Edgars Krasts: Tīkls (20)

2005. gada 20. decembrī, plkst. 16:58

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)

purvainā mežā pie lietuvas robežas kādas upes krastā uzgāju jocīgu apmetni ar izdzisušiem ugunskuriem un vecu vītolu, kurā iesietas kaut kādas aprakstītas audekla stērbeles, nofotografēju tās, taču neviens nemācēja iztulkot, domāja, ka esmu jucis, jo tos dīvainīšus no zinātņu akadēmijas nespēju vairs aizvest uz to pašu vietu, līdz mans bolīvijas draugs, kas spēlē stabules zem liepas pie doma un nevienam citam, izņemot mani, neļauj tīt savu tabaku, vakar atnesa tulkojumu:

Pasaules audekls ietrīsējās, tā viļņu virsotnes izskaloja gandrīz netveramus ziedputekšņus, un tie kļuva par skaņu. Skaņas tīklam bija savs raksts, tas gāja pāri visam un to nevarēja dzirdēt, jo nebija vēl, kas klausās. Viņš ieradās, teica, lai notiek, tad skaņas tīklam pārklājās pāri laiks un tīkla acs kļuva par mirkli. Pēc tam

...vietām nesalasāmi.

Nokavēju. Biju mazas nodaļas virsnieks kaut kur austrumos, pēc ieročiem varēja būt kāds 15. vai 16. gs, tikai cērtamie, duramie un sitamie. Karogs un krūšu zīmes bija violeti, ķeburus uz tiem nesapratu. Mans uzdevums bija ierasties tieši saullēktā ar savu nodaļu gravā pie kādas upes, lai nodrošinātu pārcelšanos galvenajiem spēkiem. Ceļu biju saplānojis tā, ka bija jāšķērso divi mazi ciemi, kas maksāja vienai no kaimiņu pilīm. Tos zināju kā tumšu un bailīgu ļaužu vietu, taču vienā no tiem zemnieki bija apdzērušies un negribēja mūs laist cauri. Viņi samaksāja par savu neprātu un palika guļam savos netīrumos, taču tur palika arī laiks, un, kad nonācām pie upes, saule jau bija divus pirkstus virs kalniem. Biju redzējis diezgan daudz, taču neko tādu. Nebija vairs nekādu galveno spēku. Izkauti. Grava bija pilna ar līķiem vairākās kārtās, apakšā putra no zemes, asinīm, zarnām un smadzenēm, un uz nocirsta bambusa uzsprausta mana vecā ģenerāļa galva. Pamodos ar asins garšu mutē un bez pierastā gandarījuma, ka tas tikai sapnis.

...Te kaut kādi nesaprotami ķeburi, laikam šitie, nu, ķīniešu vai japāņu, teica mans draugs.

Nokavēju. Nav noslēpums, šī sieviete man patika. Spēka, gribas un prāta taisnās līnijas viņas sejā, ķermenī, domās, vārdos un rīcībā bija tieši tik un tieši tur, lai izceltu maiguma, paļāvības, intuīcijas un miera liekto līniju burvību un kopā pārvērstos par cilvēka skaistumu. Viņas klātbūtnē manī apstājās visi procesi, izņemot dzīvības uzturēšanai būtiskākos, un viss, kas nāca pēc tam, dzima it kā pats no sevis, bija viegls un dziļš. Tas bija vienīgais, par ko man nebija kauns, un ko es pazinu kā tiešām savu. Šī sieviete aizpildīja manī trūkstošo un atņēma lieko, tā bija mans sakars ar debesīm un toreiz bieži sev jautāju, ar ko esmu izpelnījies, ka viņa ir uzmeklējusi mani cauri laikiem un izplatījumiem.

Viņa gaidīja. Gaidīja, kad es saņemšu drosmi un atvēršu savus pēdējos vārtus, aiz kuriem divi var kļūt par vienu. Tas bija kaut kas tik liels un nozīmīgs, ko vienmēr varēju atlikt uz vēlāku, taču viņas gaidīšana pati bija vārti, un tie lēnām aizvērās. Līdz kādu dienu, kad rudens jau bija beidzies un ziema vēl nebija iestājusies, viņa pienāca man ļoti tuvu un nočukstēja: „Tālāk tu pats,” un mutē atkal bija asins garša.

...te atkal kaut kas padzisis...

Nokavēju. Kopš aizgāja sargi, te vairs neviena nav. Ir viņu atstātā laiva, ir upe, migla un melni koki bez vārdiem. Gaidot sargus, te agrāk pulcējās daudz cerīgu ļaužu - no viņiem šie izdzisušie ugunskuri un vēlējumu stērbelītes, sasietas nokaltušajā vītolā pie upes. No viņiem arī stāsts par otru krastu - kalniem, sauli, cilvēkiem ar skaistām acīm un par visskaistāko no viņiem, to kurš tur pasaules tīklu. Jā, te daudz ko runāja… Piemēram, ka aiz upes miglas nekā nav, ka sargi ir tikai pārģērbušies jokdari no pašu vidus, daži gudrinieki pat teica, ka sargi nesargā upi, bet gan pārcēlāju, un arī tikai no sevis paša. Blēņas.

Upes sargi prasīja no braucēja atdot tā vārdu pret vietu laivā. Tikai vārdu, taču pilnīgi visu. To es zinu droši, jo trīs reizes mani izsauca un trīs reizes no manām klaidoņa drēbēm izvilka vārda atliekas, pēdējo reizi tās bija tikai ziedputekšņi, vārda aromāts, nē, tikai atmiņas par to. Viņi bija vērīgi, un es nebiju iemācījies atdot pēdējo. Es paliku krastā.

Tikai reizēm skaidrās vasaras naktīs, kad pirms saullēkta uz īsu brīdi izklīda migla otrpus laika upei, šķita, ka redzu kalnus ar ķiršu dārziem to pakājē, dzirdu kā smejas cilvēki ar skaistajām acīm, un jūtu, kā pasaules tīkls savieno mani ar visu, kas ir, un vislielākie no ikdienas sapņiem, tikumiem un skaitļiem kļūst mazi un smieklīgi. Tas bija reti un kādu vasaru tas notika pēdējo reizi. Pēc tam bija tikai rosīšanās pa ceļinieku nometni un stāsti jaunpienācējiem par to, kas ir aiz upes un kas varētu būt, ja sargi ar mani būtu izrīkojušies taisnīgi

Kopš aizgāja sargi, te vairs nav nekā. Migla un melnie koki neskaitās, jo tos redzu arī tad, kad acis aizvērtas. Jāatzīstas, jau kādu laiku vairs neizšķiru, kad tās ir vaļā un kad ciet. Vairs neko labi arī nedzirdu, putni un sienāži aizgāja kopā ar sargiem, tas ir saprotams, taču nedzirdu arī vairs savu balsi. Iespējams, tādēļ, ka man nav ko teikt. Ceļu, pa kuru atnācu, esmu aizmirsis un priekšā ceļa vairs nav. Upe drīz aizsals un tad pazudīs arī šī vieta ar miglu, melnajiem kokiem un mani, vai kas no tā ir atlicis. Tas viss nav sāpīgi. Tas ir nekā, un es nesaprotu, kādēļ vispār to rakstu.”

man kaut kā nesienas kopā tas viss, taču mans bolīvijas draugs, kas spēlē stabules zem liepas pie doma un nevienam citam, izņemot mani, neļauj tīt savu tabaku, saka, tātad nav īstais mirklis.