Edgars Krasts: Svētki (19)

2005. gada 5. decembrī, plkst. 0:52

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)

Baro mūs labi. Trīs ēdieni dienā, turklāt otro var izvēlēties - veģetāru vai nē. Ēdiens tiek pasniegts silts un vienmēr laikā - precīzi 13.00. Putukrējuma norma saldajā tiek nevis vienkārši ielikta, bet izveido glītu gliemežnīcveida piramīdiņu. Avīzes saņemam ar trīs dienu nokavēšanos, taču ikdienas, izņemot trešdienu, neviens arī nespiež lasīt “Dienu”, ja tuvāka “Neatkarīgā”, un otrādi. Sestdienās mūs uzrunā kapelāns un pēc meses viņš mēdz uzkavēties bibliotēkā, atbildot uz mūsu jautājumiem. Lieldienās tiekam pie pusotras glāzes sarkanvīna un Ziemassvētkos - pie diviem cigāriem un jaunām pidžamām ar valsts ģerboni. Kā jau teicu, baro mūs labi.

Tomēr, šķiet, ka viņi kaut ko slēpj. Arvo no sagādes uzskata, ka viņi slēpj jaunās pidžamas un ka Ziemassvētkos mums tiek izsniegtas tikai labi izmazgātas vecās

Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā

Putns

Tīkls

Klaidonis

ar pāršūtu ģerboni, neskatoties uz to, ka jaunās sen kā ir atnākušas un atrodas mūsu nodaļas noliktavā, kur sagādes priekšnieks dala tās saviem radiniekiem. Augusts no otrās domā, ka viņi slēpj laiku. Proti, trīs sekundes gadā, ko viņi nodevīgi neatzīmē mūsu kalendāros un kuru summa dažiem no mums termiņa beigās var sasniegt pat veselu minūti. Viņš uzskata, ka lielai daļai no mums ēdiens tiek pasniegts un naktsmiers iestājas nepareizā laikā, un tas turklāt tiek sazvērnieciski noklusēts. Savukārt Dominiks uzskata, ka vadība slēpj no mums mūsu patieso adresi, ka tā nemaz nav xxx, un tādēļ mūs sasniedz tikai niecīga daļa no visām mums adresētajām vēstulēm. Ziemassvētkos viņš kļūst nevaldāms un apgalvo, ka mēs atrodamies nevis ziemeļu, bet gan dienvidu puslodē, un mēs to nejūtam tikai tādēļ, ka atrodamies ieslīpi, ar galvu uz leju. Personīgi es uzskatu, ka visi mani biedri ir nedaudz ar galvu ieslīpi uz leju, lai ieraudzītu patiesību. To, ka no mums tiek slēpti mūsu īstie vārdi. Piemēram, tas, ka mani sauc nevis Edmunds, bet gan Edgars. Turklāt, piespiesti pie sienas ar maniem tiešajiem un trāpīgajiem jautājumiem, uzraugi tēlo, ka notikusi tikai nenozīmīga pārrakstīšanās kļūda, kuru pieļāvis viņu jaunais rakstvedis. Taču, kā jau teicu, baro mūs labi.

Viņš parādījās starp mums aptuveni pirms gada. Precizēšu, kalendārā, nevis Augusta gada. Ar jaunu pidžamu, neskatoties uz Arvo aizdomām. Pirmais, tādēļ visšokējošākais, bija viņa izteikums, ka mūsu pieraksta adrese ir visiem viena. Un tā nav ne xxx, ne kāda cita vieta uz zemes. Dominiks sākumā kļuva par viņa dedzīgu atbalstītāju, taču pēc kāda mēneša, šeit un turpmāk, nevis Augusta, bet kalendārā mēneša, arī Domka īsti vairs nesaprata, par ko ir runa. Atzīšos, to nesapratu pat es.

Viņš runāja maz, bet satriecoši. Viņš runāja par to, ka neviens no mums nezina, kas viņš ir, pat uzraugi, kas šeit dzimuši. Viņš runāja arī par to, ka tur ārā ir daudz skaistākas kļavas, un par to, ka visi turienes celiņi ir bez uzrakstiem, bet tomēr ved uz vienu vietu. Vietu, kur nav neviena uzraugu un nav jādzer zilganās tabletes, kur neviens neblēdās ar tualetes dežūrām, un kur tētis vienmēr atnāk apraudzīt, vai esam paēduši, arī pie tiem, kam viņš nekad nav bijis, jā, to es arī īsti nesapratu. Vakar viņš runāja tā, ka aizmirsu par otro, saldais nāca pēc zupas, šķiet, biju laimīgs.

Šovakar viņš mūs uzrunās pēdējo reizi. Esam iztīrījuši zobus jau pirms stundas, izņemot trako Henriju, tas - pirms nedēļas, esam uztaisījuši telti no segām un, kā katru vakaru, pazvanījuši uz mājām, ka šovakar nebūsim, precīzāk, zvanīja tikai Vitolds no trešās, pārējie saprot, ka nebūsim, ne rīt, ne parīt un arī ne pēc divdesmit gadiem, nu lielos vilcienos, arī es to zinu. Viņš teica, ka runās par galveno, par mūsu beigām, jā, kā mirst Arvo, es, protams, gribētu redzēt, bet viņš visu laiku uzstāj, ka mēs visi jau esam miruši, traks, vienvārdsakot. Turklāt halātu viņš valkā nepareizi, bez numura uz piedurknes. Kā jau teicu, traks.

Uzrunāja. No tā visa atceros apmēram to:

Jūs neticēsiet, bet, kad gāju horeogrāfiskajā, man iemācīja nepiezemēties. Jā, jā, nepārklausījāties. Skatieties, trīs soļi, atsperos, uzlecu, gravitācija un vsjo takoje, taču piezemējos kā pūciņa, palēnināti, plūdeni un maigi, redziet, varu arī vispār nepiezemēties, redziet, apstājos un nepieskaros vairs nekam. Nekam.

Daži plānprātiņi to sauc par beigām, par nāvi, vai kaut kā tā.

Jūs no šīs dienas to sauksiet par svētkiem.

Nomācoši. Tas ir, nav tā, ka nesaprotu, bet kaut kā nomācoši, ziniet, un vēl tas viņa jocīgais teikums pašās beigās -

Jūsu nāve ir tieši tāda pati kā jūsu dzīve.



Pēdējie komentāri:
  • Eiklids 05.12.05 10:38

    D'une manière amusante, amusante.

  • 05.12.05 10:51

    :)

  • nete 05.12.05 11:48

    labs


Piedalies diskusijā:
Komentāru forma

Dienas citāts

    "Literatūras noriets iezīmē nācijas norietu."

    Johans Volfgangs fon Gēte


Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem