Dzeja

Staņislavs Ļvovskis: Es mostos. Gandrīz katru nakti ap trijiem

Grupa "Orbīta" ir iesākusi jaunu projektu "Dzejas sūtņi", kura ietvaros Latvijā līdz 2014. gadam viesosies 12 mūsdienu dzejnieku no Krievijas. Viņu dzeja tiks atdzejota latviešu valodā, bet projekta noslēgumā apkopota bilingvālā antoloģijā "Mūsdienu krievu dzeja. XXI gadsimts". Šāda veida dzejas krājumi, kas iepazīstinātu lasītāju ar kaimiņvalstu autoriem, nav izdoti jau vairākus gadu desmitus. Projekta ietvaros jau tapuši pirmie atdzejojumi – Nastju Deņisovu un Staņislavu Ļvovski tulkoja Ingmāra Balode un Jānis Elsbergs. Projektu "Dzejas sūtņi" atbalsta Latvijas Kultūras ministrija un nodibinājums "Rīga 2014".

Ar Nastju Deņisovu jūs jau varējāt iepazīties publikācijā pirms nedēļas, bet tagad "Satori" lasītājiem piedāvājam Staņislava Ļvovska dzeju. Kā ir rakstījis literatūrkritiķis Dmitrijs Kuzmins: "Ļvovska oriģinālā dzeja ir maz saistīta ar Krievijas dzejas poētisko tradīciju, vien attāla līdzība ir

vērojama ar "metafiziķu-rietumnieku" pulciņu (Arkādijs Dragomoščenko, Vladimirs Aristovs), kas arī orientējas uz centieniem piepotēt krievu dzejai Rietumu (pirmām kārtām angļu un franču) XX gadsimta dzejas atklājumus. "Apziņas plūsmas" tehnika un atbrīvota sintakse krievu valodā rada savdabīgu ainu, uzslāņojoties krievu valodai raksturīgajai brīvākai vārdu secībai teikumā. Ļvovskis šos paņēmienus izmanto visai intensīvi, pastiprinot efektu ar īpašu teksta grafisko izkārtojumu: viņa panti ir pilni lielām atstarpēm rindiņu vidū (šo paņēmienu krievu dzejā izmantojis vienīgi Sergejs Zavjalovs, kas šādi imitējis lakūnas antīkos avotos). Ļvovska lirikas patoss ir saistīts ar nemitīgu, pastāvīgu pasaules un pasaules uztveres pārtrauktības pārvarēšanu."

Ar Staņislavu Ļvovski lasītāji varēs tikties 13. septembrī dzejas lasījumos bārā "Taka". Sākums plkst. 19:00.

 

#  #  #

samērā ātri satumsa novembris lija lietus
un gājēju palika aizvien mazāk
īpaši pilsētas biznesa rajonā sieviete ar lietussargu
gandrīz vai skrēja aiz viņas vējā plīvoja lietusmētelis
pie auss spiezdama mobilo telefonu kliedza
pa visu ielu whatever you are doing just STOP!
tomēr smaidīja un bija skaidrs ka nekas
briesmīgs nenotiek tas ir viss ko es
atcerējos satumsa samērā ātri vējš
no tuvējā okeāna laiks apmēram kā pēterpilī
un vēl es atceros nodomāju pārāk
izskatās ka es būtu nonācis
kaut kādas filmas maznozīmīgā epizodē
un kad uzgrūdos tai reklāmai
lidostā viss atkal kļuva
pavisam nereāls scenārista
neparedzēts atzarojums un vēlāk
producenta izgriezts un vēl pēc pusgada
man stāstīja garu stāstu ar daudzām
darbojošies personām kas galu galā
visas satikās vienā vietā Maskavā
un es nodomāju ka nē protams man nebija taisnība
neviens neko neizgriež un nekādu
atzarojumu nav vien daži fragmenti
ir tik bezgaumīgi balstīti tik
neticamos pārspīlējumos ka liekas
mēs esam nonākuši filmā vai seriālā bet patiesībā tie ir
tumsas pilni mirkļi kad kāds līdz elkonim iegrūž roku
krūšu kurvī un tur
mēģina sataustīt vai arī otrādi
ir tādi mirkļi (ļoti reti) kad pēkšņi
iedegas gaisma un pagriežoties var ieraudzīt
ka zāle ir pilna ar cilvēkiem tikai neviens
nez kāpēc nesarunājas neēd
popkornu un nedzer gāzētus dzērienus un visi
saspringti kaut ko gaida sadevušies rokās vai
aizklājuši seju ar rokām gaida kaut ko kas tā arī ne-
notiek

#  #  #

karš beidzās, ij nesācies.
četrdesmit pirmā, trīsdesmit
devītā gada āboli ienācās, kā pieklājas,
iegūlās pagrabos, kļuva par sidru,
kandžu, kalvadosu un šnapsu.
poļu panes, krievu bābas,
vācu frau, britu
misis sadzemdēja bērnus. un kara
nebija ne četrdesmit pirmajā,
ne četrdesmit otrajā, ne pēc tam. bet miera
laiks vilkās un vilkās, arvien mazāk
jaunu virsnieku pieņēma dienestā
nomainīt vecos, jau sirmām bārdām,
smieklīgus, simtiem aizejošus
pensijā, lai dzīvotu baltos
namiņos itāļu, turku
un grieķu salās, ņemtu
pa vasaru mazbērnus pie sevis, uz laukiem
(kipras, ibizas, melnkalnes laukiem).
lai lasītu ābolus, dzītu
no tiem kandžu un kalvadosu,
darītu sidru un apfelkornu,
cienātu cits citu vakaros,
ieliedami no vēderainām zaļām pudelēm
izcilus ābolu dzērienus
no trīsdesmit devītā gada,
no četrdesmit pirmā gada ražas.
garšodami, piekrizdami cits citam,
ka nav gan atminamas ne senāk, ne pēcāk
tādas ražas.

nav bijis ābolu
tik milzīgu,
tik garšīgu,
sārtu, dzīvu.
tik cilvēcisku,
gandrīz runājošu.

tik mirstīgu,
dzīvu,
karstu.


#  #  #

skumīgs
dzīvnieks.
no Vjetnamas
atvedu.

koka,
klibs.
ar lielām
acīm.
nopirku
Hošiminā.

dzīvnieks
ne uz ko
vairs
necer.
actiņas
nemirkšķina.

stāv man uz
grāmatu
plaukta
un skatās,
un nemirkšķina.

tāpat kā līdz šim
redzīgs, nupat
ar skatienu
pavadīja

helikopteru,
kas knapi pacēlās
no vēstniecības
jumta.

tāpat kā līdz šim
viņam
acu priekšā
amerikāņu
žurnālista
draudzene.

un viņš
jautā,
tikai klusējot:
vai dzīva vēl
tava Žaklīna,
džon svein,
kur viņa ir?

vai dzīvs vēl tavs Prāns,
džon svein?
un kur ir viņš?

kur viņi ir,
džon svein?
kas tagad
atceras
tavas ekskluzīvās
reportāžas
no krītošās
Pnompeņas,
no gāztās
Saigonas?

kur viņi ir,
džon svein:
tavs draugs,
tava meitene?

kur esi pats?
kādos
novados?
laika upe
tevi aiznesusi,
džon svein,
un tu
pārvērties
gandrīz vai
par punktu.

lūk, var nopirkt
dzīvnieku,
koka,
klibu,
skumīgu –
suvenīru
bodītē
Fam
Ngu Lao, –

un viņš
runā.

jau gandrīz
divus gadus.
un es dzirdu
viņu,
kā viņam iet.

un es
mostos.
gandrīz katru
nakti
ap trijiem.
dažreiz kādas minūtes
pirms četriem,
diviem,
pieciem, –

kā viņš
murmina,
nespēj
rimties.
klibodams
pieiet
pie pašas
plaukta malas.

tausta ar
īsāko,
kroplo
ķepu –

kā bezdibenī,
kā pār jumta malu.

helikopters
jau gaisā.
mūs nepaņēma.
mēs nepaspējām.

proti, laiks
kāpt lejā
pa kāpnēm
pie viņiem.

padoties.

pacēluši
priekšējās,
neveiklās
ķepas,
pacēluši klibās,
nemākulīgās
rokas.

mēs kāpjam lejā
pa vēstniecības
kāpnēm.
bet kad iznākam ārā

tad visas
mūsu meitenes
baltās kleitās
skrien
mums pretī
ar puķu pušķiem,
laimīgas,
neiespējamas.

visi mūsu draugi
baltos kreklos
mūs sagaida,
apskauj.
klapē mums pa
muguru;

saka:
paldies dievam,

viss ir cauri,
džon svein,
visi augšāmcēlušies

saka:
atslābinies.
saka: aiziesim
kaut kur.

nosvinēsim.
iedzersim.

Krievu regejs. Deviņdesmitie gadi

un viņi sit
savas bungas.
viņi tā sit
savas bungas
ka pat Ras
Tafari Makonens
pieceļas
no muļķīgās kapvietas
Svētās Trīsvienības
baznīcā un metas
dejā pa plašo
Adisabebu.

viņi tā sit
savas bungas
ka visi mazgadīgie
dabstepa fani
atver muti
un sit līdzi takti.

un saka: slavēts lai
Ras Tafari Makonens
izlīdis
no muļķīgās kapličas
paskatīties uz mūsu
rūsainajiem "Fiatiem"
pasveicināt
koalīcijas dalībniekus;

slavēts lai, – saka, –
Ras Tafari Makonens,
slavēts lai muļķa
imperators un viltus mesija,
slavēts lai ķēniņu
ķēniņš. mēs tā dejojam
ka arī Muamars Kadafi
ceļas no kapa
nosvinēt uzvaru
pār itāļiem.

Musolīni tirina
zābakus debesīs,
ķeceri sit
bungas.

viņi tā sit
savas bungas
ka mirušie
augšāmceļas no priekiem
ka Svētās Trīsvienības baznīca
Adisabebā
ceļas no vietas
un pārvietojas
uz ziemeļiem
lēkā līdzenajā
Aduas ielejas danču placī
celdamās, brukdama
rukdama, raudādama
kā dokumentālā
kā palēninātā
filmā.

un tūristi
retie šai pusē
un mazgadīgie
dabstepa fani
un mirušie, nē
novecojušie
pēterpils
septiņdesmito gadu
rastamāni
un nevecojošie
sešdesmito gadu
kalifornijas
rastamāni –
visi viņi pamodušies
un cēlušies, šūpodamies
pār Aduas ieleju –

un stāv knapi dzirdami:
mirušie stāv
un augšāmcēlušies
(un augšām necēlušies)
pārsteigti stāv
bezzobu mutes pavēruši.

bet bērni sit
savas bungas.
tā šie krievu
puikas sit
savas bungas
tā šīs krievu
meitenes dzied
savu kļūdaino
dža rastafarai

ka visi mirušie
patiešām atdzīvojas.

ka Ras Tafari
Makonens
viltus mesija
muļķa imperators
kam vajadzēja
augšāmcelt cilvēci
bet kas nejaudāja
augšāmceļas pats
no viņu dziedāšanas.
un metas dejā

pa plašo
pa mūžam badīgo
pa netīro
pa drupās
guļošo
pa bezgalīgo
brīnišķīgo
pa tikko
nodedzināto
pa tikko
tīru
radīto
pasauli.

#  #  #

vienreiz
naudas pēc
piekritu
uzrakstīt grāmatu
par tētuku –
viena svarīga
maskavas
developera,
nu, rīeltora tētuku.

būtībā
nepatīkami ļaudis
kuru dēļ
mēs nevaram

ne dzīvokli nopirkt
kur nu vēl māju.

aizmirstiet
mēs pelnām
pārāk maz
un nekad
tik daudz
nenopelnīsim.

tātad
tētuks nomira
kad viņam
bija seši gadi.
insults
no zila
gaisa
dienā
kad saņēma
orderi.

viņa draugi
man stāstīja
kā gājuši
aizlikt vārdu par atraitni
ar diviem bērniem
tāpēc ka
dzīvoklis bija
no akadēmiskā
institūta.

bet tā kā
nestrādā
vairs
tā kā miris
tad kāds vairs
dzīvoklis.

stāstīja
kā viņi
visi kopā
gadu pēc gada
pavadījuši
atvaļinājumus
rakdami
tuksnesī
gāzes vadus.

kā viņi
lūguši
par atraitni
un bērniem
un neviens
neko
neviens
neko.
izņemot pašus
tuvākos
draugus.

un lūk viņš
kļūst par to
par ko kļūst:

mūs nevajag žēlot,
jo mēs taču arī nevienu –

ja bataljona
komandieris
ja dzīvokļu kooperatīva
priekšnieks
liks.

es lūk ko
gribu pateikt:

esiet
nolādēti jūs visi
kas izdomājāt
valsti
kur
nomira
viņa
tētuks.

esiet jūs visi
nolādēti.

un es –
lai esmu nolādēts
par to ka piekritu
uzrakstīt

to grāmatu
naudas pēc.

Parazītvārdi

da labi, come on, –
saka krievu
vecmāmiņas drūzmēdamās
kapos pirms Lieldienām

jā, labi, come on, –
piekrīt viņu
mirušie, nokozdamies
no ābolīša, iedzerdami
parastu šņabi
no parastas
glāzes.

 

*

come on, saka
necepieties
dzīvie biedri.

un paldies jums
ka atnācāt.

*

eh ābolītis, –
saka mirušie, –
dārgā dzimtene, tu.

paldies par augļiem
par šņabi un sviestmaizēm
par svaigo krāsu
uz metāla stieņiem.

*

come on, neskumsim,
priecāsimies, come on.

un visi iet dejot.
un visi dejo iet.

*

party, party – auro
mirušās vecmāmiņas.

te no autobusiem
izbirst come on.
come on everybody
un dzied apmēram tā

ak tu mana liela diena
ābolīti mans

esmu tava kamōniņa
esmu tava beslaniņa

talismaniņš tavs

*

vairākas dienas
rādījās sapņos.

vēl vairākas dienas
nodzīvoju kā varēdams.

#  #  #

cilvēks vārdā
Pjotrs Jonovs
bija precējies,
gāja uz darbu.
divdesmit trijos gados
paņēma mašīnas kredītu.
izvēlējās starp nisanu
un opeli. izvēlējās
opeli, vācu kvalitāte –
un, starp citu, nekad nav nožēlojis.
proti, vispār nekad.
ne reizi.
divdesmit sešos gados
tikko bija samaksājis
par mašīnu, –
ceturtajā novembrī
piedzima Daņka. nu, un nācās
gandrīz uzreiz
ielīst hipotēkā.
divus gadus vēlāk
kļuva par direktora
vietnieku nelielā
firmā (sīkvairumtirdzniecība
un reizēm mazum-
tirdzniecība
ar saldētām zivīm,
jūras produktiem).
nāca pasaulē meita.
aizgāja studēt MBA programmā.
pabeidza, ņēmās,
lamājās ar priekšniecību,
vēlāk saprata,
ka nekas nespīd.
nomainīja darbu
(gandrīz divreiz lielāka alga),
bet pēc pusotra gada sievu
krustojumā sabrauca
piedzēries vadītājs, auto
ar valsts numuriem.
viens uzaudzināja abus,
gan Katjku, gan Daņku.
visu mūžu gāja uz biroju,
izmaksāja beidzot to
nolādēto hipotēku
par māju Kapernaumā
(tiks bērniem).
nevienu tā arī nesatika.
darīja, kas bija jādara,
juta, kas bija vēlēts,
reti bija laimīgs.
toties visas lidojošās zivis
rādīja viņam ceļu, lidoja.
bet parastās zivis no visām
septiņām jūrām uzslējās
uz septiņām spurām
un korī dziedāja,
kad viņš no izgulējumiem
nomira debesīs
savā gultā.

Atdzejojis Jānis Elsbergs



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Jaundaalders  

    2012. gada 17. septembrī, plkst. 21:51

    opeļ amerikanskaja tačka

  • chill  

    2012. gada 14. septembrī, plkst. 9:39

    un ārpuskārtas piebilde.. prieks dzirdēt, ka literatūras (kultūras) lauciņā parādās jauni projekti, antoloģijas, jaunas vēsmas, daudzveidība latviešu lasītājam. Vienu brīdi likās, latviešu literatūras vide vispār ir nolemta..

  • chill  

    2012. gada 14. septembrī, plkst. 9:37

    Jā, atdzejots labi! :) patīk, ļoti! plūdums un kolorīts! :)

  • vecā labā Džīna Pārtridža  

    2012. gada 13. septembrī, plkst. 21:02

    Jā. Brīnišķīga dzeja. Un tās plūdums lasot liek domāt, ka lieliski atdzejota.
    (Tikai sarāvos pie "krievu bābas." Vai oriģinālā ir "russkije babi"?
    Latviski vārdam bāba/bābas ir tomēr nicīga, negatīva pieskaņa. Krieviski, turpretim, tāda skaista dabas parādība kā atvasara saucas "babje ļeto.")

  • Andra  

    2012. gada 13. septembrī, plkst. 19:02

    Sen nebija lasīta laba dzeja. Gribētos izlasīt krieviski.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2013. gada 30. aprīlī, plkst. 7:04

    Reinis Lazda: Ražots Latvijā. Roku darbs (5)

    Vēlme iegādāties bezgaumīgo "Porsche Cayenne" par uzņēmēju neliecina neko labu. 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma latviešu saimnieki vispirms uzbūvēja kārtīgu kūti, bet par dzīvojamo ēku domāja pēc tam.

  • 2015. gada 13. maijā, plkst. 6:05

    Oļesja Turkina: Šajā mirklī mēs apstājamies (1)

    Kad jūs atnākat uz koncertu, jūs zināt, ka tas ilgst pusotru divas stundas. Jūs aizejat uz kino – divas trīs stundas. Jūs atnākat uz muzeju – cik ilgs laiks jums jāpavada muzejā? Neviens nevar pateikt, cik.

  • 2014. gada 21. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Šteinbergs: Балсс (1)

    Grāmata "вплавь/ peldus" ir ārkārtīgi daudzu cilvēku atsevišķo un kopīgo pūļu iznākums. Tā ir rūpīgi pārdomāta gan kompozicionāli-saturiski, gan noformējuma ziņā – divi sējumi asprātīgi savienoti ar magnētiem.

  • 2016. gada 4. janvārī, plkst. 6:46

    Māris Zanders: Meklējot jaunu valodu (1)

    Atsakoties no "akmenī iecirsta" demokrātijas apraksta, mēs vienkārši respektējam konkrētās valsts kontekstu – sākot no vēstures nospieduma, beidzot ar ekonomisko stāvokli.

  • 2017. gada 27. janvārī, plkst. 4:08

    Igors Gubarevs: Joprojām ir tikai pustrīs (1)

    nav atļauts kāpt virsū citu cilvēku ēnām
    un skatīties spogulī, kā arī pirksti jātur
    sakrustoti kabatā

  • 2012. gada 10. februārī, plkst. 10:02

    Mārcis Bokmanis: Ivana nāve (9)

    Tas šķiet biedējošāk par nāvi – apzināties, ka šo ikdienas nenozīmīgo sīkumu dēļ es nodzīvošu kaut kādu svešu, muļķīgu un negribētu dzīvi.

  • 2017. gada 1. februārī, plkst. 4:26

    Ilze Fedosejeva: Tūristu gaidot jeb kā izdzīvot aborigēniem

    Mūsdienās miljoniem cilvēku pasaulē ik gadu labprātīgi dodas ceļā, neraugoties uz atšķirīgo laika joslu radīto diskomfortu, stundām ilgo sēdēšanu autobusu un lidmašīnu sēdekļos, nīkšanu sastrēgumos uz autoceļiem un laika nosišanu lidostās.

  • 2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:23

    Džeimss Džoiss: Kaķis un velns

    1936. gadā Džeimss Džoiss uzrakstīja vēstuli savam mazdēlam Stīvenam Džoisam, izstāstot tajā pasaku par Bežansī pilsētas mēru un velnu. 1964. gadā tā tika izdota ilustrētā grāmatā un kopš tā brīža tulkota daudzās pasaules valodās.



Kultūras Ministrija
vkkf