Video

Zane Radzobe: Teātra skatītāja pienākums nav iedziļināties

Teātra kritiķe Zane Radzobe šajā semestrī dosies uz Ņujorku, kur, pateicoties Fulbraita stipendijai, veiks pētījumu Ņujorkas Pilsētas universitātē. Pētījuma tēma ir "Multikulturālisms un kultūru savstarpējā saskarsme Latvijas teātra režisora Alvja Hermaņa darbos".

Tuvojoties Latvijas teātru sezonu atklāšanai, aicinājām jauno kritiķi uz sarunu par Latvijas teātri un meklējām atbildi, kā Hermanis kļuvis par zvaigzni Latvijā un Eiropā.

"Katram māksliniekam viņa darbs ir personīgi ļoti svarīgs. Katram cilvēkam, ja viņš godīgi dara savu darbu, tā ir milzīga dzīves daļa – tu ieguldi laiku, enerģiju, zināšanas un darbu, tāpēc, protams, tas ir personiski. Tajā pašā laikā teātri, tāpat kā jebkuru dzīves sfēru, var novērtēt, to  ir iespējams salīdzināt. Idejas nav iespējams salīdzināt, bet ir iespējams salīdzināt tehniskas lietas. Uzskatu, ka visi tikai iegūtu, ja režisors atzītu, ka šī izrāde bija godīgs darbs, bet neizdevās. Es saprotu, kāpēc teātriem iekšēji ir attieksme par savām neveiksmēm, un nevienam arī nevajag, lai režisors publiski kaisītu pelnus uz galvas un vaimanātu, cik viņš ir slikts. Bet man liekas, ka tur notiek skatītāju degradācija. Jo skatītāju pieradina pie tā, ka viss ir ļoti labi, publiskajā telpā nemitīgi  runā par to, ka izrādes, kas patiesībā profesionāli nav notikušas, kas ir zem līmeņa, ko profesionāls teātris nemaz nedrīkstētu izlaist, par tām runā kā ļoti labām, reizēm pat izcilām izrādēm. Un nav godīgi vainot skatītājus, ka skatītājs ir stulbs un neko nesaprot. Skatītājs aiziet uz izrādi divas trīs reizes gadā, varbūt savas dzīves laikā vispār redz desmit izrādes. Viņš izdara secinājumus pēc tā, ko par izrādēm runā. Skatītāju pienākums nav iedziļināties, lai atšķirtu graudus no pelavām. Bīstamākais ir tas, ka režisori un teātri saka, ka viņus vienkārši nesaprata, un atsakās analizēt darbu un atzīt, ka viņi reizēm pieļauj kļūdas. [..]

Man liekas, ka Latvijā cilvēki ļoti izvairās no diskusijām un patiesībā nemaz nemāk diskutēt. Kāds tur dialogs var veidoties, ja katrs pasaka savu un neieklausās otrā pusē? Dialogs veidojas tad, ja tu ļoti godīgi centies saprast otru pusi, pat ja tev neiznāk. [..]

Problēma ir tā, ka reizēm ir jāskatās izrādes, kurās režisoram nav, ko teikt, teātris nezina, kāpēc šī izrāde ir viņu repertuārā, skatītājs sēž, mirst no garlaicības un beigās, tā kā tagad ir pieklājīgi, pieceļas kājās un aplaudē ar ovācijām. [..]

Teātra būtība ir tā, ka tas veido dialogu ar savu skatītāju. Un, ja teātris spēj uzdot jautājumus, par kuriem skatītājs vēl nav domājis, uz kuriem viņam nav gatavu atbilžu, tad tas ir brīnišķīgi. Un to nekad nevar izdarīt teātris, kas nav avangardā. Tāpēc avangarda teātris ir ārkārtīgi nepieciešams. Avangarda teātris ir crèm de la crème."

Foto: Ģirts Raģelis

"Hermaņa teātris ir ļoti savdabīgs gadījums. Jā, tas ir ļoti latvisks teātris, tajā pašā laikā tas ir arī ārkārtīgi eiropeisks teātris, un tur nav pretrunu. Tas, kā latviskais un eiropeiskais saiet kopā, tieši tas arī viņu padara par zvaigzni gan Latvijā, gan Eiropā. Eiropā nevienu neinteresē kaut kāds sterils produkts, interesē tieši latviskās lietas. Protams, mēs visi runājam vienā teātra valodā, bet izrādās, ka tās izrādes, ko paši Jaunā Rīgas teātra darbinieki sākotnēji bija domājuši, ka tās nu gan ir pārāk latviskas un Eiropā neviens nesapratīs, izrādās ārkārtīgi populāras. Izrādās, ka somiem ir tādas pašas problēmas, tad francūži tur kaut ko atrod, un tad itāļi pēkšņi iedomājas, ka viņi arī ir maza tauta.

Hermanim ir vairāki posmi daiļradē. Posms, kas sākās ap 2002. gadu un beidzās tagad ar krievu klasiku, šai posmā Hermanis spēja izvirzīt jautājumus, bet uz tiem neatbild. Viņš rada pretrunīgu un interesantu vidi, kurā skatītājiem par šiem jautājumiem ir svarīgi un interesanti domāt un atrast pašiem savas atbildes. Varbūt pat saprast, ka tās atbildes, ko viņi var atrast, ir ļoti pretrunīgas. Jaunākajās Hermaņa izrādēs viņš mēģina pats atbildēt uz tiem jautājumiem. Kur tas aizvedīs, to tad mēs vēl redzēsim. Īpaši izteikti tas ir „Oņegins. Komentāri”.

Fulbraita stipendija par mana darba pieteikto tēmu ir izcila iespēja izpētīt to, ko Latvijā ir ļoti grūti pētīt. Tā pamatā ir Hermaņa daiļrades pirmā daļa, aptuveni līdz izrādei „Tālāk” . Tas ir posms, ko zinātniski varētu klasificēt kā Hermaņa postmodernismu. Tas ir svarīgi, jo pirmajās izrādēs var ļoti labi redzēt, kā viņš sajauc dažādas kultūras gan tēmu, gan tēlu izvēlē. Ārkārtīgi daudz izmantojis Tālos Austrumus, kas ir Eiropas modernisma mākslā populāra tēma, kā arī dažādus postmodernisma elementus. Taču, ja atņem to ārējo ietvaru, tās pašas idejas un domāšanas veids saglabājas arī „Latviešu stāstos”. Tādā ziņā Hermanis ir gan latvisks, gan eiropeisks. „Latviešu stāsti” ir ārkārtīgi latviski, tajā pašā laikā šīs izrādes ir balstītas uz Staņislavska, Brehta idejām.

Esmu izlasījusi visas Latvijas recenzijas un diezgan daudz no tā, kas ārzemēs ir rakstīts par Hermani. Varu teikt, ka izrādes ir tik spēcīgas, ka kritiķi no tehnikas viedokļa rīkojas pat mazliet neprofesionāli - tiek rakstītas tādas odas, ka daudz vairāk var spriest nevis par pašu izrādi, bet par to, cik ļoti Hermaņa izrādes ir uzrunājušas recenzentu. "



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • ..  

    2012. gada 29. augustā, plkst. 19:56

    Kārtējā mother-made person. Pilnīgi piekrītu par pētniecisko tūrismu. Žēl, ka argumentētu viedokļu vietā jālasa tādi plānā galdiņa urbēju subjektīvi, populistiski pastāsti.

  • Bites kundzei  

    2012. gada 27. augustā, plkst. 17:31

    Un kā tad Jūs varat zināt, ka tas ir vienīgais, uz kuru vērts iet? ja reiz citus neskatāties?
    Šāda pieeja, manuprāt, ir izteikti snobiska. Vai - modernāk izsakoties - hipsteriska.

  • ..  

    2012. gada 25. augustā, plkst. 8:53

    ...Skatītājs aiziet uz izrādi divas trīs reizes gadā, varbūt savas dzīves laikā vispār redz desmit izrādes. Viņš izdara secinājumus pēc tā, ko par izrādēm runā. Skatītāju pienākums nav iedziļināties, lai atšķirtu graudus no pelavām...

    Un pašmāju TV seriālu problēmas? Kritiķi /eksperti visai pavirši dod novērtējumu: man patika, un katru vakaru skatītājs tiek barots ar ko? Kādus secinājumus izdara skatītājs? Izliekamies, ka viss kārtībā. Jau gadiem pašmāju seriāli "drasē TV, un noēd" finanses, atņemot no kopējā TV budžeta, bet neviens nav sadūšojies pat niecīgākajai diskusijai, bet tas taču ir vistiešākais kultūras lauciņš. Nupat "noņēma no trases" "Tikai nesaki man...". Gribētu pajautāt, cik naudas tas atņēma kultūrai, jēdzīgiem analītiskiem raidījumiem? Cik?

    ....Teātra būtība ir tā, ka tas veido dialogu ar savu skatītāju. Un, ja teātris spēj uzdot jautājumus, par kuriem skatītājs vēl nav domājis, uz kuriem viņam nav gatavu atbilžu, tad tas ir brīnišķīgi....

    Kādu dialogu ar skatītāju veido kritika, guļot un neredzot apkārt esošos kultūrvides absurdus.

    ...Man liekas, ka Latvijā cilvēki ļoti izvairās no diskusijām un patiesībā nemaz nemāk diskutēt...

    Jā, ja pavēro tendences teātru vidē. Sasaukt LTDS kongresu, slēpti no sabiedrības (vēršoties atklātībā medijos ar rezolūcijām naudas pieprasījumiem jau pēc notikuša kongresa). Kas tas ir? Tā nav izvairīšanās no diskusijām? Noslēgtā komfortablā vidē taču ir ērtāk, vai ne? Vēl vairāk, apzināti veidot un vairot šādu vidi, patērzējot par avangarda teātri un ravēšanas lietderību. KD ar skaļu virsrakstu "Latvieši nāk" ZR ar tik banālu apskatu publicējusies šajās dienās, vai patiesi tas viņai bija personīgi ļoti svarīgi?
    Iespaids, ka ZR ir ļoti liela vēlēšanās diskutēt, viņa meklē iespējas un vietu, kur demonstrēt savas spējas, tikai nav ievērojusi, ka daudz loģiskāk būtu diskusiju vidi veidot savā pašu lauciņā vispirms - teātra vides portālos. Bet tur ir klusums, panīkums, viedokļu vakuums. Kaut kas ir satrunējis...

  • Otto  

    2012. gada 25. augustā, plkst. 5:47

    bļāviens, no kurienes šī mamzele zina, ka režisoram ir vai nav, ko teikt? viņas saprašana būtu tā mēraukla? bet jau nu līdz Radzobes prātiņam vienkārši neaiziet tas, ko mākslinieks vēlas pateikt? apbrīnojama augstprātība!

  • Ina V.  

    2012. gada 24. augustā, plkst. 14:33

    Gudra, saprātīga un vēl nesatramdīta meitene. Runā par teātri mūsdienīgā, visiem saprotamā valodā. Pasaka vienkāršas patiesības, kuras pēc elkiem un mītiem alkstošā latviešu publika negrib dzirdēt. Piemēram, "dažas Hermaņa izrādes". Vai nav bezkaunīga, ko? Visu Hermaņa uztaisīto neuzskata par ģeniālu! Jā, JRT man arī patīk, bet vissspilgtākais pēdējā laika iespaids ir Nac. teātra "Lūgšana resnajai tantei". Vispār jau labas izrādes var tapt visur - gan Liepājā, gan Valmierā, gan Dailē. Jautājums - vai skatītājs ļaujas skoloties un tapt, un mācīties atšķirt labu uzvedumu no vāja. Un kritiķu recenzijas jau ari piedāvā kritērijus, kurus skatītājs var bezaizspriedumaini izcilāt dziļi sevī un pieņemt vai nē.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ticība ir putns, kas sajūt gaismu tad, kad rīts vēl ir tumšs.

    Rabindranats Tagore

Iesakām

  • 2013. gada 30. augustā, plkst. 3:36

    Ivars Ījabs: Ne vairs vakarējais (22)

    Šodien, 30. augustā, aprit 1633 dienas, kopš par valdības vadītāju ievēlēts Valdis Dombrovskis. Viņš kļuvis par visilgāk Ministru prezidenta amatā nostrādājušo premjerministru pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

  • 2013. gada 27. septembrī, plkst. 7:09

    Antons Georgs Grauds: Kā es varēju piedzimt? (4)

    Antons Georgs Grauds ir mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Mārtiņa Grauda dēls. Antonam ir desmit gadi, un viņš gribētu savā dzīvē saņemt vairākas Vilhelma Purvīša balvas.

  • 2013. gada 8. februārī, plkst. 8:02

    Henrieta Verhoustinska: Nesatikšanās

    Gan autors, gan inscenētājs gribēja radīt kaut ko vienu, bet sanāca gluži kas cits, turklāt kas – nevienam īsti nav skaidrs, arī pašam Šekspīram ne, un, spriežot pēc izteikti plakātiskā punkta uz "i" izrādes finālā, arī ne Karapetjanam.

  • 2012. gada 25. jūlijā, plkst. 8:07

    Darans Andersons: Sātana iepazīšana (4)

    Visi Dantes "Elles" iemītnieki tur ir tāpēc, ka viņi ir labprātīgi grēkojuši. Nelabais var vienīgi iedrošināt cilvēku doties pretī iznīcībai. Viņš to dara mūsu prātu slepenībā, nakts vientulībā.

  • 2012. gada 10. augustā, plkst. 8:08

    Andris Ogriņš: Es mīlu melnā objektīva sastindzinātos ziedus (67)

    sasieti mezglos vajāšanas mānijas pārņemtā vēja gali paliek turpat kā mūsu žestus neiepazinušās rokas klēpjos mēmie sejas balsti koki un necilie krūmāji bez ziediem

  • 2015. gada 6. decembrī, plkst. 5:41

    Pauls Bankovskis: Pasaules vēsture (2)

    - Un kas tagad būs? - Jēkaupiņš ieprasījās. - Vai pasaules gals?
    - Nē, puiškān,- cienīgtēvs nopietni teica. - Pasaules gals tas vēl nebūs. Lai gan var teikt arī tā, ka tas ir pasaules gala sākums, un melnās iekšas ir šī sākuma zīme.

  • 2012. gada 4. aprīlī, plkst. 12:04

    Ieva Sniedze: Tas ir pavisam cits stāsts (15)

    Kā man apgalvoja bibliotekāre: "Mums jau gadiem neviens nav to grāmatu meklējis, jāskatās vai maz vēl ir krājumā". Nepietika drosmes norādīt, ka acīmredzot bibliotēkai mārketings klibo.

  • 2014. gada 15. oktobrī, plkst. 8:10

    Silvija Tretjakova: Tiesības klusēt par izlasīto

    Intervijā Silvija Tretjakova stāsta par lasīšanas veicināšanas programmu "Bērnu un jauniešu žūrija", lasīšanas tendencēm, kā arī atklāj to, kāpēc jāļauj bērnam par izlasīto klusēt.



Kultūras Ministrija
vkkf