Proza, Mūsdienu pasaku konkurss

Rolands Eliņš: Grāmata

Bija reiz sieviete, kura ļoti aizrāvās ar grāmatām. Viņa lasīja tik daudz, ka drīz vien bibliotēkā vairs nebija grāmatas, ko viņas acis nebūtu skatījušas. Taču sieviete jutās vīlusies, jo neviena no grāmatām nebija viņai pa prātam. Sieviete neatzina ne dēku stāstus, ne prinčus, ne princeses, ne vēstures stāstus.

Šai sievietei bija piecas mazmeitas – visas mīļas un skaistas latviešu jaunavas. Sieviete sasauca viņas kopā un teica:

"Es mīlu jūs, kā vien man dieviņš ļāvis. Tad nu mīliet jūs arī mani un atrodiet grāmatu, kura nelīdzinātos nevienai citai. Es vēlos lasīt stāstu un just, kā vārdi plūst un aizrauj mani, līdzīgi kā upe rauj smiltis un dators rauj pusaudžus. Šim stāstam jābūt unikālam, taču reizē arī aizkustinošam. Vai spēsiet atrast tādu grāmatu, mani dārgie brīnumi?"

Mazmeitas nosolījās censties no sirds un ņēmās prātot, kur gan lai meklē tik oriģinālu un emociju pilnu grāmatu?

Jaunākā mazmeita devās pie rakstnieka un izklāstīja savu vajadzību. Šis rakstnieks bija jauns vīrietis, kurš nemitīgi dzīroja un vēlāk aprakstīja savas galvassāpes, tāpēc jaunākās mazmeitas lūgums viņu pārsteidza. Bet sirds rakstniekam bija laba, un viņš apsolīja uzrakstīt šādu grāmatu. Lai jaunākā mazmeita pagaida brītiņu, kamēr viņš sameklēs iedvesmu.

Otra jaunākā mazmeita devās pie jautra večuka, vārdā Internets. Viņš bija šausmīgi noslogots un sākumā nemaz nemanīja meitenes lūgumu. Bet, kad beidzot izdzirdēja, sāka rūpīgi domāt.

"Mana bibliotēka ir milzīga, un tajā jābūt grāmatai, kādu tava vecmāte kāro. Nāc palīgā, un kopīgi sameklēsim to!"

Gados vidējā mazmeita savus soļus mērīja pie ministra. Tā un tā, vecmāmuļa meklē grāmatu, varbūt ministrijā ir kāda aizliegta grāmata, kuru izņēmuma kārtā varētu izsniegt. Aizliegtas grāmatas ministrijā, protams, bija, tas kā ieradums no veciem laikiem, bet vai tieši tāda, kādu vēlējās gados vidējā mazmeita – tas vēl bija jāpārbauda. Papriekš gan ministram bija jāizsniedz sev atļauja uzsākt pārbaudi, un meitenei nācās gaidīt.

Ceturtā mazmeita nolēma prasīt padomu Pēterim, debesu dārza vārtu sargam.

"Nesaprotu. Ko īsti tava vecāmāte vēlas no grāmatas?" Pēteris vaicāja.

"Viņa vēlas tādu stāstu, kādu vēl nebūtu lasījusi, jo līdzšinējās grāmatas viņu nav aizkustinājušas."

"Ak, šitā gan! Varen iedomīga ir tava vecāmāte! Es pat neatceros, kad vēl tik iedomīgu lūgumu būtu dzirdējis, ja nu vienīgi tajā stundā, kad Rietumzemes ragana vēlējās padarīt cilvēkus neticīgus."

Vārtu sargs Pēteris vēl labu laiciņu pasirdījās, līdz beidzot nožāvājās un pavīpsnāja – ja reiz vecāmāte tik ļoti vēloties šādu grāmatu, tad tādu grāmatu arī dabūs, tik lai ceturtā mazmeita pagaidot brītiņu tepat pie vārtiem. Tad Pēteris paķēra savu somu, kurā viņš parasti mēdza glabāt nepaklausīgus velnēnus, un devās lejā no mākoņiem.

 Vispirms Pēteris devās uz rakstnieka māju. Jaunais rakstnieks bija sagrābies tik daudz iedvesmas, ka galvassāpes neļāva viņam izkāpt no gultas. Pēteris paķēra jaunāko mazmeitu un iebāza somā.

Otru jaunāko mazmeitu Pēteris sastapa pie sava jaunākā ienaidnieka – Interneta. Tiesa, šobrīd Internets nebija noskaņots kašķēties, jo viņš, kamēr meklējis grāmatu, nez kur saķēris vīrusu un nolicies gultā veseļoties. Pēteris paķēra otru jaunāko mazmeitu un iebāza savā somā pie jaunākās mazmeitas.

Tikmēr ministrs bija uzrakstījis sev atļauju veikt grāmatas meklēšanu un uzspiedis zīmogu. Gados vidējā mazmeita jau bija gatava iet un meklēt, taču ministrs viņu atturēja, sakot, ka jāpagaida līdz zīmogs nožūs un atļauja iegūs likumīgu spēku. Tā nu viņi sēdēja, meitene gaidīja un ministrs smaidīja, līdz beidzot atbrāzās Pēteris un iebāza gados vidējo mazmeitu somā pie viņas māsām.

Tad Pēteris atgriezās pie saviem debesu vārtiem un izlaida trīs mazmeitas laukā. Viņas visas pārsteigti sasveicinājās ar savu ceturto māsu un laimīgi apskāvās. Pēteris atvēra vārtus un ļāva visām mazmeitām ieiet debesu dārzā.

Uz to visu noskatījās piektā, vecākā mazmeita. Viņa klusi apsēdās un uzrakstīja grāmatu par savām māsām. Šo grāmatu viņa atdeva vecmātei, kuras vēlme nu bija piepildīta, jo šādu grāmatu viņa vēl lasījusi nebija.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • janis  

    2012. gada 26. decembrī, plkst. 22:02

    ļoti labs,patika

  • lit.zin.  

    2012. gada 26. decembrī, plkst. 21:34

    kas tas ir domāts?

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2015. gada 16. decembrī, plkst. 6:57

    Nikolā Ozano: Ārzemju skatītāja vēstule slavenam režisoram (63)

    Ar ksenofobijas uzplūdiem kā impulsīvu reakciju un arhaisku tieksmi cilvēki parasti paši tiek galā. To sauc par toleranci, un tās veidošana prasa zināmu piepūli. Citiem vārdiem sakot, to sauc par kulturālu attieksmi.

  • 2014. gada 30. septembrī, plkst. 6:09

    Valters Sīlis: Mēs nedzīvojam tādā valstī

    Ja šie cilvēki, kuru izrādes man tā patīk, kuru dvēselēs es esmu ieskatījies un kuri ir stāstījuši man skaistus stāstus par mīlestību, man tagad pasaka, ka tas karš ir labs, tad jau laikam tā ir.

  • 2015. gada 1. aprīlī, plkst. 6:04

    Haralds Matulis: Lupatu filozofija (1)

    Ja uz grāmatas vāka ir rakstīts "mīti, maģija un misticisms", varētu sagaidīt, ka autors demonstrēs izpratni par šiem jēdzieniem un to vēsturi, kā arī sniegs definīcijas. Tas diemžēl nenotiek.

  • 2015. gada 7. decembrī, plkst. 5:53

    Māris Zanders: Griezīgi skanošs tukšums (1)

    Labi zināms, ka ar informāciju var manipulēt. Ne mazāk interesantas ir situācijas, kad manipulācija notiek ar neesošu informāciju. Vai, citiem vārdiem sakot, rīks var būt ne tikai "kaut kas", bet arī "nekas".

  • 2012. gada 31. martā, plkst. 8:00

    Inga Pizāne: Tu neesi sniegs (22)

    Pieskarties neaizskarot māk tikai sniegs - pazemīgi nokrist tev pie kājām un klusējot nokust...

  • 2016. gada 1. jūlijā, plkst. 0:30

    Līga Bezdelīga: Jāņu nakts rituāls (32)

    – Sēklai caur sievietes roku jāieplūst ezerā, tikai tad rituālam būs jēga, – meiča pārspīlēti skaidri čukstēja kā logopēde, kura nezin kāpēc pieņem pacientus ūdenī.

  • 2012. gada 2. augustā, plkst. 8:13

    Vestards Šimkus: Mākslinieks ir tas, kurš spēj saglabāt bērnības sajūtu (15)

    Mani vecāki darīja visu iespējamo, lai nekļūtu par sabiedrības locekļiem. Līdz ar to saskarsme ar kultūru, ar klasisko mūziku, bija sava veida eskeipisms.

  • 2014. gada 29. augustā, plkst. 8:08

    Saruna ar rakstniekiem par bērnību toreiz un tagad

    Turpmākajās nedēļās Satori.lv piedāvās videoierakstus no bērnu literatūras lasījumiem, bet pirms tam aicinām iepazīties ar starptautiskajiem bērnu literatūras autoriem īsā sarunā par bērnību toreiz un tagad.



Kultūras Ministrija
vkkf