Proza, Mūsdienu pasaku konkurss

Rolands Eliņš: Grāmata

Bija reiz sieviete, kura ļoti aizrāvās ar grāmatām. Viņa lasīja tik daudz, ka drīz vien bibliotēkā vairs nebija grāmatas, ko viņas acis nebūtu skatījušas. Taču sieviete jutās vīlusies, jo neviena no grāmatām nebija viņai pa prātam. Sieviete neatzina ne dēku stāstus, ne prinčus, ne princeses, ne vēstures stāstus.

Šai sievietei bija piecas mazmeitas – visas mīļas un skaistas latviešu jaunavas. Sieviete sasauca viņas kopā un teica:

"Es mīlu jūs, kā vien man dieviņš ļāvis. Tad nu mīliet jūs arī mani un atrodiet grāmatu, kura nelīdzinātos nevienai citai. Es vēlos lasīt stāstu un just, kā vārdi plūst un aizrauj mani, līdzīgi kā upe rauj smiltis un dators rauj pusaudžus. Šim stāstam jābūt unikālam, taču reizē arī aizkustinošam. Vai spēsiet atrast tādu grāmatu, mani dārgie brīnumi?"

Mazmeitas nosolījās censties no sirds un ņēmās prātot, kur gan lai meklē tik oriģinālu un emociju pilnu grāmatu?

Jaunākā mazmeita devās pie rakstnieka un izklāstīja savu vajadzību. Šis rakstnieks bija jauns vīrietis, kurš nemitīgi dzīroja un vēlāk aprakstīja savas galvassāpes, tāpēc jaunākās mazmeitas lūgums viņu pārsteidza. Bet sirds rakstniekam bija laba, un viņš apsolīja uzrakstīt šādu grāmatu. Lai jaunākā mazmeita pagaida brītiņu, kamēr viņš sameklēs iedvesmu.

Otra jaunākā mazmeita devās pie jautra večuka, vārdā Internets. Viņš bija šausmīgi noslogots un sākumā nemaz nemanīja meitenes lūgumu. Bet, kad beidzot izdzirdēja, sāka rūpīgi domāt.

"Mana bibliotēka ir milzīga, un tajā jābūt grāmatai, kādu tava vecmāte kāro. Nāc palīgā, un kopīgi sameklēsim to!"

Gados vidējā mazmeita savus soļus mērīja pie ministra. Tā un tā, vecmāmuļa meklē grāmatu, varbūt ministrijā ir kāda aizliegta grāmata, kuru izņēmuma kārtā varētu izsniegt. Aizliegtas grāmatas ministrijā, protams, bija, tas kā ieradums no veciem laikiem, bet vai tieši tāda, kādu vēlējās gados vidējā mazmeita – tas vēl bija jāpārbauda. Papriekš gan ministram bija jāizsniedz sev atļauja uzsākt pārbaudi, un meitenei nācās gaidīt.

Ceturtā mazmeita nolēma prasīt padomu Pēterim, debesu dārza vārtu sargam.

"Nesaprotu. Ko īsti tava vecāmāte vēlas no grāmatas?" Pēteris vaicāja.

"Viņa vēlas tādu stāstu, kādu vēl nebūtu lasījusi, jo līdzšinējās grāmatas viņu nav aizkustinājušas."

"Ak, šitā gan! Varen iedomīga ir tava vecāmāte! Es pat neatceros, kad vēl tik iedomīgu lūgumu būtu dzirdējis, ja nu vienīgi tajā stundā, kad Rietumzemes ragana vēlējās padarīt cilvēkus neticīgus."

Vārtu sargs Pēteris vēl labu laiciņu pasirdījās, līdz beidzot nožāvājās un pavīpsnāja – ja reiz vecāmāte tik ļoti vēloties šādu grāmatu, tad tādu grāmatu arī dabūs, tik lai ceturtā mazmeita pagaidot brītiņu tepat pie vārtiem. Tad Pēteris paķēra savu somu, kurā viņš parasti mēdza glabāt nepaklausīgus velnēnus, un devās lejā no mākoņiem.

 Vispirms Pēteris devās uz rakstnieka māju. Jaunais rakstnieks bija sagrābies tik daudz iedvesmas, ka galvassāpes neļāva viņam izkāpt no gultas. Pēteris paķēra jaunāko mazmeitu un iebāza somā.

Otru jaunāko mazmeitu Pēteris sastapa pie sava jaunākā ienaidnieka – Interneta. Tiesa, šobrīd Internets nebija noskaņots kašķēties, jo viņš, kamēr meklējis grāmatu, nez kur saķēris vīrusu un nolicies gultā veseļoties. Pēteris paķēra otru jaunāko mazmeitu un iebāza savā somā pie jaunākās mazmeitas.

Tikmēr ministrs bija uzrakstījis sev atļauju veikt grāmatas meklēšanu un uzspiedis zīmogu. Gados vidējā mazmeita jau bija gatava iet un meklēt, taču ministrs viņu atturēja, sakot, ka jāpagaida līdz zīmogs nožūs un atļauja iegūs likumīgu spēku. Tā nu viņi sēdēja, meitene gaidīja un ministrs smaidīja, līdz beidzot atbrāzās Pēteris un iebāza gados vidējo mazmeitu somā pie viņas māsām.

Tad Pēteris atgriezās pie saviem debesu vārtiem un izlaida trīs mazmeitas laukā. Viņas visas pārsteigti sasveicinājās ar savu ceturto māsu un laimīgi apskāvās. Pēteris atvēra vārtus un ļāva visām mazmeitām ieiet debesu dārzā.

Uz to visu noskatījās piektā, vecākā mazmeita. Viņa klusi apsēdās un uzrakstīja grāmatu par savām māsām. Šo grāmatu viņa atdeva vecmātei, kuras vēlme nu bija piepildīta, jo šādu grāmatu viņa vēl lasījusi nebija.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • janis  

    2012. gada 26. decembrī, plkst. 22:02

    ļoti labs,patika

  • lit.zin.  

    2012. gada 26. decembrī, plkst. 21:34

    kas tas ir domāts?

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Parīze vienmēr ir lieliska ideja.

    Odrija Hepbērna

Iesakām

  • 2012. gada 20. augustā, plkst. 8:08

    Dāvids Zalāns: Par grūtībām rīkoties konsekventi (24)

    Raksts tapis saistībā ar grupas "Pussy Riot" notiesāšanu par koncerta sniegšanu kādā baznīcā Krievijā. Uz šo rakstu mani pamudināja norāde tviterī uz aicinājumu iestāties par grupas dalībnieču tiesībām.

  • 2015. gada 1. decembrī, plkst. 6:02

    Gaida Jablovska: Vai mēs zinām, kāds ir patiesais Rainis? (2)

    Gaida Jablovska ir Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā 30 vadītāja, un mēs tikāmies ar viņu, lai parunātu par to, kāpēc ir svarīgi saglabāt piemiņu par kādreiz dzīvojušiem cilvēkiem un ko mēs varam zināt par viņiem kā personībām.

  • 2015. gada 7. septembrī, plkst. 6:09

    "Homo Novus" jauniešu recenzijas: "Nakts gājiens ar tīņiem"

    Radošās darbnīcas laikā tās dalībnieki apmeklē festivāla "Homo Novus" izrādes, tiekas ar māksliniekiem, piedalās rakstīšanas nodarbībās, diskusijās un saņem profesionālu padomdevēju ieteikumus savu pirmo recenziju tapšanā.

  • 2017. gada 21. aprīlī, plkst. 6:58

    Bārbala Simsone: Latviešu iztēles introvertie klaiņojumi

    Ieskatoties jauno un ne tik jauno latviešu fantastu darbu ražā – kopš 2011. gada tie ir vairāki desmiti romānu un četri stāstu krājumi –, redzams, ka materiāla pietiek gan analīzei, gan secinājumiem.

  • 2014. gada 5. septembrī, plkst. 0:09

    Inga Pizāne: Ne runāt, bet klusēt pretī (1)

    Parīzei – šī dzīve par pareizu. Parīzei – šie papēži par zemu. Tāpēc pacel mani uz rokām un nes nepareizāk mazliet.

  • 2012. gada 21. augustā, plkst. 8:08

    Leonīds Ļipavskis: Sapņi (2)

    Pirmais erotiskais sapnis: mežonis ceļ mani uz rokām augstu gaisā. Bija bailīgi, es jutos mazs un bezpalīdzīgs. Diezgan bieži manos sapņos figurē kāds valsts vadītājs, un nez kāpēc es pret viņu izjūtu maigumu.

  • 2012. gada 6. novembrī, plkst. 8:11

    Toms Ķencis: Sniegbaltīte dzīvo laimīgi vēl šobaltdien (13)

    Galvenā varone uzņemas mājas darbus, popularizē higiēnu, pirms miega skaita lūgšanu, bet uz nakti piesavinās visas septiņas gultas, kaut gan 1812. gadā viņai pietika ar vienu.

  • 2013. gada 28. augustā, plkst. 8:08

    Zane Krūmiņa: Ko nenojauta Ļaunā pamāte?

    Jaunākajos pētījumos secināts, ka tieši sensomotorā attīstība ir viens no noteicošajiem rādītājiem bērna turpmākajiem panākumiem.