Dzeja

Anna Auziņa: Turpmāk es iešu uz visiem karuseļiem

Foto: Jānis Indāns

 

***

slava tev kungs par divriteni
slava tev kungs par ābeļziediem
slava tev kungs par haidegeru

es vairs nebūšu kaktiņā susļiks
slava tev kungs par muskuļiem

tagad es esmu kļavu putekšņi
tagad es esmu gaisa tilts
tagad es esmu rūsainas sliedes

slavatevkungs par ā parābeļ
slava tev kungs par pedāļiem

vai man būs pienenes
kad būšu večiņa
vai es lasīšu smaržīgās ķeskas
vai es apbiršu susļikziediem

slavatevkungspardivriteni
slavatevkungsparhaidegeru
slavatevkungs parābeļpedāļiem

uzplaukst susļiki apbirst muskuļi
pieneņābeļi riteņķeskas

es visu laiku esmu pedāļi
es visu laiku esmu tilts
es visu laiku esmu večiņa

rūsaini putekšņi haidegersusļiki
slavatevkungs parpedāļsliedēm
parābeļmuskuļiem slavatevkungs
slavatevkungsparriteņziediem


***

turpmāk es iešu uz visiem karuseļiem
sēdēšu blakus tikai tiem, kam es gribu
dalīšu konfektes tikai tiem, kas man patīk

uzvilkšu savu viskruzuļaināko kleitu
atvēršu pagalma vārtus plaši vaļā
un pa brauktuvi lejup lepni aizvalsēšu
turpmāk es iešu uz pilnīgi visām dejām

turpmāk es spēlēšu visos automātos
mājupceļā dziedāšu balsī skaļā:
reiz dzīvoja meitene, kas gribēja būt laba
reiz dzīvoja meitene jauka un saprātīga
taču turpmāk, turpmāk es iešu uz visiem karuseļiem!


***

iznāk cilvēks paskarbā krastā
iekrīt cilvēks viļņos un aizlec
baltu dibenu zilzaļā zupā

peldas cilvēks ar gūžām un pupiem

visu gadu tas būcenī šaurā
hlorētā gaisā ar pleznām un žaunām
speķainus traukus ir mazgājis

lai šo vienu dienu pār galvu
novilktu blāvo flaneļa kaunu 
pāri sudrabs ieslīpi viz

aizzib viļņos spīdīga zivs


***

mēs pielakāmies tik maigi kā kaķēni vakara pienu
mēs atpakaļ nācām pa lietu un gulējām palagos zilos
un mazliet ņurkstējām miegā un tecējām akvareļos

mēs pielakāmies bez šaubām uz mola
mums teica, ka ūdenskrāsas var šķaidīt ar vīnu
mēs atlaidām pie atklātas jūras

mēs pielakāmies bez šaubām
pilns putu un kļūdu ir labi ja gultā ir smiltis
mēs paslēpāmies zem laivām un izpludinājām miegu

ir labi aizmigt bez šaubām ja smiltīs ir gultas
mēs paslēpāmies zem putām
un gulgojām siltajos plūdos

mēs atlaidām matus un pārlikām spilvenu malām
kad pamodāmies, tie atkal mērcējās jūrā
mēs šķaidījām krāsas ar vīnu mēs izpludinājām kļūdas

 

***

pēc tam jūs bijāt manos sapņos līdz pat rītam
jūs dejojāt un savijāties murskulī
un brīnumainus ornamentus izveidojāt
jūs bijāt manos sapņos līdz pat rītam un es – jūsu

es nezināju, ka gulēt reibumā ir iespējams tik skaisti
kā kļavu skaras šļakstinās, kā vējš aiz loga,
un lido pūkas, silti, bet nav karsti –
es tiešām nezināju, ka gulēt reibumā var būt tik viegli,
kā saķērušies viļņo visi mani mūža eksāmeni
un vizbulītes kapos lielajos, kur aizmigušu mani vadā ratiņos,
un šūpuļtīkls, vēl vecātēva karināts zem riekstukoka,
un maijā aijaijā

bet tagad uzminiet – kādā paskatā
nākamajā pēcpusdienā
mammīte bitīte ieradās bērna koncertā?

jā, jā, ārēji viss bija cienījami,
duša, kafija, tonālais krēms
sudraba rota plašķīša izgriezumā,
taču iekšējais stāvoklis, tieši tā,
tas bija NENOTEIKTI DŪNAINI MARGINĀLS

 

***

Tu to zināji.
Tu saprati jau toreiz,
kad vilcieni uztraucās debesīs
un izritinājās kā serpentīns,
un suņuki līksmi lēca tiem pakaļ,
kvēkšķēdami,
kad pārbriedušas puķes
krita zemē un slīka peļķēs,
pļekšķēdamas;
kad mēs paši sabirām kaleidoskopā
ik dienas citādā rakstā.

Tu jau zināji, kamēr es
vārdu būtību neredzēju,
tikai spuraina svilpaste klajumā
uzstājīgi sacīja "dzīve",
tikai dzeltena pienene
baidījās pateikt, ka sāp,
tikai lempīga skolniece
spalgi dziedāja, nezinādama:
drīz mulsās upes
pārplūdīs milzīgos elektrostaciju ezeros
un aprīs stāvkrastu seno,
kur dus mana galva tev klēpī;
bet stari kaleidoskopā sastapsies tā,
ka drīz mums vairs nesāpēs,
jo trauslā siena starp mums 
pārvērtīsies par dūmaku mīkstu.


Maldi

 

mans draugs dzīvo maldos
naktīs maldu miglā viņš klīst
no rīta pa logu ierauga maldus
maldus kraukšķīgus notiesā brokastīs

 

maldos glazēti sieriņi maldu pīrādziņi
maldu viesnīcās maldu spilventiņi
maldu lasījumi un maldu skaidrojumi
maldu aizvainojumi maldu pārpratumi

kā lai pasaku viņam, ka maldās?
viņš savos maldos man neticēs
maldu ielāpi kārtu kārtām
maldu zīmes izliktas krustcelēs

rūgti es maldos
bēdādamās, ka draugs dzīvo maldos
raizēdamās, ka neaizklīst

es savos maldos pa svešu pilsētu maldos
ilgodamās pēc drauga, kurš maldos
un straumēm maldi pār vaigiem man līst

 

 

Annas pūra govs

 


Tu zini, ka es bikla, un neprotu es Tevi skaļi slavēt,
šeit gluži vienkārši par to nav pieņemts runāt,
tas esot privāti, un vispār,
par Tevi liecināt gandrīz nav iespējams.

Par manu tēta vecomāti jau arī bērni smējušies,
ka ne jau Tu, ka tēvocis tai jauno pūra govi dāvinājis,
jo tiešām, nenolaidās taču govs no debesīm.

Un kur vēl tie, kas raganas reiz dedzināja,
tie, kas joprojām vienus apmētā un citus tiesā,
un kā tad lai te ņem un kaut ko apgalvo,
vēl draugi padomās – es arī tāda.

Var būt, ka liecināt drīkst tas, kam ādu
dzīvam novelk nost,
vai kas līdz ceļiem ledus šļurā
stundām stāv un dzied par Tevi,
bet ne jau es, tik paviegla un dzīves lutināta,
kas nesaprot, vai šitā pareizi vai tā,
vai šis ir grēks, vai tas, un vai patiesi Tava mamma
gaišzilā apmetnītī savu zemi pārstaigā
ap ražas laiku, baltos dzidros uzkozdama.

Lūk, mana tēta vecāmāte raudādama Tevi lūdz,
jo pūra gotiņa tai nobeigusies.

Met ielas spuldzes blāzmu dīvainu man aizkaros,
es maza guļu istabā un lūdzu, neprazdama,
līdz paiet laiks un izrādās – viss ir tik uzskatāms,
uz dziesmu dimdinādams lēkšo
nu jau simt gadus jaunāks ganāmpulks,
uz slavēšanu; rej krancis priecīgs,
un smaidīgi māj visi cilvēki, ko sastopam,
un ziedo svētceļniekiem ievārījumu un tomātus,
un ciemā, kurā sen jau svētki vienīgie ir kapusvētki,
bet baznīcā nāk tantes trīs,
mums pazemīgi iededz sveces vecais prāvests,
viņš četrdesmit piecus gadus nav bijis Rīgā,
tak gatavs latgaliski sniegt mums Tavu piedošanu,
ja vien mēs ņemsim pretī.

Un tikmēr nenormāli superīgā sistēmā
kā ūdensvads, kā asins riņķojums,
kā atstrādāta satiksme uz maģistrālēm,
caur mūsu lempīgajiem centieniem, 
caur neveiklajiem pieskārieniem,
nepārliecināto dalīšanos,
caur biklumu un vārdiem neteiktiem,
caur neliecināšanu
Tu visu laiku strāvo, neapstādamies,
un runā sirdī vārdiem vienkāršiem un saprotamiem.

Un nav tur nekā privāta, tas domāts visiem,
ka piedošana pa mālainiem zemesceļiem šurpu plūst.
Mēs būsim jaunas radības,
un mums būs labāk sakārtotas grāmatas;
un izrādās, es visu mūžu Tevi slavējusi, neprazdama
un nezinot, kā gaisma rotaļājas.

Tu manai vecvecmammai Annai sapnī saki:
"Neraudi, meit, būs tev cita govs,"
Un, dienai austot, lūk, jau kaimiņciemā tēvocis auj kājas.
 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • anete  

    2012. gada 18. augustā, plkst. 22:04

    perfektaakais pedejaa laika lasiijums.... ljoooooti ljooooti labi. labaak kaa graamataaa. auzinjas annas.

  • chill  

    2012. gada 16. augustā, plkst. 14:43

    ne īpaši..

    esmu laikam vīlusies pēdējā laika Latviešu dzejā...

  • Katrīna  

    2012. gada 13. augustā, plkst. 13:43

    Nepatīkami teksti- vulgāri. Par dzeju to patiesībā nenosauktu, bet - neadekvātu vārdu savirknējumu reibuma stāvoklī.Bet tā jau ir - atliek iegūt "vārdu" un tad var drukāt jebko. Goda lieta būs par to visu visiem izteikties cildinoši un attiekties kā pret lielu vitalitāti un novatorismu, citādi - esi atpalicis nūģis, ja gribi lasīt tiešām skaistu dzeju!

  • r.m.  

    2012. gada 10. augustā, plkst. 17:51

    forši

  • bella  

    2012. gada 8. augustā, plkst. 23:23

    naglai uz galvas!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2016. gada 30. maijā, plkst. 6:23

    Māris Zanders: Ieraksts pasē – "latvietis" (4)

    Latvijas politiskajai elitei iepatikušās sarunas paaugstinātos toņos par "lielajām tēmām". Dienaskārtībā – kas ir latvietība un kurš var sevi saukt par latvieti?

  • 2016. gada 4. martā, plkst. 5:31

    Jans Villems van den Boss: Kas cilvēku padara par cilvēku? (3)

    Režisors Jans Villems van den Boss atkal strādā Latvijā un šoreiz iestudē izrādi "Pinokio" Latvijas Leļļu teātrī. Mēs tikāmies ar Janu, lai parunātu par to, ko nozīmē kļūt par cilvēku un kā to var iemācīties.

  • 2014. gada 10. novembrī, plkst. 3:56

    Jānis Taurens: Doktors Livingstons dodas pētīt mākslas pasauli (2)

    "Mākslas pasaule" ir samērā jauns termins, un Torntone pievēršas 21. gadsimta parādībām, bet to izpratnei vajadzīgs kāds teorētisks karkass.

  • 2012. gada 26. aprīlī, plkst. 8:04

    Pauls Bankovskis: Meža avīze (11)

    Sāku strādāt avīzēs un drīz vien pamanīju kādu likumsakarību. Ja vien ziņās akurāt nebija runa par "zagļiem un pederastiem", otra lasītāju iecienītākā tēma bija zvēri.

  • 2012. gada 2. jūnijā, plkst. 10:06

    Ilmārs Šlāpins: Kad tu aizej (13)

    Te esmu es, bet te – cits priekšmets. Cits cilvēks. Daudz cilvēku. Cilvēku pūlis. Gājēji uz ielas, un tevis nav to vidū. Es skatos uz garām ejošajiem cilvēkiem un neko neredzu. Es neredzu tevi.

  • 2015. gada 13. martā, plkst. 0:03

    Dace Vīgante: Barankas (5)

    Viesiem, protams, bija līdz tašiņas ar gardumiem. Pārsvarā kūkas, cepumi, zupas burciņas, vārīti cīsiņi, šprotes, ledenes. Mamma mazliet kaunīgi sniedza man barankas un atvainojās, ka vairāk naudas neesot bijis.

  • 2014. gada 22. aprīlī, plkst. 10:04

    Mākslai vajag telpu: Deklarācija pudelē

    Sabiedrībā zināmas personas paraksta deklarāciju par Laikmetīgā mākslas muzeja nepieciešamību. Arhitektei Zaigai Gailei pat ir ideja, kur ilgi gaidītais muzejs varētu būt.

  • 2016. gada 5. oktobrī, plkst. 12:58

    Lakstīgalas vārdnīca: Ieva Viese-Vigula

    Turpinām publicēt Starptautisko bērnu literatūras lasījumu "Lakstīgalas vārdnīca: kas ligzdo bērnu literatūrā?" videoierakstus un šonedēļ piedāvājam Ievas Vieses-Vigulas stāstu "Kate un mežakuilis".



Kultūras Ministrija
vkkf