Proza

Etgars Kerets: Desmaize

Stāsts publicēts Etgara Kereta Facebook lapā 2012. gada 21. novembrī, dienā, kad ar Hamas tika panākta vienošanās par pamieru. Ar autora atļauju publicējam to arī latviski. No ivrita tulkojusi Māra Poļakova.

Sirēna mūs panāk, kad mēs braucam pie vectēva Jonatana, uz ātrgaitas šosejas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Telavivas. Šira, mana sieva, nobrauc malā, un mēs izkāpjam no mašīnas, atstādami uz aizmugures sēdekļa badmintona raketes un bumbiņu ar spalvām. Levs pieķeras man pie rokas un saka:
– Tēti, es esmu drusku uztraucies.
Viņam ir septiņi gadi, un tas ir tāds vecums, kad izrādīt bailes nav cool, tādēļ baiļu nav, ir "uztraukties".  Šira, klausīdama armijas izplatītajām instrukcijām, nogulstas ceļmalā. Es saku Levam, ka viņam arī jānoguļas, bet viņš paliek stāvam, ar savu mazo, sasvīdušo plaukstiņu no visa spēka spiezdams manu roku.
– Gulies taču, – Šira paceļ balsi, lai pārkliegtu sirēnu gaudošanu.
– Uzspēlējam "Desmaizes"? – es Levam saku.
– Kas tas ir? – viņš jautā, nelaizdams vaļā manu roku.
– Mēs ar mammu esam maizes šķēles, – es stāstu, – tu esi desa, un mums visiem kopā labi ātri jāuztaisa desmaize. Aiziet, gulies virsū mammai, – es saku, un Levs, nogūlies Širai uz muguras, cieši apķeras viņai ap kaklu, bet es uzguļos viņiem virsū, ar rokām atspiezdamies pret mitro zemi, lai viņus nenospiestu.
– Šitā ir jauki, – Levs smaidīdams saka.
– Vislabāk ir būt par desu, – no apakšas atsaucas Šira.
– Desmaize! – es kliedzu.
– Desmaize! – kliedz mana sieva.
– Desmaize! – arī Levs kliedz trīcošā balstiņā, ej nu sazini, satraukts vai nobijies.
– Tēti, – Levs pēc tam man saka, – skaties, pa mammu rāpo skudras.
– Desmaize ar skudrām! – es kliedzu.
– Desmaize ar skudrām! –  kliedz mana sieva.
– Fui! – kliedz Levs. Tad atskan sprādziens. Tas ir spēcīgs, bet tālu. Mēs vēl diezgan ilgi guļam viens otram virsū un nekustamies. Man sāk sāpēt delmi, kas tur manu smagumu. Ar acs kaktiņu varu redzēt, ka citi autobraucēji, kas gulēja ātrgaitas šosejas malās, ceļas kājās un nopurina no drēbēm zemi. Es arī pieceļos.
– Gulies, – mani sauc Levs. – Tēti, gulies atpakaļ, tu mums sabojā visu desmaizi. – Es noguļos atpakaļ un pēc brīža saku: – Viss, spēle ir beigusies, mēs uzvarējām.
– Bet šitā ir jauki, – atsaucas Levs, – pagulēsim vēl drusku. – Mēs vēl brītiņu paliekam tā guļot. Mamma apakšā, tētis augšā, bet pa vidu Levs un dažas sarkanas skudras. Kad beidzot esam piecēlušies, Levs jautā, kur palika raķete. Es rādu uz to pusi, no kuras atskanēja sprādziens. 
– Izklausījās, ka viņa uzsprāga netālu no mūsu mājas, – es saku.
– Fū, – Levs vīlies novelk, – tad jau Lahavs atkal atradīs detaļas. Vakar viņš atnesa uz skolu dzelzs gabalu no iepriekšējās raķetes, un uz tā bija firmas zīme un raķetes nosaukums arābiski.
– Tas tomēr ir labāk, nekā tad, ja viņa būtu uzsprāgusi mums blakus, – Šira saka, tīrīdama no biksēm smiltis un skudras.
– Vislabāk būtu, ja viņa nokristu tik tālu, ka mums nekas nenotiktu, bet pietiekami tuvu, lai es varētu salasīt detaļas, – Levs spriež.
– Vislabākais ir badmintons zālītē pie vectēva, – es iebilstu un atveru mašīnas durvis.
– Tēti? – Levs mani uzrunā, kamēr es viņu piesprādzēju aizmugures sēdeklī. – Apsoli, ka ja vēl būs sirēnas, jūs ar mammu ar mani uzspēlēsiet "Desmaizes"!
–  Apsolu, – es atbildu, – un, ja tas sāks apnikt, es tev iemācīšu spēlēt "Grilēto sieru".
– Urrā! – Levs atsaucas, taču pēc brīža kļūst nopietns. – Bet ko tad, ja sirēnu vairs nekad nebūs? – viņš bailīgi jautā.
– Es domāju, ka vēl kādas pāris noteikti būs, – es viņu mierinu.
– Un, pat ja nebūs, – no šofera vietas piebilst mamma, – var taču spēlēt arī bez sirēnām.
 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Krišjānis  

    2012. gada 1. decembrī, plkst. 21:55

    Man patiesi atsauc atmiņā bērnību, asara tek pa vaigu lēnām, bet tā ir tikai viena, viena mīļa asara. Paldies tulkotājai Mārai Poļakovai ne tikai tāpēc, ka stāsts ir brīnumskaists (gan vizuālizējošs, gan emocionāls), bet arī tāpēc, ka tas ir Pasaulē notiekošais.

  • Jolanta  

    2012. gada 1. decembrī, plkst. 19:18

    Mani stāsts patiešām aizkustināja. Tāpat kā lielākā daļa no "Autobusa šofera, kas gribēja būt Dievs". Tagad, protams, žēl, ka pirms mēneša, kad autors bija Rīgā, vēl nebiju neko lasījusi - būtu gribējies aiziet un paklausīties, varbūt pat parunāties.

  • nu nu  

    2012. gada 29. novembrī, plkst. 20:53

    Es savukārt kā nabadzības apliecinājumu uztveru radoša cilvēka apgalvojumu, ka visiem pasaules septiņgadīgajiem bērniem jābūt vienādiem.

  • Eikasija  

    2012. gada 29. novembrī, plkst. 11:16

    Tu nevienu brīdi nepieļauj, ka tas tiešām ir autora piedzīvots? Un, ja tomēr pieļauj, vai var apgalvot, ka cilvēka pārdzīvojumam kara laikā "nav jēgas"? (uz šādu personisku, ne literatūrkritisku, pieeju mani vedina fakts, ka pirmpublicējums ir sociālajā tīklā.)

  • Eikasija  

    2012. gada 28. novembrī, plkst. 13:02

    Princips atgādina filmu "Dzīve ir skaista" ar Roberto Benīni.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2014. gada 21. novembrī, plkst. 0:11

    Vents Zvaigzne: Latvija, mūs' dārgā tēvija (49)

    Es nevēlos, lai Latvijas himna tiktu mainīta. Man tā ikreiz ir atgādinājums par ļaudīm, kas uzdrošinājās izrunāt, uzrakstīt, izdziedāt, daudzināt, bērniem iemācīt Latvijas vārdu laikos, kad tas nebija ļauts.

  • 2016. gada 14. aprīlī, plkst. 6:12

    Dens Dimiņš: Ideāli būtu tulkot tikai vienu autoru

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras tulkojums" Denu Dimiņu par Džonatana Litela grāmatas "Labvēlīgās" tulkojumu.

  • 2015. gada 2. jūlijā, plkst. 6:07

    Inta Balode: Ķermeņa kautrīgi koķetā seja

    Ķermeņa sejas izteiksme ir visai kautrīga, šaubu pilna, introverta, ar mazliet piemiegtām acīm, kā gūstot klusu baudu, un brīžiem arī koķeti rotaļīga.

  • 2015. gada 7. septembrī, plkst. 6:09

    Andris Saulītis: Savējie bēgļi (86)

    Bēgļu jautājums būtu jāskata ne tikai kontekstā ar spēju pieņemt vai nepieņemt citādo, bet arī to, kā izprotam humanitāti jeb cilvēciskumu un cilvēcību; kā Latvija iekļaujas humanitārisma diskursā.

  • 2014. gada 10. oktobrī, plkst. 5:10

    Jānis Tomašs: Es esmu tējkannas snīpis (1)

    es esmu uz ielas atņemts mobilais telefons pēc stundas man izņems iekšas izraus SIM karti sirdi izdzēsīs atmiņu un atkal viss sāksies no gala

  • 2012. gada 10. decembrī, plkst. 1:12

    Laura Feldberga: Klikšķis (13)

    1990. gada vasaras beigas. Man ir nepilni piecpadsmit gadi. Pustukšs 14. trolejbuss apstājas Mežciemā, es izkāpju, pa taku šķērsoju nezālēm aizaugušu laukumu, ieeju pagalmā, kam apkārt plašā lokā sastājušās daudzstāvu mājas.

  • 2015. gada 1. aprīlī, plkst. 6:04

    Artis Buks: Par "Britānikas" spožumu un postu

    Vairāk nekā divus gadsimtus "Britānika" ir bijis visautoritatīvākais uzziņu avots angļvalodīgajā pasaulē. Kopš 1768. gada ir iznākušas jau 16 redakcijas, tām šķirkļus rakstījuši vai visi sava laika dižākie intelektuāļi.

  • 2013. gada 10. maijā, plkst. 8:05

    Madara Vīlipa: Ja vecāki lasa, arī bērni lasīs (4)

    Labas prakses piemēri rāda to, ka jau no dzimšanas vecākiem būtu jālasa bērniem priekšā grāmatas, jāatrod laiks, ko pavadīt kopā ar bērnu un grāmatu. Laikam ejot, bērnus grāmata ieinteresēs un viņi lasīs. Ja ikdienā viņiem blakus nebūs atbalsts šai nodarbei, tad lasītprieks ātri zudīs.