Proza

Etgars Kerets: Desmaize

Stāsts publicēts Etgara Kereta Facebook lapā 2012. gada 21. novembrī, dienā, kad ar Hamas tika panākta vienošanās par pamieru. Ar autora atļauju publicējam to arī latviski. No ivrita tulkojusi Māra Poļakova.

Sirēna mūs panāk, kad mēs braucam pie vectēva Jonatana, uz ātrgaitas šosejas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Telavivas. Šira, mana sieva, nobrauc malā, un mēs izkāpjam no mašīnas, atstādami uz aizmugures sēdekļa badmintona raketes un bumbiņu ar spalvām. Levs pieķeras man pie rokas un saka:
– Tēti, es esmu drusku uztraucies.
Viņam ir septiņi gadi, un tas ir tāds vecums, kad izrādīt bailes nav cool, tādēļ baiļu nav, ir "uztraukties".  Šira, klausīdama armijas izplatītajām instrukcijām, nogulstas ceļmalā. Es saku Levam, ka viņam arī jānoguļas, bet viņš paliek stāvam, ar savu mazo, sasvīdušo plaukstiņu no visa spēka spiezdams manu roku.
– Gulies taču, – Šira paceļ balsi, lai pārkliegtu sirēnu gaudošanu.
– Uzspēlējam "Desmaizes"? – es Levam saku.
– Kas tas ir? – viņš jautā, nelaizdams vaļā manu roku.
– Mēs ar mammu esam maizes šķēles, – es stāstu, – tu esi desa, un mums visiem kopā labi ātri jāuztaisa desmaize. Aiziet, gulies virsū mammai, – es saku, un Levs, nogūlies Širai uz muguras, cieši apķeras viņai ap kaklu, bet es uzguļos viņiem virsū, ar rokām atspiezdamies pret mitro zemi, lai viņus nenospiestu.
– Šitā ir jauki, – Levs smaidīdams saka.
– Vislabāk ir būt par desu, – no apakšas atsaucas Šira.
– Desmaize! – es kliedzu.
– Desmaize! – kliedz mana sieva.
– Desmaize! – arī Levs kliedz trīcošā balstiņā, ej nu sazini, satraukts vai nobijies.
– Tēti, – Levs pēc tam man saka, – skaties, pa mammu rāpo skudras.
– Desmaize ar skudrām! – es kliedzu.
– Desmaize ar skudrām! –  kliedz mana sieva.
– Fui! – kliedz Levs. Tad atskan sprādziens. Tas ir spēcīgs, bet tālu. Mēs vēl diezgan ilgi guļam viens otram virsū un nekustamies. Man sāk sāpēt delmi, kas tur manu smagumu. Ar acs kaktiņu varu redzēt, ka citi autobraucēji, kas gulēja ātrgaitas šosejas malās, ceļas kājās un nopurina no drēbēm zemi. Es arī pieceļos.
– Gulies, – mani sauc Levs. – Tēti, gulies atpakaļ, tu mums sabojā visu desmaizi. – Es noguļos atpakaļ un pēc brīža saku: – Viss, spēle ir beigusies, mēs uzvarējām.
– Bet šitā ir jauki, – atsaucas Levs, – pagulēsim vēl drusku. – Mēs vēl brītiņu paliekam tā guļot. Mamma apakšā, tētis augšā, bet pa vidu Levs un dažas sarkanas skudras. Kad beidzot esam piecēlušies, Levs jautā, kur palika raķete. Es rādu uz to pusi, no kuras atskanēja sprādziens. 
– Izklausījās, ka viņa uzsprāga netālu no mūsu mājas, – es saku.
– Fū, – Levs vīlies novelk, – tad jau Lahavs atkal atradīs detaļas. Vakar viņš atnesa uz skolu dzelzs gabalu no iepriekšējās raķetes, un uz tā bija firmas zīme un raķetes nosaukums arābiski.
– Tas tomēr ir labāk, nekā tad, ja viņa būtu uzsprāgusi mums blakus, – Šira saka, tīrīdama no biksēm smiltis un skudras.
– Vislabāk būtu, ja viņa nokristu tik tālu, ka mums nekas nenotiktu, bet pietiekami tuvu, lai es varētu salasīt detaļas, – Levs spriež.
– Vislabākais ir badmintons zālītē pie vectēva, – es iebilstu un atveru mašīnas durvis.
– Tēti? – Levs mani uzrunā, kamēr es viņu piesprādzēju aizmugures sēdeklī. – Apsoli, ka ja vēl būs sirēnas, jūs ar mammu ar mani uzspēlēsiet "Desmaizes"!
–  Apsolu, – es atbildu, – un, ja tas sāks apnikt, es tev iemācīšu spēlēt "Grilēto sieru".
– Urrā! – Levs atsaucas, taču pēc brīža kļūst nopietns. – Bet ko tad, ja sirēnu vairs nekad nebūs? – viņš bailīgi jautā.
– Es domāju, ka vēl kādas pāris noteikti būs, – es viņu mierinu.
– Un, pat ja nebūs, – no šofera vietas piebilst mamma, – var taču spēlēt arī bez sirēnām.
 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Krišjānis  

    2012. gada 1. decembrī, plkst. 21:55

    Man patiesi atsauc atmiņā bērnību, asara tek pa vaigu lēnām, bet tā ir tikai viena, viena mīļa asara. Paldies tulkotājai Mārai Poļakovai ne tikai tāpēc, ka stāsts ir brīnumskaists (gan vizuālizējošs, gan emocionāls), bet arī tāpēc, ka tas ir Pasaulē notiekošais.

  • Jolanta  

    2012. gada 1. decembrī, plkst. 19:18

    Mani stāsts patiešām aizkustināja. Tāpat kā lielākā daļa no "Autobusa šofera, kas gribēja būt Dievs". Tagad, protams, žēl, ka pirms mēneša, kad autors bija Rīgā, vēl nebiju neko lasījusi - būtu gribējies aiziet un paklausīties, varbūt pat parunāties.

  • nu nu  

    2012. gada 29. novembrī, plkst. 20:53

    Es savukārt kā nabadzības apliecinājumu uztveru radoša cilvēka apgalvojumu, ka visiem pasaules septiņgadīgajiem bērniem jābūt vienādiem.

  • Eikasija  

    2012. gada 29. novembrī, plkst. 11:16

    Tu nevienu brīdi nepieļauj, ka tas tiešām ir autora piedzīvots? Un, ja tomēr pieļauj, vai var apgalvot, ka cilvēka pārdzīvojumam kara laikā "nav jēgas"? (uz šādu personisku, ne literatūrkritisku, pieeju mani vedina fakts, ka pirmpublicējums ir sociālajā tīklā.)

  • Eikasija  

    2012. gada 28. novembrī, plkst. 13:02

    Princips atgādina filmu "Dzīve ir skaista" ar Roberto Benīni.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2014. gada 17. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Gaidās un cerībās (2)

    Jaunā bibliotēkas ēka mums bija dzīvības un nāves jautājums burtiskā, nevis pārnestā nozīmē. Tie daudzie pašaizliedzīgie cilvēki, kas strādā LNB un vienmēr laipni palīdz literatūras meklējumos, patiešām ir pelnījuši mazliet Eiropas.

  • 2013. gada 2. septembrī, plkst. 7:09

    Kristīne un Katrīna: Zudušie dārzi Bolderājā (4)

    Redzēt to, kā tiek nocirsti koki un nodedzināta māja, ko tu esi būvējis... tas ir ļoti nežēlīgi. Tā ir kolektīva trauma, ko pārdzīvojuši visi mazdārziņu īpašnieki. Visi, kas zaudējuši kaut ko tādu, ko tie ir mīlējuši.

  • 2014. gada 24. jūlijā, plkst. 9:07

    Reinis Tukišs: Iemesls uzkavēties Cēsīs

    Mākslai, lai arī kāds būtu tās laikmetīgais saturs, pirmkārt, jābūt patiesai, spontānai un neangažētai. Ja visu esmu sapratis pareizi, Cēsu Mākslas festivāls vismaz uz papīra tiecas būt par notikumu, kur šāda veida māksla koncentrēta.

  • 2014. gada 8. septembrī, plkst. 7:09

    Pauls Bankovskis: Valodas mazspēja (15)

    Dzejas dienas ir pateicīgs laiks pārdomām par valodu. Dzeju allaž esmu uzskatījis par praktisku pielietojumu un aprēķinu neapgrūtinātu valodas patvērumu, tādu kā neaizstājamo rezervi, dabas liegumu.

  • 2015. gada 5. oktobrī, plkst. 11:10

    Liāna Langa: Jānim Rokpelnim jubilejā (3)

    Visapkārt tumsas graudi, gaismas kvanti,
    kā krauklis atsēdies tu tilta vantīs
    un lejup noraugies uz ļaudīm, kuri dzima,
    lai ieelpotu tavas dzejas līmi.

  • 2015. gada 30. janvārī, plkst. 6:01

    Liene Linde: Septiņi gadi, pelēkas acis (117)

    2007. gada vasarā man apritēja 21 gads. Spilgtākie manas vasaras notikumi togad bija smadzeņu satricinājums, ceļojums uz Franciju un aborts. Visi trīs savā ziņā ir saistīti.

  • 2013. gada 15. oktobrī, plkst. 7:10

    Sju Cjijao: Vēstule dēlam (3)

    Ja kāds, kļuvis par zinātņu doktoru, sāk karjeru valsts pārvaldē, tad viņam kopš pirmās studiju dienas mācības nav bijušas ne prātā. Viņš pilnīgi droši neko nejēdz. Atceries – īsts zinātnieks nekad nekļūs par politiķi.

  • 2013. gada 22. maijā, plkst. 0:05

    Liene Brizga-Kalniņa: "iPadu" vai sprunguļus? (1)

    Es esmu mēģinājusi samazināt mediju klātbūtni mājās – un ne tikai tāpēc, ka mani bērni iet Valdorfa skolā un bērnudārzā, bet drīzāk audzinot sevi, jo kārdinājums izmantot TV aukles vietā ir regulārs.



Kultūras Ministrija
vkkf