Dzeja

Madara Heidemane: Mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite

*
es atmetu smēķēšanu un tagad atkal ēdu zivis
līdzsvars jāsaglabā, lai pēc gadiem 30 nomirtu no vēža,
nevis vēža. Aizrijoties. Ar taviem pirkstiem, kas vienmēr
acu priekšā kā skropstas, kā deguns, kas lien visur
bet tev šķiet, ka ceļu rāda
tagad dzerot es vienmēr raudu, slapinu tavas rokas, uz brīdi
tavas saldās cukura rūpes izkūst, istaba kļūst sāļa
un māte cerīgi domā, ka mīlam

*
viņas nenoskūpstītās lūpas ir ciet vēl joprojām
šodien viņa gribēja krāpt savu līgavaini
kurš no rīta bija atvēris viņas galvu un
nolasīja nežēlīgo nodomu
viņas lūpas vēl arī šodien ir ciet
taču līgavainis ar savām visu neredzošajām acīm
lika arābiem viņu nomētāt ar akmeņiem
viņš meta pirmais, jo nekad nav grēkojis
un nosita no viņas līdz galam nepievērto galvas vāku
akmens iekrita smadzeņu audumā un
viņas asajā prātā pārvērtās par adatu
aizķēra diegu un lūpas atvērās
rīt viņa skūpstīs visus

*
šorīt Ēosa raudāja pa taisno nevis caur puķēm
es raudāju viņai pretī un neitralizēju
debesis no rozā lēnām pārslīdēja uz zilo
zilo, sievišķas vīrišķības, nevis cerību krāsu
nesaskaitāmu tumsu cīņa par rožainiem rītiem

*
tavi pieskārieni klepoja man virsū
varbūt bija nedroši, varbūt sita
it kā ar roku pārbaudītu, cik panna karsta
pannas dibenu pārbaudi vēl!

lūpas uzlija, uzpakšķēja, uzkrita uz manām gūžām
atvēsinošs lietus vai tāds, kas negaidot sāk gāzt
uz visām virsmām, pusēm un visur, drīz jau
pārvērtās par visurplūstošiem, dedzinošiem sveķiem

mēs vairs nemākam piešķilt liesmu ar akmeņiem
mēs protam tikai ar sērkociņiem un smilšpapīru
kas skrāpē, kāpēc, kāpēc man sāp

*
miglā asaro logs ar skatu uz to pusi
kas zaļāka, mīkstāka un caur kuru ar degunu
var bakstīt mākoņus, kad migla nomirusi
bet paspēj vēl ieskrieties vējš
logs asaras uzšķauda man, acis aizlīp
ar speķainu masu. uz palodzes izdīgst
puķe ar sāļu garšu
visi kukaiņi, bites, kas barojas no stāda
viss o2, ko puķe pūš uz āru
piepilina telpu atkal bālganu mitru
migla

*
laime nav fēnikss, pēc smagas pelnu sakrišanas
nepiedzimst stalta dievīga būtne. Paliek nelietojams
izsmēķis un smacīgi pirksti. Tie turpina ritmā
cilāties pie lūpām. Čūskaina mēle grib sagaršot saldu
bet tā vietā sērainas atmiņas par sadegušo

*
iegrimt vilnī ar ūdeni rīklē pirms plaušu robežas
bet kustēties viens uz priekšu divi soļi atpakaļ
rīstīties pēc gaisa un nespēt ar kāju piesist SOS, jo
smiltis jūrā kā nogurušas dumpinieces grimst
vēl pretojas krastā palikušajām mātēm, pārojas ar ūdeni
radot dubļainus bērnus
starp zobiem stiklainas smiltis, vārdu vietā tek asinis
gļotainas kā mēnešreizes. Tāpat arī sāp – mugurā, nevis mēlē
mugurkauls saļimst un vietā asakas, kājas atlobās kā zvīņas
kāds tās ieliek jaungada makā
– gan jūra ar dzintariem atskalos baudu

*
esmu pret sieviešu emancipāciju
gribu, lai man atver durvis vienmēr
palīdz un lai vīrietis manu zīlīšu atspīdumā
ir kā koks, kā klints, kā burvis
kurš no piedurknēm velk ārā zarus
kas, kad viss ir dzeltens un karsts, met ēnu, velk
ārā vienmēr ziedainas plaukstas
negribu es zēnu, kuram rokas pirkstu garumā
kājas kļūst par detaļu no galda
gribu naudu

*
tauriņu alejā arī vīrietis maldās
tie skrien zīdainiem burbuļiem acīs
katrs eļļainais skūpsts
pēc trieciena lūpās sasprāgst pie sejas
tad aleja paliek tukša, noziemo
arī tava sieviete pamostas no sapņa un aizlido

*
šai gadalaikā atkal plosās cunami
sagurušas mājas tagad noaugušas ar zemi
novītuši cilvēki, mājlopi, ziedi
ananasa krāsā ar
saldumu, kas kož

mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite
kas aizmirsusi dibengalu pašas stropā
kas nomirst pie izejas, mēs paliekam uz mūžu kopā
sūrst, kā bez apstājas būtu ēsti kivi
un stropā nav ražas, jo augļos ir tikai cukurs
bet pie tējas ir jādzer medus

un tā līdz rudenim, kad dubļi sāk cietēt


 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Kristaps Vecgrāvis  

    2013. gada 29. janvārī, plkst. 9:53

    Man patika. Atsevišķos dzejoļos prasās piestrādāt ar pareizām pieturzīmēm vai starprindām - lai lasītājam pateiktu priekšā, kā tad autore ir iecerējusi dzejoli lasāmā veidā:)

  • dukurs  

    2013. gada 14. janvārī, plkst. 18:38

    nu labie gabali.
    šķauda un klepo--riktīgi velk uz pavasari !
    lai veicas dzejā un attiecībās!

  • ardnija  

    2013. gada 14. janvārī, plkst. 13:30

    es esmu laikam pārāk vecmodīga...diemžēl palika nelabi šo lasot..piedodiet, varēju jau neizteikties, parasti jau saka, vai nu labu vai neko...bet šīs jau nav bēres un metene vēl pat ļoti dzīva, kas manī vainas nezinu, bet šāds stils ļoti nepatīk....tas varbūt ir kā olīvas vai zilais siers...un ir jau ļauži, kam tie negaršo - cik cilvēku, tik garšas.. nu nav manējā, atvainojiet..

  • h. e. zēgners  

    2013. gada 12. janvārī, plkst. 18:39

    es īsti nezinu, kā šeit spriest par kvalitāti, bet man ļoti patika.

  • Re:runcis  

    2013. gada 11. janvārī, plkst. 14:47

    Ā, cīk lābi, forši! Madaras prieks. Super! Jāparok, varbūt vēl meiča ko saradījusi. Izskatās arī pēc meitenes ..nevis mākslinieces. Veiksmi!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Laba izglītība nav tas, ko tu esi iemācījies, un pat ne tas, ko tu zini. Laba izglītība ir spēja atšķirt to, ko tu zini, no tā, ko tu nezini.

    Anatols Franss

Iesakām

  • 2015. gada 19. jūnijā, plkst. 7:06

    Imre Soērs: Igaunijas pieredze Kopdzīves likuma pieņemšanā (1)

    Tomass Ilvess mani toreiz brīdināja – ja tu pacelsi šo jautājumu, tevi vairs nekad neievēlēs parlamentā, bet likumu tik un tā nekad nepieņems. Taču te mēs esam – likums ir pieņemts, un es esmu atpakaļ parlamentā.

  • 2014. gada 9. aprīlī, plkst. 20:04

    Maima Grīnberga: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominante kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras latviskojums", tulkotāja Maima Grīnberga sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.

  • 2016. gada 9. jūnijā, plkst. 5:51

    Armands Znotiņš: Pirmais no Rīgas festivāla koncertiem

    Varēja izbaudīt neviltotu prieku par to, ka visi šie četrdesmit un piecdesmit gadus vecie cilvēki, kurus, ņemot vērā aplausus starp skaņdarbu daļām, vecāki bija uz koncertu atveduši pirmo reizi mūžā, noklausījās tik nopietnu un komplicētu opusu kā Elgara 2. simfoniju.

  • 2015. gada 26. augustā, plkst. 6:08

    Ivars Ījabs: Mēs jūs pārspiedīsim (8)

    Nu ir diezgan skaidrs, ka "mūsējie" gatavojas jaunam Aukstajam karam, – kaut arī atklāti par to runāts gluži vēl netiek.

  • 2013. gada 12. septembrī, plkst. 3:14

    Zvjads Ratiani: Rekviēms dzīvajiem un citi dzejoļi (1)

    Es stāvu pie loga, acis nenovērsdams no debesīm. Nu, protams, no debesīm. No kurienes gan vēl varam gaidīt nelaimi? No kurienes gan vēl gaidīt glābšanu? Un uz ko gan vēl skatīties? Ne jau uz kaimiņu māju.

  • 2012. gada 22. novembrī, plkst. 8:11

    Pauls Bankovskis: Manu vārdu, lūdzu, rakstiet ar lielo "D" (18)

    Ja vien es nebūtu baudījis pienācīgu izglītību un man vēl no Anglijas laikiem nebūtu saglabājušies noteikti principi, es jums daudz visa kā varētu pastāstīt. Vai, kā tagad modē, aprakstīt to visu memuāros.

  • 2015. gada 1. aprīlī, plkst. 6:04

    Artis Buks: Par "Britānikas" spožumu un postu

    Vairāk nekā divus gadsimtus "Britānika" ir bijis visautoritatīvākais uzziņu avots angļvalodīgajā pasaulē. Kopš 1768. gada ir iznākušas jau 16 redakcijas, tām šķirkļus rakstījuši vai visi sava laika dižākie intelektuāļi.

  • 2013. gada 31. oktobrī, plkst. 8:05

    Rūta Briede: Sarežģītais mīļums

    Autori vairākkārt intervijās un grāmatā iesaka "pa logu izmest televizoru", kas simboliski atrisinātu kopā būšanas trūkumu. Man nav īstas pārliecības, ka šī ieteikumu forma atrisinātu problēmu, kuru grib atrisināt autori – kā ģimenei būt kopā un iemācīties būt kopā.



Kultūras Ministrija
vkkf