Patriks Zīskinds: Kontrabass (6)
2005. gada 26. oktobrī, plkst. 21:07
Rubrika: Bibliotēka
(grāmatas fragments)
Patriks Zīskinds. Kontrabass. - Rīga: AGB, 2005, 95 lpp.
Viņš iedzer vēl malku alus, pieceļas, ņem savu instrumentu, paceļ lociņu.
…starp citu, manā basā vislabākais ir lociņš. Frečnera lociņš. Šodien tas maksā savus divarpus tūkstošus. Es pirku par trīssimt piecdesmit. Ārprāts, kā pēdējos desmit gados ir augušas cenas šajā jomā. Nuja.
Tad nu ieklausieties!…
Viņš spēlē uz zemākās stīgas.
…Dzirdējāt? Kontroktāvas mi. Precīzi 41,2 herci, ja ir pareizi noskaņots. Ir arī basi, kas ņem vēl zemāk. Līdz kontroktāvas do vai pat subkontroktāvas si. Tas būtu 30,9 herci. Bet tam vajag piecstīdznieku. Manam ir četras. Piecas stīgas mans neizturētu, tas viņu saplosītu. Orķestrī mums ir arī tādi ar piecām, tas vajadzīgs, piemēram, Vāgneram. Skanējumam tas neko īpašu nedod, jo 30,9 herci drīzāk pat vairs nav tonis šā vārda pilnā nozīmē, varat to iedomāties, ja jau šis…
Viņš vēlreiz nospēlē mi.
…diez vai ir tonis, vairāk gan tāda trīšanās, kaut kas, kā lai to pasaka, kaut kas ar varu uzspiests, tas vairāk rūc, nekā skan. Tātad man pilnīgi pietiek ar manu skaņas diapazonu. Proti, uz augšu man teorētiski vispār nav robežas, tikai tīri praktiska. Tātad es, piemēram, varu, ja izmantoju grifu līdz galam, spēlēt līdz trešās oktāvas do…
Viņš spēlē.
… tā lūk, tas bija trešās oktāvas do. Un tagad jūs teiksiet, ka tas arī viss, jo tālāk grifs nesniedzas un nav vairs kur piespiest stīgu. Jūs tā domājat! Un tagad…
Viņš spēlē flažoletu.
…un tagad?…
Viņš spēlē vēl augstāk.
…un tagad?…
Viņš spēlē vēl augstāk.
…Flažolets. Tā sauc šo paņēmienu. Uzlikt pirkstus un izkutināt no stīgām augštoņus. Kā tas notiek tīri muzikāli, es tagad jums izskaidrot nevarēšu, tas novirzīs pārāk tālu, un galu galā jūs varat paskatīties to enciklopēdijā. Katrā ziņā es teorētiski varētu spēlēt tik augstu, ka tas vairs nebūs dzirdams. Mirklīti…
Viņš spēlē nedzirdami augstu toni.
…jūs dzirdat? To jūs vairs nedzirdat. Redzat, nu! Tik daudz slēpj sevī šis instruments, teorētiski un muzikāli. Tikai ārā to neizdabūt, praktiski muzikāli neizdabūt. Ar pūšamajiem ir gluži tāpat. Un arī ar cilvēkiem vispār — es tagad simboliski. Es zinu cilvēkus, kas slēpj sevī veselu Visumu, neizmērojamu. Bet izdabūt ārā to nevar. Kaut nosprāgsti, nevar. Tas nu tā. —
Četras stīgas. Mi — la — re — sol…
Viņš spēlē tās pizzicato.
…Visas no hromēta tērauda. Agrāk tās gatavoja no zarnām. Uz sol stīgas, tātad šeit augšā, galvenokārt spēlē solo, ja var. Maksā veselu mantību, viena stīga. Man šķiet, ka stīgu komplekts tagad maksā simt sešdesmit marku. Kad sāku, tas maksāja četrdesmit. Tas ir viens ārprāts, šīs cenas. Nu, labi. Tātad četras stīgas, kvartas skaņojums mi — la — re — sol, attiecīgi piecstīdzniekam vēl do vai si. Tas šodien ir standarts, sākot ar Čikāgas simfonisko un beidzot ar Maskavas Valsts orķestri. Bet līdz tam bija cīniņi. Atšķirīgi skaņojumi, atšķirīgs stīgu skaits, atšķirīgs lielums — nav otra instrumenta, kam būtu bijuši tik daudzi paveidi kā kontrabasam, — ar jūsu atļauju iedzeršu vēl kādu alu, man ir tik ārprātīgs šķidruma zudums. Septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā vistīrākais haoss: basgamba, lielbasviola, violone ar ladām, subtraviolone bez ladām, tercas, kvartas, kvintas skaņojums, trīs, četras, sešas, astoņas stīgas, f un c veida efas — traks var palikt. Vēl pat 19. gadsimtā viņiem Francijā un Anglijā bija trīsstīdznieks ar kvintas skaņojumu, Spānijā un Itālijā trīsstīdznieks ar kvartas skaņojumu, un Vācijā un Austrijā četrstīdznieks ar kvartas skaņojumu. Tad mēs uzspiedām savu kvartā skaņoto četrstīdznieku, jo tolaik mums vienkārši bija labāki komponisti. Lai gan trīsstīgu bass skan labāk. Ne tik krakšķoši, melodiskāk, vienkārši skaistāk. Bet mums toties bija Haidns, Mocarts, Baha dēli. Vēlāk Bēthovens un visa romantika. Tiem bija viens pīpis, kā skan bass. Tiem bass nebija nekas vairāk par trokšņu paklāju, uz kura viņi var izvietot savus simfoniskos darbus — praktiski dižāko, kas līdz šai dienai ir klausāms mūzikas jomā. Tas bez pārspīlējuma balstās uz četrstīgu kontrabasa pleciem, no 1750. gada līdz 20. gadsimtam un arī pēcāk — visa pēdējo divu gadsimtu orķestrālā mūzika. Un ar šo mūziku mēs aizmēzām trīsstīdznieku.
Trīsstīdznieks, protams, pretojās, varat gan iedomāties. Parīzē, konservatorijā un operā, viņi vēl spēlēja uz trīsstīdzniekiem līdz pat 1832. gadam. 1832. gadā, kā zināms, nomira Gēte. Bet tad Kerubīni tam darīja galu. Luidži Kerubīni. Tiesa, viņš bija itālietis, bet muzikāli visnotaļ viduseiropiski orientēts. Kritis uz Gluku, Haidnu un Mocartu. Viņš tolaik bija Parīzes mūzikas virsintendants. Un viņš strikti ķērās pie lietas. Varat gan iedomāties to traci. Franču kontrabasisti brēca sašutumā, ka ģermanožlais itālietis atņem tiem trīsstīdznieku. Franči taču mīļuprāt ļaujas sašutumam. Ja kaut kur rodas revolucionāra noskaņa, franči vienmēr ir klāt. Tā bija 18. gadsimtā, tā bija 19. gadsimtā, un tā tas ir turpinājies cauri visam 20. gadsimtam līdz pat mūsdienām. Maija sākumā biju Parīzē, tad tur streikoja atkritumu vācēji un metro, trīsreiz dienā viņi izslēdza strāvu un demonstrēja, 15 tūkstoši franču. Jūs nespējat iedomāties, kā pēc tam izskatījās ielas. Neviena veikala, kuru tie nebūtu izdemolējuši, skatlogi izsisti, automašīnas saskrāpētas, plakāti un papīrs, un viss iespējamais izsvaidīts apkārt un vienkārši atstāts guļam — tātad, man jāsaka, biedējoši. Nuja. Vismaz toreiz, 1832. gadā, tas viņiem nelīdzēja. Trīsstīgu kontrabass ir izzudis, galīgi izzudis. Nebija jau arī nekāda lieta, tā daudzveidība. Lai gan žēl, jo trīsstīdznieks vienkārši skanēja būtiski labāk par… šo te…
Viņš parībina savu kontrabasu.
…mazāks skaņu diapazons. Bet labāks skanējums…
Viņš iedzer.
…Redzat nu — bet tā jau ir bieži. Labākais izmirst, jo pretī stājas laika rats. Un tas sadragā visu. Šajā gadījumā tie bija mūsu klasiķi, kas nesaudzīgi iznīdēja visu, kas stājās tiem pretī. Ne jau apzināti. Tā teikt man negribētos. Mūsu klasiķi, paši par sevi, visi kā viens bija kārtīgi ļaudis. Šūberts nespētu nodarīt pāri pat mušai, un Mocarts gan reizumis bija parupjš, bet, no otras puses, viņš bija ļoti jūtīgs cilvēks un nepavisam nebija varmācīgs. Arī Bēthovens tāds nebija. Par spīti savām niknuma lēkmēm. Bēthovens, piemēram, sadauzīja vairākas klavieres. Bet nekad viņš nav dauzījis kontrabasus, tas jāteic viņam par labu. Viņš gan kontrabasu arī nespēlēja. Vienīgais no labākajiem komponistiem, kurš spēlēja kontrabasu, bija Brāmss… respektīvi, viņa tēvs. — Bēthovens vispār nespēlēja nevienu stīgu instrumentu, tikai klavieres, šodien to labprāt piemirst. Pretstatā Mocartam, kurš gandrīz vienlīdz labi spēlēja vijoli un klavieres. Cik zinu, tad Mocarts vispār ir vienīgais izcilais komponists, kurš spēja nospēlēt tiklab paša klavierkoncertus, kā arī savus vijoļkoncertus. Varbūt vēl Šūberts, ja būtu vajadzība. Ja būtu vajadzība! Viņš tikai nevienu nav uzrakstījis. Un viņš arī nebija virtuozs. Nē, virtuozs Šūberts noteikti nebija. Viņš nebija tāds tips, un arī tīri tehniski nebija. Jūs spējat iztēloties Šūbertu kā virtuozu? Es nespēju. Viņam bija gluži patīkama balss, vairāk gan piemērota vīru ansamblim nekā solo dziedāšanai. Kādu laiku Šūberts ik nedēļu dziedāja kvartetā, starp citu, kopā ar Nestroju. To Jūs, droši vien, nezinājāt. Nestrojs kā basbaritons, un Šūberts kā… bet tas jau neattiecas uz lietu. Tam vairs nav sakara ar problēmu, kuru es attēloju. Man liekas, ja Jūs interesē, kāds bija Šūberta balss reģistrs, tad, lūgtum, Jūs galu galā varat to izlasīt jebkurā biogrāfijā. Man nav Jums tas jāstāsta. Galu galā es neesmu nekāds mūzikas izziņu birojs. —
Kontrabass ir vienīgais instruments, kurš dzirdams jo labāk, jo tālāk jūs no tā esat, un tas rada problēmas. Paskatieties, es šeit, savās mājās, esmu visu izklājis ar skaņu izolācijas platēm, sienas, griestus, grīdu. Durvis ir dubultās un vēl polsterētas no iekšpuses. Logi ar dubultrūtīm no speciāla stikla, rāmji ar blīvējumu. Maksāja veselu mantību. Toties skaņas necaurlaidība pārsniedz 95%. Jūs dzirdat kādu pilsētas troksni? Es šeit dzīvoju pašā pilsētas vidū. Jūs neticat? Mirklīti!…
Viņš pieiet pie loga un to atver. Telpā ielaužas barbarisks automašīnu, būvdarbu, atkritumvedēja, pneimatisko āmuru utt. troksnis.
Viņš auro.
No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.
enter 28.10.05 0:49
Patiešām laba grāmata, plāna, bet, ja tomēr cilvēks ir spējis, neskatoties uz plānumu, to nopirkt, to nenākas nožēlot. Vienīgi šķiet, ka grāmata ir paradzēta, lai to lasītu visu uzreiz, jo nav nodaļas, bet gan viss vienā gabalā un ir patiešām grūti lasīt, ja tas tiek darīts vairākas reizes...
30.10.05 13:12
eh..nez..izklausaas, ka lasaamviela prieksh profiem. taadam diletantam muuzikas laucinjaa, kas beethovenu no macarta ar gruutiibaam var atshkjirt laikam jau nav veerts lasiit.
30.10.05 13:12
-->mocarta, es gribeeju teikt