Domas

Pauls Bankovskis: Fridrihsona flomāsteri

Pieaugušie spēlēja ričuraču, bet es kā vienīgais bērns tikmēr jau biju sācis miegoties. Droši vien miegs notiekošo iekrāsoja sirreāla sapņa toņos, un tāds tas arī atmiņā man palicis. Nemaz nerunājot par to, ka tagad man šķiet – to visu redzēju tā kā no augšas (izskaidrojums tam varētu būt arī dzīvokļa plānojums), pats sirreālākais, saprotams, bija tieši ričuračs. Dziesma, kurā dzied: "Es jums teikšu, visus sveikšu, zvēru – tas ir fakts", visticamāk, tolaik jau bija sacerēta, bet es nebiju dzirdējis pat to. Ričuračs, ko spēlēja pieaugušie, bija liels, ļoti liels – kvadrāta formas spēles laukums aizņēma visu galdu, spēļu kauliņu vietā bija košās krāsās nokrāsoti kubi. Ja kāds spēlētājs ar vairākiem saviem kauliņiem nonāca uz viena un tā paša spēles lauciņa, kubus varēja

sakraut tornītī. Nav brīnums, ka pēc šī atgadījuma savu ričuraču gribējās arī man, taču veikalā nopirktā spēle sagādāja vilšanos. Garenā kartona kārbā bija pavisam neliels, uz pusēm pārlocīts spēles laukumiņš, bet spēles kauliņi bija krāsaini plastmasas pintiķīši, un tiem nebija nekā kopēja ar atmiņā palikušo sirreālas paralēlās pasaules spēli. Saprotams, man nebija ienācis prātā, ka lielo ričuraču ar tā kubiem mākslinieks Kurts Fridrihsons varētu būt izgatavojis pats.

Reiz pieaugušie gāja uz kaut kādu teātri vai koncertu, un es tiku atstāts pieskatīšanā. Tajā pasaulē bija daudz dažādu interesantu lietu, taču visvairāk mani vilināja flomāsteri. Tāpat kā daudzas lietas, kas netika ražotas Padomju Savienībā, bet ārzemēs, flomāsteri bija imports, retums jeb deficīts. Atšķirībā no zīmuļiem, kas lūza, nedrīkstēja noripot no galda, bet reizēm skrāpēja papīru, flomāsteri aiz sevis atstāja košas, pēc ķīmiska šķīdinātāja smaržojošas līnijas. Vienīgi bija jāpielūko pēc zīmēšanas flomāsteriem allaž uzlikt atpakaļ plastmasas cepurīti, citādi tie varēja iekalst. Taču pat iekaltušajiem flomāsteriem vēl varēja līdzēt – kāds pieaugušais tad tos parasti attaisīja, iepilināja vai nu tīru spirtu, vai odekolonu, un kādu brīdi zīmēšanai jau bija pavisam cita smarža. Tāpat rīkojās, kad sāka iet uz beigām flomāstera švammīgajā serdītē sasūcinātā krāsa. Lai vai kā, flomāsteri bija ārkārtīgi iekārojama lieta, un piepeši, vismaz uz vēl vienu vakaru, es biju nonācis kaut kādā citā realitātē – man tika uzticēts flomāsteru komplekts ar 24 vai varbūt pat 36 dažādām krāsām un kaudzīte ar specifiski dvakojošām, dīvaini garena formāta pabieza krītpapīra lapām.

Tas, ka flomāsteri ir nākuši ne no šīs pasaules, atspoguļojas pat to kuriozajā nosaukumā. No īpašvārda, kas apzīmē noteikta uzņēmuma ražotu produktu, daudzās padomju ietekmes zemēs (sociālisma valstīs ar slāvu valodām, Krievijā un krievu valodas iespaidā – arī Lietuvā un Igaunijā) bija pārtapis par vispārīgu sugas vārdu. Sākotnēji specifiskām vajadzībām (rakstīšanai uz stikla, bet jo īpaši – veikalu skatlogiem) radītie firmas "Cushman&Denison" radītie "Flo-Master" rakstāmrīki vispirms ASV kļuva par populāriem aroda rīkiem dažādiem sienu un citu publisku virsmu aprakstītājiem, bet pēcāk sapumpurojās daudzās dažādo rakstīšanas vai zīmēšanas rīku modifikācijās – ar ūdensdrošu un ūdenī šķīstošu krāsu, gaismu atstarojoši, "zelta" un "sudraba" u. tml.

Man nav ne jausmas, kas flomāsteriem 20. gadsimta 80. gados pamudināja pievērsties Kurtu Fridrihsonu. Droši vien tam varētu būt daudzi dažādi vairāk vai mazāk racionāli izskaidrojumi, taču man patīk domāt, ka iemesls sakņojās turpat, kur, teiksim, ideja spēlēt nevis veikalā pirktu, bet paša izgatavotu ričuraču. Visi tie tolaik tik populārie karnevāli, īsāk sakot tas, kas patlaban Rīgas mākslas telpā skatāmajā Kurta Fridrihsona darbu izstādē "Fridrihsons par Fridrihsonu" nodēvēts par "Dzīves teātri", bet ko tiklab var dēvēt pat spēlēšanu paralēlajās pasaulēs. Fridrihsonu no šādas spēlēšanās nebija spējusi atradināt pat nonākšana Sibīrijas lēģerī, ar ko visai franču grupai beidzās šķietami nevainīgā "spēlēšana Francijās". Ideja pamazām vien atradināties no akvareļkrāsām un citām tradicionālām glezniecības un grafikas tehnikām un ļauties no kapitālistiskajiem rietumiem iesūtītu flomāsteru tintes plūdumam uz gluda krītpapīra Fridrihsona gadījumā šķiet ne mazāk politiska un padomju kārtībā neiederīga kā, piemēram, franču mūsdienu dzejas apspriešana vai sarakste ar Andrē Židu. Tikpat neiederīgi bija iesākumā akvareļos, bet pēcāk flomāsteru zīmējumos atkal un atkal atkārtotie stilizētu cilvēku stāvi un sejas, pat šo darbu nosaukumi, no kuriem droši vien par pašu neiederīgāko varētu uzskatīt tagad padomju dzīves kontekstā absurdi skanošo "Visur ir būts".

Var teikt, ka uz izstādi aizgāju tieši viņa 24, 36 vai pat 48 krāsu flomāsteru komplekta dēļ. Saprotams, šo to no Fridrihsona darbiem var aplūkot arī grāmatās – kaut vai miniatūrajā Imanta Ziedoņa "Pasāžu" izdevumā, taču gribējās savām acīm redzēt, kā kādreiz tik pārsteidzošie un neparastie flomāsteru darbi izskatās tagad. Diemžēl laiks un salīdzināšana tiem nepavisam nenāk par labu. Un runa nav par to, ka krītpapīrs pa šo laiku ir sācis dzeltēt un atsevišķu toņu flomāsteru tinte balot vai mainīt krāsu.

Izstādē aplūkojami arī 70. gados tapuši akvareļi, kā arī sniegts neliels ieskats Fridrihsona grāmatu noformēšanas darbos. Lai gan daudzos akvareļos samanāmi motīvi, kas tālāk turpināti arī flomāsteru zīmējumos, šķiet, to autori ir bijuši divu dažādu temperamentu mākslinieki – viens drošu, spēcīgu un dziļu krāsu laukumu un filigrāni nedaudzu un šķietami instinktīvi savās vietās uz papīra nonākušu pieskārienu meistars, otrs – neatlaidīgi manierīgu un izdomātu līniju vērpējs. Viens – izcilas, gandrīz monohromu stilizētu "grieķu portretu" sērijas autors "Iliādas" izdevumam, otrs – arvien tālāk un tālāk aizklīdis uz krītpapīra radītas paralēlās pasaules tuksnešos, pašam iemiesojoties kādā no plandošās drānās un kapucēs tērptajiem dekoratīviem ģeoloģiskiem veidojumiem līdzīgajiem cilvēku stāviem.

Manā izpratnē ar flomāsteriem darinātajos darbos ir uzzīmēts traģisks un biedējoši pamācošs likteņstāsts par to, kā ārēju draudu un ierobežojumu iespaidā iekšējas brīvības diktēta nepieciešamība pēc "dzīves teātra" nemanot noved valstībā, no kuras izkļūt var vairs neizdoties.

 

Izstāde "Fridrihsons par Fridrihsonu" Rīgas mākslas telpā skatāma līdz 5. augustam.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Marī  

    2012. gada 28. jūlijā, plkst. 14:07

    Kā jau ierasts Bankovskim - tik daudz tukšas kulšanās par sevi, tik maz par tēmu.
    Bet izstāde patiesi izcila - lielisks Repšes un Spalviņa darbs izstādes iekārtošanā, un, protams, Fridrihsons, kurš patiesi bijis Visur, jo viņš taču bija Viesis nevis ar savu nabu pārņemts tūrists.

  • RE  

    2012. gada 26. jūlijā, plkst. 15:52

    Manā īpašumā bija -patiešām "bija" F. flomasteru skice, jo neglābjami izbaloja,krītpapīrs sadzeltēja...
    Droši vien meistars par to pat nedomāja. Jo inovācija jau bija fantastiska - laikā,kad nevienam vairāk par 6 pamatkrāsu komplektiņu nebija,pēkšņi mākslinieka komplekts ar vairākiem desmitiem flomīšu.

  • ak tā  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 23:38

    Jāaiziet vēlreiz. Pārsteidzoši maz reklāmas izstādei, ne tā kā tiem 5 kroņiem mazajā istabiņā.

  • meitene ar suni  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 14:44

    jā, kaut kas pat.. fridrihsonisks tajā rakstā. Paldies

  • Saša  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 13:01

    Labs raksts - proporcionāli jocīgs, izvairīgs un egocentrisks, bet labs, jo beigu rindkopās uzrakstīts kas ļoti būtisks, ko diez vai kāds cits uzrakstītu.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Izglītība ir tas, kas paliek pāri, kad esi aizmirsis to, ko iemācījies skolā.

    Quotes_down
    Marks Tvens

Iesakām

  • Image

    2014. gada 22. septembrī, plkst. 6:09

    Ivars Ījabs: Maidans mūža garumā (6)

    Nevienam nepietiks dūšas apgalvot, ka Maidans nebija tā vērts, – tas vienkārši ir tautas pašapziņas jautājums, kurai nepatīk, ka tai kāds deģenerēts valdnieks ķēza uz galvas.

  • Image

    2013. gada 3. aprīlī, plkst. 2:13

    Gaujarts: Mūzikas klausīšanās arī ir darbs (1)

    Ir cilvēki, kas vairāk novērtē īpatnus ēdienus, un ir tādi, kas izvēlas tradicionālos. Tāpat ir arī ar mūziku un dzeju. Nav visiem dziesmu vārdos jāmeklē dziļa jēga – ir arī tādi, kuriem nepieciešama tā dienišķā desmaize.

  • Image

    2012. gada 31. maijā, plkst. 8:05

    Dace Bargā: Mīlestības te nav (20)

    Aktieru atveidotie varoņi visas izrādes garumā jūt liecinieku klātbūtni. Viņi saausās no trokšņiem skatītāju rindās, pievērš uzmanību skaņām aiz zāles durvīm un dažubrīd paveras skatītāju sejās, it kā meklēdami sapratni.

  • Image

    2013. gada 27. februārī, plkst. 8:02

    Reinis Lazda: Populistiskas iniciatīvas (9)

    Kas mudina nelaimīgus cilvēkus nosliekties par labu populistiskām idejām? Nespēja atrisināt sev nozīmīgas ikdienas problēmas, sašaurinātā domāšana, kuras centrā ir savas personīgās nepatikšanas, rada kārdinājumu ķerties pie pēdējiem salmiņiem.

  • 2012. gada 30. maijā, plkst. 10:05

    Lord Byron: Don Leon

  • Image

    2013. gada 16. augustā, plkst. 7:08

    Ivars Drulle: Kails vīrietis un atombumba (34)

    Ikdienā mūsu iecienītais bārs ir "Saloon Oxford", kura ārdurvis nekad nav ciet – strādā vienmēr. Tas ir smagā un vienkāršā gala iestādījums, kura interjers kopš Lielās Depresijas laikiem nav mainījies.

  • Image

    2013. gada 22. jūlijā, plkst. 7:07

    Signe Cāne: Par veselīgu un noderīgu skepsi (11)

    Kad tev e-pastā pienāk vēstule no Nigērijas prinča, kurš sola piešķirt tev visu savu mantojumu, ja vien internetā pārskaitīsi viņam mazliet naudiņas, visticamāk, tu pasmejies un atgriezies pie ikdienas gaitām.

  • Image

    2013. gada 24. jūlijā, plkst. 8:07

    Trīs jautājumi māksliniekiem

    Bērns un māksla satiekas grāmatā. Trīs jautājumi Baltvilka balvai nominētajiem bērnu grāmatu ilustratoriem



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv