Kristiāns Krahts: Fāzerlande (9)

2005. gada 27. septembrī, plkst. 12:30

Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
Kristiāns Krahts. Fāzerlande. - Rīga: Izdevniecība AGB, 2003

Seši

Man vēl aizvien ir mīkla, kā izkļuvu no Heidelbergas un beigās uzrados Minhenē. Laikam jau braucu ar vilcienu, bet šis brauciens man pilnīgi pagaisis no smadzenēm, vienkārši izkūpējis bez miņas. Gan jau sasitos kopā ar jauniem čaļiem, kas brauca uz brīvdabas reivu pļavā aiz Minhenes. Man pat liekas, ka izmaksāju viņiem taksīti no dzelzceļa stacijas līdz šejienei.

Lai nu kā, bet tagad sēžu šajā pļavā blakus piramīdveidīgai teltij. Apkārt grozās vairāki simti jauniešu, varbūt pat tūkstotis vai vēl vairāk. Neviens te neizskatās pēc puslīdz normāla, un spriežu, ka gandrīz visi ir sarijušies kaut kādu dragsu.

Tur tālāk aizmugurē ir deju laukums. Pievienotas vairākas akustiskās sistēmas un arī stroboskops. Zibšņi plaiksnī pār pļavu un gremdē apkārtni šajā ērmīgajā, patiesībā neesošajā gaismā. Zobi, baltie krekli

Tātad es sēžu pļavā, man blakus sēž Rollo, un abi vērojam cilvēkus. Rollo ir mans sens draugs. Tagad, šajā pat mirklī, viss kaut kā atgriežas atmiņā: Rollo pēkšņi nostājās virs manis Heidelbergā, kad gulēju tās mājas dārzā. Viņš arī bija tajā pārtijā, izskrēja man nopakaļ ārā, redzēja, kā nogāžos no kātiem, un tad arī, puslīdz atjēdzies, ieraudzīju viņu stāvam virs manis un klapējam man pa vaigiem. Dabūjis mani pie samaņas, viņš uzslēja mani kājās, iestūma savā mašīnā, un kopā arī atbraucām uz Minheni. Tāpēc jau man arī likās, ka redzu kaut kādas pazīstamas sejas — tur, Heidelbergā.

Kamēr es visu ceļu gulēju priekšējā sēdeklī, Rollo, jādomā, braucis pa autostrādi kā plānprātīgs, jo pašlaik nemaz vēl nav īpaši vēls. Man gandrīz liekas, ka Rollo ir mani pat tā kā izglābis, tomēr pateikties viņam nedomāju, jo tas būtu baigi tizli. Nu labi, viņš to ir izdarījis, un kārtībā, nav tur ko virināt muti.

Agrāk Rollo dzīvoja pie Bodenezera, un tad arī iepazināmies, īsu brīdi pirms tam, kad mani izspēra no Zālemas. Tagad viņš dzīvo Minhenē, un mēdz pa reizei aiziet uz kādu reivu, lai būtu, ko paņirgt. Cik tomēr forši, ka viņš bija tajā drūmajā pārtijā Heidelbergā. Nemaz nesaprotu, kā vispār varēju iedomāties, ka esmu šurp braucis ar vilcienu. Šitāds stulbums.

Dzeram galīgi bezgaršīgu alu. Mēs esam ģērbušies solīdi, nevis tajos tehno zābākos, oranžos tenisa krekliņos un bundesvēra biksēs, un, tā kā mums nav arī noskūtu pauru, uztetovētu pūķu uz pakauša un degunā ievērtu riņķu, tad visi mūs aplūr no sāniem un pēta bez apstājas. Patiesībā tas ir ļoti uzjautrinoši, ka tā var provocēt cilvēkus tikai ar savu izskatu vien, un Rollo teic, ka visi šie idiņi droši vien domā, ka esam no narkotiku apkarošanas biroja.

Pa brīdim mums mēģina piebraukt kaut kādi hipiji izšūtās jērādas vestēs un piedāvā tēju. Čaju negribat ieraut? Tas viss ir baigi amizanti. Šeit ir lērums cilvēku, kurus vispār nevar ņemt nopietni, lai gan savā ziņā viņiem ir visas tiesības būt tādiem, kādi tie ir, daudz lielākas tiesības nekā Rollo vai man.

Es tikai nezinu, kā tas tā sanāk ar viņu tiesībām. Varbūt mēs tiešām esam jau pārāk veci, bet tad tūlīt apķeros, ka šeit apgrozās arī tādi, kam jau ir pāri četrdesmit. Šeit ganās pat mātes ar saviem stulbajiem bērniem.

Kāds hipijs mums notupstas blakām uz ilgāku brīdi. Laikam jau atzinis, ka tomēr neesam no narkotiku biroja, nesāksim tūlīt izkratīt un nestiepsim viņu uz krātiņu, ja viņam ienāks prātā attaisīt savu mazo sudraba dozīti, kas mezglainā ādas aukliņā karājas viņam ap kaklu.

Īstenībā jau viņš arī nav nekāds hipijs. Es gribu sacīt, ka viņš gan nēsā auskarus, džinsu vesti un velveta bikses, tāpat arī viņam kājās nav kurpju, tikai vecas un cauras zeķes, tomēr īsts hipijs viņš nav, tikai tāds pa pusei. Galu galā jau pauri viņš noskuvis tieši tāpēc, ka negrib, lai viņu notur par garmataino. Viņš stāsta par kaut kādiem dīdžejiem, par Mobiju, par dīdžeju Sātanu šeit pat Minhenē un Moricu no Hamburgas Purgatory, kas spēlējot labāko intelligent techno Vācijā — tehnomūzikas virzienos gan īsti neorientējos. Viņš pļāpā bez apstājas, bet ir tik draudzīgi noskaņots, ka mums ar Rollo nav iemesla viņu pasūtīt.

Viņš stāsta, ka Fēlikss un Dāvids šajā Hamburgas Purgatory ar sarkanu krāsu uzpūtuši uz griestiem tādu uzrakstu, ka viņš esot galīgā autā ik reizi, kad atkal to izlasot. Tur stāvot rakstīts, tik tiešām, viņš varot to apliecināt, ne vairāk, ne mazāk, kā: «Tīra patiesība.» Ir tomēr drusku bēdīgi, ka šāds uzraksts spēj cilvēku tik ļoti saviļņot, klausoties nodomāju, bet Rollo teic, ka spējot to iztēloties. Rollo patiešām reizēm ir drūmākais ciniķis.

Hipijs vēl brīdi runā, tad paziņo, ka mums tūlīt kaut ko atnesīšot, un nozūd. Izsmēķēju cigareti, parunājos ar Rollo, un tad jau tas džeks nāk atpakaļ, nesdams mugursomu. Pat dīvainākais, ka mugursoma izskatās pēc pūkaina zvēriņa, bērnu rotaļlietas. Viņš arī nesdams apmīļo mugursomu, spiež sev pie krūtīm un tad pasniedz mums, lai arī mēs varam paglaudīt. Mugursoma esot pavisam mīksta, un tai esot kaifīgi pieskarties. Redzu, ka sānos tam stulbajam maisam patiešām ir ausis, tādas garas un nokarenas kā zaķim, un tas viscaur apvilkts ar bēšu un stipri netīru plīšveida audumu.

Mēs ar Rollo saskatāmies. Uz īsu mirkli paturam mugursomu rokās, un Rollo pat pāris reizes to paglauda. Hipijs mums uzsmaida un tad izvelk no bikšu kabatas divus riteņus, pastiepj mums katram pa vienam un saka: lūdzu, tas jums.

Rollo nav radis ņemt kaut ko par velti, tāpēc izvelk no žaketes kabatas divas valiuma tabletes, pasniedz tās hipijam un saka, lai izmēģina, tās esot daudz labākas. Džeks paņem valiumu un iesviež mutē, pat neapskatījis. Tas nu patiešām ir gatavais trakums. Mēs ar Rollo izliekamies, ka ieliekam mutē hipija tabletes. Es nesaku Rollo, ka aizvakar Hamburgā tiešām noriju līdzīgu riteni.

Mūzika deju laukumā tiešām ir skaļa. Mums aizmugurē, piramīdveidīgajā teltī spēlē klusāku mūziku, un tajā nav arī šā stampājošā ritma, drīzāk tā skan kaut kā sfēriski. Izklausās pēc Andreasa Follenveidera vai arī pēc mūzikas filmai Koyaanisqatsi, kuru nesen skatījos televīzijā. Jau pēc pusstundas gan televizoru izslēdzu, jo filma bija neizturama. Es gribu sacīt, ka tajā vispār nebija nekādas darbības. Kamera tikai brauc pāri ainavām, filmēts paātrinātā tempā, un patiesībā visa tā filma nebija nekas cits kā milzīgi izstiepts, bezgala vienmuļš muzikāls videoklips. Nevaru iedomāties, ka vispār kāds spētu pilnīgi nopietni skatīties to divas stundas. Varbūt vienīgi Aleksandrs, kopā ar savu Varnu.

Tad mēs ceļamies kājās, un hipijs saka, viņš tagad iešot dejot, bet mēs viņam novēlam priecīgu dejošanu un sakām, ka tikmēr pablandīsimies tepat apkārt. Tas tipiņš patiešām dodas deju laukuma virzienā. Esmu pārliecināts, ka šodien viņu vēl kaut kur redzēsim.

Kopumā viss te ir ļoti dīvains. Kaut kādā ziņā izskatās gluži pēc viduslaikiem. Divi plānprātiņi staigā uz garām koka kājām, viņu galvas pārvietojas trīs metrus virs zemes. Viens ģērbies tikai melnā, arī kapuce viņam ir melna, bet otrs ir sarkanā, garā paltrakā. Seju viņš nomālējis ar sarkanu krāsu, un arī viņam ir kapuce. Laiku pa laikam šie pieliecas lejup un dala cilvēkiem papīra puķes. Ja piemiedz acis, tad gandrīz vai izskatās, ka viens ar tām ķekatām varētu būt Nāve, bet otrs — Sātans. Vai arī Mēris un Holēra. Un papīra puķes, kuras tie spiež rokās apakšā stāvošajiem, varētu būt sērgas perēkļi.

Tagad, kad es tā domāju, viss šajā reivā sāk izskatīties kā gleznā, kuru reiz redzēju muzejā kaut kur Spānijā. Tas bija Hieronīma Bosha «Kārību dārzs». Vispār jau skatīties gleznas muzejos man nemaz tik ļoti nepatīk, bet šī nu patiešām gāza no kātiem. Tur bija vesels lērums ko redzēt, piemēram, cilvēki tādās bumbās, viņi tup iekšā, bet bumbas peld gaisā, milzums mūķeņu, mīlnieku pāri un citi cilvēki, kuriem pirms gāzšanas ellē vēl nocērt roku vai rauj ārā mēli.

Vienmēr esmu iztēlojies, ka viduslaikos viss izskatījās tieši tā, īpaši tajā Ziemeļvācijas zemienē, kas stiepjas no Kaseles kalniem līdz Flandrijai. Viduslaiki man vienmēr šķituši rietumeiropiski. Visas tās nežēlības, Austrumos tādu nav bijis. Es gribu sacīt, kad iedomājos asinssarkanu apvārsni ar lieliem moku ratiem, kas melni iezīmējas pret debesīm, un pie šiem ratiem piesietus spīdzināmos, virs kuriem lidinās vārnas, tad vienmēr tas ir kaut kur Lītihas apvidū, pie Āhenas vai Ģentes. Varšavā vai Vīnē viduslaiku nekad nav bijis. Austrumos nav šīs gaišās debess, šī blāvā gaisma ir kaut kas pilnīgi vācisks.

Gribētos apspriest to lietu ar Rollo, bet nedomāju, ka viņu tas varētu interesēt, un tāpēc neko arī nesaku. Viņš šobrīd pats šūpo kāju tās tehnomūzikas ritmā. Man liekas, ka dejotāju stampāšanai arī ir kaut kas kopīgs ar visiem tiem grēku nožēlotājiem viduslaikos, ar flagelantiem vai citādiem pašmocītājiem. Tas viss vienmēr notiek nemainīgā, vienā un tajā pašā ritmā, un šis ritms ir tik absolūts, ka nekā cita ārpus šīs pasaules vispār nav.

Nu jā, saku to tikai tāpēc, ka Aleksandrs reiz vienā vēstulē nosauca Vācijas reivus par mūsdienu analogu kam tādam, kas savulaik dēvēts par Ragnareku. Senie ģermāņi šādi saukuši pasaules galu. Aleksandrs vismaz tā saka. Līdz šim par to īpaši neesmu domājis, bet viņam patiešām ir simtprocentīga taisnība.

Abi ar Rollo izdzeram savus aliņus. Mums vairs nav patikas šeit vēl sēdēt un vērot cilvēkus. Tad nu mēs slienamies kājās, un Rollo iet klāt kādam tipam, kas izskatās līdzīgs stulbajam Kurtam Kobeinam ar viņa garajiem, gaišajiem matiem un pidžamu. Es turos mazliet nostāk. Tas kobeinveidīgais, šķiet, atslēdzies no visas pasaules. Sākumā nesaprotu, kāpēc Rollo vispār ir gājis ar viņu runāties, bet tad ieraugu, ka, viņam nemanot, Rollo, nebeigdams runāt, ieslidina šim papīra glāzē, kas pilna ar čaju, tās divas tabletes, kuras mums pirmīt iešķieba plikpaurainais hipijs. Tas nu bez šaubām ir pārākais numurs.

Tad ejam tālāk pie Rollo autiņa. Pa ceļam patiešām ieraugām to pašu hipiju ar skūto galvu un caurajās zeķēs. Viņš guļ ar vaļēju muti pļavā pie autiņu stāvvietas un ir aizmidzis dziļā valiuma miegā, cieši spiezdams pie krūtīm ar plīšu apšūto mugursomu. Rollo noņirdz un saka: nu redz, kā viņš beidzot ir ticis pie savas tīrās patiesības. Es nodomāju, ka varbūt tas joks nemaz nav tik veiksmīgs, jo var taču gadīties, ka viņš vispār vairs nepamostas. Man reizēm liekas, ka Rollo tomēr ir baigi riebīgais raksturs.

Viņš atslēdz savu bēškrāsas poršu, un abi iekāpjam. Tas ir 912. modelis, 1966. gada izlaidums un, lai gan par poršiem nav vērts pat runāt, šis tiešām ir skaistākais autiņš no visiem, kas redzami šajā pļavas stāvvietā. Ierāpies iekšā, pat nejūties kā porša miskastē, drīzāk kā folksvāgena vabolītē. Sēdekļu āda ir saplaisājusi, un visam piemīt tā nepabeigtība, grubuļainums, kas šodienas autiņos vispār nav rodams.

Aizdedzu cigareti, nolaižu logu, un tad mēs braucam — prom pāri pļavai, atpakaļ uz ceļa un tālāk pa autostrādi, kas ved uz Minheni.

Ir jau viens naktī, un tāpēc vispirms ieejam «Šūmaņos», bet jau pēc piecām minūtēm tinamies projām, jo vienā stūrī Maksims Billers atkal atvēris savu literāro salonu, bet otrā pie singlmolta pudeles sabrucis kādreiz grandiozā žurnāla Quick galvenais redaktors. Kopš Quick vairs nepastāv, viņš dzer bez apstājas.

Tad jau būs labāk, ja tūlīt iesim uz «Ksaru». Tas ir tāds bārs pilsētas centrā, kurā galvenokārt sēž puslīdz ciešami ļaudis un dzer alu. Esmu bijis tur tikai vienreiz, man nemaz nepatika, un pamatīgi piesūcos. Tas bija tajā laikā, kad vēl labprāt un ar prieku gāju uz «P1».

Tātad esam «Ksarā», pļāpājam, dzeram alu un tādā garā, un pēkšņi es ieraugu stūrī sēžam to tipu, un šis jau atkal uz kādu auro. Tas ir Uve Kopfs, avīzes apskatnieks vai kas nu viņš īsti tur skaitās. Plikais pauris jau spīd pa gabalu, un tas viņam labi piestāv, jo viņš ir baigais nacists.

Esmu dzirdējis, ka Frankonijas mežos viņš vada tādu militārsportisku homoseksuāļu grupu, kas caurām dienām šaudās ar tukšām patronām un braukā vaļējos džipos, bet vakaros meža būdā veterāni kārtīgi iesvaida jaunpienācējus visos nacionālsociālisma smalkumos.

Tātad tas tips tagad sēž tepat «Ksara» stūrī, un nospriežu labāk nelīst šim acīs, jo vienreiz jau kādā pārtijā esmu ar viņu izrunājies, starp citu, tā bija tā pati pārtija, kurā viņš iesvieda man pa pieri ar savām armijas šķiltavām.

Paķeru savu aliņu un eju uz ēstūzi. Rollo tik un tā šobrīd pļāpā ar kādu citu. Te man ir jāpaskaidro, ka tikai Minhenes bāros ir šādi ēstūži. Es arī nezinu, kā šīs vietas sauc oficiāli. Tur var nopirkt cigaretes, taču nevis automātos kā Hamburgā vai Frankfurtē, bet gan no dzīva pārdevēja, kas visu vakaru stāv kaktā un tirgo smēķus. Nu, protams, tur ir ne tikai cigaretes, milzīgā izvēlē dabūjamas arī tās mīkstās konfektes: gumijlācīši, vampīriņi, čūskas un vardītes, tās ar to balto vēderu, kas vienmēr ir mīkstāks un garšo sliktāk par zaļo mugurpusi.

Aiz letes, kas paslēpta šajā mazajā istabiņā, stāv Hanna. Viņai priekšā ir veseli grozi ar saldumiem, cigaretēm, tepat pagatavotām sviestmaizēm un turzas ar visādu veidu čipšiem. Hanna patiešām ir izskatīga, kaut gan tik stipri izplūkā uzacis, ka virs acīm palikušas pavisam tieviņas līnijas.

Škiet, viņa mani vairs nepazīst, lai arī agrākos laikos mēs «P1» runājāmies pat diezgan bieži. Arī tagad es labprāt ar viņu papļāpātu, kaut vai tāpēc, ka tā būtu iespējams ilgāk uzkavēties mazajā istabiņā un varētu izvairīties no riska, ka lielajā bāra telpā mani pamanīs Uve Kopfs. Jo viens nu ir skaidrs: tas smerdelis tiešām ir ļoti vardarbīgs.

Hanna nemaz mani neievēro. Bet man, vienalga, ir patīkami viņā noraudzīties. Kā viņa, piemēram, vienam vai otram paziņam tāpat bez maksas paslepus ieliek saujā pārīti konfekščūsku, tas nudien izskatās baigi simpātiski.

Apsveru, kā man vislabāk viņu uzrunāt. Lai gan īstenībā jau to nemaz laikam negribu. Gribu vienīgi stāvēt un noskatīties, kā viņa pārcilā savu preci, kā viņas mazie, tieviņie pirksti ar apkodītajiem nagiem pievāc naudu, kas noskaitīta par konfektēm, un kā viņa katram uzsmaida, arī īstiem kretīniem, perdeļiem un uzmācīgajiem. Īpaši pēdējiem. Hanna ir tik laba un jauka pret viņiem, ka gluži vai sāpīgi redzēt. Aizdedzu cigareti un turu sērkociņu tā, lai liesma apspīdētu man seju. Bet viņa aizvien vēl mani neievēro.

Skatos vēl kādu laiku, bet tad atnāk Rollo un stāsta, ka esot mani jau visur izmeklējies. Runādams viņš tā dīvaini mirkšķina acis, agrāk es tādu mirkšķināšanu esmu redzējis tikai vienam cilvēkam. Tā bija Ona, un šī meiča vienmēr mirkšķināja kā negudra, kad bija nonākusi kaut kādās sprukās. Bet Rollo jau nekas nenomāc. Viņš stāsta par kaut kādu aluskrogu, bet man īsti nepielec, kādā sakarībā. Reizēm es Rollo patiešām nesaprotu. Tad viņš pieiet pie Hannas, noskūpsta viņu, vienreiz uz labā, otrreiz uz kreisā vaiga, un šajā brīdi bārā, kur sēdēju iepriekš, iet vaļā tracis.

Kāds kaut ko bļauj par savu ausi, un es vēl nodomāju, ka tur kaut kā jābūt iejauktam Uvem Kopfam. Gan jau viņš būs ar šķiltavām ietrāpījis pa pieri kādam, kas lielāks par pašu, jo tagad es dzirdu, ka sākas īsts tesiņš.

Rollo teic, ka bārs, kurā var šādi palaist rokas, īstenībā nav cienīgs, lai domājoši cilvēki tādā uzkavētos, un es viņam piekrītu, ka tā ir svēta patiesība, lai gan, godīgi sakot, labprāt būtu noskatījies, kā Uve Kopfs vienreiz kārtīgi dabū pa tauri. Savācam savas žaketes, Rollo vēl pamāj Hannai, un tad mēs pa blakus durvīm izejam ārā.

Iekāpjam mašīnā un braucam uz Rollo dzīvokli. Pa ceļam nolemju apēst kādu no zaļajiem gumijzvēriņiem, kurus Rollo nočiepa, iedams gar Hannas leti. Tas garšo baismīgi saldi un līp pie zobiem. Nolaižu logu un izmetu aizkosto zvēriņu uz ielas. Tad aizsmēķēju cigareti.

Rollo dzīvoklis atrodas Bogenhauzenā un ir milzīgs. Man liekas, tajā ir vismaz deviņas istabas. Katru reizi, kad cilvēks iedomājas, ka beidzot visas ir apskatījis, nez no kurienes uzrodas vēl viena. Pie sienām karājas deviņpadsmitā gadsimta ainavas, un visur stāv mēbeles, kas nemaz nešķiet savstarpēji saderīgas. Piemēram, Rollo ir ķīniešu opija zvilnis, kas acīmredzami domāts divām personām, un tad viņš parasti guļ uz tā, lasīdams Kena Folleta un Džona Lekarē trillerus. Citas grāmatas viņš nelasa, bet ne jau tāpēc, ka būtu par dumju, vienkārši viņu interesē tikai trilleri un spiegu romāni.

Šis ķīniešu opija zvilnis, kā stāsta Rollo, ir atvests no Cindao, kas agrāk saucās Čindava un piederēja Vācijai. Rollo vecvectēvs bijis augsts ierēdnis turienes administrācijā, bet iepriekš kaut kādās Klusā okeāna salās, kas arī reiz bijušas Vācijas īpašums. Man liekas, tās salas saucās Bismarka arhipelāgs. Nu, un tas zvilnis, uz tā savā laikā esot gulējis jau Rollo vecvectēvs, un es domāju, kāds gan šis vecvectēvs varēja izskatīties un nez vai viņam patika katru dienu staigāt baltā uzvalkā, un tad vēl par to, cik kreklu tas vīrs pa dienu tik lielā karstumā bija spiests mainīt. Tāpat es gudroju, vai viņš tur dzīvoja vientuļi vai arī bija īsts salonu lauva, un varbūt viņš rakstīja drausmīgi sliktus dzejoļus vai arī bija cietsirdīgs pret saviem ķīniešu padotajiem.

Lai nu kā, bet es spēju to labi iztēloties, it īpaši, ja vēl aizveru acis un lēnītēm savās smadzenēs savietoju šos abus tēlus: Rollo, kāds viņš te guļ uz zviļņa Minhenes Bogenhauzenā, un viņa vecvectēvu, kas nomira kaut kur milzīgās vācu koloniālās lielvalsts nomalē, kaut kādā purvā, tropiskā drudža karsonī.

Tad atkal iedomājos, cik labi, ja cilvēkam pieder tāda manta kā šis te zvilnis, kas ļauj visu stabili nostiprināt, jo pati koksne, no kuras tas izgatavots, tev rāda, ka pasaulē itin visam ir sava stabila vieta. Lai gan principā tas tomēr būtu tikai par slogu.

Tātad Rollo apsēžas uz sava opija zviļņa, un tad viņš man izstāsta, ka rīt Mērsburgā rīko pārtiju, savas dzimšanas dienas pārtiju. Pirmajā brīdī es jūtos tizli, jo iepriekš to nezināju, es gribu sacīt, ka nemaz nezināju, ka viņam rīt dzimšanas diena. Galu galā jau tajā reivā piesitos viņam pavisam nejauši. Bet Rollo nebūtu Rollo, viņš nebūtu viesmīlīgākais cilvēks pasaulē, ja tagad nemierinātu mani miljonos veidu un neteiktu, beidz taču, viss ir lieliski, es ļoti priecājos, ka arī tu tur būsi, un rīt ap pusdienlaiku mēs kopā brauksim uz Bodenezeru manā autiņā.

Tad ieslēdzam televizoru, bet tur vairs neko jēdzīgu nerāda, jo nu jau ir stipri vēls, un tāpēc Rollo man parāda istabu, kurā varēšu pārgulēt. Izģērbjos un ielienu gultā, bet miegs kaut kā nenāk, un tāpēc nolemju atnest sev glāzi ūdens no virtuves.

Atpakaļceļā uz savu istabu iemetu aci pavērtajās Rollo durvīs un redzu, ka viņš joprojām sēž uz opija zviļņa un lasa grāmatu. Nevaru saskatīt, kas tā par grāmatu. Jādomā jau, ka Džons Lekarē. Rollo nav mani pamanījis, es atgriežos savā istabā un tad iemiegu.

No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

Pēdējie komentāri:

• velns 27.09.05 14:49

  šis patiešām ir spīdošs lasāmgabals. iesaku visiem.

• izplatīt 27.09.05 16:58

  tam vajag būt jaukam darbam

• ef 27.09.05 22:04

  nu nav jau nemaz tik spīdošs :)

Piedalies diskusijā: