Komentārs

Edmunds Cepurītis: Paldies, nē!

RL: Bet ja reklāmista darbs ir algota melošana, vai labai reklāmai ir vēl kāda cita jēga, izņemot reklamētā produkta pārdošanu?
Frenčs: Nē.
RL: Pilnīgi nekādas?
Frenčs: Pilnīgi nekādas.

"Reklāmas guru pēdējā reize" (ar Nīlu Frenču sarunājas Arnis Rītups), "Rīgas Laiks", novembris, 2012.

 

2012. gads bijis bagāts ar notikumiem, kas nākotnē droši vien tiks uzlūkoti kā atskaites punkti plašāku procesu attīstībā, tomēr, kā jau to parāda vēsture, liela daļa no tiem, visticamāk, tā arī netika pamanīti un pienācīgi novērtēti. Viens no potenciāliem kandidātiem uz šādu statusu ir Austrālijas valdības lēmums par vērienīgāko kāda produkta reklāmas aizliegumu vēsturē – šis likums, izdzīvojis daudzmiljonu antireklāmas kampaņas un tiesas procesus, nosaka, ka kopš decembra tabakas kompānijām uz cigarešu paciņām aizliegts attēlot vairāk kā vien

mazu attiecīgā zīmola nosaukumu standartizētā noformējumā, pārējo iepakojumu atvēlot valdības noteiktam saturam (pārsvarā smēķēšanas izraisīto slimību attēliem). Atņemtās tiesības uz produktu vizuālo noformējumu no kompāniju puses tika uztverta kā zādzība – miljardu vērti zīmoli un to reklamēšana internetā un citos valdības iepriekšējo aizliegumu neskartos medijos kļuvuši pilnīgi bezvērtīgi. Tikmēr Pasaules Veselības organizācija (PVO) un medicīnas nozares zinātniskie žurnāli apsveic Austrāliju un mudina pārējo pasauli rīkoties līdzīgi, bet austrālieši – ja vien tabakas kompānijas neizdomās jaunu veidu, kā uzturēt tām kritiski svarīgos zīmolus, – piepildīs pētījumos apstiprinātās prognozes [1], un smēķēs mazāk, tā nākotnē ievērojami atslogojot veselības budžetu.

Zīmīgi, ka tabakas izstrādājumi tradicionāli bijuši pirmie mērķi dažāda veida reklāmas aizliegumiem, kas vēlāk piemēroti arī citiem produktiem – alkoholam, ātrās ēdināšanas iestādēm, medikamentiem un citiem. Gadu mijā Berlīnē notika pasaules debašu čempionāts universitātēm, kurā, reaģējot uz šo saistību, ceturtdaļfinālam tika izvēlēta tēma "Šī valdība aizliegs visa veida reklāmu patēriņa precēm un pakalpojumiem" – iespējams, vēl viens labs atskaites punkts diskusijas sākumam par reklāmas vietu mūsdienu pasaulē. Divus no ceturtdaļfināliem var noskatīties šeit:

Reklāmas ierobežojumus tradicionāli pamato ar sabiedrības ieguvumiem – mazāk plaušu vēža gadījumu, mazāk alkoholisma, mazāk bērnu ar lieko svaru un ar to saistītajām problēmām [2]. Stereotipu veicināšana un neētiska rīcība ir mārketinga kritika, kas parādījusies arī latviešu valodā, piemēram, Lindas Curikas blogā, aizliegums izvietot politisko reklāmu Rīgas centrā vismaz oficiāli pamatots ar iedzīvotāju interesēm un vides estētisko kvalitāti (laikam pieņemot, ka politiskās reklāmas ir neglītākas par citām), bet nesenais politisko reklāmu aizliegums televīzijā mēnesi pirms vēlēšanām parāda zināmas rūpes par naudas ietekmi cilvēku lēmumos – tā arī pie mums atbalsojas arvien augošā kritika pret uzspiesto komunikāciju, kuras mērķis ir ietekmēt mūsu izvēli.

Lai iegūtu kaut ļoti aptuvenu priekšstatu par globālo situāciju šai nozarē, mazliet faktu. Pēc pieejamajiem datiem pasaulē reklāmai tērē aptuveni 500 miljardus dolāru gadā jeb aptuveni 0,6% no pasaules kopprodukta. Nauda reklāmai plūst no tās radītās peļņas. Pieņemsim, ka no produktu cenas tik daudz kā vidēji 10% ir peļņa, no kuras pirkt reklāmas pakalpojumus (90% būtu citas izmaksas – algas, resursi, nodokļi utt.). Ja vien uzņēmumi neiegulda naudu reklāmā labdarības pēc, bet, lai palielinātu apgrozījumu, tas nozīmētu, ka vismaz 6% no pasaules ekonomikas balstās uz nepieciešamību ietekmēt cilvēku izvēli. Protams, tāda veida aprēķini ir visai nosacīti un aptuveni, bet pietiekami interesanti uzdot jautājumu – kas tad īsti notiktu, ja preču un pakalpojumu reklāma (vienkāršības pēc politiskās atstāsim) visur tiktu aizliegta, un šie seši vai vairāk procenti paliktu bez pircēja. Ja nu gadījumā (vismaz teorētiski) tāda pasaule šķistu labāka, varbūt būtu vērts reklāmas kritiku veltīt nevis atsevišķām tās izpausmēm, bet visai nozarei kopumā?

Pieņemu, ka šajā brīdī lielai daļai cilvēku sāk zvanīt mazais trauksmes zvaniņš (ja ne, tad vajadzētu). Reklāmas aizliegums ir cenzūra un vārda brīvības ierobežošana – lai nostātos pret šo gana pārbaudīto iezīmi, kas atšķir brīvas sabiedrības no nebrīvām, nepieciešams kas vairāk nekā labākas dzīves solījumi. Tāpēc vispirms neliela kritika par reklāmas nozīmi informācijas pieejamībai.

Vārda brīvības jēdziens tomēr radies laikā, kas būtiski atšķirīgs no mūsdienām. Tas iekļauj pašsaprotami un nesaraujami saistītu ideju izteikšanu un iespējas tām izplatīties un tikt apspriestām. Līdzīgi tas ietver domu, ka jebkura slikta ideja pie šī nosacījuma tiks publiski kritizēta un nepatiesi fakti – apšaubīti. Var pieņemt, ka vārda brīvība patiesībā ir tikai frāze – efektīga izkārtne –, zem kuras slēpjas iespēja cilvēkiem paust un saņemt pēc iespējas plašāka spektra informācijas apjomu – un pieņemt "informētus lēmumus" (populāra frāze reklāmas aizstāvju – jā – reklāmās).

Tomēr, aplūkojot reālo situāciju, ir pamats šaubām, vai reklāma tādu plašas informācijas pieejamību nodrošina. To labi ilustrē nesen parādījies uzmanības ekonomijas jēdziens – tā pamatā ir konstatējums, ka informācijas laikmetā mūsu uzmanība ir ierobežots resurss, par kura izmantošanu sacenšas tie, kam tā vajadzīga, – nu, piemēram, tabakas produktu ražotāji un PVO. Situācijā, kad uzmanības piesaistīšanai svarīgāka ir ieguldītā nauda – reklāmas dizains, nopirktais raidlaiks utt. –, nevis balstīšanās zinātniski pārbaudītos faktos, tabakas kompānijas konkurences cīņā uzvar. Tā ir situācija, kurā nosacīti bagāto (jeb to, kas ar šādu rīcību pelna) informācijas izplatīšanas brīvība ierobežo nabadzīgāko (jeb to, kas aizstāv sabiedriskās intereses) iespējas uzrunāt cilvēkus. Vai arī – sevišķi ciniski – gadījumos, kad labas idejas strauji izplatās bez naudas palīdzības, piesavināties to izcīnīto uzmanību sev (ievērojiet līdzību ar reklāmistu ieņemto vārda brīvības un objektivitātes aizstāvju lomu). Būtiski, ka visvairāk informācijas manipulācijai pakļauti nabadzīgākie cilvēki, kam nav pieejas zinātniskām datubāzēm vai pat vienkārši laika internetā pārbaudīt, piemēram, saldināto dzērienu vai "veselīgo" augļu sulu dzeršanas riskus. Ja ņem vērā atbrīvoto uzmanību un interneta iespējas, reklāmas aizlieguma ietekme uz ideju izplatīšanos un to kritiku galvenokārt būtu naudas lomas mazināšana ikdienas informācijas kara frontēs. Svarīgi, lai katram tomēr tiktu dota iespēja izstāstīt par savu preci vai pakalpojumu ar minimālām informācijas manipulācijas iespējām – tas tomēr izklausās gana savietojami ar reklāmas aizliegumu.

Nākamā draudīgā perspektīva ir šādas teorētiskas bezreklāmu pasaules aizdomīgā asociācija ar padomju laikiem, kuros mārketinga bija nesalīdzināmi mazāk, – un šī sistēma noteikti nav labākā reklāma. Tas lieliski sasaucas ar citu reklāmistu argumentu, ka mārketings ir viens no kapitālisma stūrakmeņiem. Tik ļoti nepieciešamā ekonomiskā izaugsme tiešām balstās cilvēku vēlmē pēc arvien vairāk precēm – un tās pastiprināšana no šī skatupunkta līdz ar to būtu tikai apsveicama. Tas ir nopietns arguments, taču lielā mērā balstās uz ticību laissez-faire jeb neierobežotam kapitālismam kā izcilākajai iespējamajai sistēmai – kas ir, mazākais, apšaubāms pamats. Šādā skatījumā ekonomiskā izaugsme kļūst par pašmērķi, nevis instrumentu cilvēku vajadzību piepildīšanai – tad preces jāražo nevis tādēļ, ka tās kādam būtu vajadzīgas, bet tādēļ, ka tā vienkārši vajag. Tāda ražošana par katru cenu rada ievērojamu piesārņojumu, iznīcina bioloģisko daudzveidību, veicina sociālo nevienlīdzību, un ekonomista Dž. M. Keinsa savulaik prognozētā trīs stundu darba diena tā arī nekad nepienāk. Par tik iespaidīgu cenu pirkta ekonomiskā izaugsme ar visiem tās plusiem nemaz neizskatās pēc tik laba darījuma. Bet piedāvājums, protams, tiek labi reklamēts.

Lai arī reklāma jau ļoti sen bijusi būtiska ekonomiskās sistēmas daļa, diez vai ir nopietns pamats domāt, ka bez tās pēkšņi izzustu cilvēku spēja pirkt un pārdot lietas, kad tas ir abpusēji izdevīgi. Atmetot reklāmas definēšanu tās plašākajā izpratnē, pēc nepieciešamības rašanās internets un citi mediji noteikti spētu piedāvāt viegli uztveramas alternatīvas retāk nepieciešamo preču salīdzināšanai, kamēr ikdienas pakalpojumu sniedzēji varētu atgriezties pie konkurēšanas, izmantojot tikai cenu un piedāvājuma kvalitāti, – gluži kā to savulaik paredzēja ekonomikas teorija.

Mediju kritiķa Suta Džallija (Sut Jhally) esejā minēta simptomātiska vēsturiska novirzīšanās no pašu produktu reklamēšanas uz arvien ciešāku to sasaisti ar mīlestību, draudzību, cieņu, atpūtu, brīvo laiku, seksu, piedzīvojumiem un kontroli pār savu dzīvi. Šīs vērtības, kurām ir vistiešākā saistība ar patīkamu dzīvi, arvien biežāk tiek pasniegtas kā iegūstamas, pērkot attiecīgo produktu. Pat veļas pulveris, izrādās, var uzlabot attiecības ģimenē. Diemžēl cena parasti ir laiks, kas šīm pašām vērtībām tiek atņemts, – tā kā tās īsti nevar pārdot tirgū, tad nav neviena, kam tās reklamēt. Ja ekonomiku interpretē kā centienus panākt efektīvu līdzekļu izlietojumu, lai padarītu cilvēkus apmierinātus ar dzīvi, reklāma, kāda tā ir šobrīd [3], izskatās pēc pamatīga spieķa mūsu labi domātās sistēmas riteņos – un, iespējams, piedāvā labu izskaidrojumu faktam, ka laimes līmenis sabiedrībā neseko augstākai ekonomiskajai aktivitātei. Līdz ar to reklāmu var uzlūkot kā vēl vienu tirgus kļūdu, saistītu ar nepilnīgu informāciju, līdzīgu šeit iepriekš aprakstītajām.

Ar to sociālo izmaksu saraksts vēl nebeidzas – bez alkoholisma un smēķēšanas radītajām problēmām reklāma tiek cieši saistīta ar tā saukto "Rietumu diētu", kas arvien vairāk atspoguļojas sirds un asinsvadu slimībās, kuras izraisa pārtika ar augstu tauku un cukura līmeni [4]. Sevišķi negatīvi tiek skatīta reklāmu ietekme uz bērniem, kas vēl nespēj to atšķirt no attiecīgās programmas satura. Bērniem paredzētas televīzijas reklāmas rada pamatu konfliktiem ar vecākiem un veicina patērniecisku pasaules skatījumu [5], arī novērojamā bērnu aptaukošanās tiek saistīta ar īpaši šai auditorijai paredzētām reklāmām.

Tomēr daudzmiljardu industrija pavisam noteikti nepastāv arī bez atzīstamiem ieguvumiem. Ņemot vērā, ka ekonomiskajā barības ķēdē reklāma ir ļoti svarīgs ieņēmumu avots medijiem, ir vērts padomāt, kas notiktu, ja bez tā nāktos iztikt. Šajā gadījumā tas nozīmētu izvēli – vai nu mēs nolemtu, ka mediji mums nav vajadzīgi, vai arī atrastu veidus, kā nodrošināt to finansēšanu citā veidā. Bez pierastās sistēmas ar satura pirkšanu jau šobrīd pastāv dažādas alternatīvas, no kurām daudzsološākā, manuprāt, ir Flattr.com piedāvātais modelis, kurā iepriekš noteikts naudas daudzums tiek sadalīts starp mēneša laikā lietotāja (klienta) vislielāko atzinību guvušajiem satura piedāvātājiem (detalizētāku skaidrojumu var skatīt mājaslapā). Lai arī mediju telpa bez reklāmu ieņēmumiem, ļoti iespējams, kļūtu šaurāka, šāda veida sistēmas intuitīvi liekas daudz piemērotākas kvalitatīva satura veidošanai. Un tas noved pie jautājuma – kā vispār izskatītos informācijas telpa, ņemot vērā, cik lielu daļu no tās aizņem reklāmas vēstījumi.

Pirmkārt, tukšāka. Atgriežoties pie uzmanības ekonomijas jēdziena, mūsu uzmanība tiktu krietni atslogota, un izvēle par tās izmantošanu lielākā mērā atgrieztos mūsu rokās. Tā ir iezīme, kas bieži parādās, mēģinot iztēloties no reklāmas brīvo pasauli, – arvien lielāka kontrole pār informācijas plūsmu, taču tā vairs nav kontrole, kas būtu koncentrēta diktatoru, valdību vai lielāko korporāciju rokās. Tā drīzāk līdzinās ļoti demokrātiskai pārvaldīšanai, kritiskai motivāciju un nosodījumu sistēmai ar minimālu hierarhiju, kas, vismaz no tāluma skatoties, šķiet ļoti daudzsološa. Ja skatupunktā iekļauj mūsu globālās vides un sociālās problēmas, varētu pat teikt – vajadzīga.

Tomēr, atgriežoties no fantāzijām uz reālo pasauli, nākas ņemt vērā, ka vismaz tuvākajā laikā reklāmas nekur nepazudīs. Jebkādi lēmumi tās ierobežot vispirms jau saskartos ar (īstermiņā pamatotiem) labi finansētiem argumentiem par bezdarba veicināšanu, par antikonstitucionālismu (jo juridiskie dokumenti tomēr koncentrējas uz "vārda brīvības" jēdzienu, nevis iespējām izplatīt idejas – vēl viens pamats aizdomāties, cik lielā mērā negrozāmie konstitūciju kodoli spēj tikt galā ar neparedzamu nākotni). Tiktu izdomātas neskaitāmas versijas likumu apiešanai, nesodītai pārkāpšanai un mēģinājumiem iekļaut pārliecināšanas vēstījumus mediju saturā.

Kas sevišķi interesanti – visticamāk, bez reklāmām mums pierastā pasaule tiešām liktos zaudējusi kādu svarīgu iezīmi. Kaut arī Nīls Frenčs to neatzītu, reklāmas mums ir kļuvušas svarīgas. Taimskvērs Ņujorkā vairs nebūtu tas – īpašais. Skaistas meitenes un muskuļoti vīrieši vairs necenstos iekarot mūsu uzmanību no reklāmu stabiem un autobusu pieturām, pat mazliet vientuļi mēs varbūt sajustos. Laikam jau cilvēkiem ir tieksme piešķirt jēgu gandrīz jebkam, kas pasaulē atrodas.

Reklāmas aizliegumi noteikti nav viennozīmīga atbilde uz mūsu nespēju tikt galā ar informāciju tādā līmenī, kā to gribētos. Līdzīgu efektu varētu panākt arī ar mazāk radikāliem līdzekļiem – piemēram, piedāvāt skolās mediju kritikas nodarbības, kas palīdzētu atpazīt un ignorēt maldinošās reklāmas, tādējādi padarot tās bezjēdzīgas (atrast kritiskās domāšanas skolotājus gan būtu sarežģīti). Ja mēs uz ielas tiktu fiziski grūstīti veikalu virzienā, loģiskākā reakcija būtu attiecīga likuma pieņemšana, nevis kursi, kuros mēs mācītos efektīvi izvairīties. Turpretī informācijas telpā mēs nespējam izmantot savus maņu orgānus un iegūt tiešus empīriskus datus, tāpēc daudz vieglāk ir mūs pārliecināt, ka viss ir normāli (mēs taču neesam stulbi un manipulējami, vai ne?). Protams, arī šis raksts nav objektīvs – ir gana daudz reklāmas pozitīvo īpašību, kuras nepieminēju, bet kompozīcija un jaušamais naratīvs cenšas pārliecināt, ka reklāma ir nosodāma. Visticamāk, sekos komentāri, kuros tiks aizstāvēts pretējais viedoklis, cenšoties izgaismot vājākās vietas neatkarīgi no tā, vai to autoriem ir daudz līdzekļu, vai ne – tas arī ir labākais līdz šim atklātais veids, kā tuvoties patiesībai.

Ja gadījumā mēs vēlamies vairāk šādu diskusiju arī par citām tēmām un veidot tām labāku augsni, lielāka kontrole pār vidi, kurā tās varētu notikt, tiešām nav nekas tāds, ko būtu jākaunas apsvērt un pieprasīt.

[1] Daniella Germain, Melanie A. Wakefield, Sarah J. Durkin, 2010. Adolescents' Perceptions of Cigarette Brand Image: Does Plain Packaging Make a Difference? // Journal of Adolescent Health, 46 (4), pp. 385-392.

[2] Helen G. Dixon, Maree L. Scully, Melanie A. Wakefield, Victoria M. White, David A. Crawford, 2007. The effects of television advertisements for junk food versus nutritious food on children's food attitudes and preferences // Social Science & Medicine, 65 (7), pp. 1311-1323.

[3] Paul Bruthiaux, 2000. In a nutshell: persuasion in the spatially constrained language of advertising, Language & Communication // Volume 20 (4) 2000, pp. 297-310.

[4] UNEP, 2012. Avoiding Future Famines: Strengthening the Ecological Foundation of Food Security through Sustainable Food Systems. // United Nations Environment Programme (UNEP), Nairobi, Kenya – (32. lpp.).

[5] Moniek Buijzen, Patti M Valkenburg, 2003. The effects of television advertising on materialism, parent–child conflict, and unhappiness: A review of research. // Journal of Applied Developmental Psychology, 24 (4), pp. 437-456.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Dāvis Lācis  

    2013. gada 3. februārī, plkst. 14:25

    Huh. Ņemties ar reklāmu man šķiet pretīgi. Kad pašam tas jādara.
    Taga jau kā pusgadu strādāju grāmatnīcā un prakstiski mēģinu izdomāt, kā lai uzbāžas cilvēkiem.
    Pēc dabas neesmu tāds cilvēks, kurš sevī var apspiest cilvēcīgo, vai nu nodalīt sevi no tā ko daru darbā, tādēļ ir tāda pretīga sajūta. tieši necilvēcīga un lieka, jo kā cilvēkam, kurš darbojās ap to visu pamatsajūta ir tāda - tas ir pa lieko, jo cilvēki tā vai tā vadās pēc vajadzībām. Nu kkā tā.

    Lācis, no grāmatnīcas.

  • kuģis  

    2013. gada 28. janvārī, plkst. 15:45

    lielisks raksts! PALDIES!

  • Artūrs Lūsis  

    2013. gada 28. janvārī, plkst. 12:13

    izmisīga pateisība: 'Šādā skatījumā ekonomiskā izaugsme kļūst par pašmērķi, nevis instrumentu cilvēku vajadzību piepildīšanai – tad preces jāražo nevis tādēļ, ka tās kādam būtu vajadzīgas, bet tādēļ, ka tā vienkārši vajag. Tāda ražošana par katru cenu rada ievērojamu piesārņojumu, iznīcina bioloģisko daudzveidību, veicina sociālo nevienlīdzību, un ekonomista Dž. M. Keinsa savulaik prognozētā trīs stundu darba diena tā arī nekad nepienāk. Par tik iespaidīgu cenu pirkta ekonomiskā izaugsme ar visiem tās plusiem nemaz neizskatās pēc tik laba darījuma. Bet piedāvājums, protams, tiek labi reklamēts./ E.C.

  • Artūrs Lūsis  

    2013. gada 28. janvārī, plkst. 12:12

    aizraujošs raksts. ne velti--Butānai ir vienotās laimes koncepcija. nekā lieka, tikai laime.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2016. gada 31. decembrī, plkst. 9:58

    Ilmārs Šlāpins: Laimīgu Jauno gadu! (2)

    Kaut kam labam ir jābeidzas, lai varētu sākties kaut kas labāks. Bet, ja tas, kas ir beidzies, bijis slikts, tad vēl jo labāk.

  • 2015. gada 3. janvārī, plkst. 6:01

    Krievu literāti: Mēs sajutām, ka mums ir spēks (1)

    Sadarbībā ar Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māju piedāvājam Andra Akmentiņa sarunu ar krievu dzejniekiem un izdevējiem Alexandru Fiļutu, Borisu Kolimaginu un Vadimu Mesjacu.

  • 2015. gada 27. maijā, plkst. 6:05

    Marta Martinsone: Vēsums pūš no durvju puses

    Šogad, pateicoties Aspazijas un Raiņa gadam, abu dižgaru daiļrade mums tiek grūsta virsū agresīvos apjomos, taču pārsteidzošā kārtā viņu oriģināldramaturģija palikusi otrajā plānā.

  • 2014. gada 30. oktobrī, plkst. 6:10

    Ilze Fedosejeva: Herberts Cukurs. Rūgtais Cukurs (13)

    Runājot par to, kas mākslā atļauts, der atcerēties, ka mākslinieks ir tiesīgs brīvi izvēlēties ne tikai mākslas darba saturu, bet arī formu. Un tas nozīmē, ka mākslā vēsturiskie personāži var pieņemt visdažādāko veidolu.

  • 2012. gada 10. augustā, plkst. 8:08

    Andris Ogriņš: Es mīlu melnā objektīva sastindzinātos ziedus (67)

    sasieti mezglos vajāšanas mānijas pārņemtā vēja gali paliek turpat kā mūsu žestus neiepazinušās rokas klēpjos mēmie sejas balsti koki un necilie krūmāji bez ziediem

  • 2014. gada 11. aprīlī, plkst. 7:04

    Ilmārs Šlāpins: Nepareizie dzīvesstāsti (6)

    Ādolfs grūbu putru neieredzēja vairāk par visu pasaulē, tāpēc centās to nobīdīt nost no šķīvja un paslēpt zem galdauta. Mamma to vienmēr pamanīja un dusmojās: "Āfrikā bērni mirst badā, bet tu te ņergājies kā tāds!"

  • 2012. gada 14. septembrī, plkst. 8:09

    Aleksandrs Morfovs: Teātris ir pēdējais, kas mums vēl palicis (5)

    Es vienmēr savās izrādēs meklēju divas puses – traģisko un komisko. Dzīve ir tāda virve, kurā cieši savijušies melnais diegs ar balto, traģiskais ar komisko. Un atdalīt tos nav iespējams, tie vienmēr ir kopā.

  • 2014. gada 9. oktobrī, plkst. 9:10

    Ieva Melgalve: Vieglais ceļš, kā kļūt par labu cilvēku

    Pats bēdīgākais šajā grāmatā ir tas, ka tā nav slikta grāmata. Bet es gribētu dzīvot pasaulē, kurā šī ir slikta grāmata.