Artis Ostups: Dzejoļi (44)

2005. gada 25. septembrī, plkst. 23:25

Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)

Artis Ostups ir 17 gadus vecs. Dzīvo Carnikavā, mācās Ādažu vidusskolā. Dzeju uzskata par sev piemērotāko zonu, kur izpausties, tāpēc arī tā tik ļoti patīk un prot paraut malā. Esot par sevi dzirdējis viedokli, ka meitenes ir viņa auditorija, pats par to vēl nav ticis skaidrībā. Šogad lit. nometnes „Aicinājums” dalībnieks.

X paaudze

mēmas šiltītes guļ

notriektas diagonālē

pār baltajām

kristāla pļavām,

kur mēs zemei atņemam

tās vārdus,

kur mēs nodzeramies

līdz trīcošiem glāstiem

plakstiņi kā cauršauti izpletņi

nolaižas pār slēptajām kamerām,

nedrīkst,

nedrīkst neredzēt -

kā misiņa zvaigznītes izkūst

draiskajos pirkstos,

kā mēs iesniedzamies

stiklainā tumsā,

it kā signalizējot,

ka šonakt nebūsim

mājās

***

Zem mūžīgām, baltām medus mellenēm

un virs tukšu kapu klusuma,

mēs savus trotuārus brienam,

kāds pagrūž, kāds atstāj mūs lietū,

pārguļamies pār asfaltu, mētelis saldi pil,

no acīm iztek tuša un kāds neļauj raudāt.

***

1

pārbāztā koridorā

kā tu lēnām tipini

pār cilvēku šķidrajām kājām

ceļš uz melnāko kabinetu

kā aizsalusi kanibāla zupa

bļodiņas siltums,

dzeltenas avīzes,

tukšas kāpnes -

viss ko dodiet!

2

kabineta pūkainās gaismas

klusi ieguļas aveņkrāsas plecos,

kautrīgi ierāpo sejā,

cauršaujot kosmētikas dambi

ar

karsta pirksta

pēdējo triepienu

3

lampā izkusis jautri klaigā

vecais planetārijs

bērnības plastilīns

guļ sasalis amnēzijas pienā

uz sienas blakus tava palīga ēnai

aizlauztiem burtiem rakstīts -

es šeit neesmu bijis

***

stop

paliksim šeit un dzīvosim

kā divi izplūduši kvadrāti

muksim no melnbaltām bezaktieru filmām

mūžīgi zelēsim sev īkšķus

ik pa laikam piedurot tos pie loga

un rādot brīvībai ok -

bezrūpīgas siekalas notecēs gar stiklu

un sacietēs

starp maizi un sviestu

***

tramvaja pelēkie pieskārieni piespiež viltus princeses

dzert sadragātās upenes no pelnu trauku siliem

sliedes atbalsojas balti aizsegtajos ēku logos,

kur pensionāru ēnas satiekas, iegriežas netīros ovālos

un aizpeld līdz ar diskotēku spīdīgo dvaku

konduktors pa kluso uz biļetēm zīmē savus bērnus,

kurus nav nācies redzēt jau miljoniem pieturu,

egoisti šo ikdienas mulsumu izmanto savā labā -

kāpj uz tramvaja gludajiem pleciem,

salauž tievos ragus

un elektrību kā karstu vakara pienu

dzer

pieturās atsietām acīm sastingst ik rīta pūlis,

aizvainotā metāla dūja,

tveicē mirdzēdama piesmej visu pirmdienas tīklu,

balsis pazūd no rūtainajām mikrofonu mutēm,

konduktoram viss vienalga, putna stūrmanis nepārtraukti

skatās spogulī, mēģinādams saskatīt, vai kāds neskrien

nopakaļ,

sliedes atplēš nobružātās plaukstas,

lietus maigām adatām noskalo idiotus no augšas,

ceļš un vispār visi plāni mainās -

mēs brauksim garām visiem rozā veikaliem,

cigarešu melnajiem mākoņiem un mēteļos ietērptām

statujām.

piestāsim vien,

lai negaiss nomazgā vecās reklāmas,

lai visi koši - dzeltenie nomet ādas jakas

un mēs paceļamies gaisā.

Geto

Lēni lietus pirkstgali

pār saplēstiem dolāriem dejo,

luksoforos karājas aizvainoti daltoniķi.

Es sēžu savā kadiljakā un skatos

caur rasu ievainotā hotdogā,

meklēdams vienu pieskārienu

uz-spridzinātām jūtām,

meklēdams vēl tikai vienu dzimšanu

kartona kastē,

vēl vienu miršanu

pēc šīs.

Pieradums

1

Es stāvu ārā,

bet skatos dziļi iekšā,

un tādu muļķa pieradumu

es nespēju sev zagt.

Kāds pārspīlēts kauns,

ka rožu zobens

šķeļ manu neskarto tēraudu -

divās rindās

sastājas visas jaunās plaisas:

ir pirmā,

kur dievi un velni,

un ir otrā -

tur tikai velni

ar visām no tā

izrietošajām peklēm.

Karstuma gūzmā

kūst pieradums

pēc kauna.

2

Sauc mani mājās,

nākotnes nezināmais,

sauc!

Pietrūkst dvēseles,

lai plašumu skautu,

man tomēr pietiek ar

šķipsniņu sāls.

Bet cukurs ir manas mājas sienas,

bet kafijas krūze ir mana gulta.

Un pārnāk tēvs līdz ar elektrību

jeb mūsdienu sirds gaismu -

miglaina tveice no ģimenes spuldzēm,

ir pirmoreiz silti.

Es tik un tā vēl stāvu ārā,

kārs ir vējš uz kokiem

un tālums pats no sevis

skatās man iekšā.

3

Tauta skumst pēc aizgājušiem kuģiem,

lokomotīves dzer bārā - ir žēl par tiem Sibīrijas bruģiem,

bet es stāvu,

ir pasaule nost.

Kur man dzelt

un kur man kost

kauna dēļ.

Mans pieradums

ir manas domas -

visas identitātes

un nakts teātra lomas.

Bet es vairs negribu teikt „bet”,

es saku „tomēr”,

tas vārds ir garāks,

es stāvu ārā ar elles dieviem roku rokā

un pieradums

kļūst garāks.

It kā

Pie tevis šonakt popkorna debesis

un gar degunu notek svaigi spiesta kola.

Vējš sit pa caurām bungām -

tāds ir klusums.

Piezvani man! Paprasi kā man iet,

vai nenākšu ārā ēst gaisu, kaitināt aklās

lidmašīnas ar savu kailumu un appīpēties

līdz tavai apakšveļai.

Es nākšu. Jo -

Tu man tjipa

uzticies.

***

balti neona skūpsti

izgaist no lūpām

lēni un pavisam

pusnakts pianista notis

karsti, vēl tik karsti

skrāpē tirkīza debesis

pat paliek nedaudz bail

do do

mosties!

do

Pēdējie komentāri:

• Rūta 26.09.05 9:11

  pieradums un it kaa bij tiiri labi. nezin, kaut kaa nespeeju ignoreet, to, ka vinjam ir tikai 17, un, ka vinjsh ir zeens un taadaa garaa. Da nezinu, kaa buutu, ja to visu nezinaatu. Bet pieradums bija labs.

• vaards 26.09.05 10:36

  no shitaa frukta kaut kas vareetu iznaakt. prieksh septinjpadsmit gadiem visai spozhi dzejolji

• dukts 26.09.05 11:04

  "mēmas šiltītes guļ/notriektas diognālē" kas, pie velna, ir diognāle?

Piedalies diskusijā: