Toms Treibergs: 5 (47)
2005. gada 24. novembrī, plkst. 17:33
Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)
Es tagad braukšu pie Rutas mazgāties, viņš rīt būs, kas, ješčo pjaķ saņķim, tu ko, cauri ir ar šitām bēguļošanām, nu labi, labi, zakroi rot, smuki, jā, normāli, nāksi ar mums uz diviem lašiem, kam tu iedevi, idiotisms, mīļā, un ko es tur varu darīt, ņekogda ņerazgovarivaiķi s ņeznakomim, divi simti bez procentiem, liels jau, liels, nebāzies virsū, brīnumi notiek vēl, ne, tas ir mans vecais numurs.
Piektdiena. Stacijas laukums. Dienas vidus. Betona plāksnes uztur daudzas kājas. Katru dienu. Cilvēki iet un runā. Runā un runā.
Šopēcpusdien daudz kas notiks. Savādāk. Cilvēki būs laipnāki - kungi palīdzēs dāmām novilkt mēteļus, atbīdīs krēslu un ar tematisku restorāna skatienu pārraudzīs zāli. Pažņaudzīs dāmai plecu. Paskatīsies acīs - pa īstam, tieši. Tā mierīgi. Nerunās rupjības. Daudz nē. Neatbildēs uz kādiem diviem, trim telefona zvaniem. Pasūtīs vēlreiz to pašu.
Uz vakara pusi vecāki savāks mazos un aizbrauks uz hiperu. To lielo, sarežģīto, pilnu ar sīkumiņiem un atsperīgām detaļām - to puikam (lai gan viņam jau kādi 16, tomēr - puikam). Sīkajai (Resnajai, Ilžukam, Pekai) - tās, kurām bija tā foršā ventilācija un kuras nelaiž cauri mitrumu. Tagad jau pārsvarā jaunieši šitās arī nēsā.
Šovakar matos skalosies šampūns un iekritīs putu pļeckiņas, fēns pūtīs dienvidvēju un uz vaigiem uzklāsies peach un naked sun. Nagi, skropstas un bez lencītēm.
Šovakar rugāji kritīs, iešmaugs un izcelsies labais un stiprais, smaržos pēc kaisles mežonīgs spēks. Vērsies durvis, nauda plīkšķēs uz letes (bet ne visa, ir taupīts un nolikts), acis pamanīs un jautās mute mutei par vārdu, par jautro laiku, par dejot un iet ārā uzpīpēt. Būs taksis, būs mājas, būs vēl un dod to man.
Ir piektdiena - beigas ir tuvu. Sapūlēti darbi, skriešana pusdienās, atkrituši ķermeņi dīvāna vidū, radio skan un aicina draugos lv. Vanna ar aromātiskajām bumbiņām, uz pankūkām divreiz vairāk ievārījuma un nedaudz jaunā karameļu krēma. Atslēgts telefons. Televizoru var skatīties līdz vieniem, un nemaz tik stulbas tās erotiskās nav, ar humoru. Pieklājīgi.
Virs pilsētas pārlido lidmašīna: biskvīti, vēl porcija vermuta, omlete ar dillēm un Princis ar Princesi brauc uz Šarmelšeihu.
Virs pilsētas pārlido mākonis: tas nenes lietu, viņš neiztraucēs mūs un mūsu plānus, viss būs labi. Viņš nevar mūs aizsniegt.
Viņi satiksies, tā atlaide vēl būs spēkā, sākums nebūs nokavēts, pārskaitījums būs atnācis, iela atradīsies, sapulce atcelsies, atslēgas otrā kabatā un elpa svaiga.
Dienas ir saskaitāmas uz pieciem pirkstiem.
Ir grūti aizmirst skaitīt.
