Dzeja

Amanda Aizpuriete: Padošanās

tā es beidzos
starp tukšiem likteņiem
ar kāpostlapu kompresi ap roku
sadauzītu gāžot pa ģīmi
zaglīgam slimnīcas sanitāram
kurš tomēr pamanījās
ievākt manus 30 jūdas grašus

cik neizturami ož svaigas kāpostlapas
kad zem tām dzīst roka
ar kuru būtu gribējies tikai glāstīt

tā es beidzos
dārzā skumīgi smaržo flokši
gliemeži lien pa kājām
izgaro pēdējā krutkas pudele
delīriķis gana savus rozā krokodilus
dārza īpašniece lūdz uzrakstīt viņai dzejoli
bet es vairs neprotu sarindot puķu vārdus

asinīs rudens inde

tā es beidzos
nebijusi

nestāstiet nevienam
ka es noliku galvu
uz galda starp asarās izmirkušiem končikiem
un padevos gūstā
pulksteņu šeit nav
tātad nav arī laika
dresētas žurkas dejo kankānu
flokši smaržo kā neuzrakstāms dzejolis

beidzot es sapratu visu
lai vairs nebaidītos
vajag padoties gūstā
šeit nav džungļu un tīģeru
nav dienas darbu un vakaru maiguma

tagad es dārza īpašniecei varēšu rakstīt dzejoļus
kā flokšus kā flautas kā patiesību

tagad man pašai būs dārzi un pasaules
gliemeži nesīs man pērles
mīļotie celsies no kapa lai barotu mani
ar meža zemenēm

nevar
aizvērt pēdējās durvis
pēdējo durvju nav

padoties gūstā nav kauns
bet labāk tomēr nestāstiet citiem
ka es paliku
starpstacijā starp anekdoti un nāvi

pasaule joprojām spēlē marku šagālu
saulainais rīts garšo pēc apelsīnu liķiera
aizaugušajā dārzā pie flokšu cera guļ mūza
lēte plūst tepat aiz vārtiņiem
visi vārdi ir tikai tauriņi
kas lidinās mūzas elpā
dažus notver trīskrāsains trīskāju kaķis
daži pagūst nosēsties man uz dvēseles

gar manu galvu rāpo vaboles
viņām ir savi ceļi
varbūt arī es
melna vabole būšu
varbūt tas ir man ceļš
tālāk dārzā

dārza īpašniece manus dzejoļus pieņem
kā mājniekus
smaidīgs kaimiņu pravietis prasa
lai tulkoju viņa stāstus
kas izglābšot cilvēci
nezinu
vai ticu glābiņam
es jau padevos gūstā

neaprakstītas palikušas vēl dažas lapas
pēdējā kladē
drīz vajadzēs rakstīt uz mežvīna lapām
uz palmu vēdekļiem
uz betona plāksnēm
vai vienkārši mākoņos

ja dievs ir
viņš varbūt atsūtīs dažus īpaši baltus
rakstīšanai īpaši piemērotus mākoņus

dārza kuplajā zālē
spīd ābolu mēnešbumbas
ar tām spēlējas trīskrāsainais trīskāju kaķis
un uzstājīgi ņaud
lai es arī nāku spēlēties
šeit rotaļām netrūkst laika
tāpēc ka laika šeit nav

agrāk skopojos ar vārdiem
baidījos pateikt par daudz
šeit baiļu vairs nav



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Astere  

    2015. gada 29. oktobrī, plkst. 10:33

    Paldies, cienījamai Dzejniecei, kura neskatoties uz nesamērojami smagiem sociāliem apstākljiem, tuvinieku slimību spēj ar šo dzeju tiešām sasildīt mani!Ljoti laba un cerīga Dzeja! Lasu cerībâ, ka ir ticība, cerība, mīlestība, ka ir savstarpēja cienja, sapratne un Gaisma. Zemei vajag mīlestības, arī Amandai! Dosim to caur savu labestïbu un Dzejas mīlestību! Paldies, Amanda! Tu izturēsi!

  • Maijucis > Amandai  

    2013. gada 24. janvārī, plkst. 15:55

    Tu esi br;iva!
    Talantīga, godīga un tīra!
    Veiksmes!

  • Maijucis  

    2013. gada 24. janvārī, plkst. 15:53

    Tu esi brīva!
    Talantīga, godīga un tīra!
    Veiksmes!!!

  • īsā  

    2012. gada 19. novembrī, plkst. 23:19

    man pātīk.

  • iveta  

    2012. gada 19. novembrī, plkst. 20:21

    ļoti žēl, ja komentāri par tekstu tiek aizstāti ar komentāriem par vājprātu, turklāt komentētāju vājprātu. Amanda būtu pelnījusi godīgu kritiku, neko vairāk, neko no šeit redzamā cilvēku maziskuma

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2012. gada 1. martā, plkst. 9:02

    Pauls Bankovskis: Bez licences pielipis meldiņš (25)

    Tiek zvanīts uz dažādiem kantoriem un izprašņāts - vai tur klausās mūziku. Ja radio klausīšanās tiek konstatēta, kantora pārstāvis tiek informēts, ka šis prieks nav par brīvu.

  • 2014. gada 29. novembrī, plkst. 6:11

    Prozas lasījumu sarunas: Ronalds Briedis (14)

    Tuvojoties gadskārtējiem Prozas lasījumiem, mēs esam sagatavojuši sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies tajos ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Šoreiz – "Literārās Akadēmijas" idejas autors un vadītājs Ronalds Briedis.

  • 2016. gada 2. septembrī, plkst. 5:02

    Svens Kuzmins: Neticu (37)

    Katrs, kurš ir lasījis Velbeku, zina, kāds ir viņa piedāvātais centrālā tēla modelis: skumjš, modernajā dzīvē vīlies pusmūža vīrietis, kuram nav neviena īsta drauga un kura vienīgās vērā ņemamās īpašības ir mizantropija, bailes, cinisms.

  • 2012. gada 7. jūnijā, plkst. 9:06

    Pauls Bankovskis: Il Paradiso perduto (10)

    Pirms pāris gadiem sāku kaut ko no ikdienā redzētā uzzīmēt un savādā ziņā esmu iemantojis drusku vairāk miera, jo manus blociņus ar tajā sazīmētajiem akvarelīšiem kāds varētu iekārot krietnu tiesu mazāk nekā kaut kādu brangu fotoaparātu vai aifonu.

  • 2012. gada 2. martā, plkst. 9:03

    Ivars Šteinbergs: Dzejoļi (22)

    kad logs sasitīs plaukstas, tu aizmigsi. tikmēr debesis sabiezēs melnas. kā magnēts. un šonakt attālināsies, liekot tevi beidzot mierā.

  • 2012. gada 1. novembrī, plkst. 10:11

    Agnese Rutkēviča: Pasaka par zilo tanku (6)

    Dažas dienas jutos kā slazdā. Nekas prātā nenāca. Tad es gāju pie sava priekšnieka un teicu: "Vecīt, nebūs nekāda raksta." Un viņš man atbildēja: "Saceri kaut vai pasaciņu!"

  • 2014. gada 18. jūnijā, plkst. 23:06

    Alise Tīfentāle: Sievietes darbā

    Skulptūra "Strādnieks un kolhozniece" vainagoja Padomju Savienības paviljonu 1937. gada Parīzes starptautiskajā izstādē, kur tas bija stratēģiski novietots tieši pretī nacistiskās Vācijas paviljonam.

  • 2016. gada 27. martā, plkst. 11:47

    Jānis Baltvilks: Kur pazuda ķieģeļolas?

    Vai mūsu dzīve nebūtu daudz patīkamāka, ja olas būtu kantainas, taisnām malām? Tās būtu daudz ērtāk pārvadājamas – aizņemtu mazāk vietas kastēs. Tāpat būtu ērtāk sakrāmējamas ledusskapī. Bet galvenais – neripotu nost no galda.



Kultūras Ministrija
vkkf