Komentārs

Ivars Ījabs: Tas, kā viņu, – voluntārisms

Par to, lai šajā nedēļā mums nebūtu garlaicīgi, mūsu politiskajās aprindās rūpējās vesela virkne cilvēku. Uzskaitīt šeit visus droši vien nebūtu gudri. Taču dažas lietas tā vien prasās, lai tās atcerētos ar labu vārdu. Jau sen ir skaidrs, ka ikkatra publiska persona, kura savos izteicienos pat negribot aizskars etnisko tēmu, saņems lāstu un nosodījumu krusu attiecīgi vai nu no "profesionālajiem latviešiem", vai "krievvalodīgo aizstāvjiem". Taču ne tik bieži gadās, ka par vieniem un tiem pašiem izteikumiem lāsti skan vienlaikus no abām pusēm. Šajā ziņā šonedēļ paveicās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kurš sev par nelaimi izvēlējās komentēt SAB direktora iecelšanu, sakot, ka nākamajam šajā postenī esot jābūt Latvijas latvietim. Te nu no vienas puses atskanēja saucieni par Latvijas cittautiešu diskrimināciju, no otras – par netaisnībām pret ārzemju latviešiem. Atkarībā no tā, vai uzsvars tiek likts uz "Latvijas" vai "latvietim", katrs entuziasts varēja izpausties par "šovinistu" vai "diskriminatoru" prezidentu pēc sirds patikas. Īsi sakot, cirks ar zirgiem. Taču pašos pamatos jau Bērziņš pats ir šajā cirkā vainīgs. Jau kopš 90. gadu sākuma būdams politikā, viņš jau nu varēja pamanīt, ka etniskajos jautājumos pie mums dienaskārtību faktiski nosaka abu pušu ekstrēmisti, un mērenākiem ļaudīm ir dikti jādomā līdzi runātajam.

Taču Dieva vaiga priekšā šis incidents ir sīkums, par ko pat nebūtu vērts īpaši runāt. Tomēr tas norāda uz kādu jēdzienisku jautājumu. Proti, kā vienā vārdā nosaukt Latvijas iedzīvotājus? Sapnis par "dažādu tautību latviešiem" jau sen ir izsapņots, atstādams diezgan nelāgu pēcgaršu. Latvietis pats sev vienmēr būs un paliks etnisks, nevis politisks latvietis. Savukārt legālistiskais apzīmējums "Latvijas pilsoņi" arī nebūs vietā. Galu galā, tas neietver, teiksim, bērnus – lai gan Bērziņa gadījumā tas, bez šaubām, būtu korektāks. Atcerēsimies, kā nedēļas sākumā televīzijas tiešajā ēterā ar enerģiskiem centieniem politizēt valodas lietojumu draudzīgi nodarbojās Andrejs Mamikins un Kārlis Šadurskis. Pēdējais, pārgājis uz krievu valodu, bez jebkādām aizturēm lietoja vārdu латвийцы, turpretī latviski to pateikt nebūtu iespējams. Rainiskais "latvijiešu" apzīmējums vairumam acīmredzot šķiet esam pretrunā ar "latviešiem" kā Egila Levita un Sarmītes Ēlertes "valstsnāciju", lai gan, loģiski ņemot, tur nekādas pretrunas nav un nevar būt.

Ne mazumu jautrības šonedēļ sagādāja arī kāds cits jautājums, proti, reemigrācija. Skaidrs, ka cerība dabūt Latvijas pilsoņus atpakaļ šajā zemē pati par sevi ir uzteicama. Turklāt Latvija nebūt nav vienīgā, kas kaut ko tamlīdzīgu dara. Pie mūsu robežām to pašu dara Krievija, visefektīvākā Eiropā šajā ziņā laikam gan būs Vācija. Taču pie mums šī ideja iegūst, piesardzīgi izsakoties, visai oriģinālas formas. Pasaulē noteikti nebūs daudz valstu, kas savas repatriācijas programmas attiecina uz nesen izbraukušiem ekonomiskajiem bēgļiem, kuri ir jāatved mājās no zemēm ar krietni augstāku ekonomiskās attīstības līmeni nekā pašu valstī. Bet nu ko lai dara – pie mums tāds acīmredzot ir politiskais pieprasījums. Tad nu arī tiek veiktas vētrainas birokrātiskas aktivitātes, iepriekš tā arī netiekot skaidrībā par konceptuālām lietām.

Cik noprotams, runa šeit nav par to, ka Latvija varētu atvieglot nosacījumus ārzemēs dzīvojošo tautiešu kapitāla ieplūšanai atpakaļ Latvijā, nedz arī nodrošinātu kādus pievilcīgus (bet atdodamus) kredītu nosacījumus repatriantiem, kas vēlas dzimtenē sākt savu biznesu vai pat vienkārši iekārtoties uz dzīvi. Tā vietā tiek runāts par skaidras naudas summām, kas būtu jāsaņem katram pēdējo gadu imigrantam, kurš atgriežas – tādu kā prēmiju par emigrāciju. Vai, vēl labāk, tiek runāts par bezdarbnieka pabalstu no minimālās algas, kuru valsts garantētu repatriantam komplektā ar pašvaldību pienākumu sagādāt viņam/viņai mājokli – gluži kā cilvēkam, kas tikko iznācis no cietuma. Lieliski. Grūti teikt, cik daudz ļaužu varētu atgriezties, šādu nosacījumu vilināti, tomēr baidos, ka tie noteikti nebūs tie 100 tūkstoši, par kuriem ir sasapņojušies politiķi. Taču ir vērts arī padomāt, kādā situācijā ļaudis šādu pabalstu varētu izmantot. Tas acīmredzot notiks gadījumos, kad cilvēks savā jaunajā mītnes zemē ir nodzīvojies tiktāl, ka piedāvājums dzīvot Latvijā no 150 līdz 200 latiem viņam varētu šķist vilinošs – un, lai tā nodzīvotos, piemēram, Īrijā, tomēr ir jāpacenšas. Es jau gara acīm redzu sludinājumus Īrijas latviešu interneta portālā: "Aptrūkās nauda? Brauc bomžot uz Latviju! " Te nu būtu vietā pavaicāt: kāds būtu šāda repatrianta sagaidāmais pienesums Latvijas tautsaimniecībai? Vai varbūt tomēr ir vērts ļaut viņam noslogot Īrijas, nevis Latvijas sociālo budžetu? Ja mērķis ir par nodokļu maksātāju naudu attiecīgo personu fiziski iedabūt Latvijas teritorijā, tad tas vismaz uz kādu laiku tiks sasniegts. Turpretī, ja nolūks ir risināt augošās darbaspēka deficīta problēmas, tad uz šādā veidā iegūtām darba rokām gan nekādas lielās cerības likt nevajadzētu.

Turklāt mūsu birokrāti raugās uz repatriācijas uzdevumu kā uz tīri tehnisku problēmu, gluži kā uz kādas konteineru kravas atvešanu no Īrijas uz Latviju. Tā nu tiek ignorēts fakts, ka šeit pastāv arī kāda morāla problēma. Runa nebūt nav par to, ka uz pašlaik nodokļus maksājošo rēķina faktiski tiek prēmēta emigrācija – par nodokļiem šādās taisnīguma kategorijās pie mums neviens nekad nav domājis. Taču ne mazāk problemātiska ir monētas otra puse: cilvēkam, kuram, ļoti iespējams, Īrijā vai Anglijā ir iespēja pašam strādāt godīgu darbu sevis un ģimenes nodrošināšanai, pēkšņi tiks piedāvāts braukt prom un saņemt pabalstu par nekā nedarīšanu – tikai par būšanu Latvijā. Kā tur īsti palika ar to protestantisko darba ētiku? Vai mēs tiešām esam tik droši, ka cilvēka fiziska atrašanās Latvijā pati par sevi ir vērtīgāka par viņa spēju pašam nopelnīt sev iztiku? Katrā gadījumā no šāda pieņēmuma, šķiet, vadās pašreizējie repatriācijas administratori. Turklāt ar šādā veidā īstenotu valsts repatriācijas programmu valsts dos pilsoņiem visai dīvainus signālus. Pirmkārt, nesenie ekonomiskie emigranti, kuri visus šos krīzes gadus ir dzīvojuši salīdzinošā pārticībā, acīmredzot Latvijas Republikai ir vērtīgāki par tiem, kas šos gadus ir kaut kā mēģinājuši pārlaist tepat Latvijā, cita starpā maksājot savus nodokļus stipri konsolidētajam Latvijas budžetam. Otrkārt, ar šādiem instrumentiem tiek veicināti bezatbildīgi lēmumi par migrāciju. Sak', brauc tik prom, gan jau pēc atgriešanās valsts tevi uzturēs. Vai: brauc tik atpakaļ, gan jau kaut kā izvilksi, arī nestrādājot. Skaidrs, ka dažādas jauno emigrantu organizācijas medijos skaļi izvirzīs noteikumus: dodiet mums to, šito un vēl to, un tad mēs varbūt atgriezīsimies. Kā interešu grupas tās, protams, pārstāv savus biedrus un tādēļ rīkojas visai saprotami. Taču pieņemt visas šīs prasības kā pamatu valsts rīcībpolitikai ir apšaubāmi ne tikai no efektivitātes, bet arī no morāles viedokļa. Varbūt vajadzētu šos prasību izvirzītājus iepazīstināt ar t. s. "vecās trimdas" organizācijām, kurām vārds "patriotisms" tomēr nebija tikai tukša skaņa.

Tomēr kopumā jau arī birokrāti te nebūs pie vainas. Maģiskās runas par repatriantu tūkstošiem tiek politiski pasūtītas, lai apslēptu kādu citu skumju faktu. Proti, Latvijas ekonomiskā izaugsme drīz sāks bremzēties darbaroku trūkuma dēļ, savukārt darba algas tās pašas Īrijas līmenī pašreiz dzīvojošā paaudze Latvijā savas dzīves laikā vienkārši nepiedzīvos. Tad nu arī nākas visādi blēdīties, apgalvojot, ka teju, teju visi emigranti brauks mājās, un darbināt apšaubāmas efektivitātes programmas. Īsi sakot, kā teica "Kaukāza gūsteknē": tas ir, kā viņu, – voluntārisms.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • krapiwadamuhi  

    2012. gada 11. oktobrī, plkst. 21:47

    Ilustrēts ar autora portreju?

  • ..  

    2012. gada 5. oktobrī, plkst. 9:29

    Jā, Prezidents mums ir atlasīts pēc Šķēles slavenā principa -- "kurš ir vislielākais idiots"

  • ILZE  

    2012. gada 25. septembrī, plkst. 13:05

    Man prieks, ka beidzot kāds pasaka to arī skaļi - nu nav mums vajadzīgi cilvēki statistikas skaitļu dē, nu nav. Par dažu labu ir pat prieks, ka tāds ir aizbraucis un cerams vairs nekad neatgriezīsies. Bet tā vietā, lai koncentrētos uz to, kā panākt to, lai ekon.bēgļi atgrieztos, labāk vajadzētu domāt, kā padarīt šo vidi kurā dzīvojam par pievilcīgāku un pirmais ar ko varētu sākt, būtu līdzcilvēku attieksme pret apkārtējiem. Varbūt tas skan naivi - bet lieks smaids, atvainošanās, paldies un lūdzu uz ielas jau par kapeiku uzlabotu iedīvotāju sajūtu. Tas ir diezgan dīvaini, ka starpība starp mūsu finašu valsts stāvokli pasaules valstu starpā un mūsu emocionālo stāvokli krasi atšķiras. Kas nozīmē, ka neesam mēs apguvuši vienu dzīves pamatmācību - ir jānovērtē tas, kas mums jau ir, nevis jāčīkst par to, kas mums nav. Un ja ļoti,ļoti gribās dabūt to kā nav, tad jāstrādā uz to, nevis jāturpina čīkstēt.

  • dzimmijs13  

    2012. gada 24. septembrī, plkst. 16:30

    Nu jā, komiski. Ja nebūtu tik nopietni...

  • AD5  

    2012. gada 24. septembrī, plkst. 16:28

    Imho Latviesu padomee iirijaa neviena birokraata nav.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2015. gada 26. martā, plkst. 6:03

    Satori aptauja: Kā prognozējam Latvijas ekonomiku?

    Premjerministre šonedēļ sev raksturīgā izsmalcinātā vārdu izvēlē pauž, ka "valsts budžetā ir mīnusi, bet tie nav milzīgi". "Satori" skaidro, ko prognožu sausi skanošo skaitļu pārskatīšana nozīmē.

  • 2016. gada 18. martā, plkst. 7:59

    Artis Svece: Vai mūsu kultūra ir labvēlīga dzīvniekiem? (3)

    Filozofs Artis Svece ir pētījis dzīvnieku ētikas jautājumus un priekšstatus, kādi dažādās kultūrās ir veidojuši cilvēku attiecības un attieksmi pret dzīvniekiem.

  • 2014. gada 6. martā, plkst. 4:48

    Artis Ostups: Piezīmes par Alliksāru (1)

    Vīrietis izklaidīgi malko kafiju, pēkšņi pārtrauc, ātri pārlaiž vērīgu un pētošu skatienu, trīs reizes uzsit pa galdiņu, pieceļas un sāk lasīt. Skaļā un tālu sadzirdamā balsī. Lasa dīvainā, monotonā tonī, ar pirkstiem līdzi sizdams ritmu.

  • 2012. gada 18. jūnijā, plkst. 8:06

    Luiss Kerols: 8 vai 9 prātīgi vārdi par vēstuļu rakstīšanu (6)

    Publicējam padomus, ko "Alises Brīnumzemē" autors pierakstījis 1890. gadā, runādams par lietām, kas aktuālas viņa laikam, taču var tikt izmantotas arī mūsu straujajā e-pastu un īsziņu laikmetā.

  • 2014. gada 6. jūnijā, plkst. 1:06

    Ansis Šenne: Rīt rīsi rīsus (1)

    Ieelpojot tumsā gaisu, mēness mirdz tik dikti spoži, Medijos dzird tik daudz mēslu, tomēr jūtos ļoti droši.

  • 2014. gada 15. oktobrī, plkst. 6:10

    Baiba Dēķena: Radīti skatuvei

    Es esmu stipra sieviete. Ar šķērēm rokās speru pirmos soļus uz skatuves. Solists, sažmiedzis rokās mikrofonu, asi raustās, te ar savu galvu sasniedzot grīdas pamatu, te atlecot kā norāvies ar strāvu.

  • 2012. gada 26. septembrī, plkst. 8:09

    Elmārs Seņkovs: Ko es darītu bez skatītājiem?

    Vienīgais, kas visus kopīgi saista, ir emocionālas lietas - lietas, kas visus skar vienādi: emocijas, mīlestība, naids. Tas visiem ir kopīgs. Un to jaunieši saprot.

  • 2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:22

    Inese Zandere: Stārķis un vardulēns

    Vardulēns dzīvo dīķī. Viņam ir lielas acis, kas visu pamana. Vardulēns redz itin visu, kas ir viņa tuvumā, arī to, kas ir pavisam sīks. Arī pats vardulēns jau nav diez cik liels.



Kultūras Ministrija
vkkf