Andrejs Belijs: Pēterburga (0)

2003. gada 25. augustā, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
1911

KVADRĀTI, PARALĒLSKALDŅI, KUBI

«Hei, hei...»

Tā pa brīdim ieaurējās kučieris...

Un kariete uz visām pusēm šķaidīja dubļu pikas.

Tur, kur slāņoja vieni vienīgi miglas vāli, iesākumā bālgani iezīmējās, pēcāk no debesīm uz zemes nolaidās — netīri palsenā, melnpelēkā Izaka katedrāle; iezīmējās un pilnībā izzīmējās piemineklis: Ķeizars Nikolajs zirgā; metāla Ķeizars bija Leibgvardes formas tērpā; pakājē no miglas iznira un atkal miglā nozuda grenadiera galva pinkainā cepurē.

Bet kariete iztraucās uz Ņevas prospekta.

Apollons Apollonovičs Abļeuhovs šūpojās sēdekļa mīkstajos atlasa spilvenos; no ielas saltuma viņu norobežoja četras perpendikulāras sienas; tādējādi viņš bij nodalīts no garāmplūstošā ļaužu viruļa, no sērīgi mirkstošajiem, sarkanajiem vākiem, kuros iesieti žurnāliņi, ko pārdod, lūk, tajā krustojumā.

Plānveidība un simetrija nomierināja senatora nervus, kurus bij satraukuši tiklab mājas dzīves negludumi, kā arī mūsu valstslietu rata bezpalīdzīgā griešanās pa apli.

Viņa gaume izcēlās ar harmonisku vienkāršību.

Visvairāk viņam patika taisnvirziena prospekts; šis prospekts lika domāt par laika plūdumu starp diviem dzīves punktiem; un vēl par to: visas citas pilsētas taču ir koka nomaļu lēvenis, bet Pēterburga no tām visām krasi atšķiras.

Slapjš, glums prospekts: namu kubi tajā saplūda plānveidīgā piecstāvu rindā; šī rinda no dzīves taisnes atšķīrās tikai vienā ziņā: nebija šai rindai nedz gala, nedz sākuma; šeit briljanta ordeņzīmju valkātāja dzīves gājuma pusceļš tik daudziem augstiem ierēdņiem izvērtās mūža gaitas noslēgumā.

Senatora dvēselē iemājoja pacilātība ik reizi, kad Ņevas prospekta līniju kā šautra pāršķēla viņa lakotais kubs; tur, aiz logiem, bij redzama namu numerācija un ritēja cirkulācija, tur no turienes — skaidrās dienās tāltālā tālē žilbīgi mirgoja: zelta smaile, sārti dziesnas atstari; tur, no turienes, miglainās dienās — itin nekā, ne miņas.

Bet tur stiepās līnijas: Ņeva, salas. Droši vien tajās tālajās dienās, kad virs sūnekļiem sāka slieties augšup ij stāvi jumti, ij masti, ij smailes, asos zobus urbjot drēgnajā, zaļganīgajā miglā, no turienes, no Baltijas jūras un Ziemeļjūras svinpelēkajiem klajiem, pacēlis ēnu buras, nerimtībā attrauca uz Pēterburgu Klīstošais Holandietis, lai šeit ar viltu radītu savas miglainās zemes un par salām nodēvētu šurp slīdošo mākoņu bangotnes; velnišķīgās krodziņu guntiņas no šās vietas divsimt gadu garumā aizdedza Holandietis, un pareizticīgie ļaudis plūstin plūda uz šiem velnišķīgajiem krodziņiem, izplatīdami kaitīgo sērgu...

Tumšās ēnas aizpeldēja projām. Taču velnišķīgie krodziņi palika. Ilgus gadus pareizticīgie ļaudis še plītēja rēga paspārnē: salās vairojās nelāga dzimums — ne īsti cilvēki, ne ēnas —, apmezdamies uz divu vienotrai svešu pasauļu robežas.

Apollons Apollonovičs salas necieta: dzīvo tur fabriku ļaudis, gaužām neaptēsti; daudztūkstošu spiets rītos velkas uz daudzdūmeņu rūpnīcām; un šobrīd viņš arī zināja, ka tur cirkulē brauniņš; un vēl šis tas. Apollons Apollonovičs domāja: salu iemītnieki pieskaitīti pie Krievijas Impērijas iedzīvotājiem; vispārējā tautas skaitīšana ieviesta arī viņu daļā; viņiem ir numurēti nami, iecirkņi, valsts iestādes; salas iemītnieks ir arī advokāts, rakstnieks, strādnieks, policijas ierēdnis; viņš uzskata sevi par pēterburdzieti, taču viņš, šis haosa iemājnieks, Impērijas galvaspilsētu apdraud kā tumšs mākonis...

Apollons Apollonovičs nevēlējās šķetināt tālāk domu pavedienu: salas ir nemiera pilnas — samīt, samīt tās! Piekalt pie zemes ar milzu tilta dzelžiem un visos virzienos izdurt tām cauri prospektu šautras...

Un, raug, sapņaini lūkojoties šai miglas lāņu bezgalībā, ierēdnis, izbrīvēdamies no karietes melnā kuba, piepeši pletās uz visām pusēm un cēlās augšup pār to; un viņam iegribējās, lai kariete trauktos uz priekšu, lai prospekti trauktos pretī — cits aiz cita, lai visu sfērisko planētas virsmu kā gredzenos sagriezusies čūska apjoztu melnpelēki namu kubi; lai visa prospektu piežmiegtā zeme kosmiskā lineārā skrējā krustotu neizmērojamos plašumus saskaņā ar taisnvirziena likumu; lai paralēlo prospektu tīkls, ko krusto otrs prospektu tīkls, pasaules bezdibeņos ietiektos, plēšot kvadrātu un kubu plaknes: pa kvadrātam uz iedzīvotāju, lai... lai...

Visu .simetriju klāsta tūdaļ pēc līnijas uz viņu nomierinoši iedarbojas cita figūra — kvadrāts.

Viņš mēdza nodoties bezdomu vērojumam: vēroja piramīdas, trijstūrus, paralēlskaldņus, kubus, trapeces. Nemiers viņu pārņēma, tikai vērojot nošķeltu konusu.

Līkloču līniju viņš nepagalam nespēja paciest.

Šeit, karietē, Apollons Apollonovičs mēdza bezdomībā izbaudīt četrstūrainās sienas, atrazdamies melnā, līdz pilnībai izveidotā, ar atlasu tapsētā kuba centrā: Apollons Apollonovičs bija radīts ieslodzījumam viennīcā; tikai mīlestība uz kroņa planimetriju viņu bij pievērsusi atbildīgā posteņa daudzšķautņainībai.

Slapjo, glumo prospektu taisna — deviņdesmit grādu leņķi krustoja cits slapjš prospekts; līniju krustošanās punktā stāvēja policists...

Un tieši tādi paši tur slējās augšup nami, un tādas pašas pelēkas tur tecēja ļaužu straumes, un tāda pati zaļganīgi dzeltena tur lāņoja migla. Tur saspringtas zibēja sejas; ietves čukstējās un švīkstēja; galošas bružļāja tās; svinīgi aizpeldēja mietpilsonisks deguns. Deguni plūda garām lielā daudzumā: ērgļu, pīļu, gaiļu; zaļgani, balti; šeit plūda garām arī dažs labs gluži bez deguna. Šeit ļautiņi aizlīgoja gan pa vienam, gan pāros, gan trijatā, gan četratā; gan arī katliņš aiz katliņa, katliņi, spalvas, naģenes; naģenes, naģenes, spalvas; trīsstūrene, cilindrs, naģene; lakatiņš, lietussargs, spalva.

Taču paralēli skrejošajam prospektam bij skrejošs prospekts ar gluži tādu pašu kastīšu rindu, ar numerāciju, mākoņiem; un ar tādu pašu ierēdni.

Skrejošo prospektu bezgalība ar bezgalīgi bezgalībā krustkrustis skrejošām ēnām pastāv bezgalības esamībā. Visa Pēterburga ir n-tā pakāpē pacelta prospekta bezgalība. Bet aiz Pēterburgas — nekā nav.

BĒGŠANA

Aleksandrs Ivanovičs atgriezās mājās pa tukšajiem krastmalas prospektiem; garām aiztraucās galma karietes ugunis; no Ziemas Kanāliņa arkas viņam pavērās skats uz Ņevu; tur, loka tiltiņa izliecē, viņš pamanīja ik nakti redzamo ēnu.

Aleksandrs Ivanovičs atgriezās savā nabadzīgajā miteklī, lai vienatnē tupētu starp brūnajiem traipiem un vērotu mitreņu dzīvi sienu miklajās spraugās. Rīta izgājiens pēc pārlaistās nakts drīzāk atgādināja bēgšanu no rāpojošām mitrenēm; Aleksandra Ivanoviča vairākkārtējie novērojumi sen lika secināt, ka viņa naktsmiers tik tiešām atkarīgs no tā, cik mierīga bijusi pavadītā diena: viņš pēdējā laikā aiznesa sev līdzi uz mājām tikai ielās, restorāniņos un tējnīcās pārdzīvoto.

Ko tad atgriezdamies viņš nesa sev līdzi šodien?

Pārdzīvojumi vilkās viņam nopakaļ atšautas, spēkonīgas un acij neredzamas astes veidā; Aleksandrs Ivanovičs šos pārdzīvojumus pārdzīvoja ačgārnā kārtībā, ar apziņu aizbēgdams astē (tas ir, aiz muguras): šajos brīžos viņam aizvien šķita, ka mugura ir atvāzusies vaļā un no šās muguras kā pa durvīm grasās mesties bezdibenī kāda giganta ķermenis: šis giganta ķermenis tad arī bija dienā pārdzīvotais; pārdzīvojumi stīdza kā dūmojoša aste.

Aleksandrs Ivanovičs domāja: vajag tikai viņam pagriezties atpakaļ, un šāsdienas notikumi lauzīsies durvīs; viņš tomēr centīsies tos ievērt bēniņu durvīs, atraudams asti no muguras; taču aste tik un tā ielauzīsies.

Briljantos mirgojošais tilts Aleksandram Ivanovičam palika aiz muguras.

Tālāk, aiz tilta, uz naksnīgās Izaka katedrāles fona no zaļganās miglas viņa priekšā iznira klints: pastiepis smago, zaļi nosūbējušo roku, Jātnieks pār Ņevu cēla savu varā kalto lauru vainagu; virs aizmigušā grenadiera ar pinkainu cepuri galvā zirgs neizpratnē bij pacēlis abas priekškājas; un lejā zem zirga kājām lēni nošūpojās miegā grimstošā vecā vīra pinkainā cepure. Krizdama lejup, pret durkli atsitās metāla nozīme pie cepures.

Jātnieka seju klāja ņirbuļaina pusēna; sejas metāls dubultojās divējādā izteiksmē; zilgo gaisu šķēla plauksta.

Kopš tā austošā laika, kad Ņevas krastā atauļoja metāla Jātnieks, kopš tā austošo jauno dienu laika, kad viņš kumeļu pieturēja uz pelēka somu granīta klintaines, — Krievija šķeļas pušu; pušu šķeļas ij paši tēvzemes likteņi; pušu šķeļas Krievija — ciešanās un asarās līdz pat pēdējai stundai.

Tu, Krievija, esi kumeļam līdzīga! Pār tumsu, pār tukšumu pacēlušās abas priekškājas, un stingri granīta pamatā iespiedušās abas pakaļkājas.

Vai ij tu gribi atrauties no sava balsta akmens, kā no pamata ir atrāvies dažs labs no taviem neprātīgajiem dēliem, — vai ij tu gribi atrauties no sava balsta akmens un palikt karājamies gaisā bez iemauktiem, lai pēc tam gāztos lejā ūdeņu haosā? Jeb vai tu varbūt gribi, pārplēšot miglas slāņus, mesties gaisa klaidā, lai kopā ar .saviem dēliem pazustu mākoņos?. Jeb vai, lepni saslējusies, tu, Krievija, uz gariem gadiem esi grimusi pārdomās par bargo likteni, kas tevi raidījis šurpu, uz šiem drūmajiem ziemeļiem, kur arīdzan saulriets ilgst stundu stundas, kur arīdzan laiks pārmijus svaidās te saltā naktī, te dienas blāzmojumā? Jeb vai tu, izbijusies no lēciena, atkal laidīsi kājas lejup, lai sprauslādama nestu diženo Jātnieku no mānīgajām zemēm tālu līdzenajās ārēs?

Tam Zebūs notikt!...

Reiz pacēlies divkājās un acis ieurbis gaisa telpā, vara kumeļš kājas vis nenolaidīs: lēciens pāri vēsturei — būs; liela būs viļņošanās; zeme saskaldīsies; arīdzan kalni nobruks no lielajiem satricinājumiem; bet dzimtajos līdzenumos no satricinājumiem visur izaugs pauguri. Pauguros pacelsies Ņižņijnovgoroda, Vladimira un Ugļiča.

Bet Pēterburga slīgs lejup.

Prom no savām vietām šajās dienās metīsies visas zemeslodes tautas; notiks varena cīņa: dzeltenie aziātu karapūļi, atstājuši iesildītās vietas, eiropiešu laukus slacīs asiņu jūrām; būs, būs — Cusima! Būs — jauna Kalka!

Kuļikovas Lauks, es gaidu tevi!

Tajā dienā pēdējoreiz uzausīs arī saule pār manu dzimto zemi. Ja tu, Saule, neatspīdēsi, tad, ai, Saule, zem smagā mongoļu papēža ielīks Eiropas krasti un pār šiem krastiem riesīsies putu grīstes; uz zemes mītošās būtnes atkal nolaidīsies okeānu dzīlēs — sen aizmirstā sentēvu haosā...

Uzlec, ai, Saule!

Debesīs šāvās zalgzila plaisa; un tai pretī caur mākoņiem laidās degoša fosfora plankums, negaidīti vērsdamies žilbi spožā mēnesī; uz mirkli viss aizliesmojās: ūdeņi, dūmeņi, granīts, sudrabainās teknes, divas dievietes virs arkas, četrstāvu nama jumts; Izaka katedrāles kupols tapa gaismots; aizliesmojās Jātnieka piere, varā kaltais lauru vainags; nodzisa salu ugunis; un ērmotais kuģis Ņevas vidū pārvērtās vienkāršā zvejnieku šoneri; uz komandtiltiņa iedzirkstījās gaišs punkts — tā bij guntiņa pīpē, ko kūpināja zildegunis bocmanis ausaiņu holandiešu cepuri galvā, vai arī tas bij sardzē stāvošā matroža gaišais lukturītis. Kā gaisīga kvēpu plēne no Vara Jātnieka nolaidās gaisīga pusēna; un pinkainais grenadieris līdz ar Vara Jātnieku melnākām aprisēm iezīmējās uz plāksnēm.

Aleksandram Ivanovičam ļaužu likteņi uz mirkli izgaismojās it klaji: varēja ieraudzīt, kas notiks, varēja uzzināt, kam nenotikt nekad; tik skaidrs viss kļuva; šķita, liktenis noskaidrojas, tomēr ielūkoties savā liktenī viņš baidījās — likteņa priekšā viņš stāvēja satriekts, pukstošu sirdi, izjuzdams skumjas.

Un — mēness iecirtās mākonī...

No jauna neprātā lidināja mākoņa kumšķainās rokas, lidināja nezin kādu raganīgu matpīņu miglotās šķipsnas; un starp tām ērmoti vīdēja degoša fosfora plankums ...

Tobrīd atskanēja apdullinoša, necilvēciska rēkoņa: nospīdinādams milzīgu reflektoru, izdvesdams neciešamu petrolejas dvaku, garām aizdrāzās automobilis — no arkas uz upes pusi. Aleksandrs Ivanovičs saskatīja, kā dzelteni, mongoliski mūļi nozib pa laukumu; aiz pārsteiguma viņš novēlās zemē; novēlās ari viņa slapjā cepure. Viņam aiz muguras ieskanējās vaimanām līdzīga purpināšana.

«Ak Kungs, Jēzu Kristu! Jel glāb un apžēlo mūs!»

Aleksandrs Ivanovičs pagriezās un saprata, ka tepat viņam blakām sācis čukstēt sirmais Nikolaja grenadieris.

«Mans dievs, kas tas ir?»

«Automobilis: augsti japāņu viesi...»

No automobiļa vairs nebija ne ziņas, ne miņas.

Sulaiņa trīsstūrenes spokainie apveidi un vēja plandītā šineļa spārni traucās cauri miglas lēņiem, divu karietes uguņu pavadīti.

VIESIS

Aleksandrs Ivanovičs Dudkins izdzirdēja dīvainu dārdošu skaņu; dīvainā skaņa nodārdēja no lejas un pēc tam atkārtojās uz kāpnēm: starp klusuma mirkļiem atskanēja belziens pēc belziena. It kā ar visu sparu kāds zveltu pa akmeni ar daudzus pudus smagu metālu: un metāla belzieni, kas drupināja akmeni, atskanēja aizvien augstāk, atskanēja aizvien tuvāk. Aleksandrs Ivanovičs saprata, ka nezin kāds dauzoņa lejā dragā kāpnes. Viņš ieklausījās: vai kāpņu telpā neatvērsies durvis, lai apvaldītu nakts staiguļa ālēšanos? Kaut gan diez vai tas bij staigulis...

Un rībēja belziens pēc belziena: tur drupa pakāpiens pēc pakāpiena; un no smago soļu dimdoņas bira lejā akmeņi: uz tumši dzelteno bēniņu pusi no laukumiņa uz laukumiņu neatlaidīgi kāds gāja augšā — metālisks un bargs; pār pakāpieniem tagad ar apdullinošu grandoņu gāzās daudzi tūkstoši pudu: nogruva pakāpieni; un tad jau ar apdullinošu grandoņu iebruka kāpņu laukumiņš pie durvīm.

Pāršķēlās un ielūza durvis: zibenīgs krakšķis, un tās izlēca no eņģēm; melanholiski no turienes dūmainiem, zalganīgiem mutuļiem virmoja blāvums; tur sākās mēness pielijuši klajotne — no sašķēpelētajārn durvīm, no kāpņu laukumiņa, un pati bēniņu istabiņa atklājās neizskaidrojamā kārtā, bet uz sliekšņa starp sagrautām sienām, caur kurām spiedās iekšā kaparkrāsas izplatījums, — noliecis vainagoto, zaļi nosūbējušo galvu, izstiepis smago, zaļi nosūbējušo roku, bij nostājies milzenīgs, fosforaini mirdzošs stāvs.

Tas bija — Vara Viesis.

Metāliskais, nespodrais apmetnis smagi slīga lejup — no spīdīgu lāsmojumu klātajiem pleciem uz zvīņu bruņām; metālā liedinātās lūpas kusa un divdomīgi drebēja, jo šobrīd no jauna atkārtojās Jevgeņija liktenis; atkārtojās pagājušais gadsimts — šobrīd, šajā mirklī, kad aiz nabadzīgā mitekļa ieejas vecās ēkas sienas sagāzās kaparkrāsas izplatījumā; tieši tā izjuka arī Aleksandra Ivanoviča pagājība; viņš iesaucās:

«Es atcerējos ... Es tevi gaidīju ...»

Gigantiskais kapargalvis bargi dzina cauri laikposmiem līdz pat šim mirklim, noslēgdams kalto loku; ritēja ceturtdaļgadsimti; un tronī kāpa — Nikolajs; un tronī kāpa — Aleksandri; bet Aleksandrs Ivanovičs, ēna, nenoguris veica to pašu loku, visus laikposmus, skriedams cauri dienām, cauri gadiem, cauri mirkļiem pa drēgnajiem Pēterburgas prospektiem, skriedams — sapnī, nomodā, skriedams... mokās; un viņam nopakaļus, un visiem nopakaļus — rībēja metāla belzieni, kas drupina mūžus; rībēja metāla belzieni — tukšainēs un laukos; tie rībēja pilsētās; tie rībēja pavārtēs, laukumos, uz naksnīgo trepjtelpu pakāpieniem.

Rībēja laikposmi; šo grandoņu esmu dzirdējis. Un vai tu — esi dzirdējis?

Apollons Apollonovičs Abļeuhovs — dimdoša akmens belziens; Pēterburga arī — akmens belziens; kariatīde virs ieejas, kad tā tur grūs lejā, — tāds pats akmenīgs belziens; neizbēgama ir pakaļdzīšanās, un neizbēgami — belzieni; bēniņos vis nenoslēpsies; bēniņus sagatavojis Ļipančenko; un bēniņi — tās ir lamatas; sadragāt tās, sadragāt — pamatīgi belžot... šim Ļipančenko!

Tad viss būs atkal labi; no metāla belzieniem, drupinot akmeņus, Ļipančenko sabirs pīšļos, bēniņi sabruks un .sagrūs Pēterburga; kariatīde sagrūs no metāla belzieniem; un Abļeuhova kailā galva pārplīsīs uz pusēm no tā paša belziena, kas bija sadragājis Ļipančenko.

Viss, viss, viss tapa gaismots šobrīd, kad pēc desmit desmitgadēm Vara Viesis ieradās pats un dobji viņam sacīja:

«Esi sveicināts, dēliņ!»

Tikai trīs soļi: trīskārtējs saplaisājušo baļķu brīkšķis zem milzenīgā viesa kājām; dobji nokrakšķināja krēslu no vara liedinātā ķeizara metāliskā pēcpuse, zaļi nosūbējušais elkonis, izbrīvējies no apmetņa krokas, visā savā vara smagumā ar zvanīgu, dūcošu skaņu nogūla uz lētā galda; un izklaidīgā gausumā ķeizars noņēma no galvas savus vara laurus; un varā kaltais vairogs grabēdams novēlās no pieres.

Un darkšķēdama, žvadzēdama daudzus simtus pudu smagā roka izvilka no kamzoļa krokām sarkani nokaitētu pīpīti un, ar skatienu norādot uz pīpīti, pamirkšķināja:

«Petro Primo Catharina Secunda...»

Tad iesprauda pīpi spēcīgajās lūpās, un mēnesnīcā sāka kūpēt izkusuša vara zaļganīgie dūmi.

Aleksandrs Ivanovičs — Jevgeņijs — tobrīd pirmoreiz saprata, ka gadu simteni viņš ir skrējis veltīgi, ka belzieni aiz viņa muguras ir rībējuši bez jebkāda ļaunuma — pa sādžām, pilsētām, pavārtēm, kāpnēm; viņam ir piedots mūžu mūžos, un viss bijušais līdz ar pretī nākošo ir tikvien iluzorisks ciešanu ceļš, līdz kamēr atskanēs ercenģeļa bazūne.

Un — viņš krita Viesim pie kājām:

«Skolotāj!»

Viesa vara acu dobuļos vizmoja vara melanholija; uz pleca draudzīgi nolaidās akmeņus drupināt spējīga roka un, nokaitēdamas līdz sarkankvēlei, salauza atslēgas kaulu.

«Nekas: mirsti, paciet...»

Metāla viesis, mēnesnīcā nokaitējies tūkstošgrādu karstumā, tagad sēdēja viņam iepretī, kvēlē zvīlēdams asinssarkans; lūk, viņš, versmē izsvilis, kļuva žilbinoši balts un notecēja pār .sagumušo Aleksandru Ivanoviču pelnainā straumē; Aleksandrs Ivanovičs pilnīgi ieslīga murgos un drebēja daudzus simtus pudu smagos skāvienos: Vara Jātnieks metāla strūklā ielija viņa dzīslās.

No krievu valodas tulkojusi Tatjana Jarmolinska.
Grāmata, 1990. g. aprīlis