Komentārs

Ivars Ījabs: Tas, kā viņu, – voluntārisms

Par to, lai šajā nedēļā mums nebūtu garlaicīgi, mūsu politiskajās aprindās rūpējās vesela virkne cilvēku. Uzskaitīt šeit visus droši vien nebūtu gudri. Taču dažas lietas tā vien prasās, lai tās atcerētos ar labu vārdu. Jau sen ir skaidrs, ka ikkatra publiska persona, kura savos izteicienos pat negribot aizskars etnisko tēmu, saņems lāstu un nosodījumu krusu attiecīgi vai nu no "profesionālajiem latviešiem", vai "krievvalodīgo aizstāvjiem". Taču ne tik bieži gadās, ka par vieniem un tiem pašiem izteikumiem lāsti skan vienlaikus no abām pusēm. Šajā ziņā šonedēļ paveicās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kurš sev par nelaimi izvēlējās komentēt SAB direktora iecelšanu, sakot, ka nākamajam šajā postenī esot jābūt Latvijas latvietim. Te nu no vienas puses atskanēja saucieni par Latvijas cittautiešu diskrimināciju, no otras – par netaisnībām pret ārzemju latviešiem. Atkarībā no tā, vai uzsvars tiek likts uz "Latvijas" vai "latvietim", katrs entuziasts varēja izpausties par "šovinistu" vai "diskriminatoru" prezidentu pēc sirds patikas. Īsi sakot, cirks ar zirgiem. Taču pašos pamatos jau Bērziņš pats ir šajā cirkā vainīgs. Jau kopš 90. gadu sākuma būdams politikā, viņš jau nu varēja pamanīt, ka etniskajos jautājumos pie mums dienaskārtību faktiski nosaka abu pušu ekstrēmisti, un mērenākiem ļaudīm ir dikti jādomā līdzi runātajam.

Taču Dieva vaiga priekšā šis incidents ir sīkums, par ko pat nebūtu vērts īpaši runāt. Tomēr tas norāda uz kādu jēdzienisku jautājumu. Proti, kā vienā vārdā nosaukt Latvijas iedzīvotājus? Sapnis par "dažādu tautību latviešiem" jau sen ir izsapņots, atstādams diezgan nelāgu pēcgaršu. Latvietis pats sev vienmēr būs un paliks etnisks, nevis politisks latvietis. Savukārt legālistiskais apzīmējums "Latvijas pilsoņi" arī nebūs vietā. Galu galā, tas neietver, teiksim, bērnus – lai gan Bērziņa gadījumā tas, bez šaubām, būtu korektāks. Atcerēsimies, kā nedēļas sākumā televīzijas tiešajā ēterā ar enerģiskiem centieniem politizēt valodas lietojumu draudzīgi nodarbojās Andrejs Mamikins un Kārlis Šadurskis. Pēdējais, pārgājis uz krievu valodu, bez jebkādām aizturēm lietoja vārdu латвийцы, turpretī latviski to pateikt nebūtu iespējams. Rainiskais "latvijiešu" apzīmējums vairumam acīmredzot šķiet esam pretrunā ar "latviešiem" kā Egila Levita un Sarmītes Ēlertes "valstsnāciju", lai gan, loģiski ņemot, tur nekādas pretrunas nav un nevar būt.

Ne mazumu jautrības šonedēļ sagādāja arī kāds cits jautājums, proti, reemigrācija. Skaidrs, ka cerība dabūt Latvijas pilsoņus atpakaļ šajā zemē pati par sevi ir uzteicama. Turklāt Latvija nebūt nav vienīgā, kas kaut ko tamlīdzīgu dara. Pie mūsu robežām to pašu dara Krievija, visefektīvākā Eiropā šajā ziņā laikam gan būs Vācija. Taču pie mums šī ideja iegūst, piesardzīgi izsakoties, visai oriģinālas formas. Pasaulē noteikti nebūs daudz valstu, kas savas repatriācijas programmas attiecina uz nesen izbraukušiem ekonomiskajiem bēgļiem, kuri ir jāatved mājās no zemēm ar krietni augstāku ekonomiskās attīstības līmeni nekā pašu valstī. Bet nu ko lai dara – pie mums tāds acīmredzot ir politiskais pieprasījums. Tad nu arī tiek veiktas vētrainas birokrātiskas aktivitātes, iepriekš tā arī netiekot skaidrībā par konceptuālām lietām.

Cik noprotams, runa šeit nav par to, ka Latvija varētu atvieglot nosacījumus ārzemēs dzīvojošo tautiešu kapitāla ieplūšanai atpakaļ Latvijā, nedz arī nodrošinātu kādus pievilcīgus (bet atdodamus) kredītu nosacījumus repatriantiem, kas vēlas dzimtenē sākt savu biznesu vai pat vienkārši iekārtoties uz dzīvi. Tā vietā tiek runāts par skaidras naudas summām, kas būtu jāsaņem katram pēdējo gadu imigrantam, kurš atgriežas – tādu kā prēmiju par emigrāciju. Vai, vēl labāk, tiek runāts par bezdarbnieka pabalstu no minimālās algas, kuru valsts garantētu repatriantam komplektā ar pašvaldību pienākumu sagādāt viņam/viņai mājokli – gluži kā cilvēkam, kas tikko iznācis no cietuma. Lieliski. Grūti teikt, cik daudz ļaužu varētu atgriezties, šādu nosacījumu vilināti, tomēr baidos, ka tie noteikti nebūs tie 100 tūkstoši, par kuriem ir sasapņojušies politiķi. Taču ir vērts arī padomāt, kādā situācijā ļaudis šādu pabalstu varētu izmantot. Tas acīmredzot notiks gadījumos, kad cilvēks savā jaunajā mītnes zemē ir nodzīvojies tiktāl, ka piedāvājums dzīvot Latvijā no 150 līdz 200 latiem viņam varētu šķist vilinošs – un, lai tā nodzīvotos, piemēram, Īrijā, tomēr ir jāpacenšas. Es jau gara acīm redzu sludinājumus Īrijas latviešu interneta portālā: "Aptrūkās nauda? Brauc bomžot uz Latviju! " Te nu būtu vietā pavaicāt: kāds būtu šāda repatrianta sagaidāmais pienesums Latvijas tautsaimniecībai? Vai varbūt tomēr ir vērts ļaut viņam noslogot Īrijas, nevis Latvijas sociālo budžetu? Ja mērķis ir par nodokļu maksātāju naudu attiecīgo personu fiziski iedabūt Latvijas teritorijā, tad tas vismaz uz kādu laiku tiks sasniegts. Turpretī, ja nolūks ir risināt augošās darbaspēka deficīta problēmas, tad uz šādā veidā iegūtām darba rokām gan nekādas lielās cerības likt nevajadzētu.

Turklāt mūsu birokrāti raugās uz repatriācijas uzdevumu kā uz tīri tehnisku problēmu, gluži kā uz kādas konteineru kravas atvešanu no Īrijas uz Latviju. Tā nu tiek ignorēts fakts, ka šeit pastāv arī kāda morāla problēma. Runa nebūt nav par to, ka uz pašlaik nodokļus maksājošo rēķina faktiski tiek prēmēta emigrācija – par nodokļiem šādās taisnīguma kategorijās pie mums neviens nekad nav domājis. Taču ne mazāk problemātiska ir monētas otra puse: cilvēkam, kuram, ļoti iespējams, Īrijā vai Anglijā ir iespēja pašam strādāt godīgu darbu sevis un ģimenes nodrošināšanai, pēkšņi tiks piedāvāts braukt prom un saņemt pabalstu par nekā nedarīšanu – tikai par būšanu Latvijā. Kā tur īsti palika ar to protestantisko darba ētiku? Vai mēs tiešām esam tik droši, ka cilvēka fiziska atrašanās Latvijā pati par sevi ir vērtīgāka par viņa spēju pašam nopelnīt sev iztiku? Katrā gadījumā no šāda pieņēmuma, šķiet, vadās pašreizējie repatriācijas administratori. Turklāt ar šādā veidā īstenotu valsts repatriācijas programmu valsts dos pilsoņiem visai dīvainus signālus. Pirmkārt, nesenie ekonomiskie emigranti, kuri visus šos krīzes gadus ir dzīvojuši salīdzinošā pārticībā, acīmredzot Latvijas Republikai ir vērtīgāki par tiem, kas šos gadus ir kaut kā mēģinājuši pārlaist tepat Latvijā, cita starpā maksājot savus nodokļus stipri konsolidētajam Latvijas budžetam. Otrkārt, ar šādiem instrumentiem tiek veicināti bezatbildīgi lēmumi par migrāciju. Sak', brauc tik prom, gan jau pēc atgriešanās valsts tevi uzturēs. Vai: brauc tik atpakaļ, gan jau kaut kā izvilksi, arī nestrādājot. Skaidrs, ka dažādas jauno emigrantu organizācijas medijos skaļi izvirzīs noteikumus: dodiet mums to, šito un vēl to, un tad mēs varbūt atgriezīsimies. Kā interešu grupas tās, protams, pārstāv savus biedrus un tādēļ rīkojas visai saprotami. Taču pieņemt visas šīs prasības kā pamatu valsts rīcībpolitikai ir apšaubāmi ne tikai no efektivitātes, bet arī no morāles viedokļa. Varbūt vajadzētu šos prasību izvirzītājus iepazīstināt ar t. s. "vecās trimdas" organizācijām, kurām vārds "patriotisms" tomēr nebija tikai tukša skaņa.

Tomēr kopumā jau arī birokrāti te nebūs pie vainas. Maģiskās runas par repatriantu tūkstošiem tiek politiski pasūtītas, lai apslēptu kādu citu skumju faktu. Proti, Latvijas ekonomiskā izaugsme drīz sāks bremzēties darbaroku trūkuma dēļ, savukārt darba algas tās pašas Īrijas līmenī pašreiz dzīvojošā paaudze Latvijā savas dzīves laikā vienkārši nepiedzīvos. Tad nu arī nākas visādi blēdīties, apgalvojot, ka teju, teju visi emigranti brauks mājās, un darbināt apšaubāmas efektivitātes programmas. Īsi sakot, kā teica "Kaukāza gūsteknē": tas ir, kā viņu, – voluntārisms.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • krapiwadamuhi  

    2012. gada 11. oktobrī, plkst. 21:47

    Ilustrēts ar autora portreju?

  • ..  

    2012. gada 5. oktobrī, plkst. 9:29

    Jā, Prezidents mums ir atlasīts pēc Šķēles slavenā principa -- "kurš ir vislielākais idiots"

  • ILZE  

    2012. gada 25. septembrī, plkst. 13:05

    Man prieks, ka beidzot kāds pasaka to arī skaļi - nu nav mums vajadzīgi cilvēki statistikas skaitļu dē, nu nav. Par dažu labu ir pat prieks, ka tāds ir aizbraucis un cerams vairs nekad neatgriezīsies. Bet tā vietā, lai koncentrētos uz to, kā panākt to, lai ekon.bēgļi atgrieztos, labāk vajadzētu domāt, kā padarīt šo vidi kurā dzīvojam par pievilcīgāku un pirmais ar ko varētu sākt, būtu līdzcilvēku attieksme pret apkārtējiem. Varbūt tas skan naivi - bet lieks smaids, atvainošanās, paldies un lūdzu uz ielas jau par kapeiku uzlabotu iedīvotāju sajūtu. Tas ir diezgan dīvaini, ka starpība starp mūsu finašu valsts stāvokli pasaules valstu starpā un mūsu emocionālo stāvokli krasi atšķiras. Kas nozīmē, ka neesam mēs apguvuši vienu dzīves pamatmācību - ir jānovērtē tas, kas mums jau ir, nevis jāčīkst par to, kas mums nav. Un ja ļoti,ļoti gribās dabūt to kā nav, tad jāstrādā uz to, nevis jāturpina čīkstēt.

  • dzimmijs13  

    2012. gada 24. septembrī, plkst. 16:30

    Nu jā, komiski. Ja nebūtu tik nopietni...

  • AD5  

    2012. gada 24. septembrī, plkst. 16:28

    Imho Latviesu padomee iirijaa neviena birokraata nav.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2015. gada 6. jūlijā, plkst. 6:07

    Ivars Ījabs: Pazemotie un apvainotie (3)

    Domu apmaiņa tviterī starp cienījamo žurnālisti Baibu Strautmani un cienījamo advokātu Aldi Gobzemu noveda pie prasības tiesā. Šeit nu, kā liekas, ir pamats dažām politnekorektām pārdomām.

  • 2016. gada 14. aprīlī, plkst. 6:54

    Halina Lapiņa: Beidzot ir kaut kas gaišs

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras tulkojums" Halinu Lapiņu par Boženas Ņemcovas grāmatas "Vecmāmiņa" tulkojumu, kas iznācis apgādā "Pētergailis".

  • 2016. gada 3. maijā, plkst. 6:11

    Ieva Rodiņa: Trīs vīri. Un suns (1)

    Izrādes finālā, kad, dūmu mutuļu pavadīta, mazā platforma simboliski paceļas gaisā un aizlido kosmosā, rodas mierinoša cerība, ka šādu mazu intelektuāļu saliņu Visumā ir ārkārtīgi daudz.

  • 2012. gada 13. aprīlī, plkst. 15:26

    Andris Gauja: Vēstule no 6. nodaļas (I) (22)

    Prātam bija pienācis laiks paskatīties pašam uz sevi. Un lietām apkārt. Pirmais, ko savā stāvoklī varēju sākt vērot, bija abi kameras biedri.

  • 2015. gada 13. februārī, plkst. 6:02

    Latviešu dzejnieki: Par mīlestību (4)

    Kā sapnī viss tas toreiz bija: tavs zelta matu maigais vilns pār mani liegās trīsās lija nakts reibuma un kvēles pilns. Bet tavu acu dzidrā dzīlē kā apburts raudzīdamies tad es nojaudu – tu mani mīlē tik brīnišķi, kā vēl nekad.

  • 2016. gada 15. aprīlī, plkst. 4:22

    Penelope : Audriņi (6)

    Tu esi kādreiz pie konveijera stāvējis? Paņem detaļu, pagriez skrūvīti, noliec detaļu. Ņem nākamo. Tādu pašu. Un tā no rīta līdz vakaram. Piecas dienas nedēļā, divdesmit divas dienas mēnesī. Tu saproti, ko es cenšos pateikt? Es par laulības dzīvi, ķipa, tā pati shēma.

  • 2016. gada 13. aprīlī, plkst. 6:02

    Signe Irbe: Rūdolfs Pinnis

    Fonda "Mākslai vajag telpu" rakstu sērija sadarbībā ar portālu "Satori" un Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studentiem. Pirmais rakstu sērijas ietvaros aplūkots 1902. gadā Madonas novadā dzimušais gleznotājs Rūdolfs Pinnis.

  • 2014. gada 9. aprīlī, plkst. 8:04

    Ērika Bērziņa: Ejam bekot jeb jauna lasīšanas pieredze

    "Vecās Bekas baiļu stāsti" bija tas gadījums, kad grāmatu vispirms izlasīju pati un tikai tad kopā ar meitu. Parasti tā nedaru, jo intuitīvi jūtu, vai grāmata manam bērnam būs īstā vai ne.



Kultūras Ministrija
vkkf