Edmunds Vanags: Četri cepumi (25)
2005. gada 10. novembrī, plkst. 18:07
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
Viņš to nodēvēja par klaidonības institūta iepazīšanu. Bez naudas, bez telefona, bez pārtikas - klaiņošana piecu dienu garumā tālāk no galvaspilsētas. Tāds pārbaudījums pilsētniekam. Neteikšu, ka biju sajūsmā par sava rosīgā drauga priekšlikumu, taču pēc īsas vilcināšanās piekritu ceļā doties nākamajā nedēļā. Dažu dienu laikā savu iztēli sakāpināju līdz robežai. Neesmu nekad dienējis un armijas manevrus esmu redzējis tikai zvilnot ekrānu priekšā, taču nupat man likās, ka pašrocīgi mobilizēju sevi karam, cīņai par lielpilsētas komforta nomocīta indivīda brīvību. Nedēļas laikā drauga klaiņot kāre bija zudusi, taču es to uztvēru kā skaidru norādi, ka īsta minētā institūta iepazīšana var notikt tikai vienatnē.
Tīksminoties ap savu varēšanu, izslēdzu datoru, telefonu un atvilktnē ieslēdzu naudas maku. Pārskaitījis četrus latus - precīzu atpakaļceļa naudu, - paslēpu to kaklā karināmā maciņā un, ielīdis drēbēs, ko valkāju, kad vēl biju tuklāks, devos uz autoostu. Ieskatījos garāmgājēju acīs un centos saskatīt tur reakciju, īsti nezinu kādu. Iejušanās klaidoņa lomā bija remdējoša manam nogurušajam prātam, plāksteris pilsētas uzdzīves rētām. Kājās plīkšķēja sandales - varbūt siksnas par brīvu, varbūt pēdas pieradušas pie šaurajiem kurpju purniem. Nieki. Izsprucis no zvanu un papīru gūsta, iespiedos Rīga-Malta-Rēzekne autobusa krēslā starp masīvu ceļabiedru un nobružātu stiklu, kas saules staros kļuva gluži balts, caur to bija neiespējami saskatīt ārpusē notiekošo. Centos glābties no satraukuma, gremdējoties pārdomās, kāds kvalitatīvi citāds pēc piecām pavadītām dienām brīvos klejojumos atgriezīšos stresa epicentrā. Vārgi sajūsminājos, iztēlojoties sevi kā sīkstu lietaskoku, kurš, nometis aizsargčaulu kaut kur Latgales grants ceļos, pārrodas Rīgā, kur pārsteigts sastop beziemesla rosības pārņemtos, no sakaru līdzekļiem neglābjami atkarīgos. Noguris no uzplaukušajiem iztēles kontrastiem, padevos blakussēdētāja karstā pleca un kājas ciskas spiedienam un ieslīdēju nervozu sapņu muklājā.
Pusceļā, šķiet, Pļaviņās autobuss apstājās uz desmit minūtēm, izmantoju tās, lai izstaigātu stīvumu. Pēc snaudiena bija mulsinoši atrast sevi platās drēbēs, rokas automātiski aptaustīja bikšu kabatas, meklēdamas tur telefonu un naudasmaku. Neatradis ikdienas atbalsta punktus, sakrustoju tās uz muguras. Kokaini staigāju turpu šurpu pa pieturas platformu līdz sastapos ar kāda vīrieša acu skatienu. Viņš, atzvēlies pret mūra sienu, gulēja uz zemes koka ēnā un nekautrīgi pētīja mani. Balts sērkociņš viņa satūkušajā, sarkanajā ģīmī pārvietojās no viena mutes kaktiņa uz otru. Pamanījis manu skatienu, viņš man sirsnīgi uzsmaidīja un piemiedza ar aci. Steidzīgi pagriezos un iekāpu autobusā, nolēmis atlikušo stāvlaiku pavadīt aiz stikla. Sajutos neomulīgi, jo, lai arī cauri stiklam neko neredzēju, likās, jutu nekaunīgā žūpas skatienu. Autobuss izbrauca no pilsētas un turpināja ceļu, man sekoja svešā magnētiskais acu skatiens. Drīz, iemidzinošās motora rūkoņas mierināts, gremdējos vīzijās par savu nākamo dienu ceļu. Vēl mirklis un neērtā pozā, ar vaļēju muti aizmigu.
Blakussēdētāja modināts, atvēru acis, galapunkts bija sasniegts. Izkāpis Maltā apsēdos uz pieturvietas soliņa un centos kaut kam pieķerties apdullušajā prātā. Tā bija ērmīga sajūta, likās es sevi izjokoju. Pacilātība un skaidrais redzējums, kā tiek uzsāktas piedzīvojumiem bagātās klaidoņa gaitas, aizbrauca līdz ar autobusu, bet es, drebēdams vakara aukstumā, sāku iet. Ilgi netielējoties, izvilku no somas vienu cepumu. Pavisam man to bija četri, tie tika ņemti kā neaizskaramā rezerve. Neļaudams apšaubīt lēmumu, sev iestāstīju, ka tieši spontanitāte un izvēles diktāta trūkums ir tas, kas mani izvedīs uz patiesā atbrīvotības ceļa. Iedams sasilu, apkārtne vakara saulē iekrāsojās silti sarkanīgos toņos, tie mani iedrošināja un, ieturot vienmērīgu iešanas ritmu, pēc nepilnas stundas, nedaudz aizelsies, iesoļoju Gorņicā.
Pirmajai apdzīvotajai vietai cauri izgāju ātrāk nekā varētu domāt. Nu, lūdzu - sevi aicināju doties iekšā kādās mājās un iesākumam lūgt ūdeni, un tad, ja pietiktu drosmes, tad arī ko ēdamu. Kājas neklausīja, tās turpināja iet taisni, neliekoties nez zinis par acīm, kas meta skatienus te uz vienu, te otru māju. Nekas, nekas, tur, aiz līkuma, būs mājas, kuru viesmīlībai nevarēšu atteikt - tā sev iegalvojot, devos tālāk un centos atcerēties nupat mutē pabijušā cepuma garšu. Klaidonības alkas, ar kādām uzsāku gājienu, mirklī zaudēja slāpēm un izsalkumam. Iztēloties, kā mutē ielīs vēss akas ūdens, bija vieglāk nekā iesoļot kādā pagalmā un lūgt piepildīt manu tukšo ūdens pudeli, kas kuļājās mugursomā. Nespēju izskaidrot savu kautrīgumu. Nespēdams to pārvarēt, sakniebis lūpas, drīz vien izgāju ārpus ciemata robežām, ārpus manām iedomām par vieglu izdzīvošanu nestandarta apstākļos.
Ūdeni atradu pamestas mājās akā. Nelielās uzvaras stiprināts, apēdu vēl vienu cepumu un centos atgriezties pie klaidonības postulātiem, pie sākotnējās ieceres pārvērst dzīvi kustībā. Mani nepameta sajūta - drīzāk tā pastiprinājās -, ka neatrodos īstajā vietā. Nē, tur pieteicās sajūta, ka atrisinājumam ir jābūt tūlītējam. Iztēlē biju spējīgs ar vēju appūstu seju uzrāpties K2 smailē, taču es sēdēju te, pieturvietā bez nosaukuma, pēc noietajiem aptuveni divpadsmit kilometriem izjūtot izsalkumu un nogurumu. Sēdēju un apsūdzēju pats sevi, nekavējoties piespriežot sodu - iet tālāk.
Pelēkajā mijkrēslī, kur labi varēja redzēt tikai ēku zilumu, iesoļoju Silmalas ciematā. Man likās, ka ar savu izskatu mulsinu iedzīvotājus, viņi man neskatījās virsū, ja arī uzlūkoja, tad ātri novērsa skatienus. Skaidroju to ar vakara aizņemtību un ierastu piesardzību, taču sajūta, ka klimstu kā rēgs, nepameta. Pamazām manī ielavījās žēlums, ka neesmu paņēmis vairāk naudas, par ko varētu pirkt pārtiku. Sākotnējā apņemšanās ceļu veikt bez finansēm man šķita neveikli komiska. Lūgt svešiem cilvēkiem kumosu tāpat vien man likās neiespējami. Satvēris savu nedrošības pavedienu, rāvu to, cerēdams atrast, pie kā tas piesiets. Tur iegrabējās mans patērētāja nicinājums, tur oda mani aizspriedumi, klaudzēja audzināšanas bruģakmens. Pavedienam iesvārstot kaut ko nepatīkamu, tā arī netiku gudrs, kad esmu kļuvis truls pret paša spējām pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Paturot savu trulumu prātā, pēc brīža izgāju ārpus ciemata robežām. Neizteiksmīgi lūkojoties kaut kur tālumā, bez jebkādiem pārmetumiem notiesāju vēl vienu cepumu.
Mani aprēķini liecināja, ka biju nogājis turpat pusi no divām dienām paredzētā. Atpūtinot noberztās kājas, izmantoju katru iespēju apsēsties uz pieturvietu soliem. Mijkrēsli nomainīja auksti pelēks vakars. Starta uzstādījums, ka baudījumu gūšu no procesa, no kustības, bija pārvērties par kaut ko neīstu, butaforisku. Jo es biju te un tagad un nekādu baudījumu no taisnvirziena kustības tumsā nespēju izjust. Mana iztēle gļēvulīgi klusēja, atskārsme par apstākļiem, kādos pats biju sevi iedzinis, vieglītēm manī raisīja izmisumu un bailes. Tās prāta vibrācijās starp apņēmību un sajūtu par notiekošā bezmērķīgumu guva virsroku. Lai atgūtu elpu, starp Ružinu un Mazajiem Tiskādiem ezera krastā apsēdos uz ceļa malas vaļņa un atcerējos pirms gājiena sajūsmā ar draugu apspriesto klejojuma vilinājumu. Nožēlojami nebija tas vārds, ko varēju attiecināt uz balzāma provocēto patosu pirms nedēļas.
Bailes pastiprinājās, kad sapratu, ka, cīnīdamies ar nedrošību lūgt maizi, biju aizmirsis par pajumti. Saikne ar mājām, vietu, kur nakšņot, bija zudusi, un man nebija ideju par tās aizvietošanu. Atsakoties no iztēlē piedzīvotā skurbuma par klaidonību kā nebeidzamu karnevāla nakts piedzīvojumu, sapratu, ka man nav izvēles, man bija jāiet, kaut vai tāpēc, lai nenosaltu. Tumsā, kur ik pa brīdim uzskrēju ceļa valnim vai paklupu pret kādu lielāku akmeni, vairs nespēju salasīt apdzīvoto vietu nosaukumus. Turpmākie ceļa orientieri man bija nedaudzās gaismas māju logos un suņu riešana, kas, sadzirdējuši manus soļus, ņēmās kā negudri vēstīt saviem saimniekiem un kaimiņu suņiem par klīstošo plukatu. Apdullis no riešanas visapkārt, uznākošās nakts melnumā plati ieplestām acīm manījos pēc iespējas ātrāk ārā no ciema. Man šķita, ka brīdis, kad vietējie ar zemēm aplipušām dakšām metīsies virsū, ir neizturami tuvu.
Mani pārņēma bezcerīgums, tāds, kuram sen jau vairs nebija nekāda sakara ar ceļa mērķi vai situāciju daudzveidību, kurai mani it kā vajadzēja stiprināt. Es gāju, pareizāk sakot, saliecies uz priekšu, steberēju - pēc maniem aprēķiniem man vajadzēja būt nogājušajam vairāk nekā divdesmit kilometrus. Tumsas iedrošināts, dažās mājās, kur logos nedega gaisma, raustīju saimniecības ēku durvis cerībā tikt siltumā un pārlaist atlikušo nakti. Gāju līdz atdūros pret uzkalnā tumsā melnējošu šķūni. Durvis bija plaši vaļā, turēdams priekšā izstieptas rokas, iegāju iekšā. Akli iztaustot tukšo telpu, uzgāju stūrī uz mitrās zemes zāģu skaidu kaudzi. Satinies lietusmētelī, tur bezspēkā apgūlos un mēģināju aizmigt. Iesnaudies tūlīt pat uztrūkos, visapkārt čabēja, šalca, skaņu avotus nebija iespējams identificēt, tur vējš skrēja gar ēkas stūri, krūmi locījās un berzējās gar ārsienām. Gar muguru vilka stindzinošs aukstums, un no zemes nepielūdzami cēlās mitrums. Simtiem reižu bezspēkā iemiegot un bailēs pamostoties, katru reizi starp šiem robežstāvokļiem lādējos par ieceri klaiņot vienam pašam. Man bija zudusi laika izjūta, vairs nespēdams svaidīties starp bailēm un transam līdzīgo miegu, pārsalis pietrausos kājās un izgāju uz ceļa. Vēja stiprumam pieaugot, mākoņi ik pa brīdim atsedza blāvu, dilstošu mēnesi, tā gaismā melnējošā apkārtne ieguva zilganpelēku nokrāsu.
Uz sāpīgi stīvām kājām steberēju pa teju neredzamo ceļu. Ne dzīvē tur, pilsētā, ne šeit, uz vāji pārredzamās akmeņu joslas, nezināju precīzu atrašanās vietu, laiku un mērķi. Pirmajā jutos labāk, pateicoties naudai un sakariem, kas vairoja manu elastīgumu. Rokas, kājas, mugura, kakls - viss smeldza un vērtās trulās noguruma sāpēs, jutu, ka esmu ārpus sava prāta un miesas komforta robežām. Soli pa solim gāju uz priekšu, lai neapstātos. Bada un aukstuma novārdzināts, negaidīti rīta ausmā attapos pie pilsētas, kurā man bija jānonāk tikai pēc divām dienām, robežas.
Virs laukiem slinki cēlās saule. Reaģējot uz pirmo staru siltumu, pārbridu grāvim un nokritu vēl mitrajā zālē. Mirklis un iegrimu dzelmainā miegā - tik dziļā, ka nepamodos ne reizi, un acis atvēru tikai, kad pusdienas saule nepielūdzami spīdēja uztūkušajā sejā.
Pēc pirmajiem sāpīgajiem soļiem, izejot uz ceļa, sapratu, ka mana klaiņošana ir beigusies, tā varētu turpināties tikai riteņkrēslā. Pārvietojoties uz tulznu klātajām, sapampušajām kājām, apmēram pēc stundas nonācu Viļānu autoostā, atmetis jebkādu domu par ceļa turpināšanu. Aizsmacis ierējos kases logā, vaicādams, kad varu tikt uz Rīgu. Kases telpas dziļumā pie sienas atradu pirmo piesaisti laiktelpā - pulkstenis rādīja divus dienā. Netīriem pirkstiem sagramstīju noslēptos četrus latus un nopirku biļeti. Biļete uz pulksten četriem, uz manu ērto un klubkrēslam līdzīgo dzīvi savā ziņā darīja mani laimīgu. Izvārtījies un sasvīdis, atzvēlos pret autoostas sienu un bez bēdām nošļuku zemē, zelēdams pēdējo cepumu. Ik pa brīdim pieturvietā piestāja autobusi, un to pasažieri caur stiklu ar interesi vēroja manu personu. Ieņēmis pozu, kurā vismazāk smeldza ķermenis, nekautrīgi vēros pretī tiem pretī un dažiem piemiedzu ar aci.
Ane 10.11.05 23:01
Man patika stāstiņš.:))) Nu burvīgi aprakstīji, cik tālu komforts un civilizācija atvilkusi Tevi nost no dabas.
rīga 10.11.05 23:36
nu vai zini ko vecīt, manuprāt tu esi sausiņš. pasniedz kā kaut ko ĪPAŠU to, ko ir piedzīvojis katrs otrais, stopējot, ceļojot, vai vienkārši klīstot pa svešām valstīm. nevajag būt loham, ja.
Agita 10.11.05 23:39
Satraucoši. Tevis pieredzētais ierauj āķi lūpā nogaršot "Nakti Latgalē". Labi, ka ārā novembra mēnesis - tas atvēsina.