Pelegrīns: Dzejoļi (16)
2005. gada 14. novembrī, plkst. 15:36
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Upes
Upes iztaisnoja
Pazemīgos plecus,
Nospļāvās un teica -
Negribam vairs tecēt.
Lai tā jūra citur
Meklē savu sulu,
Mēs nu pārsimts gadus
Liksimies uz guļu.
Sastingušais ūdens
Sarūga par vīnu,
Kā to vērst par labu?
Kas tos vārdus zina?
Tev ir jāatbrīvo
Huanhē un Nīlu
Tev man jāpasaka -
Ļoti, ļoti mīlu.
Rīts
Sacerot parakstus bildēm,
Kas neattēlo neko,
Riebīgi jūtos, priekšniek,
Iziešu paelpot.
Pa stikliem priecīgi dejo
Viens laternu slepkava rīts;
Uz stūra vecene buras,
Aicina mani līdz.
Izbalē uzraksts uz durvīm
Par cirku, kas aizbraucis prom:
Es tevi mīlu. Joko.
Es tevi arī. Džons.
Toziem, kad nobeidzās vecais Duksis
Toziem, kad nobeidzās vecais Duksis
Un nodega kolhoza aitu kūts,
Mēs baidījāmies, vai nesajuksim,
Nelaimei patika klauvēt pie rūts.
Kā mācība paliks uz visu mūžu
Degošu lopiņu salkanais smārds,
Dievs spēlē zoli ar skatienu grūšu,
Mēs esam viņa visliekākā kārts.
Nu jau var nodoties kokaīnam,
Uz vāka dzeltenai presei smiet,
Citātus bārstīt, nicīgi smīnam,
Kā skrien vējš un kā atduras miets.
Sažņaugtas dūres un nervozas acis
Mūs no pārējās pasaules šķir,
Bet vienkāršais lasītājs izbrīnā sacīs:
Ko viņi plosās, viņiem viss ir!
Tipsis, Topsis un Tedis
Nāc, paklausies senu stāstu,
Es šovakar sēdēšu pabā;
Reiz garākas dienas bija
Un viss bija tīrāks un labāks.
Pēc Stārastes zīmētām bekām
Nāk sēnes no Kastaņedas;
Kad puišelis apaukstējās,
Tam deva pienu ar medu.
Pēc septītās skoča glāzes,
Nu tad, kad ragi ir dūņās;
Ar mani par piecgades plānu
Nāks cūkkopis Bārtulis runāt.
Katrs, kas ies man garām,
Būs pilnīgs maita un kretīns;
Bet vakarā televizorā
Uļa sodiņus metīs.
Divdesmit pirmajā gadsimtā
Nudien es nejūtos mājās;
Olimpiskajam lācītim
Kāds ir izrāvis kājas.
Vecajā atmiņu kladē
Tintes klekši un traipi;
Kāds bija pārzāģējis
Mums domāto lazdu laipu.
Un, kad paliks visgrūtāk,
Mūs atpakaļ bērnībā vedīs
Caur mērenu kaņepju dvingu
Tipsis, Topsis un Tedis.
Taisnīgā cīņa
Tu
Esi maza žīdu mauka,
Es - čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.
Re!
Mēnestiņš spīd aiz eglēm,
Zaķi ved bērnus uz pirti...
Viņš,
Nolādētais čigāniņš
Rāmi vēro šo asinspirti.
Kad
Noskanēs pēdējais šāviens,
Es došos mājās pie Baibas.
Un
Viņa man prasīs par karu
Es teikšu, ka gāja raibi.
Kliedz!
Neviens tevi nesadzirdēs,
Dievs nostājies manā pusē
Dievs
Ir aiz kauna noslēpis acis
Un, pats sevi nicinot, klusē.
Tu
Esi maza žīdu mauka,
Es - čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.
Fight Club
Lai gan Toms un Džerijs ir žiglāks,
Es vienmēr izvēlos ezīti miglā;
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju!
Te absintu nedzer un nezog rozes,
Vairs nebaidās no tuberkulozes;
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju!
Te tieši pretēji tam, kā mācīts,
Iet bojā sivēns, tiek izvarots lācīts;
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju!
Un pētot pilsētas centra plānu,
Es nevilšus zīmēju Leviatānu;
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju!
Es mandalu taisu no indīgiem rīsiem,
Viens likums un viena taisnība visiem!
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju!
Pa logu izlidos mirusī dūja,
Un manās rokās nonāks tā nūja -
Tad šķīdīs garozas galvaskausiem,
Kā omammas ceptajiem ābolraušiem.
Lūgšana
Sastingušas balerīnas
Vienā rindā klusē;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.
Rituālas pašnāvības
Pabeigtas līdz pusei;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.
Ziņkārīgi pirkstu gali
Ik dienas mūsu brūcēs;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.
Es nu iešu lauka vidū
Apgulties un rūsēt;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.
Pēc Hercoga
Es taisni no ielas ienākšu
Pašā krāšņākā restorānā,
Un galvenam pilsētas vīram
Ar dunci ieduršu sānā.
Es zinu, ka viņam nav bērnu
Un viņš ir apdrošināts,
Bet gozēsies zupas šķīvī
Vientuļš neapēsts spināts.
Man neko nepadarīs,
Man ir zīme no dispansera,
Es vispār šad tad pa vakariem
Kristus asinis dzeru.
Ada šalli un spēlē klavieres
Kaspars Hauzers ar pirkstiem īsiem,
Katrs te cīnās par sevi,
Bet Dieviņš, protams, pret visiem.
Baltā rase
Pirmais nedarbs
Manā kontā -
Māmiņas dzemdību mokas.
Baltā rase
Ēd ar dakšiņu -
Baidās noķēzīt rokas.
Otrais tiek steigts:
Ar nazi sev vēnās,
Laicīgi notīties kokos.
Baltā rase
Ēd ar dakšiņu -
Baidās noķēzīt rokas.
Nangijālā
Nomierināšos,
Pielikšu kuņģi ar putru;
Iegaumējiet
Šo stāstu,
Dungojiet to kā sūtru!
Gribu būt Igijs Pops!
Šoruden visas
Manas pilsētas meitenes
Saprot, ka pazemotas.
Tikai ļoti retai
Izdodas palidināties
Virs mežiem uz slotas.
Pārējās augām naktīm
Lūdz telefonam
“Viss atkal pa vecam” zvanu.
Visai līdzīgā veidā
Pamanījos sagādāt
Nelaimīti manu.
Nekas nenotiek -
Tāds, lūk, laikmets pelēks.
Es gribu būt Igijs Pops!
Es gribu būt elks!
Imanta - Elizejs,
Purvciems - Parnass,
Ķengarags - Eldorado!
Katru vakaru parkā
Dipadu-dapadu
Un “Po ļicu ņe nado!”
Lai gan nāve staigā,
Tīrāks gaiss nepaliek.
Būs jāiet gulēt.
Kāpēc neviens nemana,
Ka tie paši vēži
Pārkrāsotā kulē?
Nekas nenotiek -
Tāds, lūk, laikmets pelēks.
Es gribu būt Igijs Pops!
Es gribu būt elks!
Ptolemajs un Dauka
Pasaule esot apaļa
Kā bumba, kā kamols, kā lode;
Pa kamolu rāpo cilvēki
Kā izbadējušās kodes.
Bet ja nu viņa ir plakana
Ar horizontu kā strīpu?
Man imponē laiks un telpa,
Es apšaubu bezgalību.
Savu kosmogrāfiju
Triekšu jums krūtīs līdz spalam,
Es izjaukšu šujmašīnu
Un iešu pa ledu līdz galam.
Izbrīnīs plakanā planēta
Orbītā kosmonautus;
Uz zemes malas es sēdēšu
Un žāvēšu sabristos autus.
Ceļā uz transcendenci
Es lasu labas grāmatas,
Sēžot uz poda -
Galvai un dibenam vienlaikus
Izrādu godu.
Bez sarunām ar gariem
Mēs būsim dimbā;
Tūlīt man kņudēs deguns,
Es sākšu bimbāt.
Virs Viļņas uz slotas lido
Ivanauskaite -
Citiem kā Dieva jērs,
Citiem vienkārši aita.
Vajag attīrīties
Pirms doties tālāk.
Neaplauz krūmam zarus,
Tajā sēž Allāhs!
Kad kolēģīte man prasīs,
Kāpēc tāds skumjš?
Es saldsērīgi attraukšu:
PADMEHUM.
Mana mazā antoloģija
Pēc piektās klases mūs sūtīja uz kolhozu praksē
Darbs bija viegls - zvanīt mežsargam Maksimam,
Fiksēt pagātnes liecības - kā brālis nostučī brālīti,
Laist napalmu palmās pie Saigonas, izmīdīt Vudstokā zālīti.
Dimdināt bundziņas, kliegt, lai izlido logu stikli,
Lekt mēslos, izzvejot opija svecīti un sakārtot bikses.
Izaugām spilgti kā pēdējās minūtes starp “United” un “Bayern”
Saule spīd acīs, jāšauj arābs, “Shalom, baby, light my fire!”
Nāc mežā ciemoties, kāsīti kabatā smīnēja Zīļuks,
Ūdenslīdējs Mārtins Īdens skubināja: Nirstiet dziļāk!
No tā visa mums džinkstēja ausīs - dzirdējām “mirstiet”,
Sudraba laikmets, zudusī paaudze, visi organizēti dirst iet.
Milži ar māla kājām
Metropoles tik vājas
Kā milži, kam māla kājas -
Pazūd zem lielā sniega,
Iegrimstot ziemas miegā.
Kupenās apstājas džipi,
Apsarmo logotipi
Virs lielo veikalu logiem
Un augstākās klases krogiem.
Iesim nu tagad uz mājām,
Milzi ar māla kājām!
Paklusēsim, līdz stari
Mums atkausēs pavasari...
Griezīsies gultņi un spoles,
Atkal rēks metropoles,
Kaunoties, ka zem sniega
Izskatījās tik liegas.
Ar Linardu Taunu
Aizpeld baržas,
Ar pankūku smaržu;
Vai jūtat, kur velku?
Nav man vairs elku;
Lai ko arī tagad jūs neteiktu,
Esmu ar Linardu Taunu uz tu.
Mēness met lokus,
Apaugļo kokus;
Mušas pret lampu,
Laime par slampu;
Lai ko arī tagad jūs neteiktu,
Esmu ar Linardu Taunu uz tu.
Uzraksts uz sētas
“Sadziedē rētas!”
Jāsaņem dūšu
Un jāmīl uz mūžu;
Lai ko arī tagad jūs neteiktu,
Esmu ar Linardu Taunu uz tu.
