Video

Arturs Bērziņš: Mākslas lietderības koeficientam jābūt nullei

Konceptuālais mākslinieks Arturs Bērziņš visu jūlija mēnesi veltīja laiku jums, ko parāda izstādē, kas patlaban aplūkojama Doma dārzā "bez nosaukuma (veltītais laiks)".

Pie projekta izstrādes mākslinieks pavadījis 176 stundas, un patērētais laiks kopā ar izstādē redzamo galaproduktu – telpisku objektu sēriju – tiek veltīts skatītājam. Projekta iedvesmas avots ir Nikolā Burjo darbs "Attiecību estētika", kurā tiek minēts, kā, viņaprāt, strādā aktuālie mākslinieki. To mākslas materiāls (viela) ir mākslinieka veltītais laiks. Mākslinieks tiekas ar skatītāju, veltot tam savu laiku un sniedzot, piemēram, pakalpojumu. Tajā pašā laikā Bērziņš vēlas akcentēt arī šābrīža attieksmi pret laiku kā šķietami nevērtīgu lietu.

Sabiedriskās kustības "Mans Doms" izstāde Doma dārza galerijā aplūkojama līdz 16. septembrim.

Arturs Bērziņš: Katrs var didaktiskā ceļā sakārtot kādas idejas noteiktā kārtībā, ieraudzīt kaut

ko un pasniegt to kā koncepciju tam, ko dara. Es negribēju neko vēstīt, es esmu tukšs, un kā tukšam cilvēkam man nav nekā daudz, ko teikt. Vismaz nekā jauna es tiešām nevaru pateikt. Esmu skatījies uz cilvēkiem, pieņemu, ka daudzi ir tukši. Tad es nolēmu, ka tieši tādā pašā veidā es tukši veltīšu laiku. Bet bija problēma. Tad, kad es to gribēju darīt – rīkoju pat izstādes, visu saorganizēju –, uz viņām neviens tā īsti nenāca. Piemēram, uztaisīju vienā dzīvoklī izstādi, uz viņu atnāca pieci cilvēki, nemaz neteikšu, cik no viņiem bija mani draugi. Trīs vēl atnāca tad, kad manis nebija, – saimnieks ieveda un parādīja viņiem. Es sapratu, ka neviens ar mani tā nākt negrib, lai saņemtu manu laiku. Tad es domāju – bet es veltīt varu tā vai tā! Kāda starpība, vai mēs satiekamies vai ne! Tas jau ir mākslas skaistums, ka to var nodot caur kaut ko, kaut ko izdarīt, veikt kādu darbību, paziņot. Un es pat nezinu, vai te ir māksla, man tas nebija svarīgi. Es nolēmu, ka darīšu to nopietni, negribu tā, kā delfos nesen lasīju, – bija vesela izstāde par šiem efemēriem, neredzamajiem darbiem. Piemēram, kāds skatās uz lapu tūkstoš  stundu – katru dienu apsēžas darbnīcā un paskatās. Bet kā tad skatītājs to var zināt, pārbaudīt? Manuprāt, tam visam bija jābūt caurspīdīgākam. Tad es nolēmu, ka negribu vienkārši sēdēt. Laika veltīšana var būt darbība, un es nolēmu kaut ko darīt, bet neko neveidot. Es no šī visa [izstādes] neko neesmu veidojis. Es tikai pieskaršos, un lai redz, ka kāds tur ir pieskāries. Tas arī viss, kas mani interesē.

Es varu salīdzināt – kādreiz strādāju algotu darbu. Jāsaka, ka es šajā gadījumā neredzu nekādu atšķirību. Vienīgā atšķirība ir motivācijā. Šo lietu  es izdarītu jebkurā gadījumā, pat ja neviens mani neatbalstītu, toreiz es to darīju vienas dienas dēļ, kad man kontā ieskaitīja naudu. Es jau sen neatšķiru, vai kāda darbība ir nozīmīgāka par otru. Pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku, un viņi visu laiku kaut ko dara, katrs uzskata, ka viņš dara to svarīgo lietu, ka viņš ar kaut ko ir nozīmīgāks. Es sapratu, ka esmu ar šo izdarījis mazāk kaitīgu darbu nekā tad, kad strādāju algotu darbu. Un, ja salīdzina ar valsts vadītāju, es domāju, ka tas ir daudz labāk. Es valsti kā tādu jau kādu gadu nevaru panest.

Ilmārs Šlāpins: Kas būtu jāizjūt skatītājam, ienākot Doma dārzā? Jāizjūt pateicība par viņam veltīto laiku?

Arturs Bērziņš: Es pieņemu – jebkas.

Ilmārs Šlāpins: Vai nebūtu bijis labāk izgatavot kaut ko noderīgu saimniecībā?

Arturs Bērziņš: Ar to arī māksla atšķiras no pakalpojuma, amatniecības vai kādas citas darbības. Ar lietderību. Tā nedrīkst būt lietderīga. Mākslas lietderības koeficientam jābūt nullei.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • e.s.Blofeld  

    2012. gada 5. septembrī, plkst. 20:53

    Būtu labāk kaut vai ķeblīti uztaisījis. Ar savu 0 lietderības koeficientu - kam viņš vajadzīgs? Izlietojis kaudzi dažādu smilšpapīru,lai - d**** darbs un materiāls.

  • ..  

    2012. gada 2. septembrī, plkst. 20:21

    Skumji, ka Bērziņa kungam pašam lietderības koeficients ir nulle.

  • Dainutēvs  

    2012. gada 1. septembrī, plkst. 18:09

    Arturs vismaz godīgi pasaka, ka vienkārši nezin, kā savu laiku izmantot, un, ka galīgi nav ko teikt. Patika, bet ja kāds uz šo izstādi ies speciāli, tad tiešām šim cilvēkam galīgi nav ko darīt. Bet tā Doma dārzs ir ļoti laba vieta šādām pārdomām par jēgu.

  • Kažoks Uzvalkā  

    2012. gada 31. augustā, plkst. 20:54

    Cik Tev gadiņu, jauns cilvēks?

    "Bērziņš ir tiešām kruts, un mākslas un kultūras vēsturei jābūt skolu programmās, nevis komentāros.. "

    Skolu programmās nav pat 20 gs būtiskākais mākslas saturs..

  • Jack Talking  

    2012. gada 31. augustā, plkst. 13:44

    re re jau Vādons arī uzradies :)

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Mākslas uzdevums nav parādīt to, kā lietas eksistē ārpus mums, bet gan to, cik tās ir iekšēji nozīmīgas.

    Quotes_down
    Aristotelis

Iesakām

  • Image

    2013. gada 27. maijā, plkst. 7:05

    Ivars Ījabs: Starp mums, lumpeniem, runājot (17)

    Ja vēlamies pasauli dalīt "elitē" un "lumpenā", tad Alvim Hermanim nešaubīgi ir tiesības sevi pieskaitīt pirmajai grupai. Jautājums vienīgi, cik produktīvs ir šāds dalījums.

  • Image

    2014. gada 28. aprīlī, plkst. 7:04

    Andris Razāns: Cilvēks var ietekmēt vēstures gaitu (3)

    Saruna LU Vēstures un filozofijas fakultātes bibliotēkā ar Latvijas vēstnieku ASV - par vēstures studiju nozīmi viņa dzīvē un personības lomu politiskajos procesos.

  • Image

    2013. gada 19. novembrī, plkst. 7:11

    Ieva Rodiņa: Bērnu spēlītes

    Par vienu no līdzekļiem sevis izzināšanai un savas kolektīvās pagātnes apjaušanai kļūst tieši populārās jeb masu kultūras formas, padarot mākslu "tuvāku tautai" un tādējādi netieši protestējot pret Rietumu kultūras "snobisko" elitārismu.

  • Image

    2012. gada 6. aprīlī, plkst. 10:04

    Andra Manfelde: Lieldienas Karostā (7)

    Es atšķiru 1970. gadā izdoto "Franču dzejas izlasi" un uzmeklēju dzejoli, kas man reiz licis raudāt. Sarakstīts pirms simts gadiem aprīlī, Ņujorkā, Blēza Sandrāra dzejolis aizkustina arī dzejas nāves sludinātāju. Lasu skaļi un man žēl, ka neprotu uzrakstīt "Lieldienas Karostā, aprīlī, 2012".

  • Image

    2012. gada 11. maijā, plkst. 13:05

    Jānis Hvoinskis: Marijas sapnis (13)

    Un negribēt vairs ne nāves ne alkohola vien skumjas pārklājas aizvien bezgalīgākām kārtām un līdzinās pāršķirtu grāmatu lapām

  • Image

    2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Uldis Krastiņš: 1944. gada 13. oktobris no krūštura perspektīvas (2)

    Operācija bija jāveic parastiem zaldātiem, kuru vidū jau 1941. gadā bija nokļuvis arī bijušais LKF referents. Viņam tika tas gods noskūt matus no savas sievas galvas. Viens no šiem matiem iekrita starp manām mežģīnēm.

  • Image

    2013. gada 22. martā, plkst. 8:03

    Haralds Matulis: Radošās personas statuss (1)

    2012. gada rudenī pēc Latvijas Radošo savienību padomes pasūtījuma Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa veica pētījumu "Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā". Pētījums bija svarīgs solis darbā pie "Likuma par radošo personu statusu".

  • Image

    2013. gada 5. februārī, plkst. 8:02

    Ieva Melgalve: Nakts muzejā, kukū

    Šo grāmatiņu pārbaudīt iedevu saviem vecākajiem bērniem – Liai Sofijai (5 gadi) un Džonatanam Mikam (10 gadi). Lācīti Tobiasu viņi jau pazīst no "Spicītē" publicētajiem stāstiņiem, tādēļ grāmata jau uzreiz piesaistīja viņu uzmanību.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv