Video

Kristians Volfs: Mūzika ir tiešāka par runu

Kristians Volfs ir amerikāņu eksperimentālās mūzikas komponists, dzimis 1934. gadā vācu izdevēju Helēnas un Kurta Volfu ģimenē. Volfi izdeva Franca Kafkas, Roberta Mūzila un Valtera Benjamina darbus, nākot pie varas nacistiem, emigrēja un 1941. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur sekmēja tulkotās literatūras izdošanu, tai skaitā – publicēja ķīniešu Pārvērtību grāmatas angļu versiju, kas atstāja lielu iespaidu uz Džonu Keidžu. Sešpadsmit gadu vecumā Kristians Volfs iepazinās ar Keidžu un drīz vien kļuva par vienu no viņa domubiedriem līdz ar Ērlu Braunu, Mortonu Feldmanu un Mērsu Kaningemu. Lai arī Volfa pamatprofesija bija klasiskās literatūras pasniedzējs, viņš ir kļuvis par nozīmīgu figūru 20. gadsimta eksperimentālās mūzikas jomā, viņš ir radījis jaunas mūzikas pieraksta sistēmas, atstājis lielu iespaidu uz klusuma izmantošanu mūzikā. Mēs satikām Kristianu Volfu Rīgā, kur viņš bija ieradies, lai piedalītos festivālā "Skaņu mežs" un pasniegtu meistarklases jaunajiem mūziķiem un komponistiem Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ar Kristianu Volfu sarunājās Ilmārs Šlāpins. Video – Ģirts Raģelis.

Kā jums šķiet, vai ir iespējama jauna revolūcija mūzikā?

Es neesmu par to daudz domājis. Es esmu pārāk vecs, lai domātu par kaut ko tādu. Jā, es uzskatu, ka tāda iespējamība pastāv. Savā ziņā tāda jau notikusi pēdējos 20 gados. Tehnoloģisko pārmaiņu dēļ. Tu nekad nevari zināt, kas notiks tālāk tehnoloģijā, kas vienmēr ietekmē mākslu tādā vai citā veidā. Tagad tu vari ielādēt mūziku datorā, ir pagājuši tikai desmit gadu, kopš kaut kas tāds ir iespējams. Tas lielā mērā var ietekmēt to, kā komponisti domā par mūzikas komponēšanu, kā viņi to nodod. Kas zina, kas notiks tālāk.

Ko jūs teiktu jaunajiem mūziķiem, ja viņi jautātu, kas mūzikā ir vissvarīgākais?

Vispirms ir jābūt drošam par to, ka tu esi mūziķis. Tev ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par to, kas tev jādara. Nedari to, ja neesi drošs par to, vai tu esi mūziķis vai ne. Un, ja tas ir kaut kas, kas tev jādara un bez kā tu nevari dzīvot, tad visdrīzāk ar tevi viss būs labi. Tu atradīsi veidu, kā to darīt.  Citādi man nav nekādu padomu par stilu vai to, kā strādāt. Ir jāiemācās disciplīna. Tā ir otra svarīgākā lieta. Taču, ja tu patiešām esi nodevies mūzikai, tad pārējais atnāks. Vēl viens padoms – ja esi komponists un vari izpildīt mūziku, dari to. Ja esi mācījies spēlēt kādu instrumentu, nepamet to novārtā. Uzturi šīs iemaņas. Tev vienmēr jābūt spējīgam piedalīties un izpildīt vismaz savu mūziku. Tas, manuprāt, ir nozīmīgi. Plaisai starp komponēšanu un izpildīšanu vajadzētu būt pēc iespējas mazākai.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • VĀRDS UZVĀRDS  

    2012. gada 7. oktobrī, plkst. 21:40

    Lielākoties es klausos vecu mūziku
    ----------------
    JATĀJUMS PAR KO SAVĀDĀKU IR LIEKS
    nemūzika, tas IR kas cits

  • Re:runcis  

    2012. gada 5. oktobrī, plkst. 16:58

    ..vārds jau arī ir mūzika. Piem., manas "pelītes" čuksti, kāda tā ir simfonija :)

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2016. gada 3. februārī, plkst. 1:02

    Pauls Bankovskis: Ja ne tagad, tad kad? (1)

    "Slepeno lietu" vēsts, ka patiesība ir kaut kur tur ārpusē, tagad "Daeš" aktīvistiem un Krievijas politikas apmātajiem varētu būt pat nozīmīgāka nekā jau gandrīz sabrukušās padomju impērijas iemītniekiem.

  • 2013. gada 23. maijā, plkst. 9:30

    Džesijs Princs: Projicēt sevi pasaulē (12)

    Pasaule, ko mēs uztveram, nav tā pati pasaule, kas ir "tur ārā", neatkarīgi no mūsu prāta, tā drīzāk ir prāta projekcija. Cilvēka uzvedība, cilvēka rīcība, cilvēka zināšanas – tas viss "iekrāso" to, ko mēs redzam.

  • 2014. gada 29. aprīlī, plkst. 3:55

    Inta Balode: Balets tautai. Pārdošanas zelta likumi

    Deju ir par ko mīlēt. Bet, lai iemīlētu, ir jāredz, savukārt lai kāds aizietu un noskatītos, ir jāpārdod biļetes. Te sākas arī mākslinieciskas dilemmas, ar kurām pēdējā laikā nodarbojas gana plašs dejas profesionāļu loks visā pasaulē.

  • 2013. gada 29. aprīlī, plkst. 9:04

    Orhans Pamuks: Mans pieticīgais manifests visiem muzejiem (2)

    Mums ir līdz kaklam muzeji, kas cenšas konstruēt sabiedrības, kopienas, nācijas, valsts, tautas vai sugas vēsturisko naratīvu. Vienkāršie ikdienas stāsti par konkrētiem cilvēkiem sniedz daudz vairāk prieka.

  • 2015. gada 7. augustā, plkst. 6:08

    Andris Ogriņš: Pusnakts lipīgajos troņos

    tu nevēlies atzīt ka tuvākajā apkārtnē nav neviena īstena drauga un visticamāk tādu nav bijis (kokos slēpjas vārnas un tikko tu uz tām paskaties aizlido)

  • 2014. gada 4. aprīlī, plkst. 7:04

    Tatjana Hramova: Garie un svētie (7)

    Viss ir daudz sarežģītāk, nekā liekas no pirmā acu skatiena, jo tēvs pats par sevi var būt un teorētiski var arī nebūt, bet nekad – es uzsveru: nekad – tēvs nevar būt bez mātes. Vismaz kaut kādu laiku tai mātei ir jābūt.

  • 2016. gada 17. februārī, plkst. 6:44

    Andrejs Vīksna: Mākslas akadēmijas karnevāla paralēlā laiktelpa (1)

    Tradīcija Mākslas akadēmijā rīkot ikgadēju karnevālu dzima 1929. gada 9. februārī, kad desmitos vakarā Virsnieku klubs (tagad – Kongresu nams) uz vienu nakti kļuva par "Sumpurņa pils" mājvietu.

  • 2014. gada 4. februārī, plkst. 8:02

    Iveta Ķelle: Kas runās ar bērniem? (4)

    Nesen Latvijas sociālajos medijos izskanēja ziņa, kas radījusi satraukumu daudzos vecākos, − Eiropas parlamentārieši varas gaiteņos diskutējot, kā labāk izglītot bērnus dzimumjautājumos.