Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (11)
Jānis Einfelds: Melis
15. novembrī, plkst. 0:56
(eseja)
Jānis Einfelds. Neļaudis. - Rīga: Dienas grāmata, 2005
«Didzi, vai pavadīsi mani līdz Rozēm?»
«Labprāt.»
«Nu tad jājam!»
«Nū, nū!»
«Klau, vai tu savu bēri nebaro?»
«Nē, viņš mani baro. Kopā maz kas sanāk.»
«Didzi! Jājam ātrāk!»
«Tūlīt! Savilkšu ciešāk jostu!»
Zirgi gāja blakus. Bet ceļam gals tikai pie vārtiem. Veseli mežu meži priekšā. Ātrāk jālaižas, lai paildzinātu rūgto apiņu garšu mutē.
«Stāsti! Tu liels stāstītājs!»
«Ne vienmēr!»
«Neaušojies, Didzi! Mute jāvirina vien būs!»
«Pastāstīšu par Vidu. Mums kopējas saites. Tikai to neviens nezina. Kad biju pilnīgi jauns mežotnē, šķita, ka man veicas. Vēders pilns, rūgts mutē un jautrs prāts. Dainējos man piebalsoja, stāstīju teikas labieši pieveica, to aste izstiepās kā mežotnes egles. Biju cienīts, garā lolots, vēderā pildīts un jokos saprasts. Bet pamanīju Vidu, skaistu meitu, kas dzīvoja augstāk, arī par mani un maniem jokiem. Taču neviens puisis neskatīja viņu, neveda prom, pat vārdu neteica; nu, to nu es nevarēju saprast. Tāpēc piebiedrojos klusu un skatījos, kā viņa lāpa buras.
Kaula adatas iet kā kājas, diegi saveļas taciņā un tad spindzami izstiepjas skaņā. «Klau, Vida, dod man buru!» «Nav gatava!» «Es sēžu laivā!» «Mēs visi sēžam!» «Bet kur tad mēs peldam?» «Uz zemēm, uz mežiem!» «Skaisti!» Patiesi, mežotnes pils bija arī laiva, kas lavierēja starp eglēm, gar skuju mežu, un palika tik tumši, ka nomākts sēdēju pie stumbra un atgaiņāju suņus. Kad egles pagaisa, es sēdos bluķim virsū jāteniski un teicu joku Vidai. Vida nesmējās. Tad cietu klusu. Tik pa drānu lēkāja adata: žik-žik! Vida neskatījās, bet teica: «Puiši mana, ka tu gribi mani nolaupīt?!» «Ja būtu spēks, jā!» «Skat, neapdedzini pirkstus!» «Man vienmēr ķocī ledus!» Vēlāk kaulu adata aizmiga, diegi plīsa un mums parādījās dižošanās. Viņai atglaužot matus. Man izspīlējot vēderu.»
«Jā, tas tev liels.»
«Pēc dižošanās visi ceļi ved tik vienam mērķim. Tikai apkārtne atšķiras. Tā arī mums. Es centos ielīst viņas acīs. Ielīdu. Centos saistīt viņas sirdi paveicās, tā uz pusēm. Šķidru bērniņu ielaist viņā…»
«Nemels niekus. Mežotnes Valdis solīja visus meitu nevainību caurdūrējus atdot ugunij!»
«Tā gan, bet dienā apkārtne ir savādāka. Teicu: «Gribu gulēt uz viņas muguras!» Un nakti es grimu labajā purvā, kam dzīles dziļākas, mana galva spīlējās dūnai, am! Grūti to visu atcerēties.»
«Kāpēc?»
«Beigas nebija manim labas.»
«Kāpēc?»
«Pat tvaika rokās nepalika, ne meitas dziļumiņa.»
«Žēl gan. Tas viss?»
«Nē. Kad mēs lasījām zemenes mežā, Vidu nolaupīja. Skrēju pakaļ, bet neatradu. Bēdām nebija gala. Solīju sodu…»
«Bet tu jau esi tik vājš kā niedre! Ha-ha!»
«Tas nekas. Spēcīgu gribu vārīju sevī. Dambim jālūst, un daudz ūdeņiem jāsasniedz ārs.»
«Kas tad tie laupītāji bija?»
«Mazi klaidoņi, sīkas tautas, tagad viņu vairs nav, jo saule tos izkausējusi. Agrāk viņi pārtika no svaiga gaisa un lietus. Zaga meitas un lopus.»
«Atradi?»
«Nē, pēc laika atgriezās Vida, sejs cits. Vienīgās rūpes, kā izraudāt bēdas. Mēģināju iekveldināt ar savu skaistumu…»
«Ej, ej. Tev jau sejs kā sarepējušam celmam, vīzēm par vīru un lopiņiem par iegātni vari iet.»
«Nē. Tad es biju skaistāks. Vida plēsa buru, un mūsu laiva nespēja vairs izburāt zemes, iepriecēt egles. Pat čiekuri čukstus meta, katrs saviem daudzajiem ielāpu deguniem: «Nelaimīga mīlestība! Salašņas tik zog sirdis! Bet tad uz mūžu!» Drebēja Vidas rokas, neēda meita, palika kā skals. Viņa saņēmās ļaunu darīt sev. Atvadījās no putnu dziesmām, vēja šalkoņas, kalves dunas, tautas balss, tikai, lai atkal nebūtu jāklausās manā muldēšanā. Tad klīdzīgās kaula adatas, Vidai bļaujot, ašās kājelēs Vidas rokās kustēdamās, trieca smailes ausīs. Vidas ausis un apakšsejs noplūda ar tumši sarkanu līmi, ļoti biezu un tik tumšu, ka sarkans tas gandrīz vai nebija. Ar asinīm pieķepa Vidas zeltainais matu lokanums.
Toreiz garām skrēja tik balti mākoņi. Es arī iebļāvos: «Dievam tās meitas! Dzīves kamanas baudiet, tikai nemīlējat meitas! Nemūžam!» Vida nerunāja, neatvadījās. Es nesekoju, viņa prom. Tikai mežs slēpa ceļu pie viņas, apsedza pēdas, nesameklējamas. Vairs nevajag ciest un mirt, jo manas dainas un teikas viņai vairs nav saklausāmas. Neko citu. Tas gan nav tik viegli, ja nedzirdi ienaidnieku tuvojamies, kurš droši pieliek galu, pārgriež pavedienu. Pat bailes nedzirdi. Nedzirdi nekā. Vidu nenomāca mušas. Jo tās to baidās. Vida draudzējās ar kamenēm. Ganīja tās. Ja būtu kameņu tūkstošu tūkstošiem, Vida visas tās pazītu un atšķirtu. Tāda šīs meitas dzīvība, kamenēm guzās podiņi, podiņos Vidas šūnas, šūnās rūgts medus, noplūdis sodrējiem to kamenes mēģina aizmirst, un šodien pienāk tas laiks, kad vecīši slēdz atmiņu, daudz ko padarot vieglāku.»
«Vai tās kamenes mēs redzēsim?»
«Nē!»
«Kāpēc?»
«Tās ir ceļā.»
«Ceļā, kurp?»
«Post stropu.»
«Meklēsim mēs arī!»
«Mūs nelaidīs tur iekšā, mums nav tik smalkas atslēdziņas!»
«Paldies par ceļu. Joku tev nav, tavas mutes izbārstītie vārdi mani skumdina.»
«Tā vajag!»
«Ak, meli! Meli! Tu, vecais, sasodītais meli! Kur tu sagrābies šīs gudrās dzīves, par kurām tirgoņi nemaksā!»
«Re, mans bēris! Tam pilnas ausis dainu un zobi cauri teikām! Ha-ha-ha!»