Raksti

Reinis Lazda: Čūsku eļļa un 21. gadsimta izglītība

"If it looks like a duk,

swims like a duk,

and quacks like a duk,

then it probably is a duk." [1]

Šodien jau gandrīz katrs būs vismaz vienu reizi noskatījies Kena Robinsona animēto video [2] par izglītību un radošumu izglītības sistēmā. Tajā viegli uztveramā formā ir stāstīts par pašreizējās izglītības sistēmas novecojušo dabu. Autors norāda, ka vēsturiskā, industriālismā balstītā pieeja izglītībai ir neglābjami atpalikusi no realitātes un neizmanto cilvēku radošo potenciālu.

Es savā organizāciju psihologa praksē ik pa laikam sastopos ar uzņēmumu pārstāvjiem, kuri saka: "Ziniet, mums no tām modes lietām personāla vadībā neko nevajag, mēs esam parasts ražojošs uzņēmums." Un viņiem ir sava daļa taisnības. Ne jau tāpēc, ka viņiem modes lietas nebūtu noderīgas (viņi daudz iegūtu, ja spētu savam uzņēmumam

adaptēt jaunākās atziņas), bet tāpēc, ka jauno pieeju aizstāvji pārlieku bieži pārspīlē ar esošo sistēmu kritiku, radot mākslīgu un nevajadzīgu pretnostatījumu. Arī Kens Robinsons pretnostata iPhone, datorspēļu un reklāmas industriju... industrijai!

Pārskatāmās nākotnes prognozes neliecina, ka industrija, respektīvi, ražošana, gatavotos doties prom uz neatgriešanos. Tā joprojām būs viena no nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm, pat ja piedzīvos ievērojamas pārmaiņas.

Es pilnībā atbalstu domu, ka izglītības sistēmā gan Latvijā, gan citur pasaulē ir nepieciešamas pārmaiņas. Tomēr es nevaru piekrist Kenam Robinsonam, ka izglītības sistēmā būtu jāatsakās no vispārīgu mērķu definēšanas un no zināšanu sniegšanas jāpārslēdzas uz individuālā radošuma attīstīšanu.

Rokmūziķis Deivids Gilmors, kas kopā ar pārējiem "Pink Floyd" dalībniekiem 1979. gadā ierakstīja episko "The Wall" ar izteiksmīgo saukli "We don’t need no education!", 1997. gadā pārcēla savus bērnus no Valdorfskolas uz parastu Anglijas skolu. Pamatojums? "Viņiem ir nepieciešamas skaidras robežas. Reti kurš bērns ir no dabas tik uzcītīgs, lai pats izrādītu vēlmi pēc arvien jaunu matemātikas problēmu izzināšanas." [3]

Izglītība vienmēr ir konkrēta. Turklāt to var teikt gan par valsts izglītības sistēmu, gan par bērnu audzināšanu mājas apstākļos. Nav iespējams izaudzināt vienkārši labu, gudru, radošu cilvēku, neieaudzinot viņam noteiktas vērtības, noteiktus priekšstatus par to, kas ir labi un kas nav labi.

Veidojot 21. gadsimta izglītības sistēmu, mēs nevaram vienkārši paņemt un noslaucīt visu veco, pateikt, ka skolā katrs nodarbosies, ar ko grib un kā grib. Tāda izglītība zaudē jēgu, jo nepilda sabiedrības pasūtījumu. Mums ir jāspēj paņemt labākais no esošās izglītības sistēmas, papildinot to ar jaunām un vērtīgām pieejām, metodēm.

Droši vien jēdzīgākais sākumpunkts izglītības reformām ir mēģināt saprast, kāds varētu būt izglītības izmantojums to bērnu dzīvē, kas tagad sāk savas izglītības gaitas. Tas ir nepatīkams jautājums, jo liek gandrīz vai zīlēt kafijas biezumos. No esošajām tendencēm aptuvenas prognozes var izdarīt par kādiem tuvākajiem 20 gadiem, bet ilgākā termiņā iespējams paļauties pamatā uz savu iztēli un loģiku.

Kā varētu attīstīties ražošana? Protams, tā nekur nepazudīs. Tā var pārveidoties, kļūt automatizētāka, vienkāršos un mehāniskos darbus uzticot iekārtām. Tomēr iekārtu projektēšana, veidošana, programmēšana, novērošana, visticamāk, būs cilvēka roku darbs. Industrija virzās vienkāršošanas virzienā. Dažādas veicamās darbības tiek sadalītas tā, lai tās būtu iespējams paveikt ar pēc iespējas minimālu apmācību un pēc iespējas mazākām iespējām kļūdīties. Saprotamu iemeslu dēļ tā rīkoties ir izdevīgi, un man ir grūti iedomāties, kāpēc lai tas mainītos. Tātad arī nākotnē saglabāsies pietiekami augsts pieprasījums pēc relatīvi vienkāršu darbu veikšanas. Tomēr arī šo vienkāršo darbu veikšanai būs nepieciešama vispārīga sajēga par programmējamajām iekārtām, izpratne par to, ko var sagaidīt no mehānismiem un elektronikas. Tādam darbiniekam ir jāspēj konstatēt, ka kaut kas nedarbojas vai neizdodas, kā plānots, un sakarīgi, saprotami (arī laikus!) par to jāpaziņo attiecīgajam speciālistam. Viņam būs jāspēj prognozēt situācijas, kuras ir "sprādzienbīstamas" – proti, jāvar laikus identificēt, kādas problēmas varētu rasties, ja nekas netiks mainīts.

Tātad ražošanas darbiniekiem būs nepieciešamas labas analītiskās spējas, loģikas un datoru uzbūves, algoritmu darbības principu zināšanas, kā arī atbildības sajūta. Protams, jāspēj skaidri un saprotami izteikties un rakstīt, tātad arī no pareizrakstības un komatu lietošanas īsti atteikties nevarēsim.

Uzņēmumi virzās sarežģītākas iekšējas struktūras virzienā. Arī šī tendence droši vien turpināsies tikmēr, kamēr vien uzņēmumu vadītāji un darbinieki spēs kaut kā šo jūkli savākt kopā. Tradicionālās hierarhiskās struktūras, kur katram darbiniekam ir viens priekšnieks, bet katram priekšniekam 7–10 padotie, kļūst retākas un nepiemērotākas efektīvai darba veikšanai. Uzņēmumi pāriet uz projektu komandām, uz matricas tipa struktūrām, kur katram darbiniekam var būt vairāki vadītāji, bet darbiniekiem jāprot arī sadarboties ar dažādiem atbalsta funkciju speciālistiem. Smadzenēs uz katru "pelēkās vielas" neironu ir vairākas "baltās vielas" šūnas. Attīstoties industrijai, uz katru ražošanas darbinieku būs vairāki atbalsta dienesta darbinieki (tehniskā palīdzība, personāla vadība, saimniecības dienests, finanšu vadība, kvalitātes vadība u. c.). Šādas sarežģītas struktūras pieprasa labas sociālās iemaņas, zināšanas konfliktu risināšanā un resursu sadalē. Šī nu ir tā joma, kurā izglītība Latvijā klibo visvairāk, – sociālo zinātņu priekšmeti vidusskolās ir margināli, bieži izvēles. Sociālā novirziena klašu vidusskolās tikpat kā nav. Izpausmes tam redzam arī sabiedrībā, kur tikko skolu beigušie neizprot sabiedrības uzbūves principus un politikas nozīmi savā dzīvē.

Ekonomikā acīmredzot pieaugs arī dažādu ražošanu apkalpojošo uzņēmumu nozīme. Augot sarežģītībai, uz katru ražojošo uzņēmumu palielināsies dizaina uzņēmumu, tirgus izpētes uzņēmumu, personāla, juridisko, tehnisko un finanšu pakalpojumu loma, kuru specializācija būs ļoti šaura – daudz šaurāka, nekā atmaksājas uzturēt pašā ražojošajā uzņēmumā. Tādēļ nevajadzētu īpaši samazināt sociālo un humanitāro zinātņu studentu skaitu. Drīzāk ir jādomā par izglītības kvalitāti tajās. Par spīti tam, ka ļoti liela daļa studentu Latvijā studē tieši sociālās zinātnes, tas nerezultējas augstos sasniegumos. Sociālo zinātņu jomā augstvērtīgu zinātnisku publikāciju skaits procentuāli pret studentu skaitu Latvijā ir visnožēlojamākais. [4] Starp citu, sociālajās zinātnēs augsti profesionālā līmenī vajadzība pēc nevainojamām matemātikas zināšanām un datorlietošanas iemaņām īpaši neatpaliek no eksaktajām zinātnēm. Nevarētu teikt, ka Latvijā netiek mācīta matemātika, tomēr tās mācīšanā ir nepieciešamas reformas. Manuprāt, no matemātikas programmām varētu izmest labu daļu formulu, to vietā pastiprinot loģikas un informātikas bloku.

Diez vai kāds iebildīs, ka modernā ekonomika pieprasa spēju ātri pielāgoties izmaiņām tehnoloģijās. Tas liek apšaubīt efektivitāti specializācijas iegūšanai vidējās izglītības līmenī (citiem vārdiem sakot, tam, ko mēs šodien saprotam ar vidējo speciālo izglītību). Es drīzāk ieteiktu reformēt profesionālās vidusskolas, dodot iespēju skolēniem tajās iegūt vispārīgu un plaši lietojamu tehnisko zināšanu un iemaņu bāzi. Līdzīgi kā pašlaik vidusskolās ir eksaktās un humanitārās klases, tā nākotnē veidot arī tehniskās klases ar uzsvaru uz vispārīgiem tehnoloģiju priekšmetiem – tā, lai šādu programmu absolventi varētu vēlāk iegūt kvalifikāciju, izejot ātrus profesionālās sagatavošanas kursus programmēšanā, kokapstrādē, grāmatvedībā, ēdināšanā, būvniecībā vai citās jomās. Tādējādi mēs iegūtu mobilus un pārkvalificēties varošus speciālistus.

Ātrās specializācijas kursi būtu nepieciešami arī cita iemesla dēļ. Jau tagad uzņēmumi bieži cieš no tā, ka potenciālo darbinieku izglītība ir novecojusi vai pārāk vispārīga. Organizēt apmācību katram uzņēmumam pašam ir sarežģīti un dārgi, bet komerciālie kursi notiek neregulāri un bieži vien ne vajadzīgajā jomā.

Bet kā tad paliek ar Kena Robinsona tik ļoti reklamēto radošumu? Protams, zināms radošuma potenciāls ir katrā cilvēkā. Tomēr lielākajai daļai radošums nekad nekļūs par viņu darba galveno instrumentu. Attīstot sociālo zinātņu un pilnveidojot mākslas un mūzikas bloku skolās, pietiks tajos iekļaut arī radošuma sadaļu, kas iemācīs skolēniem saskatīt dažādas iespējas un nepaļauties uz gatavajiem priekšrakstiem. Īstā vieta radošuma kalvei ir augstskolās, nevis vidējā izglītībā.

Tādēļ atļaujiet uzskatīt Kenu Robinsonu par čūsku eļļas tirgoni [5].

 

---------------------------------

[1] Stāsts no dzīves. Kāds amerikāņu profesors apskata savas meitas sākumskolnieces skolas pierakstus un ievēro vārdu "duk". Profesors meitai bilst, ka pareizi jāraksta "duck", uz ko meita atbild: "Bet skolotāja teica, ka man ir pareizi!" Nu profesors aizsvilies dodas uz skolu, kur viņam direktors laipni paskaidro: "Mēs skolā vadāmies pēc jaunākajām pieejām. Saskaņā ar tām, bērnam nedrīkst norādīt, ka viņš kaut ko dara nepareizi."

[2] Robinson K. (2010). Changing Education Paradigms. RSA Animate Channel At Youtube. www.youtube.com/watch?v=zDZFcDGpL4U.

[3] Jardine C. (1997). We Don't Need No Steiner Education. The Daily Telegraph, http://www.waldorfcritics.org/articles/TelegraphGilmour.html.

[4] Saskaņā ar manu 2008. gadā veikto apkopojumu par Latvijas SCI, SSCI un AHCI datubāzēs indeksētajām zinātniskajām publikācijām, sociālajās zinātnēs togad bija tikai 3,3% no visām publikācijām. Salīdzinājumam: Igaunijā 7,9%, Lietuvā 6,4%, Somijā 9,0%, Zviedrijā 8,5%. Relatīvi atpalika arī publikāciju īpatsvars humanitārajās zinātnēs un mākslā.

[5] Čūsku eļļas tirgonis (no angļu "snake oil salesman") – metaforiska persona, kas kā zāles tirgo apšaubāmu produktu, kas diez vai dos reklamēto labumu.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • rainis  

    2012. gada 1. augustā, plkst. 18:44

    apbrīnojami, neviens nav pievērsis uzmanību tam, k ā ir uzrakstīts raksts. tieši tā ir problēma. mums ir jāreformē nevis kaut kāda sistēmas šūniņa, bet pati sistēma. jāatceļ, jāreformē, utt. negribu, lai "industrija" un "sistēma" cilvēkus padara par robotiem vai pašnāvnieciskām vēža šūnām.
    nost ar industriju.

  • Tiina> Reinis Lazda  

    2012. gada 28. jūlijā, plkst. 20:04

    Tieši to matemātikas daļu, kura nodarbojas ar formulu iekalšanu un atcerēšanos, es arī biju domājis kā pirmo izmetamo sarakstā. - muļķības patiesībā. Ir virkne formulu, bez kurām (iemācīšanās jebšu iekalšanas, izpratnes par pielietošanu) nav iespējama ne tālāka matemātikas izpratne, ne procesu analīze, ne citu eksakto zinātņu apguve, ne daudz kas cits.
    Bet visvairāk piekrītu tam, ka augstā līmenī arī sociālās zinātnes nav iedomājas bez perfektas matemātikas.

  • Jana Stalidzane  

    2012. gada 27. jūlijā, plkst. 23:27

    Mums izglītības sistēma vēl arvien balstās uz tā saucamo "instrumental knowledge", kas ir ļoti primitīvs zināšanu ieguves veids. Tas it kā apmierina pamatvajadzības, jo cilvēks tiek apmācīts, ka zāle ir zaļa un apelsīnos ir C vitamīns, bet nekur tālāk bērni ar šo informācijas gūzmu netiek. Sociālajās zinātnēs mums ir milzīgs robs, tāpēc man šķiet ir jāstrādā pie tām.
    Ir jāmaina pedagoģijas principi, pieaugušo apmācība, tad līdzi "pavilksies" arī bērni. Ir vērtīgāk ieguldīt paaudzē, kas tagad mācīs mazos, jo, ja 1 skolotājs, kas izprot ways of knowing, skolā parādīsies un sāks īstenot savus mērķus, tad viņš spēs ietekmēt ap 150 - 200 mazos, kas, manuprāt ir liels skaitlis. Ja vienā skolā strādās vismaz 7-10 tādi pedagogi, tad bērniem tiks dota iespēja saprast, ka mūsdienu dzīve balstās uz nebeidzamu attīstību, iemācīties komunicēt un attīstīt idejas.

  • Reinis Lazda > Ieva Skrebele  

    2012. gada 25. jūlijā, plkst. 7:48

    Lūdzu, iepazīstieties ar tekstu uzmanīgāk. Tur nevienā vietā nav teikts tas, ko Jūs man piedēvējat. Cilvēkam skolā ir jāgūst gan zināšanas, gan jāsaskata radošuma iespējas. Bet zināšanas ir galvenās. Nevajag mācīt radoši likt komatus.

  • Ieva Skrebele  

    2012. gada 24. jūlijā, plkst. 23:41

    "Tomēr lielākajai daļai radošums nekad nekļūs par viņu darba galveno instrumentu."

    Ja darbinieks rūpnīcā skrūvē kopā iPhone detaļas, tad, protams, radošums no viņa netiek prasīts. Ja cilvēks ir programmētājs, uzņēmējs, zinātnieks, tad spēja domāt radoši (t.i. izdomāt kaut ko jaunu vai atrast efektīvāku risinājumu kādai problēmai) ir būtiska panākumu sastāvdaļa.

    "Īstā vieta radošuma kalvei ir augstskolās, nevis vidējā izglītībā."

    Diemžēl šāda pieeja nedarbojas. Ja jaunietim 12 gadus māca, ka ikvienai problēmai ir tikai viens risinājums, viena pareizā atbilde un viens ceļš, kā nonākt pie šīs atbildes, ja viņam ieborē, ka sabiedrība iedalās tajos mistiskajos radošajos cilvēkos (mākslinieki, rakstnieki, izgudrotāji) un parastajos cilvēkos, kuri nav spējīgi domāt radoši, un liek noticēt, ka viņš pieder otrajai grupai, tad šāds cilvēks augstskolā vairs vienkārši nebūs spējīgs mainīt savu domāšanas veidu un kļūt radošs. Salīdzinājumam, iedomāsimies, ka bērnam līdz 19 gadu vecumam nemāca runāt un valodu sāk mācīt tikai augstskolā. Vai tiešām šāds bērns būs spējīgs apgūt valodu un sākt runāt?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Mēs visi esam tikai instrumenti, kas apveltīti ar sajūtām un atmiņu.

    Quotes_down
    Denī Didro

Iesakām

  • Image

    2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Ivars Ījabs: Spraud man puķi (5)

    Karš ir efektīvs "nācijas veidošanas" līdzeklis, kad attiecīgā "valstsnācija" tiek kaldināta ar dzelzi, dubļiem, trotilu un asinīm – nevis ar garlaicīgu runāšanu un samocītiem kompromisiem. Jautājums, vai tas tiešām ir tā vērts.

  • Image

    2014. gada 11. aprīlī, plkst. 7:04

    LaLiGaBa: Spilgtākā debija literatūrā (4)

    Sarunas ar 2013. gada spilgtākajiem debitantiem – dzejnieci Jeļenu Glazovu, rakstnieku Jāni Joņevu un dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru.

  • Image

    2013. gada 28. maijā, plkst. 8:05

    Helga Tormane: Meklējot oriģinālo (5)

    Apskatot pēdējos gados izdoto jauniešu orģinālliteratūru, izvēlējos tipiskākos darbus, kuri visskaidrāk uzrāda tendences jauniešiem domātajā literatūrā vispār.

  • Image

    2012. gada 14. augustā, plkst. 8:08

    Rainis: Es uzmetu domas aši un īsi (3)

    Jāatzīmē še arī domu fragmenti, neizvestas domas, pat tikai temati domām, kuras to dien iekrīt prātā. Citādi iet postā pārāk liels daudzums, jo cik necik plašāk izvest var tikai vienu domu, kura gadās taisni tanī rīta stundā, kad rakstu.

  • Image

    2013. gada 27. decembrī, plkst. 7:02

    Anna Grabovska: Tūkstošreiz (9)

    Mana sirds ir kā nepārtraukts kardāns. Kā es vēl neesmu mirusi ar trieku? Tu visu padari maģiski vieglu, pie Taviem sāniem es varu būt. Man ir silti, un rudens lietavas neaizskalo prieku

  • Image

    2012. gada 10. februārī, plkst. 10:02

    Mārcis Bokmanis: Ivana nāve (9)

    Tas šķiet biedējošāk par nāvi – apzināties, ka šo ikdienas nenozīmīgo sīkumu dēļ es nodzīvošu kaut kādu svešu, muļķīgu un negribētu dzīvi.

  • Image

    2013. gada 1. aprīlī, plkst. 1:04

    ZEMLEDUS

    Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

  • Image

    2013. gada 15. novembrī, plkst. 8:11

    Georgs Viljams Hibneris: Tā ir tāda tēvu un dēlu lieta (1)

    Georgs Viljams Hibneris ir 12 gadus vecs zēns, kurš mācās skolā, grib spēlēt ģitāru un ir gandrīz profesionāls fotogrāfs jeb pusprofesionāls, kā viņš saka.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv