, iepako tos, pidžamu, zobu birsti un pāris grāmatu nelielā sporta somā un dodas uz Čūskmāju jau svētdien priekšpusdienā.

Sieviete jau aizgājusi, Emma priekšnamā lec salto kā akrobāte un spalgi smilkst. Sieviete atstājusi Mēri uz virtuves galda lapiņu: biju veikalā, ēd un dzer, ko vēlies, jūties kā mājās! Laimīgu jauno gadu!

Mēri izliek savas mantas, pidžamu uz gultas, zobu birsti un ziedes vannas istabā un novieto kartupeļu čipšus un sāļos riekstiņus stikla kausos uz dzīvojamās istabas galda.

Pēcpusdienā Mēri un Emma veic garu pastaigu, un suņu nožogojumā Mēri Emmai sviež kociņu, līdz labajā plecā iemetas krika. Laternas stabs, žogs, ceļazīme, trokšņu barjeras mala, atkritumu konteinera sāns, iecienītie koku stumbri: mājupceļā vienmēr jāapstājas izlasīt tos pašus jaunumus.

Vakarā Emmu biedē no āra dzirdamie raķešu blīkšķi un svilpieni. Mēri viņu satīsta mīkstā pledā un paņem klēpī. Tā viņas sēž līdz naktij. Mēri skatās televizoru un suns trīc.

Tumsas sirds

Piedalies diskusijā: