Krišjānis Zeļģis: Pirmsākumi (25)

2005. gada 6. decembrī, plkst. 12:23

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)

Maniem vecākiem

Sākumā bija vien pāris vārdi un siltums, bet varbūt nebija vārdu, tikai siltums, lāga neatceros, un tad viss kļuva balts.

Nākamais, ko atceros, ir jautājums:

- Vai tu nāksi?

Es jau būtu nācis, ja zinātu kur. Tad pakrītu, laikam no pārlieku lielā parka vēja un miglas, kas sašķidrina apkārtni. Sāpes un viss kļūst melns.

- Atver acis! - kāds teica.

Bet kā lai to izdaru, ja acīs spīd gaisma.

- Atver acis, mosties! - tas Kāds atkal teica un pakratīja mani kā tukšu monētu lādīti.

- Solveiga. - es teicu.

- Es neesmu Solveiga, mani sauc Mārtiņš un esmu bērnu ķirurgs, sašuvu tev uzaci tagad tev būs rēta kā īstam vīrietim.

- Solveiga. - es atkārtoju un aizmigu.

Naktī kāds klusi man pasaciņu lasīja, tas noteikti bija Lasis

Kad kļuvu vecāks, Lasis izvācās no ledusskapja un pazuda. Tētis teica, ka tā gadās un dziedāja kaut kādu zvejas dēla dziesmu. Manu Tēti nesauc Oskars, tas tā - zināšanai. Aiztaisīju ausis ar plaukstām un saucu Lasi atpakaļ. Tētis pārstāja dziedāt, teica, ka nāk pavasaris un aizgāja dzert miežu kafiju. Ielīdu gultā un biju gadu vecs. Nedēļu paraudāju, dabūju bērnības traumu, un viss atkal bija kārtībā.

Šodien ir Tēta vārda diena, tieši šajā dienā rakstnieka Kurta Vonnegūta māmiņa izdarīja pašnāvību. Kad izaugšot liels, es arī varēšot viņu palasīt. Droši vien, ka viņš ir tikpat skumīgs kā Miesnieks stūra veikalā, kad nav pircēju.

Atgriezās Lasis un atkal varēju gulēt atbilstoši savam vecumam 10 stundas diennaktī. Šovakar Mamma lasīja Laša vietā par meiteni ar zivs asti - pretīgi. Toties Mamma ar dziesmu par pasaku pasaciņu izlīdzināja visus zivjainos negludumus manā galvā. Pēc dziesmiņas saņēmu buču un labunaktiblusunakti. Es teicu: „Solveiga,” bet Mamma jau bija Virtuvē. Sapnī kopā ar Dievu cepām raušus. Man bija ar cukurvati - viņam ar baltmaizi. Viņš ļoti garšīgi smējās, un tad mēs skaitījām galdam kājas, man bija piecas, viņam četras, tad viņš atkal garšīgi smējās un dziedāja kā Mamma.

Pēc dažām ziemām man ir gari mati, es protu lasīt un man ir statuss mājas pagalmā. Es kaujos un spēlēju kariņus - esmu neuzveicams, jo mani piesedz Lasis. Man riebjas basketbols un meitenes, kuras ķiķina kā slimas. Kad izaugšu, gribētu būt kā mans Tētis, tik liels un mazs vienlaicīgi. Vēl es rakstu pantiņus, vienu uzrakstīju par Mammu:

Govīm ausis lokatori mazi
Mežā smaržo sīva mētra
Mamma lasa brūkleni
Caurvējš piesit dzeni krustā

Zem palodzes tad tos arī glabāju - tur man tāda slēptuvīte, vēl tur atrodas kastaņi, lai noņem radiāciju.

Kļūstot aizvien vecākam, Dievs pie manis nāca aizvien retāk un retāk. Tad reiz viņš man sacīja, ka mīlestību nevar izsildīt, jo tā nekad nebeidzas, gluži kā Mammas pankūkas un lapaspuses Tēta avīzēm. Nezinu, par ko Dievs runāja, bet likās, ka viņš varētu ņemt atvaļinājumu, jo bija steidzīgs. Jautāju, vai viņš nevēlas tēju, bet viņš atteicās un promejot čukstēja: „Solveiga!” Tad es pamodos. Labi, ka Lasis bija blakus - sakārtoja sedziņu, klusi dungoja, paņēmis ģitāru, Viņš šņukstēja, ka palaidis garām pēdējo lašu nārstu, lai kas tas arī nebūtu. Iemigu. Pamodos jau vecāks.

Rītos gatavoju pats, brīnumaini, bet jau pats. Griežot maizi, iegriezu pirkstā, smejos un pēkšņi viss kļūst tumšs un viegls.

- Mosties draudziņ!

- Lasi, tu? - es pie sevis nodomāju. Nē, tas, protams, bija Tētis, nedaudz uztraukts, pabālu seju, manām acīm un siekalu putiņām lūpu kaktos.

Viņš drīz vien atgriezās rīta kārtībā, tad viņš pagatavoja man omleti, ko tad arī ēdu, piekozdams baltmaizi, kas garšoja pēc dzelzs. Pēc pāris minūtēm visi bija darbā, pat bezvārda kaķis bija pazudis. Tad uzrakstīju dzejoli Tētim:

Rītā, kad Dievs mani nemodina,
Tētis nāk griezt maizi manā istabā

Šodien sētā notika lielais starpsētu kariņš. Protams, mani nesašāva, nenotvēra, neskalpēja un neievainoja. Pēc kaujas makten noskrējies nolēmu piesēst uz betona groda, kas jau bija sācis grimt zemē. Tad kāds no muguras aizklāja man acis. Tādas pavisam vieglas un vēsas rokas.

- Lasi, tu? - nedroši vaicāju.

- Nē, mani sauc Solveiga!

Pēdējie komentāri:

• staarke 06.12.05 13:33

  jokaini, bet (jokaini) slikti ne!

• bumrs...bumers 06.12.05 14:29

  iztaisno gliemeža virpulīti, ļoti skaisti!!! ōōō! tkai tā solveiga..es nez, bet tētis un mamma tuvu ideālam, kkā iztēlojos dekstera un didii vecākus

• rīga 06.12.05 14:41

  sakiet ko gribat, bet ir reāli forši. lai arī žēl, ka pats žanrs kaut kā īsti nerullē. bet talantīgi. tādas smalkas svārstības.

Piedalies diskusijā: