Dzeja

Madara Heidemane: Mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite

*
es atmetu smēķēšanu un tagad atkal ēdu zivis
līdzsvars jāsaglabā, lai pēc gadiem 30 nomirtu no vēža,
nevis vēža. Aizrijoties. Ar taviem pirkstiem, kas vienmēr
acu priekšā kā skropstas, kā deguns, kas lien visur
bet tev šķiet, ka ceļu rāda
tagad dzerot es vienmēr raudu, slapinu tavas rokas, uz brīdi
tavas saldās cukura rūpes izkūst, istaba kļūst sāļa
un māte cerīgi domā, ka mīlam

*
viņas nenoskūpstītās lūpas ir ciet vēl joprojām
šodien viņa gribēja krāpt savu līgavaini
kurš no rīta bija atvēris viņas galvu un
nolasīja nežēlīgo nodomu
viņas lūpas vēl arī šodien ir ciet
taču līgavainis ar savām visu neredzošajām acīm
lika arābiem viņu nomētāt ar akmeņiem
viņš meta pirmais, jo nekad nav grēkojis
un nosita no viņas līdz galam nepievērto galvas vāku
akmens iekrita smadzeņu audumā un
viņas asajā prātā pārvērtās par adatu
aizķēra diegu un lūpas atvērās
rīt viņa skūpstīs visus

*
šorīt Ēosa raudāja pa taisno nevis caur puķēm
es raudāju viņai pretī un neitralizēju
debesis no rozā lēnām pārslīdēja uz zilo
zilo, sievišķas vīrišķības, nevis cerību krāsu
nesaskaitāmu tumsu cīņa par rožainiem rītiem

*
tavi pieskārieni klepoja man virsū
varbūt bija nedroši, varbūt sita
it kā ar roku pārbaudītu, cik panna karsta
pannas dibenu pārbaudi vēl!

lūpas uzlija, uzpakšķēja, uzkrita uz manām gūžām
atvēsinošs lietus vai tāds, kas negaidot sāk gāzt
uz visām virsmām, pusēm un visur, drīz jau
pārvērtās par visurplūstošiem, dedzinošiem sveķiem

mēs vairs nemākam piešķilt liesmu ar akmeņiem
mēs protam tikai ar sērkociņiem un smilšpapīru
kas skrāpē, kāpēc, kāpēc man sāp

*
miglā asaro logs ar skatu uz to pusi
kas zaļāka, mīkstāka un caur kuru ar degunu
var bakstīt mākoņus, kad migla nomirusi
bet paspēj vēl ieskrieties vējš
logs asaras uzšķauda man, acis aizlīp
ar speķainu masu. uz palodzes izdīgst
puķe ar sāļu garšu
visi kukaiņi, bites, kas barojas no stāda
viss o2, ko puķe pūš uz āru
piepilina telpu atkal bālganu mitru
migla

*
laime nav fēnikss, pēc smagas pelnu sakrišanas
nepiedzimst stalta dievīga būtne. Paliek nelietojams
izsmēķis un smacīgi pirksti. Tie turpina ritmā
cilāties pie lūpām. Čūskaina mēle grib sagaršot saldu
bet tā vietā sērainas atmiņas par sadegušo

*
iegrimt vilnī ar ūdeni rīklē pirms plaušu robežas
bet kustēties viens uz priekšu divi soļi atpakaļ
rīstīties pēc gaisa un nespēt ar kāju piesist SOS, jo
smiltis jūrā kā nogurušas dumpinieces grimst
vēl pretojas krastā palikušajām mātēm, pārojas ar ūdeni
radot dubļainus bērnus
starp zobiem stiklainas smiltis, vārdu vietā tek asinis
gļotainas kā mēnešreizes. Tāpat arī sāp – mugurā, nevis mēlē
mugurkauls saļimst un vietā asakas, kājas atlobās kā zvīņas
kāds tās ieliek jaungada makā
– gan jūra ar dzintariem atskalos baudu

*
esmu pret sieviešu emancipāciju
gribu, lai man atver durvis vienmēr
palīdz un lai vīrietis manu zīlīšu atspīdumā
ir kā koks, kā klints, kā burvis
kurš no piedurknēm velk ārā zarus
kas, kad viss ir dzeltens un karsts, met ēnu, velk
ārā vienmēr ziedainas plaukstas
negribu es zēnu, kuram rokas pirkstu garumā
kājas kļūst par detaļu no galda
gribu naudu

*
tauriņu alejā arī vīrietis maldās
tie skrien zīdainiem burbuļiem acīs
katrs eļļainais skūpsts
pēc trieciena lūpās sasprāgst pie sejas
tad aleja paliek tukša, noziemo
arī tava sieviete pamostas no sapņa un aizlido

*
šai gadalaikā atkal plosās cunami
sagurušas mājas tagad noaugušas ar zemi
novītuši cilvēki, mājlopi, ziedi
ananasa krāsā ar
saldumu, kas kož

mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite
kas aizmirsusi dibengalu pašas stropā
kas nomirst pie izejas, mēs paliekam uz mūžu kopā
sūrst, kā bez apstājas būtu ēsti kivi
un stropā nav ražas, jo augļos ir tikai cukurs
bet pie tējas ir jādzer medus

un tā līdz rudenim, kad dubļi sāk cietēt


 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Kristaps Vecgrāvis  

    2013. gada 29. janvārī, plkst. 9:53

    Man patika. Atsevišķos dzejoļos prasās piestrādāt ar pareizām pieturzīmēm vai starprindām - lai lasītājam pateiktu priekšā, kā tad autore ir iecerējusi dzejoli lasāmā veidā:)

  • dukurs  

    2013. gada 14. janvārī, plkst. 18:38

    nu labie gabali.
    šķauda un klepo--riktīgi velk uz pavasari !
    lai veicas dzejā un attiecībās!

  • ardnija  

    2013. gada 14. janvārī, plkst. 13:30

    es esmu laikam pārāk vecmodīga...diemžēl palika nelabi šo lasot..piedodiet, varēju jau neizteikties, parasti jau saka, vai nu labu vai neko...bet šīs jau nav bēres un metene vēl pat ļoti dzīva, kas manī vainas nezinu, bet šāds stils ļoti nepatīk....tas varbūt ir kā olīvas vai zilais siers...un ir jau ļauži, kam tie negaršo - cik cilvēku, tik garšas.. nu nav manējā, atvainojiet..

  • h. e. zēgners  

    2013. gada 12. janvārī, plkst. 18:39

    es īsti nezinu, kā šeit spriest par kvalitāti, bet man ļoti patika.

  • Re:runcis  

    2013. gada 11. janvārī, plkst. 14:47

    Ā, cīk lābi, forši! Madaras prieks. Super! Jāparok, varbūt vēl meiča ko saradījusi. Izskatās arī pēc meitenes ..nevis mākslinieces. Veiksmi!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2015. gada 7. jūlijā, plkst. 6:07

    Andris Saulītis: Kurā pusē mēs būsim? (2)

    Nav iespējams izveidot no politiskas varas un tās iegribām neatkarīgu institūciju – vai tas būtu mediju uzraugs vai jebkura cita iestāde –, ja Saeimas deputāti atļaujas atbrīvot amatpersonu no amata nepatikas dēļ.

  • 2015. gada 15. septembrī, plkst. 6:09

    Satori diskusija: Par pieaugšanu

    Pāreja no bērna uz pieaugušo ir viens no svarīgākajiem notikumiem ikviena cilvēka dzīvē. Kādas pēdas tā atstāj mūsu personībā? Kā tikt tai pāri un to nesabojāt? Ko tā pastāsta par mums un pasauli mums apkārt?

  • 2014. gada 4. februārī, plkst. 7:02

    Ieva Viese-Vigula: Nenopietnie septiņpadsmit (4)

    Prasmīga autora vadīti, esam gatavi noticēt situācijām, kam ikdienas loģika pretojas, taču, sajūtot, ka mūs bezmērķīgi māna vai cenšas uzspiest liekas detaļas, sadusmojamies un pārstājam ticēt pat pierastajam. Ozons ir viens no autoriem, kam izdodas ievest un noturēt skatītāju visdīvainākajās vietās.

  • 2015. gada 9. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Parunāsim par karu... (4)

    Desmitgades, kas pavadītas ar datorspēļu, filmu utt. palīdzību, kropļojot priekšstatu par vardarbību un cilvēka trauslumu, iespējams, ir atstājušas pēdas 21. gadsimta cilvēka domāšanā.

  • 2012. gada 7. novembrī, plkst. 9:11

    Kaspars Valtmanis: Es gribu neziņu, kur domas neiejaucas (14)

    Piektais perons septītais ceļš, es esmu faraons, man pieder viens teļš. Gribi būt barons, meiteņu varonis - rokās kā dzelonis pārtikas talons.

  • 2015. gada 16. novembrī, plkst. 5:52

    Pauls Bankovskis: Miglā, rudenī, automašīnā

    Rīta agrumā savus mīļos biju droši nogādājis lidostā, viņi aizlidoja uz rudenīgo Parīzi, kur, kā vēstīja laika ziņas, vēl vienmēr valdīja atvasara.

  • 2013. gada 31. decembrī, plkst. 9:12

    Mākslai vajag telpu: Lienes Dobrājas sapnis (2)

    Saruna ar latviešu kostīmu mākslinieci Lieni Dobrāju, kas studē Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā, kur savulaik savu karjeru sākuši arī tādi pasaulslaveni režisori kā Mārtins Skorsēze un Spaiks Lī.

  • 2015. gada 22. septembrī, plkst. 10:09

    Agija Ābiķe-Kondrāte: Pārpilns nemiera. Tātad dzīvs (2)

    "Sāļās pankūkas" ir grāmatas titulnodaļa, kas ir zīmīga ar simbolisko jautājumu, ko sev var uzdot ikviens lasītājs, – vai pankūkas tik tiešām ir sāļas, vai arī es to tikai iztēlojos? Vai tā ir realitāte vai tomēr mana iztēle?



Kultūras Ministrija
vkkf