Domas

Pauls Bankovskis: Fridrihsona flomāsteri

Pieaugušie spēlēja ričuraču, bet es kā vienīgais bērns tikmēr jau biju sācis miegoties. Droši vien miegs notiekošo iekrāsoja sirreāla sapņa toņos, un tāds tas arī atmiņā man palicis. Nemaz nerunājot par to, ka tagad man šķiet – to visu redzēju tā kā no augšas (izskaidrojums tam varētu būt arī dzīvokļa plānojums), pats sirreālākais, saprotams, bija tieši ričuračs. Dziesma, kurā dzied: "Es jums teikšu, visus sveikšu, zvēru – tas ir fakts", visticamāk, tolaik jau bija sacerēta, bet es nebiju dzirdējis pat to. Ričuračs, ko spēlēja pieaugušie, bija liels, ļoti liels – kvadrāta formas spēles laukums aizņēma visu galdu, spēļu kauliņu vietā bija košās krāsās nokrāsoti kubi. Ja kāds spēlētājs ar vairākiem saviem kauliņiem nonāca uz viena un tā paša spēles lauciņa, kubus varēja

sakraut tornītī. Nav brīnums, ka pēc šī atgadījuma savu ričuraču gribējās arī man, taču veikalā nopirktā spēle sagādāja vilšanos. Garenā kartona kārbā bija pavisam neliels, uz pusēm pārlocīts spēles laukumiņš, bet spēles kauliņi bija krāsaini plastmasas pintiķīši, un tiem nebija nekā kopēja ar atmiņā palikušo sirreālas paralēlās pasaules spēli. Saprotams, man nebija ienācis prātā, ka lielo ričuraču ar tā kubiem mākslinieks Kurts Fridrihsons varētu būt izgatavojis pats.

Reiz pieaugušie gāja uz kaut kādu teātri vai koncertu, un es tiku atstāts pieskatīšanā. Tajā pasaulē bija daudz dažādu interesantu lietu, taču visvairāk mani vilināja flomāsteri. Tāpat kā daudzas lietas, kas netika ražotas Padomju Savienībā, bet ārzemēs, flomāsteri bija imports, retums jeb deficīts. Atšķirībā no zīmuļiem, kas lūza, nedrīkstēja noripot no galda, bet reizēm skrāpēja papīru, flomāsteri aiz sevis atstāja košas, pēc ķīmiska šķīdinātāja smaržojošas līnijas. Vienīgi bija jāpielūko pēc zīmēšanas flomāsteriem allaž uzlikt atpakaļ plastmasas cepurīti, citādi tie varēja iekalst. Taču pat iekaltušajiem flomāsteriem vēl varēja līdzēt – kāds pieaugušais tad tos parasti attaisīja, iepilināja vai nu tīru spirtu, vai odekolonu, un kādu brīdi zīmēšanai jau bija pavisam cita smarža. Tāpat rīkojās, kad sāka iet uz beigām flomāstera švammīgajā serdītē sasūcinātā krāsa. Lai vai kā, flomāsteri bija ārkārtīgi iekārojama lieta, un piepeši, vismaz uz vēl vienu vakaru, es biju nonācis kaut kādā citā realitātē – man tika uzticēts flomāsteru komplekts ar 24 vai varbūt pat 36 dažādām krāsām un kaudzīte ar specifiski dvakojošām, dīvaini garena formāta pabieza krītpapīra lapām.

Tas, ka flomāsteri ir nākuši ne no šīs pasaules, atspoguļojas pat to kuriozajā nosaukumā. No īpašvārda, kas apzīmē noteikta uzņēmuma ražotu produktu, daudzās padomju ietekmes zemēs (sociālisma valstīs ar slāvu valodām, Krievijā un krievu valodas iespaidā – arī Lietuvā un Igaunijā) bija pārtapis par vispārīgu sugas vārdu. Sākotnēji specifiskām vajadzībām (rakstīšanai uz stikla, bet jo īpaši – veikalu skatlogiem) radītie firmas "Cushman&Denison" radītie "Flo-Master" rakstāmrīki vispirms ASV kļuva par populāriem aroda rīkiem dažādiem sienu un citu publisku virsmu aprakstītājiem, bet pēcāk sapumpurojās daudzās dažādo rakstīšanas vai zīmēšanas rīku modifikācijās – ar ūdensdrošu un ūdenī šķīstošu krāsu, gaismu atstarojoši, "zelta" un "sudraba" u. tml.

Man nav ne jausmas, kas flomāsteriem 20. gadsimta 80. gados pamudināja pievērsties Kurtu Fridrihsonu. Droši vien tam varētu būt daudzi dažādi vairāk vai mazāk racionāli izskaidrojumi, taču man patīk domāt, ka iemesls sakņojās turpat, kur, teiksim, ideja spēlēt nevis veikalā pirktu, bet paša izgatavotu ričuraču. Visi tie tolaik tik populārie karnevāli, īsāk sakot tas, kas patlaban Rīgas mākslas telpā skatāmajā Kurta Fridrihsona darbu izstādē "Fridrihsons par Fridrihsonu" nodēvēts par "Dzīves teātri", bet ko tiklab var dēvēt pat spēlēšanu paralēlajās pasaulēs. Fridrihsonu no šādas spēlēšanās nebija spējusi atradināt pat nonākšana Sibīrijas lēģerī, ar ko visai franču grupai beidzās šķietami nevainīgā "spēlēšana Francijās". Ideja pamazām vien atradināties no akvareļkrāsām un citām tradicionālām glezniecības un grafikas tehnikām un ļauties no kapitālistiskajiem rietumiem iesūtītu flomāsteru tintes plūdumam uz gluda krītpapīra Fridrihsona gadījumā šķiet ne mazāk politiska un padomju kārtībā neiederīga kā, piemēram, franču mūsdienu dzejas apspriešana vai sarakste ar Andrē Židu. Tikpat neiederīgi bija iesākumā akvareļos, bet pēcāk flomāsteru zīmējumos atkal un atkal atkārtotie stilizētu cilvēku stāvi un sejas, pat šo darbu nosaukumi, no kuriem droši vien par pašu neiederīgāko varētu uzskatīt tagad padomju dzīves kontekstā absurdi skanošo "Visur ir būts".

Var teikt, ka uz izstādi aizgāju tieši viņa 24, 36 vai pat 48 krāsu flomāsteru komplekta dēļ. Saprotams, šo to no Fridrihsona darbiem var aplūkot arī grāmatās – kaut vai miniatūrajā Imanta Ziedoņa "Pasāžu" izdevumā, taču gribējās savām acīm redzēt, kā kādreiz tik pārsteidzošie un neparastie flomāsteru darbi izskatās tagad. Diemžēl laiks un salīdzināšana tiem nepavisam nenāk par labu. Un runa nav par to, ka krītpapīrs pa šo laiku ir sācis dzeltēt un atsevišķu toņu flomāsteru tinte balot vai mainīt krāsu.

Izstādē aplūkojami arī 70. gados tapuši akvareļi, kā arī sniegts neliels ieskats Fridrihsona grāmatu noformēšanas darbos. Lai gan daudzos akvareļos samanāmi motīvi, kas tālāk turpināti arī flomāsteru zīmējumos, šķiet, to autori ir bijuši divu dažādu temperamentu mākslinieki – viens drošu, spēcīgu un dziļu krāsu laukumu un filigrāni nedaudzu un šķietami instinktīvi savās vietās uz papīra nonākušu pieskārienu meistars, otrs – neatlaidīgi manierīgu un izdomātu līniju vērpējs. Viens – izcilas, gandrīz monohromu stilizētu "grieķu portretu" sērijas autors "Iliādas" izdevumam, otrs – arvien tālāk un tālāk aizklīdis uz krītpapīra radītas paralēlās pasaules tuksnešos, pašam iemiesojoties kādā no plandošās drānās un kapucēs tērptajiem dekoratīviem ģeoloģiskiem veidojumiem līdzīgajiem cilvēku stāviem.

Manā izpratnē ar flomāsteriem darinātajos darbos ir uzzīmēts traģisks un biedējoši pamācošs likteņstāsts par to, kā ārēju draudu un ierobežojumu iespaidā iekšējas brīvības diktēta nepieciešamība pēc "dzīves teātra" nemanot noved valstībā, no kuras izkļūt var vairs neizdoties.

 

Izstāde "Fridrihsons par Fridrihsonu" Rīgas mākslas telpā skatāma līdz 5. augustam.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Marī  

    2012. gada 28. jūlijā, plkst. 14:07

    Kā jau ierasts Bankovskim - tik daudz tukšas kulšanās par sevi, tik maz par tēmu.
    Bet izstāde patiesi izcila - lielisks Repšes un Spalviņa darbs izstādes iekārtošanā, un, protams, Fridrihsons, kurš patiesi bijis Visur, jo viņš taču bija Viesis nevis ar savu nabu pārņemts tūrists.

  • RE  

    2012. gada 26. jūlijā, plkst. 15:52

    Manā īpašumā bija -patiešām "bija" F. flomasteru skice, jo neglābjami izbaloja,krītpapīrs sadzeltēja...
    Droši vien meistars par to pat nedomāja. Jo inovācija jau bija fantastiska - laikā,kad nevienam vairāk par 6 pamatkrāsu komplektiņu nebija,pēkšņi mākslinieka komplekts ar vairākiem desmitiem flomīšu.

  • ak tā  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 23:38

    Jāaiziet vēlreiz. Pārsteidzoši maz reklāmas izstādei, ne tā kā tiem 5 kroņiem mazajā istabiņā.

  • meitene ar suni  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 14:44

    jā, kaut kas pat.. fridrihsonisks tajā rakstā. Paldies

  • Saša  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 13:01

    Labs raksts - proporcionāli jocīgs, izvairīgs un egocentrisks, bet labs, jo beigu rindkopās uzrakstīts kas ļoti būtisks, ko diez vai kāds cits uzrakstītu.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Brīvība nozīmē tiesības teikt cilvēkiem to, ko viņi nevēlas dzirdēt.

    Quotes_down
    Džordžs Orvels

Iesakām

  • Image

    2012. gada 9. oktobrī, plkst. 0:10

    Ivars Ījabs: Drāma. Bet ne traģēdija (10)

    Tiem Latvijas politikas komentētājiem, kuru dominējošā reakcija uz notiekošo ir skaļi paust "sašutumu" vai "nosodījumu", pagājusī nedēļa deva papilnam šādu iespēju.

  • Image

    2012. gada 19. jūnijā, plkst. 8:33

    Brigita Zelča: Bet varbūt ar mākslu nav jāpelna nauda? (29)

    Ar to, ko daru patlaban, – es to varu pārdot kādam muzejam, bet diez vai viņi pirks. Jautājums, vai ar mākslu ir jāpelna nauda? Varbūt nav jāpelna. Varbūt ir jāpelna nauda un jātērē mākslai?

  • Image

    2014. gada 14. augustā, plkst. 7:08

    Aivars Madris: Ja gribi mieru, gatavojies karam (2)

    Kā jau tas nereti mēdz gadīties ar masu patēriņa produktiem, arī šķietami banālai izklaidei paredzētās filmas par pērtiķiem ļauj mums ieskatīties dziļāk kino spējā radīt alegoriskus vēstījumus par pasaules pulsu satricinošām parādībām.

  • Image

    2012. gada 18. jūnijā, plkst. 8:06

    Luiss Kerols: 8 vai 9 prātīgi vārdi par vēstuļu rakstīšanu (6)

    Publicējam padomus, ko "Alises Brīnumzemē" autors pierakstījis 1890. gadā, runādams par lietām, kas aktuālas viņa laikam, taču var tikt izmantotas arī mūsu straujajā e-pastu un īsziņu laikmetā.

  • Image

    2012. gada 14. septembrī, plkst. 8:09

    Artūrs Lūsis: Drupu pupas (19)

    Pilsētas drupās dzīvot, tā tik ir privilēģija: elpot tukšo tvanu un izgarot caur ādu svaigu vēju, berzēties pret mūru drupačām, vārtīties putekļos no cementa un kauliem, ar mēli laizīt sauli

  • Image

    2012. gada 28. jūnijā, plkst. 8:06

    Aivars Eipurs: Zemestrīce zābakā (43)

    Es ēdu un ēdu, it īpaši vakaros, un kļuvu resnāks un resnāks. Pilnīgi piekrītu Kārlim Streipam, kurš reiz izteicās, ka nemaz nav jābūt naudīgam, lai kļūtu resns – tāds var palikt arī no kartupeļiem.

  • Image

    2012. gada 12. jūlijā, plkst. 8:07

    Hiromi Uehara: Katru dienu es satieku jaunas klavieres (2)

    Cilvēki grib klausīties skumjas dziesmas. Kāpēc? Tāpēc, ka tās sniedz pozitīvas emocijas. Pat ja to izcelsme ir skumji notikumi. Caur mūziku tie kļūst pozitīvi. Tāda ir mūzikas burvība.

  • Image

    2014. gada 15. septembrī, plkst. 6:09

    Pauls Bankovskis: Jaunības putni (4)

    Kādreiz bija lietas, ko mēdza uzskatīt par pieauguša cilvēka necienīgām (ka nepadomā, ka bērnišķīgs), taču nu jau ko tādu būtu grūti iztēloties – neviens nav tik vecs, lai sev liegtu bērnišķīgas izpriecas.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv