Grāmatas 2005 (12)

2006. gada 9. janvārī, plkst. 23:00

Rubrika: Redzējumi

Jautājums bija: kuras trīs grāmatas tevi pagājušajā gadā uzrunāja visvairāk? Lūk, atbildes.

R.T.

Haralds Matulis

Nīčes Morāles ģenealoģija. Vitāli un iztēli rosinoši. Studiju laikā Nīče paslīdēja garām manam interešu lokam. Tagad ar baudu brīvbrīdī palasu.

Marshall McLuhan Understanding Media. Ļoti aizraujoši un visai ticami. Fundamentāls un aktuāls sacerējums (esmu iztulkojis vienu nodaļu latviski, ko drīz celšu priekšā latviešu lasītājiem).

Donald Rayfield Stalin and His Hangmen. Tulkoju šo grāmatu no angļu valodas un līdztekus palasīju arī citas sērijas grāmatas - Ļeņinu, Staļinu, Hruščovu, Beriju. Interesantāk nekā daiļliteratūra.

Vēl 2005. gadā pārlasīju Zoščenko stāstiņus, Po darba vajadzībām, Kortasāru, meklējot kādu citātu, un dažas grāmatas par kinematogrāfiju.

2006. gadā vēlos izlasīt Brehta apcerējumus par drāmu, arī Kevedo, un Lorkas Poeta en Nueva York.

Ilmārs Šlāpins

Cerība ir

Pagājušajā vasarā es iekūlos Tunisijas kūrorta pilsētā pašā atpūtas sezonas spelgonī, līdzi paņēmis vairākas grāmatas, taču īstu patvērumu guvu tikai vienā no tām. Uz brīdi izskrējis saules un sviedru pielietajās medinas ielās pēc ūdens un arbūziem, es atgriezos viesnīcā un stundām gulēju, klausoties bezcerīgi dūcošā kondicioniera pēdējos elpas vilcienos ar veldzējoši zilu grāmatiņu rokās - tas bija Lourensa Darela Aleksandrijas kvarteta trešais sējums Mauntolīvs greznā krievu tulkojumā, kas nesen iznācis izdevniecībā Simposium. Lai arī es atrados pilnīgi citā Ziemeļāfrikas pusē, kaut kādā ziņā - tuksneša un jūras atdalīts, Aleksandrijas smagnējā un medum līdzīgā smeldze šķita tuva un pazīstama. Vēlos vakaros, sēžot ielas kafejnīcā ar nežēlīgi asu salātu šķīvi un strauji silstošu alus glāzi vai mazu melnu kafiju uz galda, es vēroju garāmejošos vietējos iedzīvotājus, kas izdzīvoja savu laisko kūrorta dzīvi daudz pilnīgāk par tiem satrauktajiem un mūždien steidzīgajiem tūristiem. Darels kaitināja ar to, cik rūpīgi izdomājis ikvienu teikumu, līdz salkanībai piedomājis pie tā, lai viņa sarakstīto varētu burtiski citēt rindiņu pēc rindiņas - epigrāfos, apsveikumu telegrammās, bet vislabāk - uz kapakmeņiem. Viņa teksts bija kā narkotikas, no kurām tu izmisīgi centies atbrīvoties, taču tās atkal un atkal ievelk saldajā aizmiršanās stāvoklī. Līdzīgu kārdinājumu es izjutu, lasot Džeka Keruaka Satori Parīzē, lasot tur, kur šī nelielā grāmatiņa bija sarakstīta - Francijas vilcienos, es gan braucu citā maršrutā - no Parīzes uz Strasbūru un atpakaļ, taču ar piecdesmit gadu novēlošanos sastapu tos pašus cilvēkus, nosaukumus, bet pats galvenais - ļoti labi sapratu Keruaka lirisko ironiju. Grāmata gan sarakstīta jocīgā valodā, Keruaks, meklējot savu senču saknes, tur spēlējas ar Kanādas franču dialekta paradoksiem, vārdu etimoloģiju un kalambūriem, kas dzimst protagonista alkohola pārņemtajās smadzenēs, taču es arī centos īpaši neatpalikt, vien acu kaktiņiem ievērodams, ka neizskaidrojamā veidā tieši šobrīd atrodos krustojumā ar Rue de Temple, kuru Keruaks bija pieminējis pirms pāris lappusēm. Un atkal īpaša nozīme bija grāmatas tulkojumam krievu valodā, kas šajā gadījumā nebija vienkārši pieejamības un lētuma diktēts grāmatas izvēles nosacījums, bet vērtība pati par sevi. Tulkojis bija cilvēks, kas nav profesionālis, viņš godīgi atzīstas visās vietās, kur nesaprot vārdu spēli vai nespēj to pārcelt krievu valodā, grāmatiņas būtiska sastāvdaļa ir zemsvītras piezīmes, kas brīžiem atgādina mednieka dienasgrāmatu - meklēju tur, zvanīju tam, divas draudzenes no Amerikas man izstāstīja katra savu versiju par to, ko tas varētu nozīmēt utt. Un lasītāju nepārņem nedz niknums, nedz bijība, vien cilvēcīgs siltums un sajūsma. Bet vilcienā tobrīd iekāpj kāda jauna francūziete ar iPod austiņām, atklāj, ka viņas biļetē norādītajai sēdvietai līdzās sēž tumšādains jauneklis un tūdaļ pārceļas pie manis, apēd bulciņu un izpilda franču-angļu valodas testu. Bet, ja ir jāizvēlas trešā grāmata, ko esmu lasījis 2005. gada laikā, ņemšu vēl kādu krievu valodas neizsmeļamo iespēju piemēru - Dmitrija Gorčeva moderno pasaku krājumu Glābšanās plāns, kas sagādāja ne vien jautrus brīžus, bet arī patiesu sajūsmu par to, ka arī no vieniem vienīgiem krievu lamuvārdiem ir iespējams sarakstīt pieklājīgu tekstu, tas ir, literāru tekstu, kas pilda noteiktas kultūras funkcijas. Jā, protams, tas arī pierāda, ka pasaule vēl ne tuvu nav izdomāta līdz galam, Vārdu sakot, cerība ir.

Toms Ķencis

1. Daniel Paul Schreber "Memoirs of My Nervous Illness"

Iespējams, ka vājprātīgākā grāmata, ko esmu lasījis. Katrā ziņā - no vājprātīgākā autora. D. P. Šrēbers no sākuma pavadīja mēnesi bez miega. Pēc tam - vairākus gadus nervu klīnikās. Drēzdenes Augstākās tiesas prezidents, slavens 19. gadsimta beigu jurists savās atmiņās aizraujoši precīzi ir aprakstījis šizofrēnijas un paranojas murgus, vēlāk iegūstot slavu psihoanalītiķu, psihiatru un groteskas literatūras cienītāju aprindās. Grāmatā ir sakausēta fantastika un okultisms, dažādas mitoloģijas un politiskas sazvērestības, šausmu un brīnumu apraksti ar fundamentālu reliģisku teoriju, neirotiskas sūdzības un atklāsmes aiz jebkura vesela autora iztēles robežām.

http://www.ralphmag.org/schreber.html

2. Malcolm Gladwell "The tipping point"

Kā pats autors to nosauc - intelektuāls piedzīvojumu stāsts. Tikpat labi varētu teikt - aizraujošs starpdisciplinārs pētījums, kurā ir gan augsts zinātniskais līmenis, gan arī aizraujošs sižets, stāsti, kurus gribas pārlasīt. Viens jautājums - sociālās epidēmijas - ir aplūkots tik dažādās sfērās kā medicīna, kriminālistika, mārketings, suicodoloģija un bērnu TV seriāli. Kas vēl patīkamāk - tā nav abstrakta grāmata par teoriju. Tā ir ļoti praktiska grāmata. Vēlreiz citējot autoru: "It's brain software."

http://www.gladwell.com

3. Pēteris Hēgs "20. gadsimta sapņu vēsture"

Skaista, ļoti skaista. Doma, ka tas ir skandināvu Markess, ienāk prātā, pat neizlasot šādu atziņu uz grāmatas pēdējā vāka. Augstākās kvalitātes maģiskais reālisms. Apnicis no Hēga romāniem, ilgojos lasīt kaut ko tikpat kvalitatīvu kā viņa stāstus, šai grāmatai ir tāds pats spēks. Sižets ir jaudīgs un valoda barokāla, vides apraksti izcili, tēli spilgti un tulkojums liekas arī labs. Nav ko piebilst.

Ingus Bērziņš

Pārlūkojot plauktus, kuros stāv šogad lasītās grāmatas, izrādījās, ka visas trīs, kas būtu sirdij tuvākās, ir tieši 2005. gada izdevumi. Tomēr blamāža sanāk tik un tā, jo viens no tiem trim ir gabals, kas sen būtu bijis jāizlasa vecajā izdevumā, bet otrs - normālam stilīgam džekiņam būtu bijis jāpieveic oriģinālvalodā, nevis jāgaida tulkojums.

Runa ir par Heses Stepes vilku, Velša Vilcienvakti un Einfelda Neļaudīm.

Ar (iespējams, nepamatotām) cerībām vēru vaļā “Stepes vilku”, jo, zin kā - visi tie tekstiņi par teātri tikai jukušajiem u.tml. jau manā repertuārā ir gadiem, un ja tos neproti īstajā vietā iemest, nevar spēlēt intelektuālā stilīgā lomu, kas man tīkas. Tāpēc “Stepes vilkam” tuvojos ar tādu saldo ēdienu sagaidījuša bērna bijību. Nu apmēram tā, kā jūs agros tīņa gados pirmo reiz noklausieties “The Doors” pēc tam, kad esat redzējuši, ka tie cilvēki, kuru interešu loks iespaido jūsu gaumi, ikdienā lieto Morisona plakātus un t-kreklus... Un diezgan vīlos.

Nu to, ka manis dievinātās “Sidhartas” autors var uzrakstīt arī viduvējus tekstus, jau zināju pēc “Zem rata” izlasīšanas. Bet šai gadījumā teksts nemaz nebija viduvējs. Drīzāk pat spēcīgs. Tad kur bija trūkums? Grāmatas vidū attapu, ka problēma ir tajā, ka Vilka traģēdija mani nekādi nespēj uzrunāt. Lai gan es labi sapratu, - ja es šo lasītu ģimnāzijas gados, droši vien vai ģībtu no kritiskās masas sevis ar Vilku identifikācijā. Rezumējot, Hese gan bija uzdevumu augstumos, bet man normālam trīsdesmitgadniekam mietpilsonim valstī ar strauju IKP pieaugumu ne īpaši uztrauc pacifistiska estēta traģika starpkaru Vācijā.

Ar “Treinspotingu” bija gluži otrādi. Tur es vai no prieka raudāju, cik kruta grāmata tā ir. Lasīju to reisā Maskava - Baku un spēju tikai uz īsu brīdi atrauties no lappusēm, lai paraudzītos uz Kalmikijas stepes sālsezeru daudzajiem sārtajiem un sarkanajiem toņiem.

Faktiski grāmatai tuvojos apmēram tāpat kā gadījumā ar “Stepes vilku”. Loģiski, ka, ja filma manās acīs ir tik vērta, ka to lielākā vai mazākā reibuma pakāpē mēdzu skatīties ar intensitāti reizes trīs-četras gadā, tad grāmatas paņemšana rokās man bija Liels Notikums. Velšs nepievīla. Es gaidīju, ka grāmata būs gruzons pretstatā popsīgajai filmai, bet es negaidīju, ka tas būs tik literāri augstvērtīgs gruzons.

Jo mani māca šaubas, vai mūsdienās, kad visi patiesi dižie literāti jau ir miruši, kāds spēj pavēstīt traģisku stāstu tā, lai varoņa ciešanas neizskatītos mākslīgi izzīstas - ziniet taču visus šitos palankuju, un krahtu ļermonotiviskos bobo, kuri aiz pārāk labas dzīves sāk asociāli uzvesties un taisīt pašnāvības!

Aizverot “Vilcienvaktes” pēdējo lappusi, radās sajūta, ka esi baudījis kaut ko izcilu - fantastiska filigrāna rotaļa ar teju vai dokumentālu, publicistisku mūsdienu realitātes gleznošanu no vienas puses, un pamatīgu moralizēšanu, kas neizpaužas nekā citādi kā vien stāsta kompozīcijā - bezkaislīgā arvien dziļākas un dziļākas bedres attēlojumā.

Nu, un jūs smiesities, bet arī jaunajam Einfelda izdevumam es tuvojos tieši ar tādām pašām svinīgām gaidām, kādas mēģināju attēlot, runājot par abām iepriekšējām grāmatām. (Faktiski jau tas ir diezgan loģiski, ka izlasītās literatūras gada spices trijniekā nonāk tādas, ar kurām jau pirms lasīšanas saistās zināmas ekspektācijas. Tad nu gan būtu brīnumi, ja ar mūslaiku informācijas pārbagātību, vēl izdotos izlasīt uz dullo kaut ko pavisam nezināmu, un secināt, ka tas ir starp taviem visu laiku iemīļotākajiem darbiem...)

“Neļaudis” ir gruntīgs darbs, kas Einfelda daiļrades pārzinātāju pārliecina, ka autors ir sasniedzis briedumu, rūpīgi noslīpējot savu rokrakstu. Pēc, manuprāt, ne visai izcilajiem “Večiem” un “Pornogrāfisko bildīšu tirgotāja” radās sajūta, ka varbūt Einfeldam vairs nav īsti, ko teikt, un latvju literatūra pazaudēs šo ekskluzīvo parādību, kas debitēja ar perfektajiem “Mēness bērna” un “Cūku grāmatas” tekstiem. Taču viss ir kārtībā. Lasīt brieduma gadu Einfeldu ir tas ir tāpat kā klausīties pēdējos “Cure” ierakstus - protams, ka tajos vairs nav tā jauneklīgā pārsteiguma, kas “Boys don`t cry” laikos, bet Smita ģēnija klātbūtne šajā mūzika ir stabila.

Edmunds Frīdvalds

Džeimss Ballards Betona sala - jau pats nosaukums liecina par to, ka tā ir urbanizēta cilvēka vientulības drāma paša radītajos betona džungļos.

Ceļojums uz Ahartu - argentīniešu raxtnieka Abela Posse romāna varonis ir kāds Vācijas armijas virsniex, kurš fīrera uzdevumā dodas uz Austrumiem meklēt okultistu textos minētu vietu Ahartu, bet ceļojums pārvēršas sāpīgā pašanalīzē, kuras noslēgums ir šausminoša tikšanās pašam ar sevi.

Džefs Nuns Nimformācija - romāna “Virts” turpinājums. Līdzīgi kā filmā „Pī”, matemātika atrod kopsaucēju ar mistisku zināšanu, bet darbojošās personas šo spēku laukā ir cilvēki.

Marts Pujāts

Trīs grāmatas 2005

Tātad, Jeļenas Tregubovas Kremļa digera pastāsti. Ar šo sievieti bija intervija Rīgas Laikā un Grūbes raidījumā. Viņa ir bijusi ciešā formālā kontaktā ar Vladimiru Putinu. Viņas grāmata kļuva par dižpārdokli viņas dzimtenē. Tur ir aprakstītas dažāda kalibra Kremļa figūras, noteikumi, kā šīs figūras viena otru bīda, kā arī sajūtas, kas rodas, uz to visu raugoties un tajā visā it kā piedaloties no ceturtās varas pozīcijām. Grāmata rada riebumu pret Krieviju un tur valdošo apdauzīto, primitīvo mentalitāti un tajā pašā laikā jāatzīst, ka tur dzīvo talantīgi cilvēki, kas ir spējīgi gudri un konvertējami fiksēt sava laika būtiskākās riebeklības.

Gvido Knopa Spiegi. Lasot šo grāmatu, pārņem dumja sajūta - tu it kā lasi to, kas kādreiz ir bijis tik nenormāli slepens, bet tagad visas šīs slepenības tu vari baudīt pilnīgi brīvi. Iedomājieties, ir bijis tāds cilvēks, kurš Padomju Savienībai nodevis atombumbas noslēpumus. Viņš esot bijis neuzkrītošs. Post factum sajūta visā savā...

Vladimira Levi Es un mēs. Mēs pazīstam četrus temperamentus. Šī grāmata mums dod ieskatu dažādos mazāk pazīstamos temperamentu dalījumos. Nu, piemēram, vai zinājāt, ka cilvēkus var dalīt arī ciklotīmiķos, šizotīmiķos un epitīmiķos. Tiem pēdējiem gandrīz vispār nav humora izjūtas, toties pamatīga tieksme uz monumentāliem darbiem. Minēsim Hitleru. Grāmata savulaik izpelnījusies slavu, un tur ir par hipnozi un šizotīmiķiem raksturīgo pašmērķīgo oriģinalitāti.

Anda Kļaviņa

Ap dzimšanas dienas laiku mani ļoti iepriecināja izdevniecības Thames and Hudson laipni piesūtītā biezum biezā grāmata Art Since 1900: Modernism, Antimodernism, Postmodernism. Tajā leģendārā žurnāla October kolektīvs - pirmie, kuri piedāvāja mākslās vērtēšanā no „gaumes spriedumiem” pāriet uz „zinātnisko pieeju”, resp. kritisko teoriju - XX gadsimta mākslas vēsturi pārrakstījuši caur sociālās, strukturālisma un poststrukturālisma teorijas prizmu. Kritiķi par šo grāmatu vaikstījās, ka pārāk sarežģīti, ka par maz pašas mākslas utt. Man gan tā ir baigā bauda, ja autors redz vairāk, savādākas paralēles nekā pārējie. Nu un tad, ka terminoloģija dažreiz pārāk piņķerīga. Kaut arī bieza, grāmata sadalīta pa gadiem - katra gada zīmīgākajam mākslas notikumam pa esejai.

Valodiski un terminoloģiski piņķerīgs ir arī Valters Benjamins, tomēr viņa eseju krājumu Iluminācijas izrāvu cauri teju vienā pārlidojumā. Savai bieži vien neskaidrajai izteiksmei par labu uzskatu, ka tieši no šādiem mudžekļiem un miglājiem dzimst viss jaunais un neordinārais. Benjamina gadījumā interesantas liekas aizdomas: lai arī viņš visus savus darbus veltījis tam, lai izprastu modernitātes izpausmes (urbanizāciju, tehnoloģizāciju utt.), sirdī viņš palicis teju panteists. Sevišķi patika gabali par Bodlēru.

Nemaz netikusi līdz viņa bestselleram Mille Plateaux, gada beigās paspēju vēl iefanot par Žila Delēza filosofiju, īpaši grāmatā Desert Islands and Other Texts. Viņa novatoriskais gars, savienojot dažādus filosofus un dzīves jomas, ir patiešām ģeniāls. (Brīnos, kā šejienes domātāji līdz šim iztikuši bez viņa.) Un interesanti, ka tas savienojas ar lieliskām pedagoga dotībām. Viņa slavenais teiciens, ka viss sākas no vidus (arī zāle aug no vidus) man ļoti palīdzēja nenobīties no filosofijas studijām, kurās patlaban esmu sevi iesviedusi.

Nils Konstantinovs

Mans grāmatu TOP 3

1. Dens Brauns Da Vinči kods. Viņš pārdeva miljoniem grāmatu. Visa pasaule apsprieda viņa daiļradi. Viņu rādīja pa TV. Viņa darbu tulkoja daudzās un dažādās valodās. Viņa dēļ izcēlās skandāls baznīcā un cēlās tūrisma līmenis Parīzē. Viņš nopelnīja vienkārši neiedomājami daudz naudas. Droši vien - pat veselu miljardu dolāru! Tas ir vairāk nekā pietiekami, lai šī grāmata kļūtu par gada notikumu Nr. 1. Taču vēl svarīgāk par to - šī grāmata man atgrieza kaut kur sen bērnībā aizmirsto lasīšanas brīnuma izjūtu, kad tu aizmirsti par gulēšanu, ēšanu un citām tieksmēm, pārceļoties pavisam citā pasaulē un dzīvojot no lapas uz lapu, no viena sižeta pavērsiena līdz nākamajam. Kad tu nevari vien sagaidīt beigas un tomēr baidies pāršķirt pēdējo lapaspusi, jo līdz ar to tev nāksies šķirties no visaizraujošākā piedzīvojuma tavā mūžā.

2. Traudla Junge Līdz pēdējai stundai. Tā diena, kad iesāku lasīt šo grāmatu, paliks manā atmiņā kā diena, kad personīgi iepazinos ar Vadoni. Man bija iespēja palūkoties pāri stereotipu un propagandas piesārņojumu monumentālajiem slāņiem, lai ieraudzītu... Cilvēku ar lielisku humora izjūtu, personības pievilcības spēku, cilvēciskām rakstura vājībām un milzīgām idejām.

3. Džīns Veingartens Hipohondriķa ceļvedis dzīvē. Un nāvē. Savās bailēs es neesmu viens. Savos neirastēniskajos jokos par veselības tēmu arī ne. Hipohondrija nav letāla diagnoze. Tā ir tikai priekšspēle, kura palīdz sagatavoties brīdim, kad ārsts izziņos pirmo nāvējošo kaiti tavā organismā. Šajā gaidīšanā es neesmu viens. Tas mazliet atsāpina.

Daina Tabūna

Manas 2005. gada patīkamās atklāsmes.

Man tomēr patīk sievietes. „Klavierētāja”, Elfrīda Jelineka.

Iejūtīga un dziļa iegremdēšanās galvenās varones iekšējā pasaulē; auksts un bezmaz vai žultaini ironisks izteiksmes veids; kombinācija - rauj jumtu nost. Kad runā par šo darbu, laikam piedienas minēt sadomazohismu, seksuālas neirozes un tā tālāk; man savukārt negribētos izteikties par aprakstīto sievieti kā par kaut kādu anomāliju, lai gan grāmata pati uz provocē; krāsas, protams, ir sabiezinātas, bet apgalvojumā „katru sievieti var piesaistīt ar viņas ķermeniskās nepietiekamības apziņu” ir kaut kas, ak, kungs, cik trāpīgs.

Pēc tam, kad lielāko daļu gada biju nesekmīgi meklējusi sievieti-rakstnieci, kas, roku uz sirds liekot, mani tiešām „pavilktu”, šis te bija īsts atvieglojums.

Man tomēr patīk dramaturģija. „Spilvencilvēks”, Mārtins Makdona (rudenī uzvests Dailē, bet neesmu vēl redzējusi; runa ir tikai par pašu lugu).

Tik daudz vardarbības, ka vietām jau atgādina multenes. Centrālais tēls raksta nevienam nevajadzīgus stāstus, tajos pārsvarā tiek spīdzināti, čakarēti un nogalināti mazi bērni, vēl viņam ir garīgi atpalicis brālis, kuram „niez dupsis”, un vēl lugā ir divi policisti, no kuriem viens dauza noziedzniekus ar domu, ka kādreiz mazi bērni viņam par to pateiksies un nesīs konfektes, bet otrs, ne mazāk simpātisks personāžs, cita starpā ir savā dzīvē sacerējis vienu vienīgu stāstu ar burvīgu nosaukumu “Stāsts par mazo, kurlo puisīti uz liela, gara dzelzceļa sliedēm. Ķīnā.” Ir vēl daži beigti bērni un sadistiski vecāki aizkulisēs.

Lai vai kā, manuprāt, ļoti skaists, gudrs un pārsteidzošs darbs, kas atgriež ticību dramaturģijas nākotnei.

Man tomēr vēl nav apnicis. „Nepanesamais esības vieglums”, Milans Kundera.

Ir tik daudz grāmatu, kas būtu jāizlasa katram sevi cienošam cilvēkam, ka brīžiem rodas sajūta, ka nemaz nav vērts ķerties klāt. Ņemot vērā, ka pa nieka četriem, pieciem gadiem lasīto var arī pavisam labi aizmirst, un tad kaut vai sāc visu no gala. Un tad brīžiem es vairs nesaprotu, kāpēc es to vispār daru, t.i., turpinu lasīt.

Bet, kā saka mīļais Milans, „laime ir atkārtošanās ilgas”. Laime ir katru rītu nest zobos veģīti.

Viena no grāmatām, par kurām es gribētu, lai to lasīšana atkārtotos mūžīgi.

Ja varētu saukt vēl ceturto, nosauktu Hamsuna „Badu” (aiz strīpas atstājot vēl daudzas mīļas lietas).

Krista Burāne

Par grāmatām, kuras lasīt balsī

Šobrīd Slučaj Portnogo ir pazudis. Kopš agrā pavasarī izkāpu no lidmašīnas kaut kāda Sardīnijas pilsēta - Frankfurte - Rīga neatceros, kas ar to ir noticis. Ja man vaicātu, kāpēc Filipam Rotam vajadzēja šo grāmatu uzrakstīt, es atbildētu, ka viņš rakstīja par to, kas viņu patiešām interesē. Rota gadījumā tā ir būšana par ebreju, par ebreju vīrieti, par ebreju vīrieti Amerikas Savienotajās Valstīs. Stāsts mazajā zilajā grāmatiņā bija ļoti jautrs, lasīju to priekšā ceļabiedriem, mēs skaļi smējāmies. Tomēr īsi pirms nolaišanās un pēdējām lappusēm prātā iešāvās baisa doma - ja nu patiesībā visi vīrieši ir ebreji. Nē, nē... tā laikam būtu pārāk vienkārša atbilde uz visiem pārējiem jautājumiem. Un ja nu tomēr?

Jūlijā Vecāķu nūdistu pludmalē atradu pašu labāko Vasaras grāmatu. Gulēju uz vēdera kopā ar Tūves Jānsones Sofiju un viņas vecomammu. Jūra viļņojās acu priekšā, un es skaļi pārlasīju nodaļu pēc nodaļas. Lai noticētu, ka tik dziļi un vienkārši var rakstīt par vecumu un dzīves mīlestību. Tā ir grāmata, kuru var salīdzināt ar niršanu. „Tu palaid visu vaļā... Tu slīdi. Aizturi elpu un slīdi, apgriezies un celies uz augšu, ļauj sev pacelties un izelpo. Un tad plūsti. Vienkārši plūsti. ...Un visu laiku vaļā acīm”*. Nedāviniet nevienam šo grāmatu! Tas ir stāsts, kurš jālasa priekšā. Tiem, kurus mīl, un tiem, ar kuriem gribas kopā piedzīvot skaistumu. Piedodiet šādu banalitāti.

Bet ziemas, kā zināms, pie mums garas un tumšas. Vakari uzrodas jau pusdienlaikā un velkas kā garas gumijas. Ko darīt? Atliek sēdēt bāros un minēt, kas citiem dzērājiem galvās. Nekas jau īpašs - tā pati dzīve. Visiem diezgan līdzīga. Pārsteigt kādu ar to visai grūti. Tomēr ir cilvēki, kuriem bāros ieeja aizliegta. Varbūt tāpēc, ka viņu dzīves ir mazliet savādākas un viņu galvās bieži vien notiek šausmu lietas. Par to tad arī var lasīt Pasakās par bērnu dzīvi. Vēlams balsī. Vai nu sev, vai kādam ar kuru būtu droši kopā b... nē, ne jau bērnus radīt, bet baidīties. Vai arī otrādi. Tas ir smieties. Par sevi. „Un ja jūs naktī dzirdat džezu, tad ziniet, ka to uz Mēness klausās bebrs Džezs.”**

* T. Jānsone, Vasaras grāmata, 13 lpp., Atēna, 2005

** A. Bezpaļčikovs, Bebrs uz Mēness; Pasakas par bērnu dzīvi, 74. lpp., Liels un mazs, 2005

Artūrs Punte

Mana “3G balva” 2005

Visu gadu kaut ko lasu, bet, kad vajag atcerēties trīs labākās, sanāk, ka to grāmatu, kas attaisno lasīšanu, nav bijis tik daudz: trīs nesanāk, sanāk divas. Vēl nāk prātā vairākas atsevišķas publikācijas, raksti žurnālos, bet grāmatas kā tādas tikai divas. Patiesībā tikai viena, jo, atšķirībā no citām gada balvām, manā personīgajā vērtēšanas sistēmā ir tikai viena nominācija - “3G” jeb Gada Galvenā Grāmata - kaut kā tā ir ieviesies.

Tāds, piemēram, pirms vairākiem gadiem bija Ērlenda Lū* (Erlend Loe, Norvēģija) romāns “Naivi. Super”, kurš šogad ir iznācis arī latviski, tāpēc atļaušos pieminēt arī viņu. Manā redzeslokā šī grāmata nonāca Umberto Eko, Milorada Paviča un citu “kultūroloģisko” autoru zvaigžņu stundā. Vēlāk izlasīju vēl trīs Lū romānus un pasakas par Kurtu, joprojām neesmu vīlies (otrādi bija, piemēram, pēc Bariko City). Domāju, ka Lū izdarījis svarīgu apvērsumu, norādot prozai alternatīvo ceļu. Romāna nosaukums ir manifestējošs, pēc tā Lū sāka dēvēt par “postintelektuālo” rakstnieku. Eiropas literatūras parlamentā ar intelektuāļu vairākumu Lū nostājies opozīcijas pusē, praksē pierādot, ka nedz vēsture (kā tas, piemēram, ir Eko un Pavičam), nedz sociālas idejas (piem., Velbekam), lai cik nozīmīgas, progresīvas vai aktuālas tās nebūtu, nekad nevar kļūt svarīgākas par tavu “personīgo lietu”, “individuālo gadījumu”. No vienas puses viņš ievieš literatūrā kārtējo Simpliciju Simplicissimusu, bet norvēģa gadījumā naivs ir nevis varonis, bet drīzāk pats rakstītāja tēls, teksts. Mežonīgais Lū sāka runāt pa tiešo, nepastarpinot komunikāciju ar visu civilizācijas nastu, runāt naivi, atklāti, vienkārši un par to “svarīgāko”, rakstīt tā it kā šī būtu pirmā daiļliteratūras grāmata visā pasaulē, kurā līdz šim rakstītas tikai konstitūcijas, rēķini un līgumi. Iesaku.

Nu jā, bet šogad grāmata numurs viens viennozīmīgi ir Dorotas Maslovskas “Polijas -Krievijas karš zem balti - sarkana karoga”. Izlasīju to jau gada sākumā, bet manā topā līdz šīm brīdim nekas nav mainījies. Romāns bija nopublicēts žurnāla “Иностранная литература” (www.inostranka.ru) otrajā numurā, bet vēlāk ir iznācis arī kā atsevišķa grāmata (krieviski). Šovasar tik daudz slavēju šo grāmatu, līdz Ingmāra Balode apņēmās to iztulkot latviski un pārliecināja izdevniecību to izdot. Šķiet, tagad to var gaidīt. No tirgus viedokļa produkts ir drošs, pārbaudīts Eiropas bestseller, tulkots neskaitāmās valodās: jaunieši un ksenofobija - aktuāla tēma, izklaidējoši ironiska intonācija, ir arī mārketingam noderīgs neticamības moments - kontrasts starp autores vecumu (18 gadi) un negaidīti nobriedušu stilu, izsmalcinātu valodu (ko vienbalsīgi atzīmē kritika un rakstniecības lielmeistari). Notikums.

Tagad Maslovska man ir likumsakarīga pēctece citam izcilam poļu rakstniekam - Vitoldam Gombrovičam (ja nemaldos, arī viņš vēl nav tulkots latviski), un es redzu paralēles starp šiem poļiem un krievu rakstnieku hronoloģisko līniju, piemēram: Nikolaju Ļeskovu, Andreju Beliju, Andreju Platonovu, Venediktu Jerofējevu, Sašu Sokolovu - personīgi man tie ir svarīgākie autori. Maslovskas teksts arī tiek būvēts kā poētiskā proza, individuālā valoda, galvenā varoņa iekšējais monologs visa romāna garumā. Principā romāns ir sarakstīts divos teikumos: 7/8 daļas - viens teikums (ļumpenizētā džeka no Gdaņskas stāstījums) un 1/8 daļa - post scriptum, kurā varonis satiek savu autori. Desmitiem lapaspušu smalka humora un virtuozu virknējumu, kuriem par izejvielu kalpo pusaudža (ideoloģijas, reklāmas, narkotiku un informatīvās telpas upura) nesakarīgie priekšstati par pasaules uzbūvi un savu vietu tajā. Vienā putrā te ir triviālās vienaudžu domas “par dzīvi”, nenobriedušas apziņas deformētie vispārzināmie fakti, televīzijas tendenciozie paziņojumi, nevajadzīgas informācijas drupačas, nereflektētas un nesistemātiski iegūtas zināšanas, nepārtraukta kustība bez mērķa un jēgas, citiem vārdiem - “piesātināts tukšums” (tā Maslovskas romāna telpu ievadvārdā raksturoja tulkotāja Irina Lappo). Radīt estētiskās dabas kārtību šajā haosā ir patiess sniegums. Uzsvērti subjektīvs stāstījums ļauj vardarbīgi lauzt ierasto sintaksi, vārdu pielietojumu un vienlaicīgi attaisno šo “noziegumu” pret valodu. Runā, ka Maslovskas otrais romāns ir sarakstīts ritmiskā, RAP-dzeju imitējošā prozā. Kas jau avansā apliecina manas, kā lasītāja, labākās aizdomas par rakstnieces meklējumu virzienu.

Gribēju pastāstīt par vienu citu šī gada grāmatu, bet izskatās, ka atvēlētais apjoms jau ir pārsniegts. Ieminēšos tikai, ka tā ir 1979. gadā izdota Maceja Senska (Macijej Sienski) (arī poļu autors) grāmata “Kombinētā kino filmēšana” (Maskava, izd. “Искусство” ). Tipiska tā laika populārā izziņu literatūra - kino efektu paņēmienu ilustrētā enciklopēdija amatieriem. Te var uzzināt, kā apmānīt skatītāja acis: kā parasto Austrumeiropas pilsētas ielu pārtaisīt par Londonu, kā nofilmēt Guliveru liliputu zemē vai cilvēku pudelē, kā imitēt pilota lekšanu no lidmašīnas, kā būvēt dekorācijas utt. Viss, kas nav redzams kadrā. Lasīju ar patieso aizrautību. Pateicoties šai grāmatai, var redzēt, cik daudz kino mākslā nosaka tehnika, kā rodas kino valodas šabloni, cik atturīgam jābūt, lai neļautos kārdinājumam izmantot visas šīs iespējas. Ienāca prātā doma par to, ka laikmetīgā video māksla savā attīstībā, iespējams (tā ir tikai hipotēze), iet cauri kino vēsturei - atdzīvina lietas, kuras kino skaitās jau nostrādātas. Video mākslinieki bieži dara to pašu, ko kādreiz darīja kino pionieri, tikai jaunā plāksnē, piemērām, neitralizējot pārlieko nopietnību un tieksmi pēc tehniskā perfektuma ar ironiju un trash (anti)estētiku. Bet par to droši vien jārunā citviet, ar piemēriem un pierādījumiem.

Tagad secināju, ka šogad būs jāievieš tādu burtnīcu, kuru aizpildīt paralēli lasīšanai visa gada garumā. Lai pēc tam būtu vieglāk gan atskaitīties sev pašam, gan sarakstīt līdzīgu kopsavilkumu.

_______________________________________

* Kaut kādu savu apsvērumu dēļ, latviešu tulkotāji ir atņēmuši norvēģim vienu burtu, bet citu dubultojuši - uz Rīgas izdevniecības “Norden AB” vāka autors ir rakstīts, kā Ērlenns.