Edgars Krasts: Putns (55)
2005. gada 19. oktobrī, plkst. 13:27
Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)
Mēs satikāmies teātra bārā, daudz runāju, viņa zināja iedvesmot, un viss iztēlotais, lasītais un dzirdētais nāca kā strūklaka pāri galdiņam, pie kura sēdējām. Viņa bija nevaldāmi skaista. Ievas zied tieši tagad un bez nosacījumiem, teicu, un tajā bija
Pēc tam bija ūdenskritums, un krist tajā bija viegli, viņa dāvināja savas pieneņu pļavas un mākoņus, ļāva lasīt savus dzejoļus un skūpstīt visur, un tauriņu ķeramais un vīns bija vienīgais, kas bija nepieciešams, tās bija labas dienas un kad manis vairs nebūs, tās nebūs kļuvušas vecākas, tikai saule viņās liesies savādāk, kā skaisti apstrādātās fotogrāfijās no 30-tajiem gadiem. Tās dienas gāja viegli un katrai no tām priekšā vēl daudz citu, katra no tām vesela vasara, un likās tas nebeigsies. Mēs to nesaucām vārdā, bet zinājām, ka tas nu ir klāt, un baudījām to pilnām plaukstām.
Varbūt biju negausīgs, un tam vajadzēja skarties tikai ar pašiem pirkstu galiem, taču nāca diena, kad zeme sāka runāt uz mani, un nez kāpēc likās, ka esmu to visu pelnījis, un tikai dabiski, ka ir daži nosacījumi, tā teikt - prāta ceļam sava trajektorija, un kad tie tika izteikti, vasara vairs nebija nevaldāma, kas nu tur daudz, teiksiet, nosacījumi - neprecēties, neaicināt bērnus un aiziet uzreiz kā pietrūkst dzirksts, nosaukts tikai tas, ko sajūti, teiksiet, taču atnāca ēna starp mums, un iekārtojās uz dzīvi, tagad domāju, tās bija manas bailes krist, varbūt celties, bet vairs nebija tikai tas, ko nevar nosaukt vārdā.
Ziniet nosacījumi ir dzīvi, viņi vairojas kā baktērijas, protams, zināju, ka šajā divu cilvēku pilnsapulcē balsstiesības ir tikai sirdij, taču biju advokāts un man vienmēr bija ko teikt, viss, ko teicu, bija pareizi, un jo pareizāk, jo mazāk balsstiesību. Tagad domāju, man blakus bija uzarta zeme, kas gaidīja lietu un tad vēl un vēl, bet arkls nāca biežāk kā lietus, un iztēles upe pārvērtās tērcītēs. Biju advokāts un teicu, lai plūst notikumu upe, viņas krastos nāks jauni dārzi ar nezināmiem ziediem, tajos būs jauna rasa, tad mēs ceļojām, un bija dienas, kas līdzinājās tām maijā un jūnijā, taču vienādas ir visu zemju lidostas, viesnīcas, pludmales un kokteiļi un pat līkumotu šķērsielu kafejnīcas kalnu ciematiņos ar skatu uz baznīcu vai jūru, pie tām nekarājas atslēgas no durvīm uz maiju, tā nedaudz vienādas kļuva arī naktis šajās viesnīcās, tad nosacījumu koks bija salapojis, un tā ēna skāra visu. Teicu viņai, tavs stāsts neļauj tev dzirdēt mani, un viss, ko saku, nekrīt tevī, bet gan tavā stāstā. Viņa centās saprast, es teicu, izdzēs stāstu, viņa raudāja.
Nāca diena, kad redzēju, manas balsstiesības ir zudušas pilnīgi. Teicu, laikam beigas, paldies tev par visu, viņa bija godīga un teica, sāp, taču tā vajag. Pēc tam uzzināju, to nakti viņa bija gājusi kājām trīsdesmit km un gulējusi siena kaudzē, bija tikai jūlija sākums un pēc xxx koncerta var ne to vien, jūs varbūt teiksiet, taču visgudrākajam no jums nebūs taisnība tūkstoš reizes. To nakti domāju, ka esmu rīkojies pareizi, biju kaut kur lasījis, ka visam, kam sākums, ir arī beigas, un nu tās bija klāt, stāsta par vasaras meiteni beigas.
Gāja dienas, un piektajā atnāca šaubas, pēc nedēļas vairs nedomāju, ka esmu gudrs, un pēc divām gribēju kaukt, sēdēju ezera krastā, virs eglēm nāca mēness, un tad es kaucu, pa īstam. Nāca vaļā kaut kas no laika, kad vēl biju dzīvnieks, uzlauza slūžas kaut kur plaušās, un nesa mani virs ezera un eglēm, debesis bija skaidras, taču lietus no acīm lija kā bērnībā pie auklītes zārka. Kā varēju šo sievieti no sievietēm, kas bija tuvāk par lielāko no sapņiem, sievieti, ar kuru varējām smieties divas stundas no vietas, vēl divas klausīties kā viņa dzied un divas vienkārši klusēt, ar kuru nebija nekas, ko nevarētu paveikt, kura dejoja, nākdama man pretī, un nebija pateikusi nevienu nepatiesu vārdu, kā varēju zaudēt šo sievieti, kurai pieskarties man nozīmēja dzīvot. Viss bija vaļā un viss sāpēja.
Esmu advokāts, rīcības cilvēks, un ļāvu abiem ceļiem, prāta un jūtu, atkal grauzties kalnā. Atradu viņu laimīgu un brīvu pie cilvēka, kam nebija nosacījumu, bet siltas rokas un plaša sirds, viņa sildījās tur, un teica, tas ir viss, kas viņai vajadzīgs. Neticu, tā domāju, un pēdējā saruna ar viņu, cerēju, var kļūt par pirmo jaunā stāstā. Tajā jauna iedvesma spēlējās ar mani un zināju, ka viss, kam noticēšu, būs iespējams. Bija.
Teicu, viss būs pavisam citādi, un nebūs neviena nosacījuma, viņas acīs redzēju, viņa krīt, toreiz man likās, ka ceļas, tad mēs cēlāmies abi, un atkal viņas mati plīvoja vējā uz mana motocikla, manas vasaras meitenes mati, viņa raudāja otrreiz pirmajā naktī pie manis, un man likās, ka aizraudāts tiek viss, kas bija bez manis. Atkal priekšā bija dienas, katra kā vesela vasara, un kas man ar to, ka kaut kur citās mājās vēl kāds raudāja, tas nebija interesanti un punkts.
Ticēju, ka viss būs savādāk, un daudz soļu spērām viens otram pretī, sākumā viņi zvanīja cerību, arkls rūsēja un lietus nāca atvērtā zemē, Dievs, man neko vairs nevajag, tādās naktīs runāja mana pateicība, un zināju, ka viss, kas man ir, ir daudz vairāk, par to, uz ko jebkad esmu cerējis.
Taču dienām ir savs ritms, un nāca tās, kuras neskanēja, daudz no balss bija atstāts vietās, uz kurām pieaugušie iet pēc naudas un varas, tuviniekiem aizbildinoties, ka cietoksnim jābūt augstām sienām, lai nosargātu ugunskuru, un tas nenodzistu trūkuma vai nedrošības dēļ, tā viņi saka, un viens pēc otra aiziet mijkrēslī pa ceļu, kura galā ir tikai cietokšņi vai to drupas, bet nav iespējami nekādi ugunskuri, nekādi. Tā es runāju par cietokšņiem, atnācis vienu vakaru mājās bez dzīvības, un tad bija arī otra tāda diena, pēc tam trešā, tas bija par daudz, ēna atkal bija klāt un rosījās gar jūlija rētām. Kāpēc es nepametu savu darbu tajā brīdī, un visu, ko tas bija sanesis, pie viena, kāpēc ļāvu savai vasaras meitenei likties, ka viņa tikai aiz tiem, nezinu vēl šobrīd, taču skaidri zinu, pēc tam, kad to neizdarīju, visas pasaules zelts nevarēja izbruģēt ceļu uz viņas sirdi un viņas pirkstiem, kad tie pārstāja gaidīt.
Mēs atkal kaut kur braucām, zaļa saule nāca brokastīs caur bambusa lapotnei, bija vīns uz terasēm vecās pilsētās, un kliedza kaijas svešās jūrmalās, taču, kad sēdēju pilnīgā klusumā ar sevi, dzirdēju, ka atkal zvana vasaras beigas. Sausa bija mana upe, varbūt tikai uz brīdi, bet šī sieviete nebija to pelnījusi, pat nanosekundi ne, pēc tam mēs divi šauti vilki nolaizījām rētas un apklusām. Skatījāmies augusta debesīs, gaidījām zīmi un tā nenāca, tad gāja garām viņas bars, un viņa klusi iesmilkstējās, man likās atsaucās, viņa teica, tā nav, es teicu dodies, jo dusmas bija mans valdnieks tobrīd, un tad viņa devās, atskatīdamies, mana vasaras meitene.
Bija septembra pirmā diena, stāvēja koši zilas debesis, mākoņi kā sniegoti kalni gar krastu un jūra rāma kā ezers, tā varēja būt debesu karaļvalsts, bet nebija, jo todien viņa pateica viss.
Viss. Nebija nevienas skaņas, un es būtu laimīgs, ja varētu to pārtraukt kaut vai kaucot, aizpasaules tukšums un nevienas cerības, tas tur bija. Vēl vientuļa kaija, kas aizlidoja garām tik tuvu, ka sajutu karstu gaisu no tās spārniem, zibens, un es atcerējos sarunu maijā teātra bārā, savu toreiz bezpersonisko stāstu par brīvības putnu, ka tas lido garām tikai vienu reizi cilvēka mūžā un tikai vienu reizi, aicinot līdzi, pieskaras ar saviem spārngaliem.
Esmu advokāts, un zinu, kas ir augstākais soda mērs. Domāju, mežonīgākais no tiem nav nekas pret sāpēm, ka brīvības putns ir aizlidojis bez manis.
Kazunagi 19.10.05 14:39
Man ļoti patika. Lai arī nevienmērīgi. Paldies!
pamatforma 19.10.05 17:12
bez pretenzijaam.
Ērmijs 19.10.05 18:00
...Arī tas pāries...