Dzeja

Madara Heidemane: Mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite

*
es atmetu smēķēšanu un tagad atkal ēdu zivis
līdzsvars jāsaglabā, lai pēc gadiem 30 nomirtu no vēža,
nevis vēža. Aizrijoties. Ar taviem pirkstiem, kas vienmēr
acu priekšā kā skropstas, kā deguns, kas lien visur
bet tev šķiet, ka ceļu rāda
tagad dzerot es vienmēr raudu, slapinu tavas rokas, uz brīdi
tavas saldās cukura rūpes izkūst, istaba kļūst sāļa
un māte cerīgi domā, ka mīlam

*
viņas nenoskūpstītās lūpas ir ciet vēl joprojām
šodien viņa gribēja krāpt savu līgavaini
kurš no rīta bija atvēris viņas galvu un
nolasīja nežēlīgo nodomu
viņas lūpas vēl arī šodien ir ciet
taču līgavainis ar savām visu neredzošajām acīm
lika arābiem viņu nomētāt ar akmeņiem
viņš meta pirmais, jo nekad nav grēkojis
un nosita no viņas līdz galam nepievērto galvas vāku
akmens iekrita smadzeņu audumā un
viņas asajā prātā pārvērtās par adatu
aizķēra diegu un lūpas atvērās
rīt viņa skūpstīs visus

*
šorīt Ēosa raudāja pa taisno nevis caur puķēm
es raudāju viņai pretī un neitralizēju
debesis no rozā lēnām pārslīdēja uz zilo
zilo, sievišķas vīrišķības, nevis cerību krāsu
nesaskaitāmu tumsu cīņa par rožainiem rītiem

*
tavi pieskārieni klepoja man virsū
varbūt bija nedroši, varbūt sita
it kā ar roku pārbaudītu, cik panna karsta
pannas dibenu pārbaudi vēl!

lūpas uzlija, uzpakšķēja, uzkrita uz manām gūžām
atvēsinošs lietus vai tāds, kas negaidot sāk gāzt
uz visām virsmām, pusēm un visur, drīz jau
pārvērtās par visurplūstošiem, dedzinošiem sveķiem

mēs vairs nemākam piešķilt liesmu ar akmeņiem
mēs protam tikai ar sērkociņiem un smilšpapīru
kas skrāpē, kāpēc, kāpēc man sāp

*
miglā asaro logs ar skatu uz to pusi
kas zaļāka, mīkstāka un caur kuru ar degunu
var bakstīt mākoņus, kad migla nomirusi
bet paspēj vēl ieskrieties vējš
logs asaras uzšķauda man, acis aizlīp
ar speķainu masu. uz palodzes izdīgst
puķe ar sāļu garšu
visi kukaiņi, bites, kas barojas no stāda
viss o2, ko puķe pūš uz āru
piepilina telpu atkal bālganu mitru
migla

*
laime nav fēnikss, pēc smagas pelnu sakrišanas
nepiedzimst stalta dievīga būtne. Paliek nelietojams
izsmēķis un smacīgi pirksti. Tie turpina ritmā
cilāties pie lūpām. Čūskaina mēle grib sagaršot saldu
bet tā vietā sērainas atmiņas par sadegušo

*
iegrimt vilnī ar ūdeni rīklē pirms plaušu robežas
bet kustēties viens uz priekšu divi soļi atpakaļ
rīstīties pēc gaisa un nespēt ar kāju piesist SOS, jo
smiltis jūrā kā nogurušas dumpinieces grimst
vēl pretojas krastā palikušajām mātēm, pārojas ar ūdeni
radot dubļainus bērnus
starp zobiem stiklainas smiltis, vārdu vietā tek asinis
gļotainas kā mēnešreizes. Tāpat arī sāp – mugurā, nevis mēlē
mugurkauls saļimst un vietā asakas, kājas atlobās kā zvīņas
kāds tās ieliek jaungada makā
– gan jūra ar dzintariem atskalos baudu

*
esmu pret sieviešu emancipāciju
gribu, lai man atver durvis vienmēr
palīdz un lai vīrietis manu zīlīšu atspīdumā
ir kā koks, kā klints, kā burvis
kurš no piedurknēm velk ārā zarus
kas, kad viss ir dzeltens un karsts, met ēnu, velk
ārā vienmēr ziedainas plaukstas
negribu es zēnu, kuram rokas pirkstu garumā
kājas kļūst par detaļu no galda
gribu naudu

*
tauriņu alejā arī vīrietis maldās
tie skrien zīdainiem burbuļiem acīs
katrs eļļainais skūpsts
pēc trieciena lūpās sasprāgst pie sejas
tad aleja paliek tukša, noziemo
arī tava sieviete pamostas no sapņa un aizlido

*
šai gadalaikā atkal plosās cunami
sagurušas mājas tagad noaugušas ar zemi
novītuši cilvēki, mājlopi, ziedi
ananasa krāsā ar
saldumu, kas kož

mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite
kas aizmirsusi dibengalu pašas stropā
kas nomirst pie izejas, mēs paliekam uz mūžu kopā
sūrst, kā bez apstājas būtu ēsti kivi
un stropā nav ražas, jo augļos ir tikai cukurs
bet pie tējas ir jādzer medus

un tā līdz rudenim, kad dubļi sāk cietēt


 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Kristaps Vecgrāvis  

    2013. gada 29. janvārī, plkst. 9:53

    Man patika. Atsevišķos dzejoļos prasās piestrādāt ar pareizām pieturzīmēm vai starprindām - lai lasītājam pateiktu priekšā, kā tad autore ir iecerējusi dzejoli lasāmā veidā:)

  • dukurs  

    2013. gada 14. janvārī, plkst. 18:38

    nu labie gabali.
    šķauda un klepo--riktīgi velk uz pavasari !
    lai veicas dzejā un attiecībās!

  • ardnija  

    2013. gada 14. janvārī, plkst. 13:30

    es esmu laikam pārāk vecmodīga...diemžēl palika nelabi šo lasot..piedodiet, varēju jau neizteikties, parasti jau saka, vai nu labu vai neko...bet šīs jau nav bēres un metene vēl pat ļoti dzīva, kas manī vainas nezinu, bet šāds stils ļoti nepatīk....tas varbūt ir kā olīvas vai zilais siers...un ir jau ļauži, kam tie negaršo - cik cilvēku, tik garšas.. nu nav manējā, atvainojiet..

  • h. e. zēgners  

    2013. gada 12. janvārī, plkst. 18:39

    es īsti nezinu, kā šeit spriest par kvalitāti, bet man ļoti patika.

  • Re:runcis  

    2013. gada 11. janvārī, plkst. 14:47

    Ā, cīk lābi, forši! Madaras prieks. Super! Jāparok, varbūt vēl meiča ko saradījusi. Izskatās arī pēc meitenes ..nevis mākslinieces. Veiksmi!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2015. gada 5. februārī, plkst. 6:02

    Ilmārs Šlāpins: "Satori" lasītāji visvairāk vēlas draudzēties ar Signi Baumani (4)

    Ir noslēgusies ekspresaptauja ar mērķi noskaidrot, kurš no "Lattelecom" televīzijas kanālā "Satori360TV" intervētajiem cilvēkiem kļuvis par to, ar kuru visi grib draudzēties.

  • 2015. gada 4. augustā, plkst. 6:08

    Artēmijs Troickis: Mūzika lielā mērā bija iemesls

    Mēs tikāmies ar viņu, kad Troickis ieradās Rīgā, lai, pieminot Hardiju Lediņu, nolasītu lekciju par Baltijas mūziku pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

  • 2015. gada 9. decembrī, plkst. 9:36

    Aiga Dzalbe: Arhīva elpināšanā palīdz bērni

    Sofija: Laikmetīgā māksla ir trausls jēdziens – grūti izšķirt, kas ir, kas nav māksla. Redzi zīmējumu rāmītī un zini, ka tai jābūt mākslai, bet, ja redzi uz lelles ķermeņa uzstumtu vistas galvu, kā man bērnībā gadījās ar kādu Brektes darbu, tad nezini, vai tas ir bīstams trakums vai māksla.

  • 2013. gada 29. aprīlī, plkst. 9:04

    Orhans Pamuks: Mans pieticīgais manifests visiem muzejiem (2)

    Mums ir līdz kaklam muzeji, kas cenšas konstruēt sabiedrības, kopienas, nācijas, valsts, tautas vai sugas vēsturisko naratīvu. Vienkāršie ikdienas stāsti par konkrētiem cilvēkiem sniedz daudz vairāk prieka.

  • 2015. gada 9. janvārī, plkst. 6:01

    Paula: Pilsētas klasika (1)

    kad ej miglā pār tiltu, neatskaties. aiz tevis paliek torņi un pilis, lampas un sestdienu rītu mēslaine. bet priekšā migla un tu pats.

  • 2012. gada 21. martā, plkst. 10:03

    Uģis Jansons: Personīgā revolūcija (16)

    Es joprojām uzskatu, ka sīpoli ir negaršīgākā lieta pasaulē. Neviens un nekas līdz šim nav spējis mani pārliecināt par pretējo, lai gan daudzi ir centušies.

  • 2017. gada 4. februārī, plkst. 8:00

    Sieviešu stendaps: Aiva Birbele (6)

    Dramaturģes Aivas Birbeles uzstāšanās "Sieviešu stendapā", kas veltīts tēmai "Valdība&Klīnika".

  • 2015. gada 7. oktobrī, plkst. 8:10

    Liene Brizga-Kalniņa: Vienīgais padoms (7)

    Vai pa šiem desmit gadiem, audzinot bērnus un samērā aktīvi interesējoties par dažādām audzināšanas pieejām, par to, kā pareizi ar bērniem runāt, kā spēlēties, kā viņus ģērbt, barot, kā iekārtot viņu vidi un kā viņus nodarbināt, es esmu sapratusi, kā audzināt bērnus? Patiesību sakot – neko daudz.