Video

Zane Radzobe: Teātra skatītāja pienākums nav iedziļināties

Teātra kritiķe Zane Radzobe šajā semestrī dosies uz Ņujorku, kur, pateicoties Fulbraita stipendijai, veiks pētījumu Ņujorkas Pilsētas universitātē. Pētījuma tēma ir "Multikulturālisms un kultūru savstarpējā saskarsme Latvijas teātra režisora Alvja Hermaņa darbos".

Tuvojoties Latvijas teātru sezonu atklāšanai, aicinājām jauno kritiķi uz sarunu par Latvijas teātri un meklējām atbildi, kā Hermanis kļuvis par zvaigzni Latvijā un Eiropā.

"Katram māksliniekam viņa darbs ir personīgi ļoti svarīgs. Katram cilvēkam, ja viņš godīgi dara savu darbu, tā ir milzīga dzīves daļa – tu ieguldi laiku, enerģiju, zināšanas un darbu, tāpēc, protams, tas ir personiski. Tajā pašā laikā teātri, tāpat kā jebkuru dzīves sfēru, var novērtēt, to  ir iespējams salīdzināt. Idejas nav iespējams salīdzināt, bet ir iespējams salīdzināt tehniskas lietas. Uzskatu, ka visi tikai iegūtu, ja režisors atzītu, ka šī izrāde bija godīgs darbs, bet neizdevās. Es saprotu, kāpēc teātriem iekšēji ir attieksme par savām neveiksmēm, un nevienam arī nevajag, lai režisors publiski kaisītu pelnus uz galvas un vaimanātu, cik viņš ir slikts. Bet man liekas, ka tur notiek skatītāju degradācija. Jo skatītāju pieradina pie tā, ka viss ir ļoti labi, publiskajā telpā nemitīgi  runā par to, ka izrādes, kas patiesībā profesionāli nav notikušas, kas ir zem līmeņa, ko profesionāls teātris nemaz nedrīkstētu izlaist, par tām runā kā ļoti labām, reizēm pat izcilām izrādēm. Un nav godīgi vainot skatītājus, ka skatītājs ir stulbs un neko nesaprot. Skatītājs aiziet uz izrādi divas trīs reizes gadā, varbūt savas dzīves laikā vispār redz desmit izrādes. Viņš izdara secinājumus pēc tā, ko par izrādēm runā. Skatītāju pienākums nav iedziļināties, lai atšķirtu graudus no pelavām. Bīstamākais ir tas, ka režisori un teātri saka, ka viņus vienkārši nesaprata, un atsakās analizēt darbu un atzīt, ka viņi reizēm pieļauj kļūdas. [..]

Man liekas, ka Latvijā cilvēki ļoti izvairās no diskusijām un patiesībā nemaz nemāk diskutēt. Kāds tur dialogs var veidoties, ja katrs pasaka savu un neieklausās otrā pusē? Dialogs veidojas tad, ja tu ļoti godīgi centies saprast otru pusi, pat ja tev neiznāk. [..]

Problēma ir tā, ka reizēm ir jāskatās izrādes, kurās režisoram nav, ko teikt, teātris nezina, kāpēc šī izrāde ir viņu repertuārā, skatītājs sēž, mirst no garlaicības un beigās, tā kā tagad ir pieklājīgi, pieceļas kājās un aplaudē ar ovācijām. [..]

Teātra būtība ir tā, ka tas veido dialogu ar savu skatītāju. Un, ja teātris spēj uzdot jautājumus, par kuriem skatītājs vēl nav domājis, uz kuriem viņam nav gatavu atbilžu, tad tas ir brīnišķīgi. Un to nekad nevar izdarīt teātris, kas nav avangardā. Tāpēc avangarda teātris ir ārkārtīgi nepieciešams. Avangarda teātris ir crèm de la crème."

Foto: Ģirts Raģelis

"Hermaņa teātris ir ļoti savdabīgs gadījums. Jā, tas ir ļoti latvisks teātris, tajā pašā laikā tas ir arī ārkārtīgi eiropeisks teātris, un tur nav pretrunu. Tas, kā latviskais un eiropeiskais saiet kopā, tieši tas arī viņu padara par zvaigzni gan Latvijā, gan Eiropā. Eiropā nevienu neinteresē kaut kāds sterils produkts, interesē tieši latviskās lietas. Protams, mēs visi runājam vienā teātra valodā, bet izrādās, ka tās izrādes, ko paši Jaunā Rīgas teātra darbinieki sākotnēji bija domājuši, ka tās nu gan ir pārāk latviskas un Eiropā neviens nesapratīs, izrādās ārkārtīgi populāras. Izrādās, ka somiem ir tādas pašas problēmas, tad francūži tur kaut ko atrod, un tad itāļi pēkšņi iedomājas, ka viņi arī ir maza tauta.

Hermanim ir vairāki posmi daiļradē. Posms, kas sākās ap 2002. gadu un beidzās tagad ar krievu klasiku, šai posmā Hermanis spēja izvirzīt jautājumus, bet uz tiem neatbild. Viņš rada pretrunīgu un interesantu vidi, kurā skatītājiem par šiem jautājumiem ir svarīgi un interesanti domāt un atrast pašiem savas atbildes. Varbūt pat saprast, ka tās atbildes, ko viņi var atrast, ir ļoti pretrunīgas. Jaunākajās Hermaņa izrādēs viņš mēģina pats atbildēt uz tiem jautājumiem. Kur tas aizvedīs, to tad mēs vēl redzēsim. Īpaši izteikti tas ir „Oņegins. Komentāri”.

Fulbraita stipendija par mana darba pieteikto tēmu ir izcila iespēja izpētīt to, ko Latvijā ir ļoti grūti pētīt. Tā pamatā ir Hermaņa daiļrades pirmā daļa, aptuveni līdz izrādei „Tālāk” . Tas ir posms, ko zinātniski varētu klasificēt kā Hermaņa postmodernismu. Tas ir svarīgi, jo pirmajās izrādēs var ļoti labi redzēt, kā viņš sajauc dažādas kultūras gan tēmu, gan tēlu izvēlē. Ārkārtīgi daudz izmantojis Tālos Austrumus, kas ir Eiropas modernisma mākslā populāra tēma, kā arī dažādus postmodernisma elementus. Taču, ja atņem to ārējo ietvaru, tās pašas idejas un domāšanas veids saglabājas arī „Latviešu stāstos”. Tādā ziņā Hermanis ir gan latvisks, gan eiropeisks. „Latviešu stāsti” ir ārkārtīgi latviski, tajā pašā laikā šīs izrādes ir balstītas uz Staņislavska, Brehta idejām.

Esmu izlasījusi visas Latvijas recenzijas un diezgan daudz no tā, kas ārzemēs ir rakstīts par Hermani. Varu teikt, ka izrādes ir tik spēcīgas, ka kritiķi no tehnikas viedokļa rīkojas pat mazliet neprofesionāli - tiek rakstītas tādas odas, ka daudz vairāk var spriest nevis par pašu izrādi, bet par to, cik ļoti Hermaņa izrādes ir uzrunājušas recenzentu. "



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • ..  

    2012. gada 29. augustā, plkst. 19:56

    Kārtējā mother-made person. Pilnīgi piekrītu par pētniecisko tūrismu. Žēl, ka argumentētu viedokļu vietā jālasa tādi plānā galdiņa urbēju subjektīvi, populistiski pastāsti.

  • Bites kundzei  

    2012. gada 27. augustā, plkst. 17:31

    Un kā tad Jūs varat zināt, ka tas ir vienīgais, uz kuru vērts iet? ja reiz citus neskatāties?
    Šāda pieeja, manuprāt, ir izteikti snobiska. Vai - modernāk izsakoties - hipsteriska.

  • ..  

    2012. gada 25. augustā, plkst. 8:53

    ...Skatītājs aiziet uz izrādi divas trīs reizes gadā, varbūt savas dzīves laikā vispār redz desmit izrādes. Viņš izdara secinājumus pēc tā, ko par izrādēm runā. Skatītāju pienākums nav iedziļināties, lai atšķirtu graudus no pelavām...

    Un pašmāju TV seriālu problēmas? Kritiķi /eksperti visai pavirši dod novērtējumu: man patika, un katru vakaru skatītājs tiek barots ar ko? Kādus secinājumus izdara skatītājs? Izliekamies, ka viss kārtībā. Jau gadiem pašmāju seriāli "drasē TV, un noēd" finanses, atņemot no kopējā TV budžeta, bet neviens nav sadūšojies pat niecīgākajai diskusijai, bet tas taču ir vistiešākais kultūras lauciņš. Nupat "noņēma no trases" "Tikai nesaki man...". Gribētu pajautāt, cik naudas tas atņēma kultūrai, jēdzīgiem analītiskiem raidījumiem? Cik?

    ....Teātra būtība ir tā, ka tas veido dialogu ar savu skatītāju. Un, ja teātris spēj uzdot jautājumus, par kuriem skatītājs vēl nav domājis, uz kuriem viņam nav gatavu atbilžu, tad tas ir brīnišķīgi....

    Kādu dialogu ar skatītāju veido kritika, guļot un neredzot apkārt esošos kultūrvides absurdus.

    ...Man liekas, ka Latvijā cilvēki ļoti izvairās no diskusijām un patiesībā nemaz nemāk diskutēt...

    Jā, ja pavēro tendences teātru vidē. Sasaukt LTDS kongresu, slēpti no sabiedrības (vēršoties atklātībā medijos ar rezolūcijām naudas pieprasījumiem jau pēc notikuša kongresa). Kas tas ir? Tā nav izvairīšanās no diskusijām? Noslēgtā komfortablā vidē taču ir ērtāk, vai ne? Vēl vairāk, apzināti veidot un vairot šādu vidi, patērzējot par avangarda teātri un ravēšanas lietderību. KD ar skaļu virsrakstu "Latvieši nāk" ZR ar tik banālu apskatu publicējusies šajās dienās, vai patiesi tas viņai bija personīgi ļoti svarīgi?
    Iespaids, ka ZR ir ļoti liela vēlēšanās diskutēt, viņa meklē iespējas un vietu, kur demonstrēt savas spējas, tikai nav ievērojusi, ka daudz loģiskāk būtu diskusiju vidi veidot savā pašu lauciņā vispirms - teātra vides portālos. Bet tur ir klusums, panīkums, viedokļu vakuums. Kaut kas ir satrunējis...

  • Otto  

    2012. gada 25. augustā, plkst. 5:47

    bļāviens, no kurienes šī mamzele zina, ka režisoram ir vai nav, ko teikt? viņas saprašana būtu tā mēraukla? bet jau nu līdz Radzobes prātiņam vienkārši neaiziet tas, ko mākslinieks vēlas pateikt? apbrīnojama augstprātība!

  • Ina V.  

    2012. gada 24. augustā, plkst. 14:33

    Gudra, saprātīga un vēl nesatramdīta meitene. Runā par teātri mūsdienīgā, visiem saprotamā valodā. Pasaka vienkāršas patiesības, kuras pēc elkiem un mītiem alkstošā latviešu publika negrib dzirdēt. Piemēram, "dažas Hermaņa izrādes". Vai nav bezkaunīga, ko? Visu Hermaņa uztaisīto neuzskata par ģeniālu! Jā, JRT man arī patīk, bet vissspilgtākais pēdējā laika iespaids ir Nac. teātra "Lūgšana resnajai tantei". Vispār jau labas izrādes var tapt visur - gan Liepājā, gan Valmierā, gan Dailē. Jautājums - vai skatītājs ļaujas skoloties un tapt, un mācīties atšķirt labu uzvedumu no vāja. Un kritiķu recenzijas jau ari piedāvā kritērijus, kurus skatītājs var bezaizspriedumaini izcilāt dziļi sevī un pieņemt vai nē.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Vīns ir nemitīgs pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Quotes_down
    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • Image

    2012. gada 13. augustā, plkst. 8:08

    Līva Pētersone: Video un mākslas spēks (4)

    Festivāla mērķis – uzsvērt videomākslas nozīmību laikmetīgās mākslas scēnā, iepazīstināt ar panorāmu Baltijas videomākslas konkursa skatē, rādīt svaigāko no pasaules videomākslas tendencēm ārzemju kuratoru veidotās programmās.

  • Image

    2015. gada 13. augustā, plkst. 6:08

    Juris Strenga: Katram ir savs Rainis

    Pirms trīsdesmit gadiem aktieris Juris Strenga iejutās Raiņa tēlā Rodrigo Rikarda dokumentālo filmu tetraloģijā par dižā dzejnieka svarīgākajiem dzīves posmiem.

  • Image

    2012. gada 28. novembrī, plkst. 8:19

    Elīna Gulbe: Laikmeta starptelpa (4)

    Nostalģijas pilnajam citējumam, kuru varētu raksturot kā prasmīgu un smalku attēlotā laika pastišu, pamatā ir aizgājušā gadsimta 50. gadu amerikāņu film noir klasika – kinolente "Vientuļā vietā".

  • Image

    2015. gada 9. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Parunāsim par karu... (4)

    Desmitgades, kas pavadītas ar datorspēļu, filmu utt. palīdzību, kropļojot priekšstatu par vardarbību un cilvēka trauslumu, iespējams, ir atstājušas pēdas 21. gadsimta cilvēka domāšanā.

  • Image

    2014. gada 13. septembrī, plkst. 7:09

    Ilze Butkute: Novembris Rīgā

    Manā klēpī vasara beidzas, un piebriest rudens. Katru nakti es tagad pa mazam vilciņam dzemdēšu. Vai dzirdi?

  • Image

    2012. gada 21. septembrī, plkst. 10:09

    Māris Bērziņš: Gūtenmorgens un vidus (20)

    "Kaut kā jāprovē tikt vairāk uz vidu," Gūtenmorgens sērīgi nopūtās. Viņš neilgojās atrasties ne augšā, ne apakšā, ne pa labi, ne kreisi, bet tieši vidū, kur, pēc empīriskām aplēsēm, vajadzētu būt vissiltāk un mājīgāk.

  • Image

    2012. gada 5. oktobrī, plkst. 12:10

    Kristians Volfs: Mūzika ir tiešāka par runu (2)

    Lielākoties es klausos vecu mūziku. Es daudz klausos Bahu, Haidnu, gandrīz jebkuru klasisko mūziku. Arī renesanses mūziku. Šie puiši bija patiešām labi. No viņiem var daudz mācīties.

  • Image

    2013. gada 31. oktobrī, plkst. 8:05

    Rūta Briede: Sarežģītais mīļums

    Autori vairākkārt intervijās un grāmatā iesaka "pa logu izmest televizoru", kas simboliski atrisinātu kopā būšanas trūkumu. Man nav īstas pārliecības, ka šī ieteikumu forma atrisinātu problēmu, kuru grib atrisināt autori – kā ģimenei būt kopā un iemācīties būt kopā.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis