Traudla Junge: Līdz pēdējai stundai (1)
2005. gada 1. decembrī, plkst. 13:39
Rubrika: Bibliotēka
(grāmatas fragments)
Traudla Junge. Līdz pēdējai stundai. - Rīga: Atēna, 2005
Hitlers arvien priecājās kā bērns par šo naksnīgo sabiedrību pie tējas. “Man nekad nav brīvdienu, es nevaru kaut kur aizbraukt un atpūsties. Tādēļ es sadalu savu atvaļinājumu stundās, kuras kopā ar saviem viesiem pavadu šeit, pie kamīna,” viņš sacīja.
Viņš bija iemīļojis savu lielo halli ar skaistajām gleznām. “Vai Nanna nav brīnišķīga? Man nemitīgi gribas raudzīties uz viņu. Šeit, virs kamīna, tai ir lieliska vieta. Viņas roka mirdz kā dzīvai,” viņš sacīja un ar baudu uzlūkoja Feierbaha gleznu. “Pēc manas nāves šīs gleznas būt jānogādā Lincas jaunajā galerijā. Es padarīšu Lincu par skaistu pilsētu, un es došu tai tādu galeriju, kas kļūs par ievērības cienīgu vietu. Es raugos uz gleznām, kuras piekārtas šeit, manā mājā, tikai kā uz pagaidu viesiem, kas izdaiļo manu dzīvi. Pēc manas nāves tās piederēs vācu tautai.” Viņš vairāk uzrunāja pats ar sevi, nevis apkārtējos. Neviens arī nezināja, ko atbildēt.
Pēc portvīna glāzes profesors Morels bija kļuvis ļoti miegains. Sakrustojis pār vēderu resnās, spalvainās rokas, viņš cīnījās ar miegu. Viņam piemita savāda īpašība aizvērt acis no apakšas uz augšu. Aiz biezajiem briļļu stikliem tas izskatījās šaušalīgi. Tādā stāvoklī viņš nebija labs sarunu biedrs. Reizēm pulkvedis fon Belovs viņu viegli papurināja, tad viņš pamodās, pasmaidīja, jo domāja, ka vadonis pateicis ko asprātīgu. “Jūs esat noguris?” jautāja Hitlers. “Nē, mans vadonis, es tikai aizdomājos,” viņš steidzās apgalvot un ātri izstāstīja gadījumu no laika, kad viņš bijis kuģa ārsts Āfrikā, ko jau zināja ikviens. [..]
Eva Brauna pūlējās izklaidēt Hitleru. Viņa mēģināja ievilkt sarunā par jaunākajām filmām fotogrāfu Valteru Frencu un savu draudzeni Hertu. Hitlers iesāka klusu svilpot. Eva Brauna apgalvoja: “Tu svilpo greizi, tas ir tā,” — un viņa nosvilpoja labojumu. “Nē, tā nav, pareizi bija man,” sacīja vadonis. “Deram, ka man ir taisnība,” attrauca viņa. “Tu zini, es nederēšu ar tevi, jo jāmaksā vienalga būs man. Redzat, ja uzvarēšu es, man būs jābūt cēlsirdīgam un jāatsakās no vinnesta, ja uzvarēs viņa, man būs jāmaksā,” paskaidroja Hitlers. “Tad uzliksim plati, un tu pats redzēsi,” ieteica Eva Brauna. Mazais Bormans bija tā brīža adjutants. Viņš piecēlās un uzlika strīdus plati — es vairs neatceros, kura tā bija. Uzmanīgi un ar interesi sabiedrība klausījās, un izrādījās, ka taisnība bijusi Evai Braunai. Viņa triumfēja. “Jā, tev taisnība, jo komponists to sacerējis nepareizi. Ja viņš būtu bijis tik muzikāls kā es, viņš būtu komponējis manu melodiju.” Mēs visi smējāmies, taču man šķiet, ka Hitlers šo piezīmi bija domājis nopietni.
Viņš no tiesas bija pārliecināts, ka ir nekļūdīgas muzikālās dzirdes īpašnieks. Heincs Lorencs sacīja: “Mans vadoni, patiesībā jums vajadzētu rīkot hallē koncertu. Jūs varētu uzaicināt labākos vācu mūziķus — Gīzekingu, Kempfu, Furtvengleru un citus; jūs vairs neapmeklējat operu un teātri, taču klausīties mūziku jūs varat, tā jūsu acis neapgrūtinās.” Hitlers to noraidīja: “Nē, es negribu sevis dēļ apgrūtināt māksliniekus, taču mēs varētu uzlikt dažas skaņuplates.” Tur bija bieza grāmata, kurā atzīmētas visas vadoņa skaņuplates. To varēja būt vairāki simti. Sienas apšuvums pārvērtās plašu skapī ar nemanāmi iebūvētu plašu atskaņotāju. Garās rindās bija savietotas ar numuriem apzīmētas melnās ripas. Bormans rīkojās ar aparatūru.
Repertuārs, ko lika atskaņot Hitlers, gandrīz vienmēr bija tas pats. Riharda Štrausa, Hugo Volfa un Riharda Vāgnera dziesmas. Vienīgais šlāgeris, ko lika atskaņot Hitlers, bija Donkey serenāde. Parasti tā noslēdza koncertu.
Hitlera darbiniekiem skaņuplašu vakari patika vēl mazāk nekā sarunas pie kamīna. Cits pēc cita viņi atstāja halli. No viesistabas, kur pulcējas “dezertieri” un sarunājās savā manierē, kamēr šefs bija atstāts viens kopā ar snaudošo Morelu, uzticīgo Evu, dežurējošo adjutantu, fon Belova un Branta kundzi, bija dzirdami smiekli, ķiķināšana un sarunas. Man jāatzīstas, ka arī es reizēm klusu aizlavījos no šā pulciņa, līdz ienāca sulainis un pavēstīja: “Vadonis ilgojas pēc savas sabiedrības, un troksnis ir dzirdams hallē.” Tad “uzticības personas” pret savu gribu devās lejup izpildīt “pienākumu”.
“Jā, mans pavadījums nav pārāk muzikāls,” rezignēti sacīja Hitlers. “Kad es vēl apmeklēju oficiālos operas uzvedumus, galvenais, kam bija jāpiegriež vērība, bija raudzīties, lai mani kungi neiemigtu. Hofmans (viņš runāja par preses fotogrāfu Heinrihu Hofmanu) reiz gandrīz pārvēlās pār proscēnija apmali Tristānā un Izoldē, un man bija jāmodina Šaubs, lai aiziet un uzpurina Hofmanu no miega. Brikners sēdēja aiz manis un krāca — tas bija briesmīgi. Jautrajā atraitnē gan negulēja neviens, jo tur rādīja arī baletu.”
Es jautāju Hitleram, kādēļ viņš vienmēr apmeklē tikai Meistardziedoņus vai citas Vāgnera operas. “Mana nelaime ir tā, ka es nekad neprotu pateikt, ka man patīk tas vai cits, ja neesmu dzirdējis tieši to mūziku vai redzējis to operu. Reiz es pateicu, ka Meistardziedoņi ir viena no skaistākajām Riharda Vāgnera operām, kopš tā laika tā ir mana mīļākā opera, un neko labāku es neesmu redzējis. Tāpat man izgāja ar Bādenveilera maršu. Reiz es biju ielūgts pie Leja kundzes. Viņai bija skotu terjera kucīte un septiņi kucēni, un viņa ļoti lepojās ar tiem. Pieklājības pēc es ieteicos, ka tie ir patiešām burvīgi dzīvnieciņi, kaut arī nevaru ciest šīs žurkas. Nākamajā dienā viņa atsūtīja vienu kā dāvanu. Tas ir suns, kas tagad pieder Brauna kundzei, Evas mātei. Es nekad nefotografētos kopā ar tādu suni, tomēr ir aizkustinoši noraudzīties, kā sīkais zvēriņš vēl arvien ir man pieķēries.”
Stundas gāja, un pulkstenis bija jau četri vai pieci no rīta, kad Hitlers piezvanīja sulainim un jautāja, vai nav notikuši uzlidojumi. Šo jautājumu viņš uzdeva katru nakti pirms došanās pie miera un nemitējās, līdz nebija dabūjis ziņojumu, ka Reiha teritorijā nav ienaidnieka. Par atsevišķām lidmašīnām vai nelielām grupām viņam dažkārt nemaz neziņoja, citādi diena nebeigtos nekad. Visbeidzot viņš piecēlās, sniedza katram roku un devās uz augšstāva telpām.
Īsā laikā viņa viesistabu piepildīja tabakas dūmi, un no pagurušā noskaņojuma vairs nebija ne miņas. Pēkšņi valdīja tāda gaisotne un jautrība, par kādu Hitlers būtu priecājies, ja tā gadītos, viņam klātesot.
Stiprā kafija, ar kuras palīdzību visu laiku bijām turējušies nomodā, neļāva mums tūlīt iekrist miegā. Tikai vēlāk viesi un darbinieki cits pēc cita devās prom, un beidzot Berghofu pārņēma dziļš miers līdz pat nākamajam pusdienlaikam.
Tāda bija parastā dienas un arī nakts kārtība pirmajās dienās un nedēļās. Viens pēc otra ieradās citi ciemiņi. Uz dažām dienām bija ielūgti valsts ministrs Esers un viņa sieva. Morela kundze, Dītriha kundze, Baldurs fon Širahs ar sievu, Heinrihs Hofmans un Mariona Šēnmana kundze, Evas Braunas draudzene, bija bieži viesi. Hitlera pastāvīgie līdzstrādnieki bija pateicīgi par jebkuru ciemiņu, kas izklaidē vadoni. Tad viņiem nebija jāpiedalās visās pastaigās un tējas pēcpusdienās.
Hitlers apskauda savus viesus viņu civilā apģērba dēļ. “Jūs labi izskatāties,” viņš sacīja Brantam, kurš kādu dienu ieradās ādas biksēs starojošā saules gaismā. “Agrāk arī es arvien tādas valkāju.” — “Mans vadoni, jūs to varētu arī tagad, šeit jūs esat privātpersona.” — “Nē, kamēr mēs karojam, es nenovilkšu formastērpu, turklāt mani ceļgali ir gluži balti, īsās biksēs tas izskatās briesmīgi.” Viņš vēl piebilda: “Tomēr pēc kara es pakāršu formastērpu uz naglas, pārcelšos uz šejieni, un valdības lietas tad var pārņemt kāds cits. Tad es, būdams vecs kungs, rakstīšu savas atmiņas, apgrozīšos izglītotu, gudru cilvēku sabiedrībā un nepieņemšu vairs nevienu virsnieku. Tie visi ir iecirtīgi stūrgalvji, vienpusīgi un spītīgi. Abas manas vecās sekretāres būs kopā ar mani un pierakstīs manis teikto. Visas jaunās vienalga aizprecas, kad būšu vecāks, vecās vēl varēs turēt līdzi manam tempam.” Es nenovaldījos un pajautāju: “Mans vadoni, kad beigsies karš?” — “Es nezinu, katrā ziņā tad, kad būsim uzvarējuši,” skanēja viņa atbilde, un laipnā, vēlīgā un smaidošā seja atkal pieņēma fanātiski stingo izteiksmi, kādu es labi pazinu viņa bronzas statujās.
Citādi Hitlers reti runāja par karu un maz par politiku. “Mēs uzvarēsim šo karu, jo mēs cīnāmies par labu ideju un nevis par jūdu kapitālismu, kas dzen mūsu ienaidnieku kareivjus. Bīstama ir tikai Krievija, jo tā cīnās ar līdzīgu fanātismu, tāpat kā mēs par savu pasaules uzskatu. Labais tomēr uzvarēs, citādi nevar būt.” Neviens no apkārtējiem neiebilda. Militāristu šeit nebija, un pārējie ticēja tam, ko dzirdēja, jo gribēja ticēt. Hitlers izstaroja tādu spēku, kam nespēja pretoties ne vīrieši, ne sievietes. Būdams pieticīgs un laipns cilvēks, viņš kā vadonis bija lieluma mānijas un stingrības apsēsts un dzīvoja savas “misijas” dēļ, par ko reizēm apgalvoja, ka tā prasot no viņa nebeidzamus upurus. “Ja jūs zinātu, cik labprāt es kādreiz pastaigātos pa ielām viens, nepazīts un bez pavadoņiem! Es gribētu ieiet veikalā, pats nopirkt Ziemassvētku dāvanas, pasēdēt kafejnīcā un pavērot ļaudis. Diemžēl es to nevaru.” Mēs sacījām: “Vadoni, jūs esat ķeizars, un karaļi mēdza doties tautā. Tumšas brilles, civils apģērbs, un neviens jūs nepazīs.” Viņš atbildēja: “Man nav vajadzīga maskarāde, turklāt mani vienalga pazītu, esmu pārāk ievērojams, un balss mani nodotu.” Kaut arī viņš apgalvoja: “Man nekad nav bijis bail no atentāta, jo savā automašīnā esmu braucis cauri tautas masām, manas lielākās bailes bija, lai auto nenospiestu kādu bērnu,” viņš tomēr negribēja riskēt, ka viņu kāds varētu atpazīt vienatnē. Viņš sacīja, ka iedzīvotāju gaviles sabojātu visu prieku.
Jau sen Hitlers vairījās ļauties iedzīvotāju sajūsmai. Viņa galvenā štāba atrašanās vieta militārās slepenības dēļ tautai oficiāli nebija zināma. Arī vadoņa uzturēšanās Berlīnē tika turēta stingrā slepenībā. Agrāk virs Reiha kancelejas tika pacelts kāškrusta karogs, un, redzot automašīnu straujo piebraukšanu un aizbraukšanu, Berlīnes iedzīvotāji saprata, ka “fīrers” uzturas pilsētā. Jau vairākus gadus tikai izredzētie zināja, ka par Hitlera klātbūtni liecina sargposteņu dubultošana pie ieejas portāliem. Braucot ar specvilcienu, tika mēģināts novērst tautas uzmanību no Hitlera. Viņa vagona logi pat gaišā dienas laikā un saules staros bija aptumšoti, arī šeit viņš dzīvoja mākslīgajā apgaismojumā, tāpat kā savā bunkurā. Berghofā, kur agrāk pie vārtiem Berghofas ceļa galā drūzmējās cilvēku pūļi, nerādījās vairs neviens.
Pirms kara reizi dienā, kad Hitlers devās pastaigā, tika atvērti vārti, un iekšā plūda cilvēki un sastājās viņa ceļa malās. Histēriskas sievietes uzlasīja akmeņus, kam bija pieskārusies viņa kāja, pat visprātīgākie cilvēki uzvedās kā jukuši. Reiz dažas neprātīgas sievietes pat nolaupīja kravas auto, kas veda uz Berghofu ķieģeļus, un tie, kaut arī tiem nebija pieskārusies ne vadoņa roka, ne kāja, kā vērtīga piemiņa tika glabāti viesistabu vitrīnās.
Šādas dāmas rakstīja mīlestības vēstules, kas veidoja lielu daļu no vadoņa kancelejas ienākošā pasta.
1943. gadā vadonis savu Berghofas laiku pavadīja tikai draugu un līdzstrādnieku lokā. Sevišķā cieņā bija Alberts Špērs. “Viņš ir mākslinieks un man radniecīga dvēsele,” viņš sacīja. “Man pret viņu ir vissiltākā cilvēciskā attieksme, jo es ļoti labi saprotu viņu. Tāpat kā es, viņš ir arhitekts, inteliģents un noteikts, bet nav cietpaurīgs militārists. Nekad nebiju domājis, ka viņš tik labi tiks galā ar savu lielo uzdevumu. Viņam piemīt arī lielas organizatora dotības, un viņš ir kā radīts savam uzdevumam.” Patiesi, Špērs bija ļoti simpātiska, iepriecinoša parādība. Ne miņas no partijas cilvēka vai karjerista, bet gan tāds, kas patiešām kaut ko prata un nepazemojās līdz piebalsotāja līmenim. Nesaprotamā veidā viņš šķita viens no tiem, kura iebildumus Hitlers spēja paciest. Viņš pats reiz sacīja: “Ja es kopā ar Špēru veidoju kādu plānu un dodu viņam uzdevumu, tad viņš kādu laiku padomā un pēc brītiņa saka: “Jā, mans vadoni, tā varētu darīt,” — vai arī viņš iebilst: “Nē, tas nav iespējams,” — un tad viņa padomiem arī ir pamats.”
Špērs gan valkāja formastērpu, jo arī ieņēma posteni, un kas būtu postenis bez formastērpa. Tas gan vienmēr bija mazliet nepareizs, jo tajā nebija tērpies kareivis. Matiem jau sen vajadzēja būt apgrieztiem, tomēr viņš pamanīja to tikai tad, kad par to atgādināja sieva. Es nekad nebiju redzējusi viņu piedzērušos, un svinībās viņa nekad nebija Hitlera apkārtējo vidū. Jāteic, nebiju ievērojusi, ka viņš draudzētos ar kādu no partijas vai vērmahta ļaudīm.
Turpretī Heinrihs Hofmans bija citāds. Arī viņš bija biežs un svarīgs Hiltera viesis. Vecs cīņas laiku veterāns, kas allaž un visur bija klāt ar savu kameru, ja kaut kur parādījās Hitlers. “Hofmans agrāk bija lāga zēns, tad viņš vēl bija slaids un lunkans, un nenogurdināms, strādājot ar savu veco aparātu. Toreiz viņam, lai dabūtu labas fotogrāfijas, vēl bija jālien zem melnā lakata un ar smago ierīci jāpaveic lietas, kas draudēja ar spranda laušanu. Viņš ir ļoti uzticams biedrs.” Tāpēc mazais fotogrāfs Heinrihs Hofmans par uzticamo kalpošanu beidzot tika iecelts profesora kārtā. Es arvien jautāju sev, par ko īsti viņam piešķirts profesora tituls. Varbūt par izdarību? Vai par labo ožu, kas trīsdesmit dažādu partiju vidū likusi kļūt tieši par nacionālsociālistu fotogrāfu? Viņš patiesi uzņēma labas fotogrāfijas, tāpat bija apdāvināts zīmētājs, ļoti asprātīgs, dažkārt pat inteliģents, tomēr briesmīgi nesimpātisks. Mēs dēvējām viņu par “Reiha plenci”, un to gadu laikā, kad es viņu pazinu, viņš bija pelnījis šo pagodinājumu.
Tāpat kā pret citiem cīņu laika biedriem, Hitlers toreiz arī pret Hofmanu izrādīja lielu pieķeršanos un iecietību. Kamēr viņš, pat aci nepamirkšķinot, atlaida darbiniekus un ģenerāļus, ja viņi cēla iebildumus vai tika apmeloti, tikmēr vecajiem cīņu biedriem viņš piedeva kļūdas, personiskas vai rakstura vājības, un tas partijas jautājumos vai nacionālsociālistiskajai idejai bija daudz kaitīgākas nekā taisnīgs, lietišķs un atklāti izteikts iebildums.
Viņu neizmērojami traucēja tas, ka Hofmans bija nonācis pamatīgā alkohola varā un viņam bija brunču mednieka slava. Viņš gan neko nezināja par profesora orģijām Vīnē, Minhenē un viņa īpašumā Altētingā un par sašutumu, ko tādēļ izjuta tauta. Kurš gan būtu varējis to viņam pateikt? Kurš būtu uzdrošinājies nostāties pret Hitlera draugu? Vienīgā, kas kaut ko mēģināja pasākt, bija Eva Brauna. Viņa sacīja: “Tev kaut kas jādara, Hofmans uzvedas neciešami. Viņš arvien ir piedzēries un rīko uzdzīvi laikā, kad cilvēkiem nepietiek ēdamā.” Hitlers gan kļuva nikns un norāja Hofmanu, tomēr tas līdzēja tikai īsu brīdī. “Hofmanu ļoti ietekmējusi viņa pirmās sievas nāve. Viņš vienkārši nespēja to pārciest un tad sāka dzert. Agrāk viņš bija labs un cienījams laulātais,” attaisnojot Hofmanu, stāstīja Hitlers. Šķiet gan, ka arī savos solīdajos laikos labais cīņu biedrs neatteicās no kādas lāsītes, jo pats Hitlers stāstīja pa kādai anekdotei, kas apliecināja, ka Hofmans nekad nav bijis atturībnieks. Tā viņš reiz sasmīdināja sabiedrību ap galdu ar stāstu par kādu autobraucienu, kurā Hofmans bija devies divdesmitajos gados: “Hofmans bija nopircis jaunu auto, fordu, un par katru cenu gribēja, lai es to izmēģinu kopā ar viņu. Es sacīju: “Nē, Hofman, kopā ar jums es nebraukšu,” — bet viņš nelikās mierā, un beidzot es padevos, Šellinga ielā mēs kāpām iekšā. Bija jau vakars, turklāt lija, un Hofmans grieza ap stūriem kā neprātīgs, gandrīz sagāza kādas mājas stūri un vispār neievēroja ielu krustojumus. Es teicu: “Paklausieties, Hofman, jūs braucat kā vājprātīgs! Tas ir bīstami dzīvībai.” — “Nē, nē, mans vadoni, jums tikai tā šķiet, jo neesat iedzēris ne piles. Ja jūs būtu izdzēris vienu sarkanvīnu tāpat kā es, jūs neko nemanītu.” Tad es izkāpu un nekad vairs nebraucu viņa auto.”
Kopš kara sākuma Hofmanam bija maz iespēju tikties ar vadoni. Galvenajā štābā viņam nebija, ko darīt, tāpēc Berghofa bija vienīgā iespēja, kur Hitlers un Hofmans varēja satikt viens otru. Sākumā vadonis ārkārtīgi priecājās, kad pēc ilgu mēnešu neredzēšanās atkal satika uzticamo sekotāju, tomēr drīz vien viņš sāka krist Hitleram uz nerviem. “Hofman, jūsu deguns izskatās pēc bojāta ķirbja, man šķiet, ja jūsu elpā paturētu sērkociņu, jūs eksplodētu, un drīz jūsu dzīslās asiņu vietā plūdīs sarkanvīns,” reiz viņš sacīja, kad Hofmans ieradās uz maltīti, un arī vadonis nevarēja nepamanīt, ka šeit kāds dzēris vairāk nekā slāpst. Vismaz agrāk viņš nebija tā rīkojies. Hitlera klātbūtnē viņš arvien bija palicis skaidrā, tāpēc Hitlers bija satriekts un vīlies, ka vecais draugs un atbalsts tā nolaidies.
Visbeidzot Hitlers pavēlēja saviem adjutantiem Šaubam un Bormanam: “Lūdzu, parūpējieties par to, lai profesors Hofmans pie manis ierastos skaidrā. Esmu ielūdzis viņu, lai sarunātos un nevis tādēļ, lai viņš pielietos.” Tāpēc lāga Hofmanam bija samērā grūti atrast sabiedrību iedzeršanai. Pēkšņi neviens no Hitlera apkārtējiem nespēja sadabūt kādu pudelīti Hofmanam, un nevienam nebija laika kopā ar viņu iedzert vīnu. Vēlāk gan ciemiņš pats ņēma līdzi vajadzīgo, tā sadusmodams Hitleru tik ļoti, ka viņu tikpat kā vairs neaicināja.
Pagaidām Hofmanam vēl izdevās pie galda sasmīdināt vadoni un sabiedrību ar saviem jokiem un stāstiem. Reiz viņš izstāstīja šādu joku: “Mans vadoni, es zinu kādu mīklu: jūs, Himlers un Gērings stāvat ielas vidū zem lietussarga; kurš no jums ir samircis?” Neviens nezināja. Hofmans turpināja: “Neviens, mans vadoni, jo nemaz nelija.” Hitlers pašūpoja galvu: “Hofman, jūs kļūstat vecs!” Visi smējās. “Padomājiet tik, vadoni, tas, kurš stāstīja man šo joku, tagad ir Dahavā!” — “Hofman, tas taču nav iespējams. Joks ir pārāk muļķīgs,” sacīja vadonis. “Ir gan, mans vadoni, viņš tiešām ir Dahavā, jo tur viņš dzīvo,” triumfēja Hofmans, un Hitleram bija skaļi jāsmejas. “Jūs esat vēl sliktāks nekā grāfs Bobijs,” viņš sacīja.
Vakaros pie kamīna risinājās garas sarunas par gleznu galeriju īpašniekiem un izstādēm Vācu mākslas muzejā, ko tur veidoja Hofmans. Visus šo sarunu laikā māca neizturama garlaicība, taču Hitlers mīlēja glezniecību, un Hofmans pazina viņa gaumi un visvairāk jau vecmeistaru materiālo vērtību.
Reiz ieradās arī Hofmana meita — Baldura fon Širaha kundze. Viņa bija jauka, dabiska vīniete, kas prata apburoši tērzēt, taču viņai ātri bija jābeidz viesošanās, jo kādā sarunā, dzerot tēju, izveidojās ļoti nepatīkama situācija. Manis tur nebija, taču par to izstāstīja Hanss Junge. Viņa pēkšņi teikusi: “Mans vadoni, Amsterdamā man gadījās redzēt deportēto ebreju vilcienu. Šie nabaga cilvēki izskatījās briesmīgi, droši vien pret viņiem izturas ļoti slikti. Vai jūs to zināt un pieļaujat?” Iestājās neveikls klusums. Tūlīt pēc tam Hitlers piecēlās, atvadījās un devās prom. Nākamajā dienā fon Širaha kundze brauca atpakaļ uz Vīni, un atgadījums netika pieminēts pat ar pušplēstu vārdu. Acīmredzot viņa bija pārkāpusi savas viesa tiesības un nebija izpildījusi Hitlera izklaidēšanas pienākumu.
Pirmajās aprīļa dienās — Hitlers jutās pavisam atspirdzis un atpūties — sākās gatavošanās lielajām valsts pieņemšanām. Gandrīz ik dienas uz apspriedēm ieradās Ribentrops, viņš piedalījās arī pusdienās. Hevelam bija darba pilnas rokas. Bija jāuzņem gandrīz visi sabiedroto valstu vadoņi. Zalcburgas tuvumā atradās Vācijas Reiha viesu nams. Tā bija burvīga baroka muižiņa, ko cēlis Fišers fon Erlahs un brīnišķīgi iekārtojis Hitlers. Šeit, Klesheimas pilī, Hitlers rīkoja “lielās valsts pieņemšanas”, kuru noturēšanai Berghofa nebija pārāk piemērota.
Pirmais un svarīgākais ārzemju viesis bija Musolīni. Viņa vizītes priekšvakarā Hitlers bija īpaši labā omā. “Duče ir izcils valstsvīrs. Viņš pazīst savas tautas mentalitāti, un tas, ko viņš tik īsā laikā ir izveidojis no savas slinkās tautas, ir apbrīnojami. Viņa stāvoklis gan nav viegls, jo viņš atrodas starp baznīcu un karaļnamu. Karalis, saprotams, ir nelga, taču viņam ir daudz piekritēju. Viktors Emanuels ir sīkākais no karaļiem, ko pazīstu. Kad es 1938. gadā braucu uz Romu ar savu specvilcienu, neilgi pirms ierašanās stacijā es brīdināju savus kungus, ka tūlīt būsim klāt, un, ja viņi uz perona ierauga ložņājam vīru, kam uz formastērpa ir daudz zelta, tad lai nesmejas, jo šis kungs ir Itālijas karalis. Saprotams, mani garie puiši tikai smīnēja — man nemaz nevajadzēja viņiem kaut ko pirms tam sacīt. Tas bija ļoti jautrs skats, kad viņš sēdēja pie galda līdzās karalienei, kas bija divas galvas tiesas garāka. Kamēr viņi sēdēja, vēl bija diezgan līdzīgi, taču, līdzko piecēlās, karalis sarāvās un karaliene izauga vēl garāka. Romā tomēr bija brīnišķīgi. Itālija ir burvīga zeme, taču tur mīt slinka tauta.”
Tad Hitlers stāstīja par lielajiem sarīkojumiem un greznajiem apartamentiem, ko duče ierīkojis par godu savam viesim. Fašistiski noskaņotie iedzīvotāji ar spēcīgu temperamentu un nedzirdētu sajūsmu veltīja draudzīgajam valstsvīram nebeidzamas ovācijas. Vēlāk Hilters nosauca šo sajūsmu tikai par uguni pakulās un nodēvēja itāliešus par bezrakstura bandu. Toreiz viņš kopā ar Musolīni apmeklēja lielo operu un bija sašutis par publikas nevērīgo attieksmi pret aktieriem. “Ļaudis sēdēja ložās un balkonos savās greznajās tualetēs un pļāpāja par privātām lietām, kamēr dziedātāji pūlējās, cik spēdami. Mēs ieradāmies tikai otrā cēliena vidū, un es nespēju noticēt savām ausīm, kad pēkšņi izrāde tika pārtraukta pašā vidū, lai atskaņotu itāliešu nacionālo himnu, “Vāczemes dziesmu” un Horsta Vesela dziesmu. Es biju pagalam nokaunējies un uzskatīju, ka tā ir necieņa pret dziedātājiem.”
Šķiet, Hitleru un duči saistīja arī personiska draudzība, jo man bija sajūta, ka viņš no tiesas priecājās par Musolīni vizīti. Protams, varbūt viņš cerēja, ka draugs sniegs viņam materiālu atbalstu un tāpēc bija tik labā omā. Katrā ziņā viņš lieliski zināja, kā modināt cilvēciskas jūtas. Bija paredzēts, ka Musolīni tiks uzņemts arī Berghofā un ieturēs maltīti kopā ar Hilteru. Virtuve strādāja pilnā sparā, lai apmierinātu ciemiņa izlutinātās garšas kārpiņas.
Lielajā pieņemšanas dienā jau atkal, tāpat kā bieži pirms un pēc tam, valdīja īsts “propagandas laiks”. Saule, sniegs un mirdzoši zilās debesis izskatījās tik svinīgi, ka radīja brīnišķīgu fonu Klesheimas pils krāšņumam. Par pašu Musolīni vizīti nevaru pastāstīt. Es kopā ar dažiem citiem biju palikusi pamestajā Berghofā un sēdēju birojā, lai beidzot bez steigas padarītu savu darbu. Atkal no Reinzemes un Ziemeļvācijas bija pienākusi vesela kaudze ziņojumu par uzlidojumiem. Eva Brauna kopā ar Hertu Šneideri, Branta kundzi un fon Belova kundzi pirms pusdienām bija devušās pastaigā uz Kēniga ezeru un grasījās atgriezties tikai vēlā pēcpusdienā. Viņa izmantoja brīvo dienu, lai beidzot varētu pamatīgi izstaigāties. Parasti viņai bija jāpiedalās pusdienu maltītē, un vēlo kamīna vakaru sekas bija ilgs miegs nākamajā dienā.
Šrēderes jaunkundze jutās sasirgusi un gulēja gultā, jāstrādā bija man vienai. Kad biju beigusi savu darāmo birojā, kļuva garlaicīgi. Skaistais laiks aicināja doties pastaigā, taču nedrīkstēju atstāt tālruni. Kad, paņēmusi grāmatu, sēdēju terasē un lūkojos uz kalniem, šķita, ka esmu iesprostota zelta krātiņā. Šajā laikā, kad paliku viena, sajutu sevī dīvainu nemieru, kādu netīksmes sajūtu, ko nespēju izskaidrot. Tie nebija kalni, kas iespaidoja manu labsajūtu, bet gan viss milzīgais aparāts, kur biju iekļuvusi un kas turēja mani ar tūkstoš rokām.
Beidzot atskanēja tālruņa zvans: “Vadonis tikko izbrauca no Klesheimas. Viņš kopā ar viesiem vēlas apmeklēt tējas namiņu.” Es pārģērbos. Berghofa no jauna atdzīvojās. Skotu terjeru vaukšķēšana vēstīja, ka saimniece atgriezusies mājās. Pēc divdesmit minūtēm augšup pa ceļu brāzās automašīnas, pēkšņi visu māju piepildīja formastērpi, un pēc neilga laika vadonis kopā ar nelielu sabiedrību devās uz tējas namiņu.
Biju iedomājusies, ka dienās, kad notika nogurdinošas un svarīgas apspriedes, vadonis dosies pie miera agrāk un būs noguris. Notika gluži pretējais. Vadonis bija satraukts un runīgs, un tējas dzeršana ilga veselu mūžību.
Ieradās arī maršals Antonesku no Rumānijas, Valsts pārvaldnieks Hortijs no Ungārijas, Tiso no Slovākijas un karalis Boriss no Bulgārijas. Dienām ilgi mēs redzējām Hitleru tikai vakaros. Vienīgais, kurš tika uzņemts arī Berghofā, bija Bulgārijas Boriss. Kad klīdu pa virtuvi, redzēju piebraucam karali pie galvenās ieejas. Lai nemanīta nokļūtu savā istabā, ātri pārskrēju pār pagalmu aiz mājas un gribēju izmantot sētas ieeju. Es iebrāzos tieši svinīgajā procesijā, kur vadonis caur viesistabu vadīja karali uz halli. Labajā rokā turēju aizkostu ābolu, otrā — divas tenisa raketes, turklāt man bija pilna mute, tāpēc nespēju ne parunāt, ne kaut ko izdarīt. Hitlers un viņa viesis raudzījās manī ar neslēptu izbrīnu, tomēr tas nebija nelaipni, un es apmulsusi un steidzīga aizlavījos uz savu istabu. Kad pirms vakariņām vadonis sveicināja mani, es atvainojos un viņš laipni sacīja: “Tas nekas, mans bērns, arī karalis ir tikai cilvēks.”
No vācu valodas tulkojusi Aija Kaukule.
test 11.06.09 14:59
test