Rainers Marija Rilke: Dzeja (1)

2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)

MAĢIJA

Pa garu pārvērtību kāpnēm tēli kāpj.
Tev jāsajūt un jātic — tad tie ceļu iesāk.
Par pelniem liesmas kļūst — un tas mums sāp,
bet mākslā: pārtop putekļi par liesmām.

Šeit — maģija. Šeit burvjiem pieder viss,
uz augšu ceļas vārds — no pierastības laukā .
un tiešām izklausās, ka balodis
kliedz, neredzamu baložmāti saukdams.

Tad noliecas stunda un manī skan
ar tālu metāla zvanu,
un varētgribā drebi prāti man
un satver šo dienu manu.

Nekas nebij pabeigts, pirms nāca mans skats,
ikkatrs tapums vēl snauda.
Manās acīs briest vārpas, un katrs sev pats
no tām izlasa graudu pēc grauda.

Nekas ir tik mazs un man tomēr tik dārgs,
un es to gleznoju lielu
un paceļu augstu, lai katrs, kas vārgs,
jūt līstam tā zeltaino

ČŪSKU DĪDĪTĀJS

Kad, tirgus vidū šūpodamies, čūsku dīdītājs
sāk stabulīti pūst, kas vilina un aijā,
tad iespējams, ka viņš starp tiem, kas apkārt stāj,
ir vienu izvēlējies, vienu vajā

šī stabule, kas kaut ko grib un grib, un prasa.
Un rāpuļi jau grozā sastinguši,
bet vairāk, vairāk vēlas skaņas asās
un sastingumu atkal pārplēš pušu,

vēl reibinošāk un vēl aklāk kopā jaucas viss
no baigā sastinguma un no brīvā vēja.
Tad pietiek viena skatiena — un indietis
jau tevī svešatni ir iespēlējis,

to, kur tev jāmirst. Karstas debesis sāk laisties
pār tevi zemāk. Seja tad zem tām
tev pēkšņi mainās. Svešu zemju virces kaisās
pār tavām nordiskajām atmiņām,

kas nepalīdz nenieka. Nav tev tāda spēka,
kas atburtu. Jau drudzis trako, saule ņirdz,
ap tevi jaunā priekā spiežas tirgus ēkas
un čūskās inde mirdz.

***

Atkal no jauna, kaut arī mīlas ainavu pazīstam,
zinām baznīciņu ar žēlīgi skanošo vārdu
un apslēpto baismīgo aizu, kurā izbeidzas
pārējās: atkal mēs divatā aizejam
zem vecajiem kokiem, atkal no jauna apmetāmies
puķu vidū, debesīm iepretim.

***

Savu dzīvi es dzīvoju augošos lokos,
kas pāri pār lietām sniedz.
Varbūt veltīgi pēdējo pabeigt es mokos,
bet nav varas, kas augt tam liedz.

Ap Dievu, šo torni, lokus es metu,
ievilkdams mūžības metu.
Vai esmu es vanags! vai vētra! vai liesma!
vai varbūt liela dziesma.

SVEŠINIEKS

Ko tur tuvinieki domās savos kaktos,
viņam bij vienalga. Nogurušos netraucēdams,
atkal aizgāja viņš, pagaisa bez pēdām,
zinādams, ka ceļojumu naktis
ir pavisam citādas kā mīlas naktis.
Bija vērojis viņš, miega neaprakts,
brīnumnaktis, kuru stiprās zvaigznes
šauros tālumus no zemes projām aiznes,
un kā kaujas karte mainās debess raksts

un tās citas, kas starp mēness izkliedētām,
it kā laupījumā ņemtām ciemu sētām
parādījās, vai starp vecu parku virknēm
ļāva skatam pelēcīgās muižas,
kurās viņš uz vienu īsu mūžu
noliektajā galvā apmetās, — uz mirkli,
dziļāk zinādams, ka nepaliks nekur,
un jau redzēdams aiz pagrieziena
jaunus ceļus, tiltus, mežu sienas,
pilsētas, kur pārāk lieli pūļi murd.

Un bez iekāres to visu atstumt nost
viņam bija svarīgāk par mantību un godu.
Taču reizēm svešos laukumos
pēkšņi šķita tikai viņam likts un posts
nodeldētais akmens akas grodos.

***

Uz krāsnīm čukstot, nokvēpušais,
tu pārgūlies tai zinībai,
kas sniedz līdz laika robežai,
un tumsā sevi noslēpušais
no mūžības līdz mūžībai.

Tu rūpe rudzu ziedējumā,
tu visās lietās jēgu vies.
Tu esi zilbe dziedājumā,
un, trīsot balsu liedējumā,
tu vienmēr, vienmēr atgriezies.

Tu vienu vien tik mācījies.

Tev nevajaga vējziedvārdu,
nav vēlīgs prāts tev greznībai.
Tu klusībā krauj savu zārdu.
Tu esi zemnieks baltu bārdu
"no mūžības līdz mūžībai.

Atdzejojusi AMANDA AIZPURIETE.

TENNO

Dus kalnu miega kapsēta,
kaut lēji vasaro;
tā baltiem sniegiem apsēta,
un valda miers pār to.

Tur negaidi, ka puķes plauks,
tur agrā salnā bālē lauks,
tur mūžam kaili vēji kauks
un lēnos lokos, laiks tev augs
un sauks.

Neviens tur ceļu neiebrauks,
pie tevis ciemā nenāks draugs
un sīkās stundas nesajauks, —
tik tālas zvanu balsis augs
un sauks —, un sauks —, un sauks

***

Kad sārto bārbeles, vai sirds vēl cerēs!
Mirdz sirmā astras ziedā asara.
Kas bagāts nav, kad aiziet vasara,
tas, ilgu mākts, nekad sev nepiederēs.

Kas, gaismai dziestot, acis nespēj slēgt,
jo zin, ka, naktij briestot, rēgi sliesies
un paša austā tumsā iesāks rēkt
un stindzinošiem ledus smiekliem smiesies,
tam nebūtības baismas neizbēgt.

Neviena diena tam vairs nepieklīdīs,
viss melos tam, viss rādīs neīsto;
tu arī, Dievs. Tas tavā cilpā līdīs,
un tu kā akmens dzelmē vilksi to.

Atdzejojis VALDIS BISENIEKS.