Jānis Strods: Vai mums jābaidās no mazākuma tirānijas?

Labākais arguments pret demokrātiju ir piecu minūšu gara saruna ar vidusmēra vēlētāju.

Vinstons Čērčils

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Latvijas Republikas Satversme, 2. pants

 

Spriežot pēc pusgada, visnozīmīgākās sekas referendumam par krievu valodu kā otro valsts valodu, šķiet, ir bijušas nevis sabiedrības polarizācija vai visu tautību radikāļu augošā popularitāte, bet gan tās diskusijas, kas jau pāris mēnešu risinās Saeimā, Valsts prezidenta birojā un interneta komentāros. Diskusijas par demokrātiju (varbūt pat Demokrātiju ar lielo D), kuru rezultātā liberālākās parlamentā pārstāvētās partijas ir sākušas atbalstīt ierobežojumus pilsoņu līdzdalībai likumdošanas procesā, kamēr opozīcijas partijas, kas kļuvušas bēdīgi slavenas, atbalstot "oligarhus", uztraucas par augošo naudas ietekmi politikā.

Šajā rakstā vēlos apskatīt to, kādas ir Latvijas pilsoņu iespējas ietekmēt likumdošanas procesu, kādas izmaiņas

tajās varētu ieviest Saeimas piedāvātie un Valsts prezidenta neizsludinātie grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", un to, kāpēc demokrātijas mehānismu ierobežošana nav viennozīmīgi nosodāma.

 

Tagad, pēc mēneša, pēc trim gadiem

Pašlaik Latvijas iedzīvotāji izmaiņas valsts dienaskārtībā var ieviest trijos nozīmīgos likumā paredzētos veidos. Pirmkārt, ievēlot Saeimā savus pārstāvjus, kas ir gatavi ierosināt attiecīgo likumprojektu. Lai gan izmaiņas likumdošanā visbiežāk tiek ierosinātas tieši šādā veidā, deputātiem ne vienmēr izdodas izsekot līdzi savu atbalstītāju mainīgajām vēlmēm četru gadu garumā, un pat gadījumos, kuros kāda partija paliek uzticīga saviem vēlētājiem, pastāv iespēja, ka likumprojektu gluži vienkārši noraidīs tā politiskie oponenti.

Otrkārt, kopš šāgada janvāra ir iespējams vērsties pie parlamenta ar kolektīvo iesniegumu, kas jāparaksta vismaz desmit tūkstošiem Latvijas pilsoņu. Lai parakstītu šo iesniegumu, pietiek ar pieeju interneta portālam "manabalss.lv", un savus parakstus drīkst sniegt arī nepilngadīgi pilsoņi, tomēr arī šai pieejai ir ierobežojumi. Lai gan kolektīvie iesniegumi var ērti izmainīt parlamenta darba kārtību atbilstoši sabiedrības vēlmēm, to satura pārvēršana likumos gulstas uz Saeimas deputātu pleciem, atkal iekļaujot vienādojumā gan parlamentāriešu vēlmi izstrādāt likumprojektu, gan atdot par to savu balsi.

Treškārt, savācot vismaz desmit tūkstošu parakstu par atbalstu iedzīvotāju izstrādātam likumprojektam, Centrālā vēlēšanu komisija par valsts līdzekļiem sāk parakstu vākšanas otro kārtu. Savukārt, ja otrās kārtas laikā izdodas savākt vismaz vienas desmitdaļas balsstiesīgo Latvijas pilsoņu parakstu (apmēram 150 tūkstošu), parlamentam jābalso par šo likumprojektu bez izmaiņām, bet, ja Saeimā tas netiek pieņemts, seko tautas nobalsošana, kurā jāpiedalās vismaz pusei no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos pilsoņu skaita (vai, ja iedzīvotāju likumprojekts piedāvā mainīt Satversmi, pusei no balsstiesīgajiem jābalso par šīm izmaiņām).

Šī procedūra ir vissarežģītākā un prasa vislielāko iedzīvotāju aktivitāti un līdzekļus, jo katrs no pirmās kārtas desmit tūkstošiem parakstu notariāli jāapstiprina, samaksājot par šo pakalpojumu divus latus. Tajā pašā laikā šis ir arī visefektīvākais Saeimā nepilnvērtīgi pārstāvēto pilsoņu rīks, jo ļauj ieviest izmaiņas likumos neatkarīgi no parlamenta deputātu viedokļa un noskaņojuma.

Tieši šo mehānismu vēl vairāk vēlas ierobežot pašreizējās koalīcijas partiju pārstāvji. Veicot grozījumus likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", ir plānots no šāgada septembra pacelt pirmajā kārtā savācamo parakstu skaitu uz piecdesmit tūkstošiem, bet 2015. gadā atteikties no divu līmeņu parakstu vākšanas vispār, liekot iedzīvotājiem savākt 150 tūkstošu parakstu bez Centrālās vēlēšanu komisijas atbalsta.

Jāatzīst, piedāvātie likuma grozījumi paredz arī zināmus atvieglojumus parakstu vākšanas procesā – no septembra ieplānots atļaut parakstus apstiprināt arī atsevišķiem pašvaldības darbiniekiem un bāriņtiesām, kamēr līdz 2015. gadam paredzēts ieviest iespēju savu parakstu atdot arī elektroniski interneta vietnē "Latvija.lv".

 

Argumenti: par minoritātēm, kompetenci un naudas varu

Viena no pirmajām problēmām, ar ko jāsastopas atkal un atkal, lasot par demokrātiju, ir vairākuma tirānijas drauds – ja sabiedrībā likumus diktēs tās vairākums, jebkura minoritāte var tikt apspiesta. Arī šīs problēmas risinājumi ir visai zināmi – Latvijā vairākuma likumdošanas brīvību ierobežo Satversmes mehānismi, it īpaši tās astotā nodaļa "Cilvēka pamattiesības".

Tomēr galvenais koalīcijas arguments par labu likuma grozījumiem ir tieši pretējs – bez reformas eksistē mazākuma tirānijas risks. Ļaujot nelielai, bet aktīvai pilsoņu grupai atkal un atkal sākt parakstu vākšanu, lai mēģinātu veikt sabiedrības vairākumam netīkamas reformas, tiek nelietderīgi izmantots gan valsts budžets, gan valsts ierēdņu laiks. Ir vērts uzdot sev Saeimas priekšsēdētājas biedres Ineses Lībiņas-Egneres jautājumu: "Vai sabiedrība ir gatava maksāt miljonus latu par katras 0,6 procentu vēlētāju iniciatīvas testēšanu?"

Rast atbildi uz šo jautājumu varētu būt visai sarežģīti, jo nav skaidrs, kas nepieciešams "sabiedrības gatavībai". Gan Lībiņas-Egneres izteikumos un Valsts prezidenta retorikā, gan arī reformas kritiķu argumentos pamanāma atziņa, ka "demokrātija, protams, nekad nebūs lēta". Mērot sabiedrības labumu tikai valūtas izteiksmē, arī atteikšanās no vēlēšanām, šķiet, būtu prātīga, kamēr, ja izslēdzam budžeta aprēķinus no "sabiedrības gatavības" vienādojuma vispār, varam nonākt otrā galējībā, padarot ikkatru ieinteresēto indivīdu par valsts apmaksātu amatieri – likumprojektu autoru.

Arī tad, ja vēlamies runāt par abstraktu "likumu kvalitāti" kā sabiedrības interešu rādītāju, ir jāizvairās no galējībām. Pirms slavēt un aizstāvēt tiešās demokrātijas principus likumdošanas jautājumos, ir vēlams atcerēties iemeslus, kādēļ esam atteikušies no tautas sapulcēm par labu pārstāvnieciskajai demokrātijai un parlamentam.

Tiešās demokrātijas metodes ir visai dārgas, laikietilpīgas un neērtas. Lai pieņemtu kvalitatīvus lēmumus par jebko – par to, kā uzraudzīt apdrošināšanas sabiedrības, regulēt medikamentu pārdošanu vai vislabāk pieņemt kvalitatīvus lēmumus –, būtu jāiegulda laiks, darbs un līdzekļi apmēros, kas traucētu mūsu ikdienas nodarbēm.

Pats galvenais, lai tiešās demokrātijas mehānismi un tautas nobalsošanas kalpotu kvalitatīvi, iesaistītajiem pilsoņiem būtu jāatsakās no īstermiņa domāšanas un sava egoisma sabiedrības ilgtermiņa labuma vārdā. Manuprāt, ir likumsakarīgi, ka tautas ierosinātie likumprojekti Latvijas vēsturē lielākoties asociējas ar terminu "populisms" un piedāvā nevis specifisku problēmu risinājumus, bet skaļu retoriku un šķietamus truismus, kas nodrošina iniciatīvu organizētājiem balsis nākamajās vēlēšanās – galu galā, visiem ir skaidrs, ka nepieciešamas augstākas pensijas (gluži tāpat kā nepieciešami zemāki nodokļi un godīgāki politiķi).

Visbeidzot vēlos apskatīt visnotaļ svarīgo iebildumu pret neviennozīmīgajiem likuma grozījumiem, ko savā vēstulē Saeimas priekšsēdētājai piemin Valsts prezidents: "Prasība vēlētājiem ar pašu spēkiem un iniciatīvas grupas atbalstu savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu prasīs tik būtisku finansiālu ieguldījumu, kas tikai palielinās naudas varu politikā un atņems pilsoniskajai sabiedrībai iespējas pašai organizēties un būt aktīvai."

Šis arguments attiecināms arī uz likuma grozījumos paredzēto pārejas periodu – savākt desmit tūkstošu notariāli apstiprinātu parakstu prasa mazāk līdzekļu nekā piecdesmit tūkstošu savākšana, ierobežojot mazāk turīgo aktīvistu iespējas līdz balsojumam parlamentā aizvadīt savus likumprojektus.

Lai gan nevienlīdzīgs līdzekļu sadalījums neizbēgami deformē demokrātiju jebkurā valstī (ideju popularizēšanas un priekšvēlēšanu kampaņas ir spilgti piemēri), vēl vairāk palielināt naudas ietekmi uz Latvijas politiku nebūtu vēlams, pat ne īslaicīgi. Tieši tāpēc nav skaidrs, kādēļ nepieciešams likuma grozījumos minētais "pārejas periods", kurā tautai ievērojami pieejamākais parakstu vākšanas veids internetā vēl nav pieejams, bet pirmajā kārtā savācamo parakstu skaits ir pieckāršots.

***

Pēc Latvijas Republikas pamatlikuma, tautas izstrādāts likumprojekts ir ārkārtas gadījums; ikdienā ar likumu izstrādi jānodarbojas tautas ievēlētajiem priekšstāvjiem. Tas, ka jautājums par grozījumiem likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" ir ieguvis tik lielu sabiedrības uzmanību, pastāsta visai daudz par Latvijas politisko kultūru. Likumu ierosināšanas process ir nenozīmīgs, ja salīdzinām to ar problēmām, kas saistāmas ar autoritārām partiju iekšējām hierarhijām un politiskās atbildības trūkumu, ar apātiju mūsu vidū un sajūtu, ka valsts ir kaut kas, kas ar mums notiek.

Tomēr, ja esam nonākuši līdz ārkārtas situācijai: vai vajadzētu vākt parakstus vienā vai divās kārtās? Bez CVK atbalsta vai ar to? Piecus, desmit vai piecdesmit tūkstošu? Atbildes uz šiem jautājumiem ir atkarīgas no mūsu prioritātēm; ir jāiepazīstas ar abu pušu argumentiem un jāizvērtē, kāds likumprojektu ierosināšanas mehānisms mūsu mērķiem ir visatbilstošākais, vienlaikus nekrītot galējībās – lai arī cik ļoti lielu vērtību mēs tiem piešķirtu, ne demokrātijai, ne ietaupījumiem valsts budžetā nevajadzētu kļūt par mūsu pašmērķiem – tiem jābūt tikai instrumentiem, lai mēs sasniegtu "labo dzīvi".

Un to jau nu mums vajadzētu būt spējīgiem izvēlēties.

---

Piedalies diskusijā

---

Pēdējie komentāri

• Wolfs  

  2012. gada 7. augustā, plkst. 8:37

  Baidos, ka ar demokrātiju mums ir pakaļā, jo kamēr lielākā daļa krievu cīnās par to lai šeit būtu Krievija, nekāda sakarīga kārtība te nevar tikt ieviesta. Visvairāk es baidos no situācijas, kad kāda pērkama sieviete (krieviski to var pateikt īsāk), piemēram, lemberga tipa politiķis apvienosies ar atklātiem Latvijas ienaidniekiem, un iegūs vairākumu Saeimā (līdzīgi kā SC + traktorists Rīgā). Tad gan mēs ieraudzīsim brīnumus!

• Zaiga  

  2012. gada 7. augustā, plkst. 18:04

  Pilnībā piekrītu autoram, bet jautājums par tiem argumentiem, kurus sabiedrībai vajadzētu izvērtēt - vai nav tā, ka šobrīd vienīgie piedāvātie argumenti nāk no referendumu ierosināšanas sliekšņa paaugstinātājiem? Vai nav tā, ka kopumā prese par šo jautājumu tik pat kā nerunā, jo neuzskata to par pietiekami svarīgu?
  Manuprāt, sabiedrība šobrīd atrodās tādā kā "dusošās skaistules" miegā attiecībā par šo jautājumu un domā, ka tas uz to neattiecas, lai jau tie politiķi tur ņemas.
  Un, kas notiks, kad atkal būs vajadzība pēc referenduma? Tad, protams, kāds atmodīsies un būs šokā par to, ka tautas iespējas kaut ko ietekmēt ir samazinātas, bet diemžēl, tad jau būs par vēlu.
  Mani personīgi,šis demokrātijas samazināšanas solis satrauc, bet neizpratni rada tie klusie čuksti, kas nāk no sabiedrības apzinīgās daļas puses par to, ka tā nedrīkst.
  Autors ļoti labi piemin Lībiņas-Egneres argumentu par izmaksām un arī labi atbild, vai tas ir adekvāts arguments?
  Varbūt nevajag krāmēties ar referenduma ierosināšanas sliekšņa paaugstināšanu, varbūt uzreiz vajag ierosināt autoritāru režīmu? Tas noteikti būs lētāks un ātrāks lēmumu pieņemšanā.
  Katrā gadījumā liels paldies par viedokli.

• Jānis Strods  

  2012. gada 7. augustā, plkst. 20:02

  Zaigai:
  
  Ja apskatām izmaiņas referendumu rīkošanas procesā, jāatceras, ka pārējās iespējas rīkot tautas nobalsošanu paliek neskartas (nobalsošana par Saeimas atlaišanu, nobalsošana par prezidenta apturētu likumprojektu); ka kolektīvā iesnieguma metode ir ievērojami piemērotāka, lai paustu sabiedrības viedokli.
  Parakstu vākšana par likuma ierosināšanu un tai sekojošs referendums tomēr ir kaut kas ārkārtējs; nevaru iedomāties situāciju, kurā kāds "atmodīsies un būs šokā par to, ka tautas iespējas kaut ko ietekmēt ir samazinātas" tādēļ, ka ir apgrūtināta iespēja ieviest pilnīgi gatavu likumu (!) bez Saeimas ieviestām izmaiņām (!). Salīdzināt šīs metodes sarežģīšanu ar autoritāra režīma ieviešanu ir visai nekorekti.
  
  Savukārt, ja runājam par sabiedrības viedokļa trūkumu, par to sāpe ir vienmēr. Šoreiz gan gribētos, lai mazāk uzmanības tiktu pievērsts uzkrītošajām un mazāk nozīmīgajām lietām (referendumiem par tautas rakstītu likumu ierosināšanu), bet vairāk - klusajām un svarīgajām (kaut vai jau partiju iekšējam autoritārismam un tam piesaistītajai sajūtai, ka valsts un partijas ir pāris smagsvaru, ne tautas lauciņš).

• jana  

  2012. gada 7. augustā, plkst. 20:18

  Remdens raksts bez jebkādas pozīcijas.

• Zaiga  

  2012. gada 7. augustā, plkst. 22:15

  Jānim Strodam:
  Es negribēju salīdzināt referenduma ierosināšanas sarežģīšanu ar autoritatīvu rež. Tā bija hiperbolizēta ironija. Drošvien ne tā izteicos,ja nevarēja uztvert.
  Kas attiecas uz "tautas" atmošanos un citu lik.pieņemšanas veidu-es labi saprotu,ka šis nav vienīgais veids kā kaut ko ietekmēt,BET tas ir ļoti labs veids kā palīdzēt sabiedrībai pierast pie tās līdzdalības vajadzības lik.pieņemšanas procesā,īpaši tad,kad cita veida iespējas,tam lai lik.būtu pēc iespējas labāks ir izsmeltas. Tas nav demokrātijas gals,bet ir liels solis atpakaļ. Turklāt-tauta vēl ne reizi referendumos nav kļūdījusies vai sastrādājusi muļķības.

Lasīt visus