Recenzija

Elīna Gulbe: Šausminoša sirreālisma komēdija

"Tētis teica, ka izrāde nenotiks, jo mums visiem gribas vemt," izrādes "Vecene" sākumā paziņo mazā meitenīte Nataša (Anta Aizupe). Lieki piebilst, ka neilgi pirms tam viens pēc otra smalki sagremotu pārtiku knapi metru no pirmā rindā sēdošo kājām izspļāvuši trīs aktieri. Tā iesākas režisora Vladislava Nastavševa jaunākais iestudējums Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Izrādē iedzīvināta krievu rakstnieka Daniila Harmsa "Vecene" un citi īsstāsti.

Šoreiz Jaunās zāles iekārtojums stipri atgādina neatkarīgā teātra "Dirty Deal Teatro" šaurību. Šķiet, ka izrādes darbībai un skatītāju izsēdināšanai atvēlēta vien trešdaļa zāles, visu ietilpinot garenā taisnstūrveida telpā, uz kuru ved blīvu, melnu aizskaru labirints. Rodas iespaids, ka pa to ejot iespējams nonākt citā pasaulē, līdzīgi kā Linča filmās, kur realitāti no fantāzijas šķir sarkani aizkari. Absurda literatūras meistara Harmsa stāstiņi, kuriem raksturīgs šķietami ikdienišķs pamats, no kura darbība strauji tuvojas neprātam, Nastavševa režijā saglabājuši savu rotaļīgo raksturu, ieguvuši jaunus akcentus un labi nolasāmas nozīmes, kurās galvenais akcents likts uz cilvēciskām vājībām. Iestudējuma centrālais stāsts ir "Vecene", bet to ik pa laikam pārtrauc intermēdijas – īsas, komiskas epizodes no citām Harmsa miniatūrām. Tās aktieri kā pašdarbniecisks bērnu teātris izpilda, stāvot pirms aizvērtā priekškara, par skatuves podestiem izmantojot spēles laukuma malā novietotos krēslus un ķebļus.

Intermēdijas ir panaivas, tomēr savā būtībā patiesas un aizraujošas spēles ar Harmsa nelielajiem stāstiņiem, kuriem piemīt gadījuma raksturs. Veiksmīgi tiek izmantots "teātris teātrī" princips. Aktieri dažādajām etīdēm piešķir bērnišķīgus vaibstus un papildus nozīmes, kurās atspoguļojas lomu izspēlētāju savstarpējās infantilās attiecības. Šeit nomērāms katra iesaistītā ego. Koķeta ir jau pieminētā Antas Aizupes tēlota, mazā meitenīte Nataša, kurai patīk gozēties uzmanības centrā. Nopietnība un mērens egocentrisms iemājojis Kārļa Krūmiņa varonī, kurš kādā no etīdēm aizrautīgi skatītājiem skaidro bezgalības atskaites punktu un tā būtību. Traģikomiski un aizrautīgi ir Dmitrija Petrenko atveidotie varoņi. Īpaši simpātiska viņa un Kārļa Krūmiņa izpildījumā ir ainiņa "Bērnu rakstnieks un viņa iedvesma", kurā Petrenko, ar pārliecinoši augstprātīgu izteiksmi sejā atveidojot iedvesmu, gar Krūmiņa degunu vicina košu vingrošanas lentu.

Pie intermēdijām piederošais, provokatoriskais izrādes iesākums – etīde "Neizdevusies izrāde"–, zinot Harmsa darbus un Nastavševa izrāžu stilistiku, nešķiet nekas negaidīts. Tomēr tas nostrādā kā efektīvs paņēmiens, kas skatītājus, vismaz pirmajās rindās sēdošos noteikti, izsit no komforta zonas. Kad pirmā pārsteiguma šoks noskalots ar labu devu smieklu, balstoties uz nesalaužamo koncepciju "the show must go on", pirmajās "Vecenes" minūtēs sastrādāto šmuci ar metāla spaini un birsti rokā atnāk satīrīt Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir glābta, atveras no baltu palagu ielāpiem šūdinātais priekškars, un auditorijas skatam atklājas padomju komunālais dzīvoklis. To, kas tur notiek ar Harmsas stāsta "Vecene" galveno varoni (Artūru Krūzkopu), varētu nosaukt par apziņas cilpu – sirreālistisku, emocionālu pārdzīvojumu, kura ietvaros zemapziņā mītošas bailes iegūst fizikālu, šoreiz večas, formu.

Vecenes tēls, kuru izrādē spēlē Artuss Kaimiņš, šķiet, zaudējis jebkādas dzimuma pazīmes, pārvēršoties par miesās brangu, melnos kankaros tērpušos briesmoni ar lieko protēžu samocītu, rūcošu balsi. Tas savā ziņā līdzīgs Pļuškinam no Serebreņņikova "Mirušo dvēseļu" iestudējuma. Arī šoreiz rodas iespaids, ka lupatu gūzma, kas klāj varoņa miesas pievilkusies ar trūdošu laika koncentrātu. Par to, ka baisais tēls eksistē starplaika zonā, liecina gan tā spēja ielekt telpā un laikā, gan pulkstenis bez rādītājiem, kuru tas tur rokā, pirmo reiz sastopoties ar Krūzkopa varoni. Vecene ir sirreāls stāsta elements, kas sev līdzi nes šķietami nepamatotu baiļu klātesamības sajūtu. Tā arī kalpo kā izrādes centrālā stāsta vadmotīvs.

Nastavševs izrādē izmanto efektīvus, parasti šausmu filmās redzamus biedēšanas paņēmienus, kuri teātra zāles nosacītajā realitātē šķiet daudz iedarbīgāki nekā kino, lai gan balstās uz samērā paredzamu pārsteiguma efektu. Tie lielākoties saistīti ar pēkšņu vecenes parādīšanos, par tās priekšvēstnešiem izmantojot klauvējienus vai gaismas pazušanu. Arī pašu tēlu veido ne mazums klasisku, biedējošu elementu – neordināra ķermeņa plastika, nepārtrauktā slienāšanās, ko izraisa pa muti vāļātās zobu plates un pat asiņu atvemšana. Baiso atmosfēru, kura valda zālē, konstantē notur arī Krūzkopa tēlā iemiesotā cerība, ka vecene reiz varētu izzust kā uz burvju mājienu. Katru reizi, izdziestot gaismām un atskanot kliedzieniem, ir skaidrs, ka gaismai atgriežoties kaut kur redzamajā dzīvoklī atradīsies pārlaicīgais, melnais stāvs, bet tik un tā gribās ticēt, ka tā tur nebūs. Šāda koncepcija bailes paceļ līdz pavisam reālam apdraudētības stāvoklim, kuru zināmā līmenī izjūt arī skatītājs.

Savā būtībā šī paralizējošā baiļu sajūta, kuru uz skatuves prasmīgi izdevies konstruēt Nastavševam, ir ļoti cilvēciska un dvēseliska pārdzīvojuma pārnese uz vidi, kur realitātes robežas ir izplūdušas. Vecenes tēls ir metafora bailēm, kas cilvēkam traucē veidot attiecības ar citiem, pielaist sev klāt svešiniekus, rezultējoties šķietami nepamatotā bēgšanā no komunikācijas un tuvības ar citiem. Slēpjoties no šī attiecību "briesmoņa", Artūra Krūzkopa varonis aizvien vairāk attālinās no citiem. Tāpat kā vecenei arī attiecībām šajā gadījumā nav piešķirts konkrēts dzimuma konstrukts. Tās izpaužas gan kā intīmas saistības ar pretējo dzimumu, piemēram, epizodē, kad galvenais varonis skūpsta jaunkundzi (Anta Aizupe), bet viņu strauji atgrūž, kad tās vietā šķietami parādījusies veča, gan komunikācijā ar draugu – Kaspara Dumbura atraktīvo varoni, kurš visu izrādes laiku runā, šķiet, igauņu mēlē. Lai gan no aktiera intensīvās un dzīvīgās mīmikas nolasāms viņa teiktais, rodas iespaids, ka komunikācija starp viņu un Krūzkopa tēlu tā arī pilnībā nenotiek, un kādā brīdī arī Dumburu uz skatuves nomaina vecene. Galu galā samilzušo un nepārvaramo izbaiļu ietekmēts izrādes centrālais tēls, bēgot no monstra, nonāk zārkā – lādē, kurā iepriekš centies noslēpt veču. Bailes ir triumfējušas, izslēdzot Harmsa varoni no sabiedrības.

"Vecene" ir stāsts par "skeletu skapī", kurš risināts, izmantojot kinematogrāfiskus darbības montāžas paņēmienus. Tāpat kā citos Nastavševa iestudējumos, arī šajā tīkama ir viņa spēja uzrunāt skatītāju un risināt apziņas dziļāko nostūru problemātiku saistošā, viegli saprotamā, nesamākslotā un atvērtā, tomēr metaforiskā līmenī ar dažādām nozīmēm piesātinātā veidā. "Veceni" no viņa iepriekšējiem iestudējumiem atšķir prasmīgi konstruētais humors un izrādes šausmu filmu cienīgās epizodes.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Madara  

    2012. gada 20. decembrī, plkst. 13:04

    Vislabāk ir nezināt neko. Aizejot uz "Veceni" būt tīram, un tad nakti pavadīt Harmsa stāstos, nekad vairs no tiem nepamostoties. Paldies Nastavševam par to ,ka beidzot teātris nekalpo skatītājam. Ārkārtīgi personīga izrāde, kas tāpat kā Vecene ik pa laikam šķiet ,ka stāv tepat blakus un elpo kaklā.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Vīns ir nemitīgs pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • 2014. gada 10. februārī, plkst. 7:02

    Ivars Ījabs: Nu tad – par stabilitāti (3)

    Raugoties objektīvi, Latvija, svinot 25 gadadienu "Baltijas ceļam", iekšpolitikā ir sasniegusi zināmu stabilitāti, un jauno vēlēšanu rezultāti mums nekādu pastaro tiesu nenesīs.

  • 2016. gada 30. augustā, plkst. 6:01

    Liene Grava: Brīžiem skatuve ir par mazu

    Mēs tikāmies ar horeogrāfi Lieni Gravu pirms pirmizrādes uzvedumam "Tas, ko viņa neredz", lai parunātu par deju, teātri, aktieriem, vīriešiem un sievietēm.

  • 2016. gada 8. augustā, plkst. 0:08

    Aivars Madris: Džezā tikai meitenes

    Vai sievietes kino ir smieklīgas? Tas varētu šķist muļķīgs/seksistisks jautājums, ja vien masu izklaides industrija gadu gadiem necenstos sieviešu komiskās dotības neuzkrītoši atstumt otrajā plānā.

  • 2013. gada 22. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Ātrvārāmais katls (3)

    Atšķirībā no laikiem, kad cilvēki mira kā spaļi no slimībām un sērgām, vai mira no vecuma, nesasnieguši 30-40 gadu vecumu, mēs dzīvojam ilgi, pieveicam slimības, ceram uz saulainām vecumdienām un pensiju sistēmu.

  • 2014. gada 16. septembrī, plkst. 6:09

    Romans Honets: Visgrūtākie ir paši pirmie mirkļi

    dārgie, es vācu naudu savam brālim, lai glābtu to daļu viņa baltajās plaušās, kur audzējs ierīkojis savas amfilādes. pusnakts ietērpjas sievietē, kas aukstumā sīklietas tirgo kā vabolītes, spožs slimības plankums

  • 2014. gada 7. februārī, plkst. 7:02

    Sabīne Košeļeva: Likteņbundžā (6)

    Es iekrītu cietajā krēslā un izvelku grāmatu. Grāmata kalpo kā aizsargvalnis. Ja man ir grāmata, es drīkstu neredzēt un nedzirdēt, kas notiek apkārt. Ierakties starp rindām un censties aizmirsties, kamēr kāds nesadomā likt man atcerēties.

  • 2013. gada 1. aprīlī, plkst. 1:04

    ZEMLEDUS

    Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

  • 2014. gada 18. februārī, plkst. 8:02

    Zane Krūmiņa: Nepalikt mierā (3)

    Brīdī, kad mazie cilvēki vēlas skraidīt un lēkāt, mēs piespiežam viņus sēdēt nekustīgi, savukārt vēlāk cīnāmies jau ar ko pilnīgi pretēju – sēdošu, mazkustīgu dzīvesveidu, lieko svaru un ar to saistītajām veselības problēmām.



Kultūras Ministrija
vkkf