Agnese Krivade: Ja satiec dzejnieku... (61)

2005. gada 26. septembrī, plkst. 20:30

Rubrika: Redzējumi

Vai zināt, kas kopīgs dzejai un reklāmai? Pats galvenais. Dzejnieki. Latvijā reklāmu rakstīšana ir otrā populārākā jaunākās paaudzes dzejnieku nodarbošanās tūliņ aiz dzeršanas un depresijas.

Reklāma ir punkts, kur sataustāms kapitālisma pulss. Vieta, kur viss notiek aiz aprēķina, tirgus aug visstraujāk, darba diena visgarākā. Turpretim dzeja ir absolūta tautsaimnieciskās darbības dīkstāve. Tādēļ daži reklāmā nodarbināti dzejnieki, ar kuriem aprunājos, uz jautājumu — kas kopīgs reklāmai un dzejai — atbildēja, ka nekas. No viņiem nopratu, ka tā varētu būt uzskatāma par nacionāla mēroga traģēdiju, ka dzejniekam ir ne vien jāstrādā, bet arī jāstrādā reklāmā.

Tas tādēļ, ka Latvijā pastāv tā interesantā dzejnieka kreisās pozas tendence. Dzejā un dzejnieka dzīvē ietverts rūgtums pret naudas apriti sabiedrībā un tās radītām uzvedības klišejām. "Piedūriens" pie

Es to neizprotu, jo nezinu muļķīgākas tēmas par tendenci. Sociālie jautājumi nevienam nevar būt tik svarīgi kā personiskie, to saasināta attēlošana dzejā vienmēr saistīta ar iztaisīšanos labākam nekā esi. Ko gan var panākt, uzrakstot dzejoli ar sociālu mērķi. Dzeja ir medijs ar tik mazu pārklājumu, ka jebkādu mērķi tajā ielikt vienkārši jākaunas. Atvainojos tiem, kas uzskata, ka dzejai tomēr ir kāds mērķis, piemēram, padarīt sabiedrību labāku. Es personiski rakstu dzejoļus divu iemeslu dēļ — sliktas nervu sistēmas un ekshibicionisma nolūkos. Nekādu citu mērķu nav.

Vēl pastāv apsvērums, ka dzeja, lai kāds būtu tajā ietvertais vēstījums, ir daudz smalkāka sfēra par reklāmu. Par šo aprunājos ar parastiem jauniešiem interneta portālā. Lielākā daļa kā kopīgo dzejā un reklāmā minēja faktu, ka "abas besī ārā". Tā ir atbilde, kas ļauj izdarīt diezgan precīzus secinājumus: dzeja normālam cilvēkam vienkārši nav saprotama.

Dzejniekam Mārim Salējam Delfos bija raksts, kur viņš saka: "Dzeju (..) var saukt par dvēseles nomodu. Ieraudzīt pasaules skaisto un vienlaikus baismīgo nepamatotību." Es viņam piekrītu par to nepamatotību, bet nezinu, vai tiešām dzeja jāuzskata par "dvēseles nomodu". Ja, piemēram, piekristu, ka viss ir tas, ko par to domā skaitliskais vairākums, tad dzeja varētu būt pilnīgas muļķības. Un taisnība ir jauniešiem, kas spurdza un sarunājās laikā, kad es un vēl daži lasījām savus pantiņus Imantas kultūras centrā, nevis viņu skolotājiem, kas, neizprotamu iemeslu vadīti, pastrādā varas darbus pie saviem skolēniem, sadzenot telpā, kur tiek lasīta dzeja. Un nomoka arī dzejniekus, liekot uzstāties auditorijā, kam "pajāt" par viņu dvēseles mokām.

Iespējams, dzejnieki tiešām ir tas, par ko sabiedrības lielākajai daļai jau sen ir aizdomas. Kaitēkļi, kas grauž telpas un laika lietderību. Darba laikā ar klišejiskām frāzēm, liekot pirkt to, kas cilvēkam nemaz nav vajadzīgs. Pēc darba — ar nevienam nesaprotamiem vārdu virknējumiem, sauktiem par dzeju.

Varbūt jūs meklējat dzejā kaut ko brīvu no konjunktūras, kaut ko "garīgu" un "dvēselei", atsvaru seklajam visapkārt. Neļaujieties pievilties! Jo dzejnieki paši ir tie, kas, strādājot reklāmā, rada šo ikdienišķo un seklo. Varētu noslēgt, pārfrāzējot kādu no austrumu skolotājiem: ja satiec dzejnieku, nosit to.

Raksts pārpublicēts no laikraksta Diena pielikuma

Kultūras Diena 2005. gada 24. septembra numura.

Pēdējie komentāri:

• Jānis 26.09.05 21:23

  Kā jau teicu, kārtējais patukšais, virspusējais rakstiņš no jaunās rakstītājas. Tamdēļ laikam arī dzejrindās nekas saturīgs nerindojas.

• Mans vārds 26.09.05 21:45

  Krivade... kā nau kavna turpināt re-publicēt šo kaunīgās reabilitācijas mēģinājumu? Tu zini par ko ir runa. Neatkārtošuos.

• Tomēr 26.09.05 22:28

  Šis raksts un nākamie, ir tipiski Krivades - konjuktūristes ekshibicionistiskā atlases sniegumi. Man vajag orģinālus.

Piedalies diskusijā: