Alēns Robs-Grijē: Par dažiem novecojušiem jēdzieniem (1)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(eseja)
1957
Tradicionālajai kritikai ir sava leksika. Lai arī tā (kritika) visai kategoriski atsakās izteikt sistemātiskus spriedumus par literatūru (apgalvodama pretējo — ka par daiļdarbiem tā spriežot pilnīgi brīvi, balstoties vienīgi uz tādiem «dabiskiem» kritērijiem kā veselais saprāts, dvēsele u.tml.), tomēr, mazliet vērīgāk iedziļinoties kritiskajos rakstos, tūlīt sazīmējams dominējošu vārdu tīkls, kas liecina, ka sistēma tomēr pastāv. Mēs esam tik ļoti pieraduši klausīties par «personāžiem», «atmosfēru», «formu» un «saturu», par literāru darbu kā autora «vēstījumu», par «stāstītāja talantu», par «īsteniem romānistiem», ka ir krietni vien jānopūlas, lai atbrīvotos no visiem šiem pinekļiem un saprastu, ka tajos iemiesots priekšstats par romānu (šis priekšstats ir pilnīgi gatavs, tas tiek uztverts bez apspriešanas, tāpēc — nedzīvs), bet nebūt ne tā dēvētais romāna «raksturs», kā mums to grib iegalvot.
Varbūt vēl bīstamāki ir izteicieni, kurus parasti izmanto, lai definētu tās grāmatas, kuras neiekļaujas konvencionālo likumu ietvaros. Piemēram, vārdiņu «avangards», kaut arī tas acīmredzami atbilst apzīmējamajai parādībai, izmanto, lai, kā neziņā paraustot plecus, atkratītos no jebkura literāra darba, kas atsedz masu patēriņa literatūras netīro sirdsapziņu. Tikko rakstnieks atsakās no nodriskātām formulām un mēģina izstrādāt savu rakstīšanas veidu, tam tūlīt pat pielipina etiķeti «avangards».
Īstenībā tas nozīmē tikai to, ka viņš ir mazliet apsteidzis savu laiku un jau rīt tā rakstīs vairākums. Tomēr lasītājs, saņēmis brīdinošu mājienu, tūlīt pat iztēlojas jauniešus ar sliktām manierēm, kas smīkņājot bāž petardes zem Akadēmijas locekļu krēsliem ar vienu vienīgu mērķi — patrokšņot, pārsteigt buržuā. «Viņi tīko nozāģēt zaru, uz kura mēs sēžam,» sirdsšķīsti, nepazīdams jokus, atzīstas arī Anrī Kluāns.
Īstenībā šis zars ir nokaltis pats — laika ietekmē, un nav mūsu vaina, ka tas jau sācis pūt. Visiem, kas izmisuši tveras pie šī zara, pietiktu kaut reizi palūkoties uz koka galotni, lai pārliecinātos, ka tur jau sen izauguši jauni zari — zaļoksnēji, stingri, dzīvības sulu pilni. «Uliss» un «Pils» jau skaita ceturto gadu desmitu. «Troksnis un niknums» franču valodā iznācis jau pirms divdesmit gadiem. Tiem sekoja daudz citu literāru darbu. Izliekoties tos nemanām, mūsu slavenie kritiķi allaž piesauc kādus maģiskus vārdus: «avangards», «laboratorijas eksperiments», «antiromāns»... Tas nozīmē — «aizvērsim acis un atgriezīsimies pie franču tradīcijas svētajām vērtībām».
PERSONĀŽS
Cik daudz mums sastāstīts par «personāžu»! Bet diemžēl šķiet — šīm runām gala nebūs. Piecdesmit gadus ilgst slimība, visnopietnākie publicisti jau daudzkārt konstatējuši nāvi, taču līdz pat šai dienai nav izdevies nogāzt personāžu no pjedestāla, uz kura to pacēlis 19. gadsimts. Šodien tas ir pārvērties par mūmiju, kas ar agrāko — kaut neīsto — diženumu valda tradicionālās kritikas tik ļoti godāto vērtību lokā. Pat vairāk: «īstenu» romānistu tā pazīst tieši pēc šīs pazīmes — «viņš prot radīt personāžus»...
Lai pamatotu tādu viedokli, parasti mēdz prātot: Balzaks atstājis mums Gorio tēvu, Dostojevskis devis dzīvību brāļiem Karamazoviem; rakstīt romānus nozīmē tikai vienu: pievienot jaunas figūras portretu galerijai, kas veido mūsu literāro vēsturi.
Personāžs. Šā vārda jēga zināma katram. Tas nav kaut kas bezpersonisks, vārdā nenosaukts un iluzors, ko apzīmē ar vietniekvārdu «viņš», — vienkāršs ar darbības vārdu izteiktās darbības subjekts. Personāžam vajag vārdu, ja iespējams — divus: vārdu un uzvārdu. Tam vajag radus, iedzimtību. Jābūt arī profesijai. Ja tam ir īpašums — jo labāk. Un, visbeidzot, tam vajag «raksturu» — seju, kas šo raksturu atspoguļo, kā arī pagātni, kas veidojusi šo seju un šo raksturu. Personāža raksturs diktē viņa rīcību, liek uz visu reaģēt pavisam konkrēti. Raksturs ļauj spriest par personāžu, to mīlēt, ienīst. Tieši raksturs personāža vārdu kādā jaukā dienā padara par konkrēta cilvēku tipa simbolu — un izrādās, ka šādas «kristības» ir gaidīt gaidītas.
Ikvienam personāžam gan jāietver sevī individualitāte, gan jāpaceļas līdz kategorijas līmenim, jābūt savdabīgam tieši tik lielā mērā, lai izskatītos neatkārtojams, un vienlaikus jānes sevī kādas vispārējas iezīmes, kas vērš to universālu. Lai radītu daudzveidību, brīvības ilūziju, var izraudzīties varoni, kas it kā mazliet neatbilst kādam no minētajiem noteikumiem, piemēram, atradeni, dīkdieni, neprāti vai cilvēku, kas, savas trakulības dzīts, allaž gatavs sagādāt mums kādu pārsteigumu... Tomēr pa šo ceļu netiek iets pārāk tālu, jo šis ir bojāejas ceļš — ceļš, kas ved taisni vien uz moderno romānu.
Tik tiešām, neviens nozīmīgs modernās literatūras darbs šajā ziņā neatbilst kritikas diktētajām normām. Vai ir daudz tādu lasītāju, kuri atceras stāstītāju «Nelabumā» vai «Svešiniekā»? Vai tur vispār ir atrodami cilvēciski tipi? Vai tas nebūtu lielākais absurds — saskatīt šajās grāmatās raksturu pētīšanas paņēmienu? Bet «Ceļojums uz nakts malu» — vai tajā tiek aprakstīts kāds personāžs? Un vai var uzskatīt par nejaušību to, ka visi trīs šie romāni uzrakstīti pirmās personas skatījumā? S. Bekets maina sava varoņa vārdu un veidolu viena vēstījuma ietvaros. V. Folkners tīšuprāt dod vienu vārdu divām dažādām personām. Bet K. no «Pils» samierinās ar vienkāršu iniciāli, viņam nekas nepieder, viņam nav ne ģimenes, ne savas sejas, varbūt viņš vispār nemaz nav mērnieks.
Piemērus varētu minēt vēl un vēl. Patiesi — personāžu (šā vārda tradicionālajā nozīmē) radītāji nespēj mums piedāvāt neko citu kā vien marionetes, kurām paši jau sen vairs netic. Romāns ar personāžiem neapšaubāmi pieder pagātnei, tas raksturo konkrētu laikmetu, ko iezīmē individualitātes apogejs.
Varbūt par progresu runāt nebūtu īsta pamata, tomēr nav šaubu, ka mūsu laikmets drīzāk gan ir matrikulu laikmets. Pasaules liktenis mums vairs neasociējas ar dažu cilvēku, dažu ģimeņu celšanās vai krišanas procesiem. Un arī pati pasaule vairs nav kādam piederošs privātīpašums, ko var atstāt mantojumā un kuram ir naudas ekvivalents; tagad tā vairs nav laupījums — ne tik daudz iepazīstams, cik sagrābjams. Balzaka aprakstītās buržuāzijas laikos, nenoliedzami, bija ļoti svarīgi būt vārdā nosauktam. Svarīgs bija arī raksturs — vēl jo vairāk tāpēc, ka tas kalpoja par ieroci tuvcīņā, ļāva cerēt uz veiksmi, pašķīra ceļu uz kundzību. Būt ar raksturu zināmā mērā nozīmēja būt ar savu seju pasaulē, kurā personība vienlaikus nozīmēja gan līdzekli, gan mērķi — it visos centienos.
Iespējams, ka mūsdienu pasaule nav tik pašpārliecināta, bet ir pieticīgāka tieši tāpēc, ka ir noraidījusi domu par personības visvarenību; vienlaikus tā ir arī godkārīgāka, jo ielūkojas visā, kas atrodas ārpus šās personības ietvariem. Atkāpies ir vienīgi «cilvēciskā» kults, dodot vietu plašākam — ne tik antropocentriskam ieskatam par dzīvi. Šķiet, pazaudējis savu kādreiz visdrošāko balstu, romāns ir sācis ļodzīties. Ja tam neizdosies atgūt līdzsvaru, atklāsies, ka tā pastāvēšana bijusi saistīta ar pagātnē aizgājušas sabiedrības dzīvi. Ja tas tomēr spēs atgūt stāju — tā būs liecība, ka romānam paveras ceļš, kas sola jaunus atklājumus.
SIŽETS
Vairumam lasītāju un kritiķu romāns vispirmām kārtām ir tajā izstāstītais sižets. Īstens romānists ir cilvēks, kas prot «izstāstīt stāstu». Viņa rakstnieka aicinājums it kā izpaužas stāstīšanas baudā, kas mudina noiet ceļu no grāmatas sākuma līdz beigām. Aizraujošu, satraucošu, dramatisku peripetiju sacerēšana — tas ir viņa prieks un attaisnojums.
Tādējādi kritisks romāna izvērtējums bieži aprobežojas ar garāku vai īsāku — atkarībā no publikācijai atvēlētā sleju skaita (divas vai sešas) — sižeta pārstāstījumu, ar vairāk vai mazāk plašu galveno epizožu — intrigas samezglojuma un atrisinājuma — izklāstu. Izteikt kritisku viedokli par grāmatu šādos gadījumos nozīmē novērtēt tās iekšējo saistījumu un intrigas attīstības īpatnības, tās izlīdzsvarotību, gaidīto un negaidīto sižetā, ko autors prasmīgi pasniedz nepacietīgajam lasītājam. Pārrāvums vēstījumā, neveiksmīgi ievīta epizode, intereses zudums par notikumiem, mīņāšanās uz vietas — tie visi tiks atzīti par daiļrades būtiskākajiem trūkumiem, turpretim raits un gluds izklāsts — par tās būtiskāko vērtību.
Bet par pašu rakstīšanas veidu — par to neviens pat neieminēsies. Rakstnieku uzslavēs tikai par to, ka viņš izsakās pareizā valodā, raksta tīkami, krāsaini, izteiksmīgi.. Tā nu rakstītais vārds tiks pielīdzināts dienesta amatrīkam, manierei, bet par romāna būtību, dziļāko jēgu tiks atzīts tikai tajā izklāstītais stāsts.
Turklāt, burtiski, visi — sākot ar nopietniem ļaudīm (kas uzskata, ka literatūras aicinājums nav būt par izklaides līdzekli) un beidzot ar dažādu blēņu (sentimentālu, eksotisku, detektīvžanrā ieturētu) cienītājiem — visi ir raduši prasīt no sižeta vēl kādu sevišķu īpašību. Nepietiek ar to, ka sižetam jābūt amizantam, neparastam vai aizraujošam. Lai piešķirtu tam svaru, kas piemīt jebkurai cilvēciskai patiesībai, rakstniekam lasītājs jāpārliecina, ka izstāstītie piedzīvojumi tiešām ir notikuši ar reāliem cilvēkiem, ka romānists aprobežojies ar paša novērotu notikumu pārstāstu. Autors un lasītājs it kā noslēdz klusu vienošanos: autors izliekas, ka tic paša stāstītajam, lasītājs it kā aizmirst, ka stāsts ir izdomāts, tēlo, ka viņam darīšana ar patiesu dokumentu, ar kāda cilvēka biogrāfiju, reālu piedzīvojumu. Labi stāstīt nozīmē piešķirt izklāstam līdzību ar jau pastāvošām shēmām, pie kurām cilvēki ir pieraduši, tātad ar kādu gatavu priekšstatu par realitāti.
Tāpēc, lai cik negaidītas būtu sižetiskās situācijas, notikumu pavērsieni, vēstījumam jārit plūdeni, it kā pašam no sevis, lasītāju uz laiku laikiem iesaistot nepārvaramā brāzmā. Mazākā svārstība, niecīgākā nesakritība (piemēram, divu pretrunīgu, vienotrai nepieslīpētu detaļu nesakritība) — un lasītājs jau ir izmests no romantiskās straumes, viņš pēkšņi jautā, vai tik tas, ko viņam stāsta, nav izdomājums, un draud ielūkoties autentiskos dokumentos, kas, mazākais, pārliecinās par izlasītā ticamību. Romānam ir ne tikai jāizklaidē, bet arī jāiedveš uzticība.
Un, visbeidzot, ja rakstnieks grib, lai ilūzija būtu pilnīga, viņam ir jārada iespaids, ka viņš zina vairāk nekā izstāsta; jau pats jēdziens «gabals iz dzīves» bez aplinkiem norāda, cik apjomīgām ir jābūt rakstnieka zināšanām par to, kas ir noticis pirms un notiks pēc attēlotajiem notikumiem. Pat aprakstītā laika sprīža ietvaros rakstniekam jārada iespaids, ka viņš runā tikai par pašu galveno un, ja vien lasītājs vēlētos, varētu pastāstīt vēl daudz vairāk. Vajag, lai romāniskā substance šķistu neizsmeļama kā pati dzīve.
Proti, romānā izstāstītajam, itin kā pašam no sevis izrietošajam, līdz bezgalībai attīstīties spējīgajam sižetam ir jāizskatās dabiskam. Nelaimīgā kārtā — pat ja pieļauj, ka cilvēka un pasaules attiecībās vēl ir saglabājies kaut kas «dabisks», — izrādās, ka rakstītais vārds, tāpat kā jebkura cita mākslas forma, ir iejaukšanās veids. Romānista spēks ir tieši tas, ka viņš rada kaut ko jaunu, rada pilnīgi brīvi, neietekmējoties ne no kāda parauga. Modernajam vēstījumam raksturīgs, lūk, kas: tas tīši nostiprina minēto pazīmi, turklāt tik enerģiski, ka pats izdomājums, iztēle kļūst par grāmatas sižetu.
Nav šaubu, ka šāda evolūcija ir tikai viens no pasaules un tajā dzīvojošā cilvēka attiecību vispārīgāko izmaiņu aspektiem. Vēstījums, kādu to iztēlojas mūsu akadēmiskā kritika un, tai sekodami, arī daudzi lasītāji, ir kārtības iemiesojums. Šī kārtība, ko tiešām var saukt par dabisku, ir saistīta ar racionālu un iekšēji organizētu sistēmu, kuras ziedu laiki sakrita ar to vēstures posmu, kad varu pārņēma buržuāzija. 19. gs. pirmajā pusē, kad «Cilvēciskās komēdijas» veidolā savu apogeju bija sasniegusi tā vēstījuma forma, kura, kā tas viegli noprotams, romāna jomā daudziem joprojām ir un paliek zaudētā paradīze, visai izplatītas bija dažas negrozāmas patiesības, piemēram, ticība tam, ka pastāv neapstrīdama un universāla lietu loģika.
Visi tehniskie vēstījuma paņēmieni — sistemātisks vienkāršās pagātnes (passe simple) un trešās personas pielietojums, bezierunu prasība pēc hronoloģiskas secības notikumu izklāstā, intrigas lineārums, vienmērīga emocionālās attīstības trajektorija, katras epizodes tieksme uz nobeigtību un tml. — it viss bija vērsts uz to, lai radītu stabilu, iekšēji saistītu un konsekventu, viennozīmīgu, atšifrējamu pasauli. Un, tā kā šādas pasaules izprotamība pat netika apšaubīta, stāstīšana neradīja nekādas problēmas. Rakstītais vārds romānos joprojām varēja saglabāt savu naivumu.
Taču, sākot jau ar G. Flobēru, viss sāka grīļoties. Pēc simt gadiem no sistēmas bija palikušas vairs tikai atmiņas. Pie šīm atmiņām, pie šīs mirušās sistēmas visiem spēkiem grib piekalt romānu. Tomēr pietiek izlasīt dažus izcilākos mūsu gadsimta sākuma romānus, lai kļūtu skaidrs, ka intriga, kaut arī tās sairšana īpaši skaidri iezīmējusies tieši pēdējos gados, īstenībā jau sen vairs nav vēstījuma karkass. Nav ne mazāko šaubu, ka sižetiskums Prustam ir mazāk obligāts nekā Flobēram, Folkneram — mazāk nekā Prustam, Beketam — mazāk nekā Folkneram... Šobrīd viss ir citādi. Stāstīt stāstus ir kļuvis vienkārši neiespējami.
Tomēr būtu kļūda domāt, ka modernajos romānos vispār nekas nenotiek. Tāpat, kā nevajag pārsteidzīgi secināt, ka šajos romānos nav cilvēka, jo no tiem izzudis tradicionālais personāžs, arī jaunu vēstījuma struktūru meklējumus nevajag identificēt ar jebkādu notikumu, jebkādu jūtu, jebkādu piedzīvojumu izstumšanu no literatūras. Prusta un Folknera grāmatas ir burtiski pārpilnas ar visdažādākajiem stāstiem, taču Prusta darbos tie it kā uzsūcas un, pakļaujoties stāstītāja apziņā pastāvošajai mainīgajai arhitektonikai, top atkal no jauna, turpretim Folkneram dažādu tēmu attīstība un to biežā asociatīvā sasaukšanās vispār sagrauj jebkādu hronoloģiju, tāpēc dažbrīd šķiet, ka vēstījumā attēlotie notikumi tūlīt izzūd, izdzēšas. Pašam Beketam tāpat netrūkst notikumu, taču tie nemitīgi apstrīd viens otru, paši sevi apšauba, paši sevi sagrauj — tiktāl, ka viena un tā pati frāze var saturēt gan apgalvojumu, gan arī tā tūlītēju noliegumu. Būtībā šajos romānos trūkst nevis sižeta, bet sižeta ticamības, rāmuma un naivuma apjausmas.
Ja aiz šo izcilo priekšgājēju vārdiem man būs atļauts likt savējo, atsaukties uz saviem darbiem, es vēlētos piebilst, ka gan «Gumijās», gan «Okšķerī» skaidri iezīmējas kā intriga, tā «darbība» — turklāt daudzviet piesātināta ar elementiem, kas parasti tiek uzskatīti par dramatiskiem. Bet, ja kādam lasītājam šie romāni sākumā šķituši iekšēji nenospriegoti, vai iemesls nav jāmeklē tai apstāklī, ka rakstītā vārda attīstībai tajos piešķirta lielāka nozīme nekā kaislību un noziegumu krāvumam? Tomēr es skaidri iztēlojos, ka pēc dažiem gadu desmitiem, iespējams — vēl agrāk, kad ar šāda veida sacerējumiem jau būs aprasts un tie sāks iemantot akadēmisma iezīmes, kad tiem savukārt pārstās pievērst uzmanību, bet jaunajiem romānistiem vajadzēs izgudrot atkal kaut ko jaunu, kritiķi tāpat pārmetīs viņiem iztēles trūkumu un kā pozitīvu piemēru minēs mūsu romānus. «Paskatieties,» viņi sacīs, «kādus stāstus prata sacerēt piecdesmitajos gados!» [..]
No krievu valodas tulkojusi Tamāra Ringa.
hm 07.11.05 15:34
ljoti labs teksts. shito dereetu rekomendeet pirmajaa lapaa.