Salamans Rušdī: Vai nekas nav svēts? (0)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(eseja)
Starp reliģiju un literatūru — tieši tāpat kā starp politiku un literatūru — allaž pastāvējis lingvistisks strīds. Un tā nav pretstatu cīņa vien. Ja reliģija privileģē vienu valodu pāri visām citām, vienu vērtību kodu izsludina par vispārāko, vienu tekstu izceļ pārējo vidū, tad romāns allaž iztirzājis veidu, kā dažādās valodas, vērtības un stāstījumi strīdas, vēstījis par to, kā mainās attiecības to starpā. Romāns necenšas ieviest privileģētu valodu, bet pieprasa iespēju brīvi attēlot un analizēt dažādo sacensoņu cīņu par šīm privilēģijām.
Karloss Fuente romānu nosaucis par «privileģētu telpu». Tomēr viņš nav apgalvojis ka tā ir svēta vieta, kurā ieejot kurpes būtu jāatstāj pie sliekšņa, tā nav telpa, kurā jāpauž godbijība, romānam nav vajadzīgas nekādas īpašas tiesības, izņemot vienu — tiesības būt klāt uz
skatuves, no kuras tiek vadītas sabiedrības debates. Romāns, kā rakstījis Fuente, rodas no tās vienkāršās patiesības, ka mēs cits citu nesaprotam, Jo vienota, ortodoksāla valoda ir zudusi. Dons Kihots un Sančo, brāļi Šendiji, Kareņina kungs un kundze — visi šie romāni ir to varoņu nesaprašanās komēdija (vai drāma). Ieviesiet centralizētu valodu — jūs nogalināsit romānu un jūs nogalināsit arī sabiedrību. Fuente skāris jautājumu, ko, sācis rakstīt, allaž uzdevu arī es: vai reliģiskā mentalitāte var pastāvēt ārpus reliģiskajām dogmām un hierarhijas? Vai, citiem vārdiem izsakoties, māksla varētu kļūt par trešo principu, kas samierina materiālo un garīgo pasauli, kas, abas pasaules ieraujot sevī, varētu mums piedāvāt kaut ko jaunu — ko mēs pat varētu nosaukt par transcendences pasaulīgo definīciju? Es personīgi ticu, ka varētu. Es ticu, ka mākslai tas ir jādara. Un ticu, ka tā cenšas to darīt. Tas, ko es saprotu ar transcendenci, ir cilvēka gara lidojums ārpus materiālās un fiziskās eksistences robežām — tādus brīžus mēs visi — gan ticīgie, gan ateisti — piedzīvojam vismaz dažas reizes mūžā. Piedzimšana ir viens no tādiem brīžiem, mēs veltām visu dzīvi, lai izprastu tās noslēpumu. Mīlas akta kulminācija, laimes izjūtas, un, ļoti iespējams, brīdis, kad šķiramies no šīs pasaules, arī ir šādi mirkļi. Transcendences spēju, kas dod lidojumu, apziņu, ka esam vairāk, nekā mēs esam, ka esam saistīti ar visu dzīvo uz šīs planētas, daba ir paredzējusi īslaicīgu. Arī sapnis vai brīnumains pieredzējums nav ilgs. Šo pieredzējumu uztvert ir mākslas uzdevums, literatūras gadījumā - piedāvāt lasītājam, kas ir laicīgās, materiālās pasaules piekritējs, aizvietojumu jūtām, ko mīlestība pret Dievu sniedz ticīgajiem. Svarīgi būtu saprast, cik dziļi mēs izjūtam vajadzību, ko gadsimtiem ilgi apmierinājusi reliģija. Manuprāt, šai vajadzībai ir trīs izpausmes. Pirmkārt, nepieciešamība formulēt mūsu diezgan paviršo sajūsmas, bijības, brīnuma izpratni — dzīve ir godbijīgs pieredzējums, un reliģija, stāstīdama, par ko mēs esam mazāki, palīdz mums izprast, kāpēc dzīvē tik bieži jājūtas maziem, un, tieši otrādi, tā kā mēs uzskatām, ka esam īpaši, ka esam izredzēti, reliģija izskaidro, kas mūs izredzējis un kāpēc. Otrkārt, mums jārod atbilde uz neatbildamo jautājumu: kā mēs šeit esam nokļuvuši? Un, vispirms, kā «šejiene» nokļuva šeit? Vai šī īsā dzīve ir viss, kas mums lemts? Kā tas iespējams? Kas ir tās augstākā vērtība? Treškārt, mums ir nepieciešami priekšraksti, kā dzīvot. Dieva ideja ir krātuve mūsu godbijīgajam izbrīnam par dzīvi, atbilde lielajiem eksistences jautājumiem un reizē arī likumu kodekss. Dvēselei vajadzīgi ne jau racionālie, bet sirds skaidrojumi.Gluži tāpat ir svarīgi apzināties, ka laicīgā, materiālisma valoda cietusi neveiksmi, cenšoties piemēroties šīm vajadzībām. Būdami liecinieki komunisma bojāejai Viduseiropā, mēs nevaram nepamanīt dziļi reliģisko garu, kāds pārņēmis daudzus šo revolūciju dalībniekus, un mums jāatzīst, ka bankrotējusi ne vien kāda no ideoloģijām, bet arī ideja, ka vīrieši un sievietes spētu izteikties ar terminiem, kas izslēdz viņu garīgās vajadzības.
Varbūt tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr es gribētu uzsvērt, ka visās zemēs, kas pašlaik virzās pretī brīvībai, māksla tika apspiesta tikpat nežēlīgi kā reliģija. Čehu revolūcija sākās teātros, un tās vadonis ir rakstnieks — šis fakts pierāda cilvēka garīgo vajadzību pārākumu pār materiālajām, un tas komisāriem laupīja varu.
Skaidrs ir viens — paies ilgs laiks, kamēr Eiropas tautas vienosies par ideoloģiju, kas pretendētu uz pilnīgu, visaptverošu pasaules izskaidrojumu. Reliģiskajai pārliecībai, lai cik dziļa tā nebūtu, protams, jābūt ikviena personiskajai lietai. Mūsdienās vajadzētu izvairīties no visaptverošiem paskaidrojumiem. Un tieši šeit uz skatuves parādās romāns, kas radīts, lai diskutētu par patiesības epizodēm.
Kinorežisors Luiss Bunjuels mēdza teikt: «Es atdotu savu dzīvību par cilvēku, kas meklē patiesību. Bet es labprāt nogalinātu cilvēku, kurš apgalvo, ka esot patiesību atradis.» (Mēs uzskatījām, ka tas teikts pa jokam, kamēr dienas kārtībā neparādījās jautājums par cilvēku nogalināšanu ideju dēļ.) Grāla meklēšanas procesa stādīšana augstāk par Grālu pašu, pieņēmums, ka viss cietais un stingrais tomēr var kust, ka realitāte un morāle nav vis dotie lielumi, bet gan cilvēka nepabeigtās būves, — tā ir vieta, no kurienes sākas daiļliteratūra.
Bet tagad uz brīdi dodiet vaļu iztēlei. Reiz, no rīta pamodušies, jūs atklājat, ka atrodaties lielā mājā ar vairākām piebūvēm. Klīzdami pa to, jūs aptverat: māja ir tik milzīga, ka nekad to visu neizzināsiet. Mājā jūs sastopat cilvēkus, ko pazīstat,— ģimenes locekļus, draugus, iemīļotos kolēģus, bet tur ir arī daudz svešinieku. Māja ir rosmes pilna: strīdi un salabšanas, svinības. Te pēkšņi kādubrīd jūs aptverat, ka mājai nav izejas. Jūs nospriežat, ka gan jau kaut kā iztiksiet. Māja nav tāda, kā jūs būtu vēlējies, tā ir diezgan nolaista, gaiteņos bieži var sastapt huligānus, bet jūs samierināties. Kādu dienu jūs ieejat mazā, neievērojamā istabiņā. Telpa ir tukša, bet tajā dzirdamas balsis — balsis, kas, tā vien šķiet, uzrunā tieši jūs. Dažas no balsīm jūs pazīstat, citas šķiet pilnīgi nezināmas. Balsis stāsta par māju, par ikvienu šajā mājā, par visu, kas notiek, kas ir noticis un kam jānotiek. Dažas no tām runā tikai piedauzības. Dažas ir dzēlīgas. Dažas ir mīlošas. Dažas ir jocīgas. Dažas ir skumjas. Visinteresantākais, ka šīs balsis runā visas reizē. Jūs sākat apmeklēt šo istabiņu aizvien biežāk. Pamazām jūs aptverat, ka visi šīs mājas iedzīvotāji laiku pa laikam apmeklē šādas telpas. Lai gan visas istabas ir diskrēti izvietotas un ne ar ko neizceļas.
Un tagad iedomājieties, ka jūs kādu rītu pamostaties un joprojām atrodaties lielajā mājā, bet istabas, kur skanēja balsis, ir pazudušas ... Tā, it kā būtu aizslaucītas. Tagad visā milzīgajā namā nav vietas, kur jūs varētu ieiet un paklausīties, kā balsis stāsta par visu un visādi. Nav vietas, kur varētu sastapt balsis, kas kādubrīd šķita smieklīgas, citubrīd bēdīgas, kas var skanēt aizsmakušas un melodiskas viena un tā paša teikuma laikā. Un tagad jūs atceraties, ka mājai nav izejas. Jūs ieskatāties acīs cilvēkiem tās gaiteņos — radinieki, mīļākie, draugi, kolēģi, svešinieki, huligāni, garīdznieki. Jūs redzat visu sejās vienu un to pašu. Kā lai mēs no šejienes tiekam ārā? Top skaidrs, ka māja ir cietums. Ļaudis kliedz un dauza pa sienām. Ierodas vīri ar šautenēm. Māja sāk drebēt. Jūs nevarat pamosties. Jūs jau esat nomodā.
Literatūra ir viena no vietām jebkurā sabiedrībā, kur mēs — kaut vai klusībā, paši pie sevis — varam dzirdēt balsis, kas stāsta par visu un visos iespējamos veidos. Iemesls garantijai, lai šī privileģētā telpa tiktu saglabāta, ir ne jau tas vien, ka rakstnieki vēlētos absolūtu brīvību teikt un darīt, ko vēlas. Tas nozīmē, ka visiem mums — rakstītājiem un lasītājiem, pilsoņiem un ģenerāļiem, un mācītājiem — vajadzīga šī mazā, šķietami neievērojamā istabiņa. Mums tā nav jādēvē par svētu, bet vajag atcerēties, ka tāda ir nepieciešama.
«Visi zina, ka apspiešana nevar būt nedz izsmalcināta, nedz rūpīga,» rakstījis Sauls Bellovs «Ogijas Mārčas piedzīvojumos». «Ja jūs turat pakļautībā vienu lietu, jūs pakļaujat arī tai blakus esošo.» Lai kur pasaulē literatūras mazo istabiņu neaizslēgtu, agri vai vēlu tās sienas sabruks.
Salmana Rušdī eseju, kuras saīsinātu tekstu jums piedāvājam, Herberta Rīda memoriālajos lasījumos 1990. gada februārī speciāli apsargāta Londonas Mūsdienu mākslas institūta zālē autora vārdā nolasīja dramaturgs Herolds Pinters.
No angļu valodas tulkojusi Laima Žihare.
