Komentārs

Anna Auziņa: Laiks klucīšos, stikliņos, adījumos

Par mākslinieka Artura Bērziņa izstādi "bez nosaukuma (veltītais laiks)", kas līdz 16. septembrim aplūkojama Doma dārzā

Kad es, tāpat kā Arturs Bērziņš, pirms dažiem gadiem strādāju pastāvīgu algotu darbu, manā darbavietā tika praktizēta laika plānošana. Vajadzēja pateikt, cik stundu man vajadzēs, lai izpildītu to vai citu uzdevumu. Tad šīs stundas tika ierakstītas tabulā, kas sākotnēji bija uzzīmēta uz īpašas tāfeles, bet vēlāk – datora ekrānā. Tas bija nepieciešams, lai aprēķinātu, ar kādu tempu darbi virzīsies uz priekšu, kā arī lai pārdotu manas ieguldītās stundas klientam. Arī mājās strādājot līgumdarbus, vienīgais man ieteiktais kritērijs, pēc kura prasīt samaksu, bija "izdomā, cik tu gribi saņemt par stundu". Taču saskaitīt ir iespējams tikai tās stundas, kuras tiek iztērētas tiešā uzdevuma pildīšanā. Jau toreiz kantorī

mēs jokojām, ka nevaram taču pierakstīt, cik ilgi mēs domājam par darbu mājupceļā vai runājam pie pusdienām. Un vai par neproduktīvu domāšanu arī būtu jāprasa samaksa? Vai arī uzrakstīt dzejoli – tas it kā nav ilgi, jo rindiņu ir salīdzinoši maz. Adīt šalli ir daudz ilgāk!

To visu man atgādināja pašlaik Doma dārzā aplūkojamā Artura Bērziņa izstāde "bez nosaukuma (veltītais laiks)", kur pie objektiem ir norādītas to izgatavošanai veltītās stundas. Pieļauju, ka norādīts ir tikai tiešajai izstrādei un apstrādei iztērētais laiks, pavisam kopā 176 stundas – pilna slodze tādam mēnesim, kurā ir 22 darba dienas.

Arturu Bērziņu jau no 2007. gada kopizstādes "Candy Bomber/Našķu bumba" atceros kā mazu, no pirmā acu uzmetiena nepretenciozu, tomēr konceptuālu glezniņu autoru. Manā apziņā viņš pieder pie tiem pēdējos gados debitējušiem māksliniekiem, kuru darbos klātesoša ideja neizslēdz kvalitatīvu izpildījumu un siltu, organisku materiāla izjūtu.

Arī jaunajā izstādē "bez nosaukuma (veltītais laiks)", kuras vienīgā koncepcija ir skatītājiem veltītais laiks kā vērtība, nerodas šaubas, ka laiks patiešām ir veltīts – telpiskie objekti, kas atgādina palielinātus puišu mājturības stundās veiktus vingrinājumus materiāla apstrādē, ir darināti ar lielu rūpību. Par tiem nav iespējams pateikt "es arī tā varu" vai "mans bērns tā var". Pat ja kāds var, tad šādā darbā ir jāiegulda norādītās stundas un jāizmanto noteiktas prasmes.

Ja nu aizdomīgais laikmetīgās mākslas skatītājs nevar piekasīties, ka darbs būtu paviršs, tad nākamais jautājums parasti ir "kas tur domāts" un "kāda tam jēga". Izstādītus piemīlīgajā Doma dārzā, A. Bērziņa darinātos objektus ar mīlestību ir iespējams uzlūkot kā skulptūras, vienlaikus skaidri apzinoties, ka, atšķirībā no dažām formas un izpildījuma ziņā pat ļoti līdzīgām skulptūrām vai āra objektiem, šie ir ne vien pilnīgi abstrakti, bet arī tīši bezjēdzīgi.

Šī noteikti nav no tām brīvdabas ekspozīcijām, kuras jūtīgā tēlainībā maigi mijiedarbojas ar skatītāja dvēseli. Lai gan daži no darbiem man vizuāli atgādina, piemēram, nedaudz samazinātus Ojāra Feldberga akmens objektus, tomēr A. Bērziņa darbi nes sevī pavisam cita rakstura ideju. Viņa slīpētie koka un betona klucīši, metāla stienīši, stikla virsmas un adījumi var būt izstādīti tiklab zem klajas debess (Doma dārzu mana apmeklējuma laikā apgaismo slīpa pēcpusdienas saule, pa perimetru apskatāmi vēsturiski priekšmeti, bet turpat blakus norit restaurācijas darbi), kā mākslīgā apgaismojumā izstāžu zālē ar kailām un taisnām sienām. Izstādes "bez nosaukuma (veltītais laiks)" mērķis drīzāk ir nevis jutekliski izraisīt asociācijas, bet gan likt domāt – un ne jau par to, ka objekti sevī vēl glabā mākslinieka pirkstu pieskārienus, unikālas nejaušības, gleznieciskas faktūras (kā tas ir bijis ar dažiem iepriekšējiem A. Bērziņa darbiem). Šis objektu kopums vedina aizdomāties par laiku kā vērtību, kā arī par jēdzienu "māksla" un tā apzīmētās parādības lomu.

Vērojot laikmetīgo mākslu, bieži jāprāto arī par to, vai tā būtu un vai tai ir jābūt uztveramai, neiepazīstoties ar rakstīto koncepciju. Iztēlojos – ja pirms izstādes nebūtu lasījusi anotāciju, noskatījusies šajā portālā ievietoto video, varbūt pat ja pie objektiem nebūtu pierakstītas ieguldītās stundas, droši vien nevarētu saprast, kas šajos darbos ir jāsaredz, jo nebūtu atvieglojošās informācijas, ka tie nenozīmē neko, izņemot mākslinieka veltīto laiku. Tomēr arī bez šīs informācijas būtu labi saprotams, ka objekti nav darināti vienā dienā. Varam iztēloties, kā mākslinieks pie tiem strādājis – nosvīdis, darba drēbēs ģērbies; varam prātot, ko viņš ēdis un ko domājis, un kāpēc nolēmis šo tik laikietilpīgo uzdevumu veikt tieši jūlijā, laikā, kad cilvēki parasti cenšas atpūsties un izbaudīt vasaru.

Tātad veselu mēnesi strādāts pilnīgi nelietderīgi. Pats A. Bērziņš videoierakstā apgalvo, ka mākslas lietderīguma koeficentam jābūt nullei (ar to domājot mākslu kā mākslu, nevis mākslu kā daiļamata prasmi vai izstrādājumu). Daži mani paziņas bija sašutuši par šo gluži elementāro apgalvojumu un iebilda, ka tad jau slavenu pagātnes gleznotāju darbi arī esot nelietderīgi. Taču tie, lai gan daļēji ir padarīti par derīgiem priekšmetiem muzejos, patiešām joprojām nav lietderīgi tajā nozīmē, ka tos kā darinājumus nevar izmantot saimnieciskām vajadzībām (esmu gan atklājusi vairākus praktiskus izmantojumus savām agrāku gadu lielformāta gleznām, kuras diemžēl aizņem mājās zināmu vietu, – uz tām var, piemēram, pārvietot apžuvušas drēbes, lai atbrīvotu žāvētāju nākamajai slapjajai porcijai) un to tālākā funkcija (iespēja tos izbaudīt vai gūt no tiem iedvesmu par kaut ko padomāt) jau ir atkarīga no skatītājiem. Cilvēki gan laika gaitā ir pielāgojuši mākslas darbus par telpu rotājumiem vai piemiņas materiāliem (pirmsfotogrāfijas laikos), tā ka jāatzīst, ka irdena jau nu tā lietderīguma/nelietderīguma robeža tomēr ir. Gluži negribot nākas kārtējo reizi patverties šai problēmai veltītajā Heidegera "Mākslasdarba sākotnē", kurā viņš cita starpā atzīst, ka vielas lietošana, darinot mākslasdarbu, patiešām izskatās ļoti līdzīga tai, ko veic amatnieks. Taču lietderīga "izstrādājuma izgatavošana nekad nepastarpināti nav patiesības notikšanas iedzīvināšana.”[1]

Kādu patiesību tad iedzīvina adījumā ieģērbts baļķītis, lakots grābeklis-vēdeklis, skrūvēs ietverts stikla gabals, neliels iekārts akmens, pelēka prizma vai paralēlskaldnis ar lodziņu rindām? Nelielu, taču vēl tā īsti netrivializētu patiesību, kuras izpaušanai, iespējams, nepietiek ar verbalizāciju izteikumā par laika vērtību. Tā prasa mēnesi fiziska darba, kā arī skatītāja līdzieguldījumu, veidojot plašāku domu tīklu.

 

P. S. Šī komentāra rakstīšanai es veltīju 5 h + 1 h izstādes apmeklējumam.

 

 


[1] M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga: Intelekts, 1998, 42. lpp.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • MS biedrs - Andai Baklānei  

    2012. gada 14. septembrī, plkst. 10:17

    Paldies par komentāru, jo par to jau mēs savā mākslinieku vidē parasti nerunājam. Tas ir tik neērti, pat domāt negribas par paš atražošanos, pārprodukciju, par to, vai tas, ar ko uzplijos sabiedrībai, tai vispār vajadzīgs. Pat par elementāru cieņu pret savu līdzcilvēku -skatītāju. Man nereti ir neērti, redzot kolēģu sastrādāto, kas ticis "iebarots" kārtējai naivajai kuratorei.

  • Anda Baklāne  

    2012. gada 12. septembrī, plkst. 10:54

    Bērziņa ideja kopumā ļoti simpātiska, tāda nesamudžināta. Lai gan iepriekšējā līdzīga temata darba sakarā uznāca īgnums - no sērijas, mākslinieks pats safanojies par savu domu, bet īstenībā taču dara to pašu, ko visas vientuļās tantes - velta laiku, priekšmetus, padomus utt., kas apveltītajiem ne tikai nav vajadzīgi, bet nereti ir apgrūtinoši, un par kuriem viņi tomēr ir spiesti izrādīt pateicību, lai nesāpinātu laiku veltījušo cilvēku. Un jebkurā gadījumā esi palicis parādā pats pret savu gribu. Patiesībā esi palicis parādā dubulti, nemaz neapmeklējot izstādi (gurķi tika iemarinēti, bet tu pat nevīžoji atbraukt pakaļ).

    Mazliet panesamāka šāda māksla ir situācijā, kad tu samaksā par ieejas biļeti. Jo tad jūs jau iepriekš esat vienojušies, ka ar šo konkrēto summu tu atlīdzini par veltīto laiku, nav pat jālauza galvu, "ko uzdāvināt pretī". Darījums kā no vainas apziņas attīrīta savstarpējas apdāvināšanās forma.

  • interesents  

    2012. gada 10. septembrī, plkst. 9:17

    Teiksim,ka pāris teikumi ievadam, tas būtu tas, kas man lasot A.A. l teksta sākumdaļā jau sakāpina.Un. Ja kāds (Lazdas raksts) te Satori mēģina ieskandināt paradīzes zvanus - mēs, redziet, pašalik dzīvojam paradīzē, tad kāda suņa pēc ir jāveido tabulas, grafiki un prognozes?

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Vīns ir nemitīgs pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • 2015. gada 27. jūlijā, plkst. 5:07

    Māris Zanders: Lielā tautu staigāšana (3)

    Lai kā arī būtu, manuprāt, ir jāmaina pats bēgļu tēmas debašu saturs. Runa vairs nav par to, kā panākt, lai mūs mazāk traucē pastāvošās struktūras ietvaros. Mums jādomā, kā dzīvosim citā struktūrā.

  • 2014. gada 12. novembrī, plkst. 6:11

    Jānis Skutelis: Galvenais, lai ir smieklīgi

    Mēs tikāmies ar Jāni, lai parunātu par komiķa darba grūtībām un specifiku, latviešu humora izjūtu, nepieciešamību saprast to, ka mums apkārt arī ir pasaule, kā arī par smiešanās intīmo raksturu.

  • 2016. gada 11. oktobrī, plkst. 5:34

    Pauls Bankovskis: Simfoniskās aizkulises (2)

    Uz skatuves vispirms uznāca un vietas ieņēma orķestris. Sastājušies aplī, grupas dalībnieki noskaitīja sev vien zināmu lūgšanu, burvju vārdus vai mantru, un koncerts varēja sākties.

  • 2016. gada 31. oktobrī, plkst. 5:55

    Māris Zanders: "Zelta laikmets" kā domāšanas inertuma izpausme (2)

    Vienkāršošana, kas tiek lietota politiskajā retorikā, aprakstot problēmas, iespējams, nozīmē cenšanos noslēpt nespēju problēmas risināt.

  • 2012. gada 11. septembrī, plkst. 8:09

    Inta Miške-Ezergaile: Kad rakstu kaut ko līdzīgu dzejai (9)

    Atklāju jaunu fizikas likumu: lapa vienmēr nolaižas tur, kur krīt tās ēna – vienalga, no kurienes pūš vējš. Gaisā virpuļo lapas, mēs staigājam pa to ēnu plankumiem. Suns grambā saož pagātni un nākotni. Es atzīstu, ka tas ir laiks.

  • 2014. gada 11. jūlijā, plkst. 6:07

    Raimonds Jaks: Pasaka par Gastonu un Vijolīti

    Mēslu bija vairāk, kā vajag. Katru dienu tie krājās no jauna un bija jāved tālāk no mājām. Jau no kūts uzbūvēšanas laikiem tos dzina, kā šīs jomas profesionāļi sauc mēslu izvešanu, uz pļavu aiz aploka.

  • 2013. gada 9. oktobrī, plkst. 15:47

    Jesajas Berlina diena Rīgā

    Piedāvājam video no Sorosa fonda – Latvija (SFL) un Jesajas Berlina biedrības rīkotajiem Jesajas Berlina dienas pasākumiem 2013. gada 9. oktobrī.

  • 2014. gada 17. martā, plkst. 8:03

    Ieva Melgalve: Kas dzīvo Bairona pagrabā?

    Pati pēdējā, tā, kurai ir nozīmīga loma arī pašā grāmatā, ir kolorītā "guvernante-duelante", tulkotājas ieviesta (un ļoti iederīga) atsauce uz "Dzelteno pastnieku" dziesmu par guvernanti diversanti.



Kultūras Ministrija
vkkf