Video

Kristians Volfs: Mūzika ir tiešāka par runu

Kristians Volfs ir amerikāņu eksperimentālās mūzikas komponists, dzimis 1934. gadā vācu izdevēju Helēnas un Kurta Volfu ģimenē. Volfi izdeva Franca Kafkas, Roberta Mūzila un Valtera Benjamina darbus, nākot pie varas nacistiem, emigrēja un 1941. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur sekmēja tulkotās literatūras izdošanu, tai skaitā – publicēja ķīniešu Pārvērtību grāmatas angļu versiju, kas atstāja lielu iespaidu uz Džonu Keidžu. Sešpadsmit gadu vecumā Kristians Volfs iepazinās ar Keidžu un drīz vien kļuva par vienu no viņa domubiedriem līdz ar Ērlu Braunu, Mortonu Feldmanu un Mērsu Kaningemu. Lai arī Volfa pamatprofesija bija klasiskās literatūras pasniedzējs, viņš ir kļuvis par nozīmīgu figūru 20. gadsimta eksperimentālās mūzikas jomā, viņš ir radījis jaunas mūzikas pieraksta sistēmas, atstājis lielu iespaidu uz klusuma izmantošanu mūzikā. Mēs satikām Kristianu Volfu Rīgā, kur viņš bija ieradies, lai piedalītos festivālā "Skaņu mežs" un pasniegtu meistarklases jaunajiem mūziķiem un komponistiem Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ar Kristianu Volfu sarunājās Ilmārs Šlāpins. Video – Ģirts Raģelis.

Kā jums šķiet, vai ir iespējama jauna revolūcija mūzikā?

Es neesmu par to daudz domājis. Es esmu pārāk vecs, lai domātu par kaut ko tādu. Jā, es uzskatu, ka tāda iespējamība pastāv. Savā ziņā tāda jau notikusi pēdējos 20 gados. Tehnoloģisko pārmaiņu dēļ. Tu nekad nevari zināt, kas notiks tālāk tehnoloģijā, kas vienmēr ietekmē mākslu tādā vai citā veidā. Tagad tu vari ielādēt mūziku datorā, ir pagājuši tikai desmit gadu, kopš kaut kas tāds ir iespējams. Tas lielā mērā var ietekmēt to, kā komponisti domā par mūzikas komponēšanu, kā viņi to nodod. Kas zina, kas notiks tālāk.

Ko jūs teiktu jaunajiem mūziķiem, ja viņi jautātu, kas mūzikā ir vissvarīgākais?

Vispirms ir jābūt drošam par to, ka tu esi mūziķis. Tev ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par to, kas tev jādara. Nedari to, ja neesi drošs par to, vai tu esi mūziķis vai ne. Un, ja tas ir kaut kas, kas tev jādara un bez kā tu nevari dzīvot, tad visdrīzāk ar tevi viss būs labi. Tu atradīsi veidu, kā to darīt.  Citādi man nav nekādu padomu par stilu vai to, kā strādāt. Ir jāiemācās disciplīna. Tā ir otra svarīgākā lieta. Taču, ja tu patiešām esi nodevies mūzikai, tad pārējais atnāks. Vēl viens padoms – ja esi komponists un vari izpildīt mūziku, dari to. Ja esi mācījies spēlēt kādu instrumentu, nepamet to novārtā. Uzturi šīs iemaņas. Tev vienmēr jābūt spējīgam piedalīties un izpildīt vismaz savu mūziku. Tas, manuprāt, ir nozīmīgi. Plaisai starp komponēšanu un izpildīšanu vajadzētu būt pēc iespējas mazākai.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • VĀRDS UZVĀRDS  

    2012. gada 7. oktobrī, plkst. 21:40

    Lielākoties es klausos vecu mūziku
    ----------------
    JATĀJUMS PAR KO SAVĀDĀKU IR LIEKS
    nemūzika, tas IR kas cits

  • Re:runcis  

    2012. gada 5. oktobrī, plkst. 16:58

    ..vārds jau arī ir mūzika. Piem., manas "pelītes" čuksti, kāda tā ir simfonija :)

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2015. gada 19. janvārī, plkst. 6:01

    Rasma Pīpiķe: Ielauztais makšķerkāts sociālajām problēmām (1)

    Izskatās, ka šāds rezultāts liecina par vienu – pieņemot sociālās uzņēmējdarbības attīstībai būtisko lēmumu, kādam politiskā atbildība bija aizgājusi papēžos.

  • 2015. gada 19. novembrī, plkst. 7:48

    Satori diskusija: Ko nedrīkst mākslā? (2)

    Sarunā piedalījās filozofe, Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane, filozofs, interneta žurnāla "Punctum" redaktors Igors Gubenko, Saeimas deputāte Ilze Viņķele un kultūrpētnieks Deniss Hanovs.

  • 2015. gada 19. februārī, plkst. 6:02

    Valda Čakare: Spīķeru Antarktīda

    Aktierim piemīt labsirdīgi ieinteresēta attieksme pret skatītāju, humora izjūta un spēja būt gana aizrautīgam, lai ticētu, ka publikai viņa pārspriedumi par jūras mošķiem un to pārvietošanos būs interesanti.

  • 2013. gada 13. maijā, plkst. 7:05

    Haralds Matulis: Filozofija, laba dzīve vai lepnība (3)

    Vai, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir laba dzīve, pareizais ceļš ir sekot savai sapratnei, atsakoties no paļaušanās jebkādai doktrīnai, tradīcijai un ticības dogmām, vai arī tā ir lepnība?

  • 2016. gada 8. janvārī, plkst. 6:49

    Iveta Ratinīka: Stenogrammas (2)

    Zini, / ir jutekliski / vērot, / kā apskaujas atomi, / kā zivs izkāpj krastā / un runā / pirms pilngadības, / un meitene / piedzemdē meiteni, / bet pēc tam / klasē / konspektē / RAINI

  • 2014. gada 7. februārī, plkst. 7:02

    Sabīne Košeļeva: Likteņbundžā (6)

    Es iekrītu cietajā krēslā un izvelku grāmatu. Grāmata kalpo kā aizsargvalnis. Ja man ir grāmata, es drīkstu neredzēt un nedzirdēt, kas notiek apkārt. Ierakties starp rindām un censties aizmirsties, kamēr kāds nesadomā likt man atcerēties.

  • 2014. gada 21. februārī, plkst. 7:02

    LaLiGaBa: Mūža balva Margaritai Stārastei

    Viņa spējusi radīt pati savu pasauli – saulainu, košu, pārsteigumu un briesmu pilnu, taču ārkārtīgi labu un drošu. Šajā pasaulē darbojas viens no galvenajiem likumiem – acis turēt plaši ieplestas, brīnīties par visu un vienmēr.

  • 2016. gada 18. martā, plkst. 5:50

    Māra Zālīte: Mamma un Tētis kūrortā (4)

    Reiz, un tas bija pavisam nesen, Mamma un Tētis sajutās tik gauži piekusuši, ka nolēma – jābrauc uz kūrortu atpūsties. Kūrorts ir tāda vieta uz pasaules, kur visi atpūšas.



Kultūras Ministrija
vkkf