Proza, Mūsdienu pasaku konkurss

Rolands Eliņš: Grāmata

Bija reiz sieviete, kura ļoti aizrāvās ar grāmatām. Viņa lasīja tik daudz, ka drīz vien bibliotēkā vairs nebija grāmatas, ko viņas acis nebūtu skatījušas. Taču sieviete jutās vīlusies, jo neviena no grāmatām nebija viņai pa prātam. Sieviete neatzina ne dēku stāstus, ne prinčus, ne princeses, ne vēstures stāstus.

Šai sievietei bija piecas mazmeitas – visas mīļas un skaistas latviešu jaunavas. Sieviete sasauca viņas kopā un teica:

"Es mīlu jūs, kā vien man dieviņš ļāvis. Tad nu mīliet jūs arī mani un atrodiet grāmatu, kura nelīdzinātos nevienai citai. Es vēlos lasīt stāstu un just, kā vārdi plūst un aizrauj mani, līdzīgi kā upe rauj smiltis un dators rauj pusaudžus. Šim stāstam jābūt unikālam, taču reizē arī aizkustinošam. Vai spēsiet atrast tādu grāmatu, mani dārgie brīnumi?"

Mazmeitas nosolījās censties no sirds un ņēmās prātot, kur gan lai meklē tik oriģinālu un emociju pilnu grāmatu?

Jaunākā mazmeita devās pie rakstnieka un izklāstīja savu vajadzību. Šis rakstnieks bija jauns vīrietis, kurš nemitīgi dzīroja un vēlāk aprakstīja savas galvassāpes, tāpēc jaunākās mazmeitas lūgums viņu pārsteidza. Bet sirds rakstniekam bija laba, un viņš apsolīja uzrakstīt šādu grāmatu. Lai jaunākā mazmeita pagaida brītiņu, kamēr viņš sameklēs iedvesmu.

Otra jaunākā mazmeita devās pie jautra večuka, vārdā Internets. Viņš bija šausmīgi noslogots un sākumā nemaz nemanīja meitenes lūgumu. Bet, kad beidzot izdzirdēja, sāka rūpīgi domāt.

"Mana bibliotēka ir milzīga, un tajā jābūt grāmatai, kādu tava vecmāte kāro. Nāc palīgā, un kopīgi sameklēsim to!"

Gados vidējā mazmeita savus soļus mērīja pie ministra. Tā un tā, vecmāmuļa meklē grāmatu, varbūt ministrijā ir kāda aizliegta grāmata, kuru izņēmuma kārtā varētu izsniegt. Aizliegtas grāmatas ministrijā, protams, bija, tas kā ieradums no veciem laikiem, bet vai tieši tāda, kādu vēlējās gados vidējā mazmeita – tas vēl bija jāpārbauda. Papriekš gan ministram bija jāizsniedz sev atļauja uzsākt pārbaudi, un meitenei nācās gaidīt.

Ceturtā mazmeita nolēma prasīt padomu Pēterim, debesu dārza vārtu sargam.

"Nesaprotu. Ko īsti tava vecāmāte vēlas no grāmatas?" Pēteris vaicāja.

"Viņa vēlas tādu stāstu, kādu vēl nebūtu lasījusi, jo līdzšinējās grāmatas viņu nav aizkustinājušas."

"Ak, šitā gan! Varen iedomīga ir tava vecāmāte! Es pat neatceros, kad vēl tik iedomīgu lūgumu būtu dzirdējis, ja nu vienīgi tajā stundā, kad Rietumzemes ragana vēlējās padarīt cilvēkus neticīgus."

Vārtu sargs Pēteris vēl labu laiciņu pasirdījās, līdz beidzot nožāvājās un pavīpsnāja – ja reiz vecāmāte tik ļoti vēloties šādu grāmatu, tad tādu grāmatu arī dabūs, tik lai ceturtā mazmeita pagaidot brītiņu tepat pie vārtiem. Tad Pēteris paķēra savu somu, kurā viņš parasti mēdza glabāt nepaklausīgus velnēnus, un devās lejā no mākoņiem.

 Vispirms Pēteris devās uz rakstnieka māju. Jaunais rakstnieks bija sagrābies tik daudz iedvesmas, ka galvassāpes neļāva viņam izkāpt no gultas. Pēteris paķēra jaunāko mazmeitu un iebāza somā.

Otru jaunāko mazmeitu Pēteris sastapa pie sava jaunākā ienaidnieka – Interneta. Tiesa, šobrīd Internets nebija noskaņots kašķēties, jo viņš, kamēr meklējis grāmatu, nez kur saķēris vīrusu un nolicies gultā veseļoties. Pēteris paķēra otru jaunāko mazmeitu un iebāza savā somā pie jaunākās mazmeitas.

Tikmēr ministrs bija uzrakstījis sev atļauju veikt grāmatas meklēšanu un uzspiedis zīmogu. Gados vidējā mazmeita jau bija gatava iet un meklēt, taču ministrs viņu atturēja, sakot, ka jāpagaida līdz zīmogs nožūs un atļauja iegūs likumīgu spēku. Tā nu viņi sēdēja, meitene gaidīja un ministrs smaidīja, līdz beidzot atbrāzās Pēteris un iebāza gados vidējo mazmeitu somā pie viņas māsām.

Tad Pēteris atgriezās pie saviem debesu vārtiem un izlaida trīs mazmeitas laukā. Viņas visas pārsteigti sasveicinājās ar savu ceturto māsu un laimīgi apskāvās. Pēteris atvēra vārtus un ļāva visām mazmeitām ieiet debesu dārzā.

Uz to visu noskatījās piektā, vecākā mazmeita. Viņa klusi apsēdās un uzrakstīja grāmatu par savām māsām. Šo grāmatu viņa atdeva vecmātei, kuras vēlme nu bija piepildīta, jo šādu grāmatu viņa vēl lasījusi nebija.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • janis  

    2012. gada 26. decembrī, plkst. 22:02

    ļoti labs,patika

  • lit.zin.  

    2012. gada 26. decembrī, plkst. 21:34

    kas tas ir domāts?

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2016. gada 11. jūlijā, plkst. 6:39

    Māris Zanders: Huligāniska akadēmisku tekstu lasīšana

    Ar skaudību vērojot portāla darbu kultūras jaunumu atspoguļošanā, piebildīšu, ka par ne mazāk vērtīgiem impulsiem gādā arī pašmāju vēsturnieki.

  • 2014. gada 16. septembrī, plkst. 6:09

    Lerijs Bogads: Patriotisms nozīmē dialogu

    Pastāv uzskats, ka būt patriotam nozīmē neapšaubīt. Tā ir ļoti dīvaina mīlestība. Iedomājieties – jūs esat precējies ar kādu, jūs viņu mīlat, taču nekad ar viņu ne par ko nerunājat, necenšaties atrisināt problēmas!

  • 2012. gada 23. martā, plkst. 8:03

    Baiba Petrenko: Zem izrādes paklupis stāsts (11)

    Nožmiegtā pelīte, Soņečkas vijoļspēle aiz sienas, mammas mētelis, visas šīs trāpīgās metaforas, kas pārvērš individuālas bērnības atmiņas mākslas darbā, ir baudāmākais, ko izrāde sniedz.

  • 2012. gada 13. aprīlī, plkst. 15:26

    Andris Gauja: Vēstule no 6. nodaļas (I) (22)

    Prātam bija pienācis laiks paskatīties pašam uz sevi. Un lietām apkārt. Pirmais, ko savā stāvoklī varēju sākt vērot, bija abi kameras biedri.

  • 2015. gada 11. decembrī, plkst. 6:06

    Valentīns: Melna ir tikai jūra... (2)

    un tu mazgā mazas meitenes galvu raupjām rokām nakts pieskārieni kā dieva doti pumpuri saplaikst pirkstu galos nakts tek tērcīte asins un nakts aiz apvāršņa nakts

  • 2012. gada 19. decembrī, plkst. 1:12

    Nauris Lukševics: Paradīze (26)

    Daudzdzīvokļu ēku rajonā nebija daudz māju, betona nami gadu gaitā bija noplukuši, saulē izbalējuši un vējā apdrupuši. Desmitiem stāvu augstumā stiepās bezgalīgie krātiņi, kuros sēdošie cilvēki pamazām kļuva agresīvi.

  • 2013. gada 1. aprīlī, plkst. 10:04

    PARDŽOISU (3)

    Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva.

  • 2015. gada 24. februārī, plkst. 8:02

    Laura Studente: Govs, kas vizinās uz bagāžniekiem

    Patiesībā šādi varētu sākties arī kāds aizraujošs detektīvs – kādas pilsētas mieru traucē dīvainas parādības – trīs ielu krustojumā pastāvīgi notiek visādas ķibeles ar velosipēdiem.



Kultūras Ministrija
vkkf