Kristiāns Krahts: 1979 (2)

2005. gada 28. septembrī, plkst. 12:32

Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
Kristiāns Krahts. 1979. - Rīga: Izdevniecība AGB, 2005

Vienpadsmit

Pēc nedēļas mani pārveda uz citu nometni, tā bija filtrācijas nometne «Tautas vienotība». Šis tas šeit bija citādi. Visiem ieslodzītajiem skuva galvas un atņēma personiskās mantas.

Nometnes teritorijā nedrīkstēja sarunāties, pat lūkoties citam uz citu šeit bija aizliegts, pašus gūstekņus iesaistīja ziņošanā par tādiem kontaktēšanās mēģinājumiem. Tiem, kas bija noziegušies, naktīs vajadzēja nodarboties ar paškritiku.

"

Paškritika funkcionēja šādi: tā bija iecerēta kā pāraudzināšana; nevis pratināšana, bet egoisma izskaušana, tā bija ieviesta, lai mācītu mums pazemību un ieskaidrotu, kas neesam.

Man vajadzēja izģērbties kailam un sēdēt uz krēsla istabas vidū, dažreiz arī uz betona grīdas. Tad ienāca vairāki vīrieši, daži valkāja uniformas, bieži tur piedalījās arī kāda sieviete. Viņi apsēdās aiz gara galda, viņiem aiz muguras bija piestiprināta neona lampa, kas galos bija pavisam netīra.

"

Vispirms man vienmēr jautāja vienu to pašu, proti, kāpēc es mācījos ķīniešu valodu. Un iesākumā es nepratu pareizi atbildēt, sacīju tikai, ka toreiz tas mani interesēja un Kristoferam tā gribējās.

Tā bija nepareiza atbilde, un sieviete parasti sāka kliegt, viņa man šķita ļaunākā no visiem. Kad viņa uz mani kliedza, tās seja pavisam pārgriezās, viņa spļāva man virsū un skraidīja šurpu turpu pa istabu. Vīrieši uniformās pierakstīja sarunu; ja viņi runāja, tad mierīgā tonī, pat gandrīz draudzīgi.

"

Sieviete kliedza, ka manas intereses ir buržuāziskas un imperiālistiskas, patiesībā ar savām ķīniešu valodas zināšanām es tikai gribot sagraut Tautas Republiku un tautu no iekšienes. Manas dzīves intereses, kas tas vispār tāds esot? Strādniekam nemūžam nerastos tāds vaļasprieks. Vaļasprieki esot dziļi reakcionāra parādība, un tam, kurš grib strādāt tautas labklājībai, vispār nav nekam tādam laika. Mans tā dēvētais Kristofers esot bijis imperiālisma aģents ASV dienestā, tas esot pietiekami labi zināms.

Turklāt es apcietinājuma laikā esot uzvedies ārkārtīgi spītīgi. Viņa atšķīra piezīmju grāmatiņu, pavilka tajā ar pirkstu un uzkliedza, ka esmu atteicies ēst, kā arī sadedzinājis tautas īpašumu, pats galvenais — viņa paskatījās — Ķīnas Tautas Republikas piešķirtās koka tupeles.

"

Kad atbildēju, ka man bija auksti un nebija segas, viņa parasti apgāja apkārt galdam un iesita man ar atvērtu plaukstu pa seju.

Ar laiku es iemācījos atbildēt uz sākuma jautājumu pareizi. Teicu, ka mācījos ķīniešu valodu tādēļ, lai varētu spiegot un graut sabiedrības morāli un mugurkaulu. Kristoferu vairs nepieminēju ne reizi.

"

Pēc atbildēm «Nezinu» vai «Nesaprotu» vienmēr sekoja sitieni, biežāk ar atvērtu plaukstu, dažkārt ar dūri, vienreiz ar pistoles spalu pa kreiso vaiga kaulu, mazliet zem acs. Dzirdēju, ka ļoti skaļi nokrakšķ, bet lauzts nekas nebija.

Vēlāk es dabūju zināt, ka man ļoti veicies; citu, aziātiskas izcelsmes gūstekņu paškritiku caurauda daudz nelāgāki sodi. Nezinu, kāpēc mani tikai sita un nesodīja, piemēram, ar elektrosteku.

"

Mācījos atzīt, ka esmu no ekspluatatoru sugas, ka esmu parazīts, bet vienlaikus visu laiku ir ekspluatējuši arī mani pašu, un tāpēc man vēl aizvien ir iespēja laboties. Šajā lietā, pārdomāšanā, partija ir izlēmusi man palīdzēt, un tāpēc es tagad esmu šajā nometnē. Visvienkāršākie audzināšanas pasākumi mācīja mani sniegt atbildes tās mācības garā, kuru viņi sauca par dialektisko materiālismu.

"

Kāds vīrietis, kurš manu paškritiku laikā sēdēja aiz garā galda un pierakstīja, vēlāk man iedeva lielā priekšsēdētāja Mao domu krājumu angļu tulkojumā, jo ķīniski lasīt es nepratu. Zem lūpu kreisā kaktiņa viņam bija dzimumzīme; no tās auga melns, īkšķa garumā izstiepies mats.

Viņš teica, ka tagad ir kritizējams pat Mao, tagad, kad tas ir miris. Esot pieļautas daudzas kļūdas, bet tagad ir jauni laiki. Nu esot pārdomāšanas laiks, nekas vairs neesot drošs, ne uz ko vairs nevarot paļauties, pat uz paša domām nevarot paļauties.

Viņš teica, lai varētu kritizēt Mao, tad taču būtu jāzina tieši viņa, paša Mao domas. Es rūpīgi izlasīju mazo, sarkano grāmatiņu, pārlasīju to atkal un atkal, naktīs es varēju labi lasīt, jo guļamzālē visu laiku pie griestiem spīdēja neona caurule.

"

Ik pēc stundas kameras durvīs atbīdījās lūkas vāks, un kāds ieskatījās iekšā; kurš tajā brīdī mēmi negulēja augšpēdus uz nārām, izstiepis rokas un plaukstas gareniski gar ķermeni, tam bija jāiet uz paškritiku.

Naktīs es vienmēr lasīju Mao grāmatu precīzi trīs stundas ceturkšņus vai laika brīdi, kāds ilgumā šķita tiem līdzināmies, tad pabāzu grāmatu zem koka kluča, kas bija man spilvena vietā, un apgūlos uz muguras priekšrakstiem atbilstošajā veidā un stāvoklī. Sarunāties mēs tā kā tā taču nedrīkstējām. Tātad, kad aizbīdnis precīzi pēc stundas kārtējo reizi atvērās, es gulēju tur, pievērsis skatienu griestiem un piespiedis rokas sāniem.

"

Tādējādi Mao Dzeduna domas man kļuva — un domāju, ka vīrs, kurš man iedeva grāmatu, to arī vēlējās panākt — par kaut ko tuvu un ierastu, par kaut ko īstenībā man neatļautu; mazās, sarkanās grāmatas lasīšana izvērtās man par tādu kā allaž atkārtojošos, slepenu laba drauga apciemojumu.

"

Kad nu šādi visā atzinās un visu nožēloja, kļuva iespējams uz tā pamata arī laboties. Un savukārt labojoties un kļūstot par jaunu cilvēku, pavērās iespēja doties projām un kļūt brīvam; tad drīkstēja pamest nometni un atkal atgūt savu vietu sabiedrības un tautas vidū. Tāda bija paškritikas jēga.

"

Patiesi nejauki šajā filtrācijas nometnē gan bija tas, ka deva ļoti maz dzert. Ūdeni apzināti žēloja, tātad nedrīkstēja ne runāt — ārpus paškritikas laika — ne arī dzert; gan vienu, gan otru man bija šausmīgi grūti izturēt.

Pēc desmit dienām man stipri sāka sāpēt nieres; kad savajadzējās urinēt, to parasti varēja darīt tikai dažas sekundes, ārā spiešana ļoti sāpēja, un mīzaliem bija tumša krāsa.

"

Noskatījos, ka daži ieslodzītie dzer savu urīnu, bet tas visu vērsa tikai vēl sliktāk. Viņi gulēja zemē, locīdamies aiz slāpēm, un spieda rokas pie sāniem. Mēs saņēmām puskrūzīti ūdens dienā, un visas domas no rīta līdz vakaram un arī naktīs bija tikai par šo skārda krūželi. Tas bija drausmīgi, ka tā slāpst.

"

Pa dienu es bieži aizvēru acis un mēģināju iztēloties plūstoša ūdens skaņu; domāju par vara ūdenskrānu, no kura nemitīgi tek ūdens, klausījos kalnu strautā, skatīju sūnotu urgu mitra, tumšzaļa meža dziļumos. Šajos nomoda sapņos, kuriem nodevos stundām ilgi, mutē vienmēr veidojās daudz siekalu, tā ka slāpes varēja paciest nedaudz vieglāk.

"

Domāšana tika vadīta un tad piebremzēta, man bija sajūta, it kā šīs parakstītās slāpes būtu radītas pilnīgi apzinātā nolūkā, it kā tā būtu nometņu sistēmas pāraudzināšanas mehānisma daļa. Gluži tāpat kā domas par ūdeni un pastāvīgās alkas pēc šīs puskrūzītes, es tiešām dziļi sevī izjutu vēlmi laboties, vēlmi pēc kaut kā tāda, kas līdzinājās pienākumam un varēja nozīmēt atspaidu, pienākumu un morālu saistību pret tautu un strādniekiem.

"

Manas paškritikas brīžos biedri runāja par strādnieku un kareivi Lei Fenu, kas bija paraugs visiem ar savu nepagurstošo uzupurēšanos. Viņš ziedoja asinis kādam saslimušam biedram un tad par saņemto naudu, kas viņam kā donoram pienācās, nopirka dāvanas pārējiem biedriem, kareivjiem. Viņš bija tāds, kurš ir šķīsts, tāds, uz kuru var balstīties. Tas saucās: «Mācīsimies no biedra Lei Fena.» Diemžēl viņš jau pirms vairākiem gadiem bija miris, kad viņam uz galvas uzgāzās pret kravas mašīnu balstīts koks, bet viņa gars, protams, aizvien vēl bija šepat; veids, kādā viņš dzīvoja, nemeklēdams nekādu pašlabumu, tikai citu cilvēku labad, šķita man īsts apskaidrības ceļš, tāds ceļš, kāds būtu jāiet man pašam.

"

Pēc pāris dienām mani iesauca istabā, kurā notika paškritikas. Pie galda sēdēja vīrietis, kurš iedeva man Mao grāmatiņu, un, raugoties lejup, šķirstīja savas piezīmes, tur sēdēja vēl daži vīrieši un smēķēja cigaretes, bet sievietes, kas man vienmēr sita pa seju, tur nebija. Es atzinu to par labu zīmi, bet biju iemācījies klasificēt šādas domas kā reakcionāras un vispirms jau paša prātā. Izģērbties man nevajadzēja.

"

Man priekšā nostājās kāds virsnieks, viņš bija zaļā uniformā, uz kuras piedurknes aproces nēsāja trīs dzeltenas uzšuves. Viņš ilgi skatījās man sejā, līdz nodūru acis, un tad viņš jautāja, vai nu esmu gatavs strādāt tautas labklājībai. Es teicu, ka jā, pilnīgi noteikti esmu gatavs.

"

Virsnieks teica, ka politieslodzītos ārzemniekus parasti vedot uz svina raktuvēm Gaņsu provincē, tomēr, padziļināti izskatot manu gadījumu, partija esot atzinusi, ka varu būt piemērots reformai. Atsevišķas pazīmes liecinot, ka gribu atzīt savas kļūdas.

Tāpat — virsnieks to teikdams atskatījās uz vīrieti ar dzimumzīmi, kurš bija aizņemts ar savām piezīmēm — ir manīts, ka savā brīvajā laikā studēju lielā priekšsēdētāja Mao domas. To partija vērtējot pozitīvi.

"

Tas savukārt nozīmējot, ka partija kādu brīdi man varētu ticēt. Lai nu es neizmantojot šo uzticību nelietīgi, Gaņsu provinces svina raktuvēs paredzamais dzīves ilgums esot tikai seši mēneši, un, ja novirzīšos sāņus no pāraudzināšanās takas, uz kuras jau esmu nostājies, mani tūlīt un bez vilcināšanās pārsūtīšot uz turieni. Partija esot ļoti augstsirdīga, bet tā spējot būt arī tikpat nepielūdzama, ja indivīds nelietīgi izmanto tautas uzticību.

Tātad es drīkstēšu strādāt, un proti, Tautas Republikas laukos valsts ziemeļrietumos. Viņš nosauca to par Laogai*. Par darbā gūstamo reformu. Man būšot iespēja pārvērst tuksnesi auglīgā druvā, un kādu dienu, kā sacīja virsnieks, mans darbs ļaušot tur dzīvot cilvēkiem. Es pateicos un apsolīju, ka darīšu visu, kas manos spēkos, un nelikšu tautai vilties.

* Labošanas darbi (ķīniešu val. izrunas transkripcija).

No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

Pēdējie komentāri:

• X 22.05.07 11:46

  Baigi forši. Fāzerlande arī bija forša. Metāns man gan tā ne visai

• ironic.blonde 30.05.07 17:56

  Jaa, bus riit jaaiegriezas gramatniicaa..Krahta domu gaajiens vareetu piesaistiit.

Piedalies diskusijā: