Domas

Pauls Bankovskis: Fridrihsona flomāsteri

Pieaugušie spēlēja ričuraču, bet es kā vienīgais bērns tikmēr jau biju sācis miegoties. Droši vien miegs notiekošo iekrāsoja sirreāla sapņa toņos, un tāds tas arī atmiņā man palicis. Nemaz nerunājot par to, ka tagad man šķiet – to visu redzēju tā kā no augšas (izskaidrojums tam varētu būt arī dzīvokļa plānojums), pats sirreālākais, saprotams, bija tieši ričuračs. Dziesma, kurā dzied: "Es jums teikšu, visus sveikšu, zvēru – tas ir fakts", visticamāk, tolaik jau bija sacerēta, bet es nebiju dzirdējis pat to. Ričuračs, ko spēlēja pieaugušie, bija liels, ļoti liels – kvadrāta formas spēles laukums aizņēma visu galdu, spēļu kauliņu vietā bija košās krāsās nokrāsoti kubi. Ja kāds spēlētājs ar vairākiem saviem kauliņiem nonāca uz viena un tā paša spēles lauciņa, kubus varēja

sakraut tornītī. Nav brīnums, ka pēc šī atgadījuma savu ričuraču gribējās arī man, taču veikalā nopirktā spēle sagādāja vilšanos. Garenā kartona kārbā bija pavisam neliels, uz pusēm pārlocīts spēles laukumiņš, bet spēles kauliņi bija krāsaini plastmasas pintiķīši, un tiem nebija nekā kopēja ar atmiņā palikušo sirreālas paralēlās pasaules spēli. Saprotams, man nebija ienācis prātā, ka lielo ričuraču ar tā kubiem mākslinieks Kurts Fridrihsons varētu būt izgatavojis pats.

Reiz pieaugušie gāja uz kaut kādu teātri vai koncertu, un es tiku atstāts pieskatīšanā. Tajā pasaulē bija daudz dažādu interesantu lietu, taču visvairāk mani vilināja flomāsteri. Tāpat kā daudzas lietas, kas netika ražotas Padomju Savienībā, bet ārzemēs, flomāsteri bija imports, retums jeb deficīts. Atšķirībā no zīmuļiem, kas lūza, nedrīkstēja noripot no galda, bet reizēm skrāpēja papīru, flomāsteri aiz sevis atstāja košas, pēc ķīmiska šķīdinātāja smaržojošas līnijas. Vienīgi bija jāpielūko pēc zīmēšanas flomāsteriem allaž uzlikt atpakaļ plastmasas cepurīti, citādi tie varēja iekalst. Taču pat iekaltušajiem flomāsteriem vēl varēja līdzēt – kāds pieaugušais tad tos parasti attaisīja, iepilināja vai nu tīru spirtu, vai odekolonu, un kādu brīdi zīmēšanai jau bija pavisam cita smarža. Tāpat rīkojās, kad sāka iet uz beigām flomāstera švammīgajā serdītē sasūcinātā krāsa. Lai vai kā, flomāsteri bija ārkārtīgi iekārojama lieta, un piepeši, vismaz uz vēl vienu vakaru, es biju nonācis kaut kādā citā realitātē – man tika uzticēts flomāsteru komplekts ar 24 vai varbūt pat 36 dažādām krāsām un kaudzīte ar specifiski dvakojošām, dīvaini garena formāta pabieza krītpapīra lapām.

Tas, ka flomāsteri ir nākuši ne no šīs pasaules, atspoguļojas pat to kuriozajā nosaukumā. No īpašvārda, kas apzīmē noteikta uzņēmuma ražotu produktu, daudzās padomju ietekmes zemēs (sociālisma valstīs ar slāvu valodām, Krievijā un krievu valodas iespaidā – arī Lietuvā un Igaunijā) bija pārtapis par vispārīgu sugas vārdu. Sākotnēji specifiskām vajadzībām (rakstīšanai uz stikla, bet jo īpaši – veikalu skatlogiem) radītie firmas "Cushman&Denison" radītie "Flo-Master" rakstāmrīki vispirms ASV kļuva par populāriem aroda rīkiem dažādiem sienu un citu publisku virsmu aprakstītājiem, bet pēcāk sapumpurojās daudzās dažādo rakstīšanas vai zīmēšanas rīku modifikācijās – ar ūdensdrošu un ūdenī šķīstošu krāsu, gaismu atstarojoši, "zelta" un "sudraba" u. tml.

Man nav ne jausmas, kas flomāsteriem 20. gadsimta 80. gados pamudināja pievērsties Kurtu Fridrihsonu. Droši vien tam varētu būt daudzi dažādi vairāk vai mazāk racionāli izskaidrojumi, taču man patīk domāt, ka iemesls sakņojās turpat, kur, teiksim, ideja spēlēt nevis veikalā pirktu, bet paša izgatavotu ričuraču. Visi tie tolaik tik populārie karnevāli, īsāk sakot tas, kas patlaban Rīgas mākslas telpā skatāmajā Kurta Fridrihsona darbu izstādē "Fridrihsons par Fridrihsonu" nodēvēts par "Dzīves teātri", bet ko tiklab var dēvēt pat spēlēšanu paralēlajās pasaulēs. Fridrihsonu no šādas spēlēšanās nebija spējusi atradināt pat nonākšana Sibīrijas lēģerī, ar ko visai franču grupai beidzās šķietami nevainīgā "spēlēšana Francijās". Ideja pamazām vien atradināties no akvareļkrāsām un citām tradicionālām glezniecības un grafikas tehnikām un ļauties no kapitālistiskajiem rietumiem iesūtītu flomāsteru tintes plūdumam uz gluda krītpapīra Fridrihsona gadījumā šķiet ne mazāk politiska un padomju kārtībā neiederīga kā, piemēram, franču mūsdienu dzejas apspriešana vai sarakste ar Andrē Židu. Tikpat neiederīgi bija iesākumā akvareļos, bet pēcāk flomāsteru zīmējumos atkal un atkal atkārtotie stilizētu cilvēku stāvi un sejas, pat šo darbu nosaukumi, no kuriem droši vien par pašu neiederīgāko varētu uzskatīt tagad padomju dzīves kontekstā absurdi skanošo "Visur ir būts".

Var teikt, ka uz izstādi aizgāju tieši viņa 24, 36 vai pat 48 krāsu flomāsteru komplekta dēļ. Saprotams, šo to no Fridrihsona darbiem var aplūkot arī grāmatās – kaut vai miniatūrajā Imanta Ziedoņa "Pasāžu" izdevumā, taču gribējās savām acīm redzēt, kā kādreiz tik pārsteidzošie un neparastie flomāsteru darbi izskatās tagad. Diemžēl laiks un salīdzināšana tiem nepavisam nenāk par labu. Un runa nav par to, ka krītpapīrs pa šo laiku ir sācis dzeltēt un atsevišķu toņu flomāsteru tinte balot vai mainīt krāsu.

Izstādē aplūkojami arī 70. gados tapuši akvareļi, kā arī sniegts neliels ieskats Fridrihsona grāmatu noformēšanas darbos. Lai gan daudzos akvareļos samanāmi motīvi, kas tālāk turpināti arī flomāsteru zīmējumos, šķiet, to autori ir bijuši divu dažādu temperamentu mākslinieki – viens drošu, spēcīgu un dziļu krāsu laukumu un filigrāni nedaudzu un šķietami instinktīvi savās vietās uz papīra nonākušu pieskārienu meistars, otrs – neatlaidīgi manierīgu un izdomātu līniju vērpējs. Viens – izcilas, gandrīz monohromu stilizētu "grieķu portretu" sērijas autors "Iliādas" izdevumam, otrs – arvien tālāk un tālāk aizklīdis uz krītpapīra radītas paralēlās pasaules tuksnešos, pašam iemiesojoties kādā no plandošās drānās un kapucēs tērptajiem dekoratīviem ģeoloģiskiem veidojumiem līdzīgajiem cilvēku stāviem.

Manā izpratnē ar flomāsteriem darinātajos darbos ir uzzīmēts traģisks un biedējoši pamācošs likteņstāsts par to, kā ārēju draudu un ierobežojumu iespaidā iekšējas brīvības diktēta nepieciešamība pēc "dzīves teātra" nemanot noved valstībā, no kuras izkļūt var vairs neizdoties.

 

Izstāde "Fridrihsons par Fridrihsonu" Rīgas mākslas telpā skatāma līdz 5. augustam.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Marī  

    2012. gada 28. jūlijā, plkst. 14:07

    Kā jau ierasts Bankovskim - tik daudz tukšas kulšanās par sevi, tik maz par tēmu.
    Bet izstāde patiesi izcila - lielisks Repšes un Spalviņa darbs izstādes iekārtošanā, un, protams, Fridrihsons, kurš patiesi bijis Visur, jo viņš taču bija Viesis nevis ar savu nabu pārņemts tūrists.

  • RE  

    2012. gada 26. jūlijā, plkst. 15:52

    Manā īpašumā bija -patiešām "bija" F. flomasteru skice, jo neglābjami izbaloja,krītpapīrs sadzeltēja...
    Droši vien meistars par to pat nedomāja. Jo inovācija jau bija fantastiska - laikā,kad nevienam vairāk par 6 pamatkrāsu komplektiņu nebija,pēkšņi mākslinieka komplekts ar vairākiem desmitiem flomīšu.

  • ak tā  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 23:38

    Jāaiziet vēlreiz. Pārsteidzoši maz reklāmas izstādei, ne tā kā tiem 5 kroņiem mazajā istabiņā.

  • meitene ar suni  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 14:44

    jā, kaut kas pat.. fridrihsonisks tajā rakstā. Paldies

  • Saša  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 13:01

    Labs raksts - proporcionāli jocīgs, izvairīgs un egocentrisks, bet labs, jo beigu rindkopās uzrakstīts kas ļoti būtisks, ko diez vai kāds cits uzrakstītu.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ieradums ir sinonīms nāvei.

    Žiljeta Binoša

Iesakām

  • 2012. gada 18. septembrī, plkst. 8:09

    Reinis Lazda: Dažādi konflikti (2)

    Kad pie ministra pienākumiem ķērās Ķīlis un Sprūdžs, bija skaidrs – bez konfliktiem šeit neiztikt. Gatavība ķerties pie reformām bija pausta, un apņēmībā gailošās ministru acis nelika šaubīties, ka tā viņi arī rīkosies.

  • 2014. gada 2. oktobrī, plkst. 1:10

    Sergejs Lozņica: Sauksim melus par meliem (2)

    Tad, kad jūs esat iemācījies domāt, ir grūti aizmirst, ka jums piemīt šī spēja. Kad jūs esat sajutuši, ka paši esat atbildīgi par savu likteni, ir grūti no jauna kļūt par vergu.

  • 2014. gada 18. martā, plkst. 7:03

    Jana Kukaine: Madonnas gūstā

    Šī izrāde runā par to, kā tad ir iznēsāt bērnu, dzemdēt, zīdīt un audzināt, par sarežģītajām attiecībām ar bērna tēvu un pašu bērnu. Par to tiek stāstīts bez idealizācijas un patētikas, bet arī bez skarba naturālisma.

  • 2012. gada 29. augustā, plkst. 8:08

    Dāvids Zalāns: Vai viegli būt laimīgam? (56)

    Ja mēs salīdzinām šo brīdi ar kādu citu mūsu dzīvē, kad jutāmies slikti, mēs secināsim, ka tagad ar mums viss ir kārtībā. Ja uzskaitīsim visas pozitīvās lietas, ko daudzu gadu gaitā esam piedzīvojuši, secināsim, ka ir patiešām labi.

  • 2014. gada 2. jūlijā, plkst. 20:07

    Kārlis Vērdiņš: Come to Me (15)

    Piedāvājam Sautbenkas Mākslas centra 50 izcilāko mīlas dzejoļu sarakstā iekļauto Kārļa Vērdiņa dzejoli "Come to Me" oriģinālversijā un Ievas Lešinskas atdzejojumā angliski.

  • 2014. gada 12. augustā, plkst. 1:08

    Raimonds Jaks: Vārdi (1)

    Gastons zināja tikai bišu vārdus. Šos vārdus viņam bija nodevis tuvākais kaimiņš, kurš bija zinājis arī zirgu, čūsku un visādus citādus vārdus; tos viņš bija uzticējis kādam citam vai aiznesis sev līdzi kapā.

  • 2013. gada 28. novembrī, plkst. 2:49

    Toms Treibergs: Drebelīgais cilvēku pazinējs. Vudijs Alens (4)

    Pirmā Vudija Alena filma, ko es noskatījos, bija "Annija Hola". Es tobrīd vēl biju skolnieks nelielā Ogres novada ciemā, un mans labākais draugs bija televizors.

  • 2014. gada 15. augustā, plkst. 8:08

    Zane Krūmiņa: Bērnudārzu slepenā misija (7)

    Pirmos sešus dzīves gadus bērna uzdevums ir gatavoties skolai un tad nākamos divpadsmit gadus pavadīt skolā, iegūstot dažādas zināšanas un gatavojoties… kam? Šķiet, ka "dzīve" varētu arī nebūt pareizā atbilde.



Kultūras Ministrija
vkkf