Raksti

Jānis Strods: Vai mums jābaidās no mazākuma tirānijas?

Labākais arguments pret demokrātiju ir piecu minūšu gara saruna ar vidusmēra vēlētāju.

Vinstons Čērčils

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Latvijas Republikas Satversme, 2. pants

 

Spriežot pēc pusgada, visnozīmīgākās sekas referendumam par krievu valodu kā otro valsts valodu, šķiet, ir bijušas nevis sabiedrības polarizācija vai visu tautību radikāļu augošā popularitāte, bet gan tās diskusijas, kas jau pāris mēnešu risinās Saeimā, Valsts prezidenta birojā un interneta komentāros. Diskusijas par demokrātiju (varbūt pat Demokrātiju ar lielo D), kuru rezultātā liberālākās parlamentā pārstāvētās partijas ir sākušas atbalstīt ierobežojumus pilsoņu līdzdalībai likumdošanas procesā, kamēr opozīcijas partijas, kas kļuvušas bēdīgi slavenas, atbalstot "oligarhus", uztraucas par augošo naudas ietekmi politikā.

Šajā rakstā vēlos apskatīt to, kādas ir Latvijas pilsoņu iespējas ietekmēt likumdošanas procesu, kādas izmaiņas

tajās varētu ieviest Saeimas piedāvātie un Valsts prezidenta neizsludinātie grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", un to, kāpēc demokrātijas mehānismu ierobežošana nav viennozīmīgi nosodāma.

 

Tagad, pēc mēneša, pēc trim gadiem

Pašlaik Latvijas iedzīvotāji izmaiņas valsts dienaskārtībā var ieviest trijos nozīmīgos likumā paredzētos veidos. Pirmkārt, ievēlot Saeimā savus pārstāvjus, kas ir gatavi ierosināt attiecīgo likumprojektu. Lai gan izmaiņas likumdošanā visbiežāk tiek ierosinātas tieši šādā veidā, deputātiem ne vienmēr izdodas izsekot līdzi savu atbalstītāju mainīgajām vēlmēm četru gadu garumā, un pat gadījumos, kuros kāda partija paliek uzticīga saviem vēlētājiem, pastāv iespēja, ka likumprojektu gluži vienkārši noraidīs tā politiskie oponenti.

Otrkārt, kopš šāgada janvāra ir iespējams vērsties pie parlamenta ar kolektīvo iesniegumu, kas jāparaksta vismaz desmit tūkstošiem Latvijas pilsoņu. Lai parakstītu šo iesniegumu, pietiek ar pieeju interneta portālam "manabalss.lv", un savus parakstus drīkst sniegt arī nepilngadīgi pilsoņi, tomēr arī šai pieejai ir ierobežojumi. Lai gan kolektīvie iesniegumi var ērti izmainīt parlamenta darba kārtību atbilstoši sabiedrības vēlmēm, to satura pārvēršana likumos gulstas uz Saeimas deputātu pleciem, atkal iekļaujot vienādojumā gan parlamentāriešu vēlmi izstrādāt likumprojektu, gan atdot par to savu balsi.

Treškārt, savācot vismaz desmit tūkstošu parakstu par atbalstu iedzīvotāju izstrādātam likumprojektam, Centrālā vēlēšanu komisija par valsts līdzekļiem sāk parakstu vākšanas otro kārtu. Savukārt, ja otrās kārtas laikā izdodas savākt vismaz vienas desmitdaļas balsstiesīgo Latvijas pilsoņu parakstu (apmēram 150 tūkstošu), parlamentam jābalso par šo likumprojektu bez izmaiņām, bet, ja Saeimā tas netiek pieņemts, seko tautas nobalsošana, kurā jāpiedalās vismaz pusei no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos pilsoņu skaita (vai, ja iedzīvotāju likumprojekts piedāvā mainīt Satversmi, pusei no balsstiesīgajiem jābalso par šīm izmaiņām).

Šī procedūra ir vissarežģītākā un prasa vislielāko iedzīvotāju aktivitāti un līdzekļus, jo katrs no pirmās kārtas desmit tūkstošiem parakstu notariāli jāapstiprina, samaksājot par šo pakalpojumu divus latus. Tajā pašā laikā šis ir arī visefektīvākais Saeimā nepilnvērtīgi pārstāvēto pilsoņu rīks, jo ļauj ieviest izmaiņas likumos neatkarīgi no parlamenta deputātu viedokļa un noskaņojuma.

Tieši šo mehānismu vēl vairāk vēlas ierobežot pašreizējās koalīcijas partiju pārstāvji. Veicot grozījumus likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", ir plānots no šāgada septembra pacelt pirmajā kārtā savācamo parakstu skaitu uz piecdesmit tūkstošiem, bet 2015. gadā atteikties no divu līmeņu parakstu vākšanas vispār, liekot iedzīvotājiem savākt 150 tūkstošu parakstu bez Centrālās vēlēšanu komisijas atbalsta.

Jāatzīst, piedāvātie likuma grozījumi paredz arī zināmus atvieglojumus parakstu vākšanas procesā – no septembra ieplānots atļaut parakstus apstiprināt arī atsevišķiem pašvaldības darbiniekiem un bāriņtiesām, kamēr līdz 2015. gadam paredzēts ieviest iespēju savu parakstu atdot arī elektroniski interneta vietnē "Latvija.lv".

 

Argumenti: par minoritātēm, kompetenci un naudas varu

Viena no pirmajām problēmām, ar ko jāsastopas atkal un atkal, lasot par demokrātiju, ir vairākuma tirānijas drauds – ja sabiedrībā likumus diktēs tās vairākums, jebkura minoritāte var tikt apspiesta. Arī šīs problēmas risinājumi ir visai zināmi – Latvijā vairākuma likumdošanas brīvību ierobežo Satversmes mehānismi, it īpaši tās astotā nodaļa "Cilvēka pamattiesības".

Tomēr galvenais koalīcijas arguments par labu likuma grozījumiem ir tieši pretējs – bez reformas eksistē mazākuma tirānijas risks. Ļaujot nelielai, bet aktīvai pilsoņu grupai atkal un atkal sākt parakstu vākšanu, lai mēģinātu veikt sabiedrības vairākumam netīkamas reformas, tiek nelietderīgi izmantots gan valsts budžets, gan valsts ierēdņu laiks. Ir vērts uzdot sev Saeimas priekšsēdētājas biedres Ineses Lībiņas-Egneres jautājumu: "Vai sabiedrība ir gatava maksāt miljonus latu par katras 0,6 procentu vēlētāju iniciatīvas testēšanu?"

Rast atbildi uz šo jautājumu varētu būt visai sarežģīti, jo nav skaidrs, kas nepieciešams "sabiedrības gatavībai". Gan Lībiņas-Egneres izteikumos un Valsts prezidenta retorikā, gan arī reformas kritiķu argumentos pamanāma atziņa, ka "demokrātija, protams, nekad nebūs lēta". Mērot sabiedrības labumu tikai valūtas izteiksmē, arī atteikšanās no vēlēšanām, šķiet, būtu prātīga, kamēr, ja izslēdzam budžeta aprēķinus no "sabiedrības gatavības" vienādojuma vispār, varam nonākt otrā galējībā, padarot ikkatru ieinteresēto indivīdu par valsts apmaksātu amatieri – likumprojektu autoru.

Arī tad, ja vēlamies runāt par abstraktu "likumu kvalitāti" kā sabiedrības interešu rādītāju, ir jāizvairās no galējībām. Pirms slavēt un aizstāvēt tiešās demokrātijas principus likumdošanas jautājumos, ir vēlams atcerēties iemeslus, kādēļ esam atteikušies no tautas sapulcēm par labu pārstāvnieciskajai demokrātijai un parlamentam.

Tiešās demokrātijas metodes ir visai dārgas, laikietilpīgas un neērtas. Lai pieņemtu kvalitatīvus lēmumus par jebko – par to, kā uzraudzīt apdrošināšanas sabiedrības, regulēt medikamentu pārdošanu vai vislabāk pieņemt kvalitatīvus lēmumus –, būtu jāiegulda laiks, darbs un līdzekļi apmēros, kas traucētu mūsu ikdienas nodarbēm.

Pats galvenais, lai tiešās demokrātijas mehānismi un tautas nobalsošanas kalpotu kvalitatīvi, iesaistītajiem pilsoņiem būtu jāatsakās no īstermiņa domāšanas un sava egoisma sabiedrības ilgtermiņa labuma vārdā. Manuprāt, ir likumsakarīgi, ka tautas ierosinātie likumprojekti Latvijas vēsturē lielākoties asociējas ar terminu "populisms" un piedāvā nevis specifisku problēmu risinājumus, bet skaļu retoriku un šķietamus truismus, kas nodrošina iniciatīvu organizētājiem balsis nākamajās vēlēšanās – galu galā, visiem ir skaidrs, ka nepieciešamas augstākas pensijas (gluži tāpat kā nepieciešami zemāki nodokļi un godīgāki politiķi).

Visbeidzot vēlos apskatīt visnotaļ svarīgo iebildumu pret neviennozīmīgajiem likuma grozījumiem, ko savā vēstulē Saeimas priekšsēdētājai piemin Valsts prezidents: "Prasība vēlētājiem ar pašu spēkiem un iniciatīvas grupas atbalstu savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu prasīs tik būtisku finansiālu ieguldījumu, kas tikai palielinās naudas varu politikā un atņems pilsoniskajai sabiedrībai iespējas pašai organizēties un būt aktīvai."

Šis arguments attiecināms arī uz likuma grozījumos paredzēto pārejas periodu – savākt desmit tūkstošu notariāli apstiprinātu parakstu prasa mazāk līdzekļu nekā piecdesmit tūkstošu savākšana, ierobežojot mazāk turīgo aktīvistu iespējas līdz balsojumam parlamentā aizvadīt savus likumprojektus.

Lai gan nevienlīdzīgs līdzekļu sadalījums neizbēgami deformē demokrātiju jebkurā valstī (ideju popularizēšanas un priekšvēlēšanu kampaņas ir spilgti piemēri), vēl vairāk palielināt naudas ietekmi uz Latvijas politiku nebūtu vēlams, pat ne īslaicīgi. Tieši tāpēc nav skaidrs, kādēļ nepieciešams likuma grozījumos minētais "pārejas periods", kurā tautai ievērojami pieejamākais parakstu vākšanas veids internetā vēl nav pieejams, bet pirmajā kārtā savācamo parakstu skaits ir pieckāršots.

***

Pēc Latvijas Republikas pamatlikuma, tautas izstrādāts likumprojekts ir ārkārtas gadījums; ikdienā ar likumu izstrādi jānodarbojas tautas ievēlētajiem priekšstāvjiem. Tas, ka jautājums par grozījumiem likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" ir ieguvis tik lielu sabiedrības uzmanību, pastāsta visai daudz par Latvijas politisko kultūru. Likumu ierosināšanas process ir nenozīmīgs, ja salīdzinām to ar problēmām, kas saistāmas ar autoritārām partiju iekšējām hierarhijām un politiskās atbildības trūkumu, ar apātiju mūsu vidū un sajūtu, ka valsts ir kaut kas, kas ar mums notiek.

Tomēr, ja esam nonākuši līdz ārkārtas situācijai: vai vajadzētu vākt parakstus vienā vai divās kārtās? Bez CVK atbalsta vai ar to? Piecus, desmit vai piecdesmit tūkstošu? Atbildes uz šiem jautājumiem ir atkarīgas no mūsu prioritātēm; ir jāiepazīstas ar abu pušu argumentiem un jāizvērtē, kāds likumprojektu ierosināšanas mehānisms mūsu mērķiem ir visatbilstošākais, vienlaikus nekrītot galējībās – lai arī cik ļoti lielu vērtību mēs tiem piešķirtu, ne demokrātijai, ne ietaupījumiem valsts budžetā nevajadzētu kļūt par mūsu pašmērķiem – tiem jābūt tikai instrumentiem, lai mēs sasniegtu "labo dzīvi".

Un to jau nu mums vajadzētu būt spējīgiem izvēlēties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • dzimmijs13  

    2012. gada 11. augustā, plkst. 7:54

    Viss jau būtu labi, ja Latvijā pilsoņi, neatkarīgi no saviem politiskajiem uzskatiem, vai simpātijām būtu uzticīgi pašai idejai - Latvija kā valsts. Taču praksē diemžēl arī liela pilsoņu daļa vēlas atjaunot "diženo lielvaru", laikam nav jāskaidro kādu (un nebūt ne tikai krievi, arī antiglobālisti - principā, antiglobālisms kā tāds pat būtu atbalstāms, bet šeit, mūsējie ir tā aizrāvušies ar "antiamerikānismu", ka sākuši sludināt Krieviju kā "glābēju". No vilka bēg uz lāci krīt. Principā, mūsu antiglobālistus drīzāk būtu jādēvē par "antiamerikānistiem", kuri izliekas neredzam, ka globālismam var būt daudzas sejas). Un savākt desmit tūkstošus parakstu Kremļa sponsorētiem pārstāvjiem nav nekādu problēmu - un Latvijai nāktos apmaksāt neskaitāmus referendumus, par kuriem varbūt jau iepriekš būtu zināms negatīvas iznākums - bet kuri paredzēti valsts pakāpeniskai sagraušanai, nevis referenduma pozitīvam iznākumam.
    Tātad, arī nejūsmoju par pozīcijas vēlmi sarežģīt referenduma rīkošanu - kā tādu, bet vai šobrīd ir kāds cits mehānisms, kā likumīgi pasargāt sevi no Kremļa diktētiem populistu aktivitātēm?

  • krapiwadamuhi  

    2012. gada 10. augustā, plkst. 21:09

    Kādēl koalīcijas zieds nespēj atbildēt uz Sallijas Benfeldes jautājumiem?

    Skat.:

    Par valsts tiesībām aizstāvēties

    http://www.ir.lv/2012/8/6/par-valsts-tiesibam-aizstaveties

  • Mikus  

    2012. gada 9. augustā, plkst. 12:03

    Man tā vien liekas, ka konkrētie grozījumi ir tikai un vienīgi saistīti ar bieži priekšvēlēšanu kampaņās izmantoto saukli: "Krievi nāk!"
    1) es tomēr piekrītu tiem cilvēkiem, kas saka, ka referendums par valdu bija neleģitīms, proti, tas nebija iespējam esošās Satversmes ietvaros un faktiski tas bija tā kā par jaunu konstitūciju.
    2) ņemot vērā, ka jebkuram latvietim (un visiem citiem, kas sevi par tādiem dēvē), ienaidnieks Nr.1 ir krievs un īstenībā šis latvietis reizēm pats nezina, kāpēc tas tā ir, tad faktiski šie grozījumi, manuprāt, ir tendēti tikai uz Lindermanu, respektīvi, lai ierobežotu viņa iespējas turpināt šāda veida provokācijas. Tikai tāpēc, ka vara nespēj izdomāt, kā to ver izdarīt vienkāršā, piemēram, grozot Satversmi vai arī nosakot valsts nākotnes vīziju, no kuras arī varētu izrietēt, kuras organizācijas uzskatāmas par naidīgām šai valstij (šai konkrētajai valstij, kāda tā ir šodien) un kontrolēt, regulēt šo organizāciju darbību.
    3) par naudu - piekrītu, ka demokrātija ir dārgs process un uz finanšu taupīšanas pamata to nevar ierobežot, tad jau var arī pieņemt grozījumus, lai, taupot naudu, Saeimu ievēl uz 2 sasaukumiem uzreiz (un ietaupījums - vienu vēlēšanu izmaksas...)
    4) ja grozījumu patiesais mērķis ir tāds, lai ierobežotu "nelielu grupu" iniciatīvas, tad jāatceras, ka Latvija šībrīža veidolā pastāvēs tik ilgi, kamēr latvieši būs vairākums. Ja vairākums (> 50% ) būs nelatvieši, tad ne ar kādiem grozījumiem nevarēs ierobežot jaunas konstitūcijas pieņemšanu un tad tā jau vairs nebūs tā Latvija, ko pazīstam tagad...
    5) pilsoņu iniciatīva ir jāatbalsta, nevis jāierobežo. Visumā tas ir gudrs solis no prezidenta puses... Es domāju, ka, ja būs "referendums par referendumu likumu", tad šie grozījumi netiks atblastīti...

  • Jānis Strods  

    2012. gada 8. augustā, plkst. 14:00

    Leganto:

    Jā, atvainojos par kļūdu. Rakstot par juridiskām tēmām, centos neatkārtot vārdu "likums" par daudz; šoreiz centība noveda neceļos.

    Negribu piekrist par naudas ietekmi. Jūsu minētā "mērķtiecīgā pamudināšana", kas var ievērojami palielināt politisko aktivitāti, tomēr ir finansiāli prasīgs pasākums.

    pt:

    Mani arī māc aizdomas, ka reformas tiek veiktas nepareizo mērķu vadītas. Tomēr jāatceras, ka ar tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu piedāvātie likuma grozījumi nav saistīti itin nemaz.

    Zaigai:

    Tauta šī veida referendumos arī nav panākusi neko lietderīgu. Protams, nākotnē tas var mainīties, bet Latvijā tomēr nav spēcīgas tradīcijas sabiedrības iniciētā likumu izstrādē.

    Bet palīdzēt sabiedrībai pierast pie ārkārtas pasākumiem (un likuma ierosināšana ar referenduma palīdzību tomēr ir ārkārtas pasākums) potenciāli var būt kvalitatīvai demokrātijai traucējoši: drīzāk jāveicina uzlabojumi ikdienas procesos (vēlēšanās, Saeimas atbildīgumā, partiju iekšējā demokrātiskumā).

  • pt  

    2012. gada 8. augustā, plkst. 1:51

    Būtiskākais, ko vajadzētu ņemt vērā, tomēr laikam ir fakts, ka Saeima (valdošā koalīcija) tā vietā, lai demonstrētu, ka kaut jel ko ir mācījušies no mācībstundas (milzīgā sajūsma, ar kādu tika atlaista iepriekšējā Saeima tomēr bija sods par augstprātību un varas spēlītēm) un izrādītu kādu nebūt interesi par sabiedrības viedokli un interesēm uni gatavību ņemt tos vērā (piemēram, uzliekot par saistošu manabalss ierosināto likumprojektu izskatīšanu Saeimā), vērā ņemami samazina ierindas pilsoņa iespējas ietekmēt politiskos lēmumus,tai pat laikā vaimanājot par iedzīvotāju attieksmi pret valsti un tās likumiem. Nesen jau izskanēja doma, ka nav nekāda pamata domāt, ka Satversmes tēviem (vai vēl vairāk - pie varas esošajiem deputātiem, kas gatavi nodot pie pirmās izdevības tāpēc, lai sīki atriebtos vai saglabātu kādas personiskās privilēģijas) ir lielākas tiesības noteikt, kuri panti Satversmē ir maināmi, bet kuri nē, nekā vairākumam Latvijas pilsoņu. Otrkārt, man ir aizdomas, ka dažai labai personai riebums pret referendumu ir ne jau latviešu valodas apdraudējuma dēļ, bet gan tāpēc, ka referenduma ceļā panāktās Saeimas atlaišanas dēļ tika pamatīgi sagrīļots krēsls, uz kura viņa sēdēja un daži labumi, kā runā, nav atgūti vēl joprojām.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Alkohols, iespējams, ir cilvēka lielākais ienaidnieks, taču Bībele mums māca mīlēt savus ienaidniekus.

    Quotes_down
    Frenks Sinatra

Iesakām

  • Image

    2014. gada 17. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Gaidās un cerībās (2)

    Jaunā bibliotēkas ēka mums bija dzīvības un nāves jautājums burtiskā, nevis pārnestā nozīmē. Tie daudzie pašaizliedzīgie cilvēki, kas strādā LNB un vienmēr laipni palīdz literatūras meklējumos, patiešām ir pelnījuši mazliet Eiropas.

  • Image

    2012. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Etgars Kerets: Literatūra man ir kā spieķis klibajam (2)

    Ir arī rakstnieki, kuriem patīk kontrole. Viņiem nav varas pār savu bankas kontu, viņi nespēj kontrolēt laikapstākļus, taču, rakstot grāmatas, viņi iejūtas Dieva lomā. Turpretī es nekontrolēju, kas notiek.

  • Image

    2014. gada 1. aprīlī, plkst. 7:03

    Marta Martinsone: Šekspīrs kaķiem (2)

    Atveroties priekškaram, spējās un negaidītās kustības nobiedēti, vairāki skatītāju krita panikā un mēģināja zāli pamest, izmisīgi ņaudot un skrāpējoties pie durvīm.

  • Image

    2013. gada 22. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Ātrvārāmais katls (3)

    Atšķirībā no laikiem, kad cilvēki mira kā spaļi no slimībām un sērgām, vai mira no vecuma, nesasnieguši 30-40 gadu vecumu, mēs dzīvojam ilgi, pieveicam slimības, ceram uz saulainām vecumdienām un pensiju sistēmu.

  • Image

    2012. gada 18. maijā, plkst. 12:05

    Agnese Gusarova: Kā mēs viens otru iztērējam (23)

    Trauslākais kreppapīrs mana āda. Tiecas pēc svešām lūpām. Grib saklausīt debesīs ceļošus vārdus. Un caur laurlapu vainagiem neredz – Starp mācekļiem maskējies Jūda.

  • Image

    2014. gada 9. maijā, plkst. 7:05

    Lote Kernere: Breaking news

    Kamēr mēs te sēžam, tur tiek anektēta brīva valsts. Tas pats var notikt arī ar mums, tas ir reāli – visi to saka! Mēs nevaram tā vienkārši sēdēt un izlikties, ka tas nenotiek. Nākt uz darbu katru dienu, it kā nekas nebūtu noticis!

  • Image

    2014. gada 9. aprīlī, plkst. 7:04

    Ivars Drulle: Apetīte rodas darbā (5)

    Mūsu nepagurstošais pētnieks šoreiz devies uz divām ēdnīcām, kurās pusdieno darba devēji un darba ņēmēji: "Īve" Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā un "Veronika" Ganību dambja industriālajā teritorijā.

  • Image

    2013. gada 10. oktobrī, plkst. 9:10

    Anna Auziņa: Un visi tik jauki vienādi (3)

    Amerikāņu Deivida L. Bransmā un Kerijas A. Rokemoras pētījums rāda, ka skolas formas neveicina labu skolēnu uzvedību, toties tām ir negatīvs efekts uz mācību sasniegumiem.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv