Sabiedrība

Jānis Strods: : brīvā tirgus Ahilleja papēži II

Raksta pirmajā daļā aplūkoju dažādas neprecizitātes, ar ko varam sastapties, brīvā tirgus modeļiem saduroties ar cilvēka neracionalitāti un publiskajiem labumiem. Tomēr tirgus ekonomika mēdz novest pie daudz nepatīkamākām un bīstamākām sekām. Par to šoreiz.

Īstermiņa domāšana

Viens no nopietnākajiem brīvā tirgus trūkumiem ir eleganti aprakstāms, citējot angļu ekonomistu Džonu Meinardu Keinsu: "Ilgtermiņā mēs visi būsim miruši." Gan racionālu apsvērumu dēļ, gan dažādu psiholoģisku tendenču rezultātā cilvēki dod priekšroku tūlītējam labumam, nevis ilgtspējīgai attīstībai.

Īstermiņa pievilcība vistiešāk saistās ar tālo nākotni un tās pagaidām nedzimušajiem iedzīvotājiem. Tātad, ja lielākā daļa problēmu, kas saistāmas ar resursu sadali, brīvā tirgus apstākļos tiek atrisinātas, ieinteresētajām pusēm savstarpēji vienojoties, nedzimušo paaudžu intereses paliek bez pārstāvniecības.

Viena no skaļākajām problēmām, nākotnes cilvēku interesēm saduroties ar brīvā tirgus

kontrolētiem resursiem, saistās ar vides saglabāšanu un globālo sasilšanu. Piemēram, peļņu par pārmērīgu mežu izciršanu ir iespējams saņemt indivīdiem, kam minētie meži pieder jau tagad. Arī cilvēki, kam nepieciešami dēļi un iekopti lauki, būs priecīgāki, jo, palielinoties gan lauksaimniecības zemes, gan arī kokmateriālu piedāvājumam, kritīsies cenas abiem.

Savukārt lielākās izciršanas izmaksas uz saviem pleciem būs jānes nevis tiem cilvēkiem, kam jāinvestē mežapstrādes tehnikā, bet vēl nedzimušiem indivīdiem, kurus nākotnē sagaida nepatīkamāka atmosfēra un augsnes erozija, kā arī mazāka sugu daudzveidība un citas vides problēmas.

Turklāt līdzīgi nenozīmīga loma nākotnes apsvērumiem aizvien vairāk tiek piešķirta ikdienas uzņēmējdarbībā, pat neiesaistot morāli neskaidros cilvēkus no nākotnes. Palielinoties finanšu kapitāla ietekmei un tās rezultātā notiekošajām izmaiņām uzņēmumu struktūrās, tirgus aizvien vairāk pakļaujas "īstermiņa tirānijai". Kā raksta konsultāciju aģentūras "McKinsey & Company" vadītājs Dominiks Bērtons: "Rietumu institūcijas slimo ar tuvredzību visos sektoros. Biznesā apsēstība ar gada ceturkšņa peļņu aizņem satriecoši daudz vadības laika un uzmanības. Kopš 1995. gada vidējais valdes priekšsēdētāju darba ilgums ir krities no desmit uz sešiem gadiem, uzņēmumu sarežģītībai un mērogam tikai pieaugot." [1]

Pasaulē, kurā aizvien lielāka daļa vērtspapīru tiek pirkti un atkal pārdoti ar pāris sekunžu intervālu, akciju turētāji kļūst aizvien vairāk un vairāk apsēsti ar īstermiņa peļņu, piesolot uzņēmumu vadītājiem prēmijas par sasniegumiem, kas panākti gada, nevis desmitgades laikā. Uzņēmumu pirkšanas, pārpirkšanas un pārdošanas praksei uzņemot apgriezienus, vairs tikai reti saskaramies ar uzņēmēju dinastijām, kas nostāda ilgtermiņa stabilitāti pār šī gada bilanci.

Protams, arī visai kritiskais Bērtons nenoliedz, ka eksistē firmas, kas neiekrīt īstermiņa slazdā, minot gan "Google", gan "Coca-Cola" kā labus piemērus kompānijām, kas vēlas būt veiksmīgas ilgtermiņā. Tomēr tehnoloģiju un finanšu instrumentu attīstības rezultātā radušās tendences paliek un liek uzdot jautājumu: "Vai brīvā tirgus apstākļos ir iespējams motivēt ilgtermiņa izaugsmi?"

Viena no Daniela Kānemana eksperimentos pārbaudītajām cilvēka domāšanas īpatnībām tiešā veidā saistās ar īstermiņa domāšanu. Mēs ievērojami lielāku vērtību piešķiram mazākiem ieguvumiem tagad un tūlīt, nevis lielākām balvām pēc nedēļas; tajā pašā laikā izdarām racionālus lēmumus, izvēloties starp atšķirīgām balvām pēc gada vai gada un vienas nedēļas.

Ļoti iespējams, ka mūsu nepamatoto priekšroku ieguvumiem tuvākajā nākotnē var izskaidrot ar bīstamajiem un trūcīgajiem apstākļiem pirms apmēram 12 tūkstošiem gadu, kad evolucionējuši mūsu gēni. Tomēr šī informācija nepalīdz mums cīnīties ar mūsu instinktiem, it īpaši tirgus sistēmās, kurās mūsu dziņām būtu jānoved pie vislabākā rezultāta mums un citiem.

Veiksme

Nākamais jautājums, par ko vajadzētu atcerēties, izsverot brīvā tirgus plusus un mīnusus, ir resursu sadalījuma morālā puse, tā godīgums vai negodīgums. Brīvā tirgus modeļi apgalvo, ka sabiedrībai derīgais darbs tiks atalgots un tie, kas strādās labāk un vairāk, būs turīgāki par tiem, kas slinkos. Pasaulē ar absolūti brīvu tirgu katrs būs pats savas laimes kalējs.

Diemžēl šī vīzija ir tālu no patiesības. Lai gan ir tiesa, ka pie lielas daļas no pasaules nevienlīdzības vainojami tieši brīvā tirgus ierobežojumi, piemēram, Eiropas Savienības un ASV lauksaimniecības politikas un ar tām saistītās subsīdijas, cilvēka čaklums un talants ārkārtīgi bieži nav saistīti ar tā pārticību divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, pasaulē, kurā darījumi tiek slēgt galvu reibinošā ātrumā, bet visdažādākie mainīgie ir atkarīgi cits no cita ekonomiku integrācijas rezultātā, apgalvot, ka veiksmei nav nozīmes un visu izšķir intelekts, būtu pārspīlēti. Īstajā laikā izskaitļot un pieņemt uzņēmumam pareizo lēmumu vienmēr nav iespējams; labi uzņēmēji kļūdas dēļ zaudē daudz, un viduvējības kļūst stāvus bagāti. Protams, ilgtermiņā uzņēmuma vadītāja iemaņas samazinās veiksmes un nejaušības ietekmi uz panākumiem, tomēr interpretēt katru panākumu stāstu kā pierādījumu indivīda spējām un talantiem ir maldinoši. Brīvais tirgus ir nejaušību pārpilns.

Otrkārt, par spīti "amerikāņu sapņa" pamattēzēm un stāstiem par "self-made men", kas no vienkāršiem puķu tirgotājiem kļuvuši par ietekmīgiem biznesmeņiem, dzīves iedalītais sākumkapitāls joprojām diktē noteikumus pār cilvēka dzīvi. Pat tad, ja kāda vecāki vai vecvecāki ir savu pārticību ieguvuši sūrā darbā, mantojuma nodošana tālākajām paaudzēm nav nekādi saistīta ar to darba sparu vai panākumiem.

Turīgās ģimenēs augušiem cilvēkiem ir ne tikai finansiālas priekšrocības, bet arī pieeja labākai izglītībai, ietekmīgākiem draugiem un, pats galvenais, lielākai ticībai savām ambīcijām. Savukārt šie apstākļi visbiežāk noved pie šo jauniešu panākumiem nākotnē un labākām iespējām viņu bērniem, veicinot sabiedrības noslāņošanos, kurā bagātie paliek bagāti, bet nabadzīgākie slāņi turpina būt nabadzīgāki. Vainot nelabvēlīgās ģimenēs uzaudzinātus jauniešus tajā, ka viņi necenšas strādāt, lai īstenotu savus sapņus, ir nekorekti, jo jāatceras, ka bezcerības sajūta ir spēcīgs un nozīmīgs faktors, no kura "Satori.lv" lasītāji ir lielākoties bijuši pasargāti.

Negodīgums

Savukārt šķirās sadalītā sabiedrībā brīvais tirgus vairs nefunkcionē tā, kā to apraksta ekonomisti. Naudai, gluži tāpat kā jebkurai precei vai pakalpojumam, mēs vērtību piešķiram subjektīvi. Cilvēkam, kura kontā ir piecdesmit latu, simts latu banknote nozīmē pavisam ko citu kā viņa kaimiņam, kuram pieder savrupmāja Jūrmalā un pāris miljonu vērts uzņēmums. Preces cena apraksta ne tikai pircēja vēlmes un preces kvalitāti, bet arī šī cilvēka turīgumu.

Amerikāņu filosofs Maikls Sandels savā darbā "Ko nevar nopirkt par naudu" ("What Money Can't Buy") uzsver, ka, ieviešot kādu preci vai pakalpojumu brīvā tirgus apritē, padarot tos par patēriņa preci, ievērojami izmainās to pieejamība dažādu cilvēku grupām. Ja veselības aprūpi vai izglītību šādā veidā komodificēsim, bagātākajiem būs ievērojami brīvāka piekļuve šiem pakalpojumiem, bet, runājot par īpaši retām precēm, piemēram, smaragdiem, nabadzīgākajiem cilvēkiem tās iegūt būs neiespējami.

Kamēr, domājot par smaragdiem, šādas situācijas nešķiet pārlieku traģiskas, ja tos aizvietojam ar orgānu transplantiem vai retu asinsgrupu asinīm, nonākam morāli neviennozīmīgā situācijā, kurā talantīgiem vai vienkārši veiksmīgiem cilvēkiem ir ļauts dzīvot ilgāku un kvalitatīvāku dzīvi nekā tā vai cita iemesla dēļ trūcīgiem cilvēkiem.

Tāpat ir vērts vēlreiz kritiski pārskatīt joprojām notiekošos privatizācijas un patērnieciskošanas procesus, kuru rezultātā aizvien lielākas un lielākas privilēģijas tiek piešķirtas turīgajiem. Savā darbā Sandels apraksta drūmas pēdējo desmitgažu tendences, kas izpaužas gan sīkumos, piemēram, "ātrajās rindās" lidostās, gan nopietnākās formās kā jau minētajā orgānu tirgū. Brīvais tirgus kļūst aizvien brīvāks tiem, kam ir līdzekļi.

Attieksmes maiņa

Otra Sandela iebilde pret publisko labumu ieviešanu tirgus ekonomikā ir mazāk uzkrītoša. Padarot lietas par precēm un darbus par pakalpojumiem, mainās mūsu attieksme pret šiem priekšmetiem un procesiem. Draugi, kam mēs maksājam par draudzību, nav un nebūs mūsu draugi, kamēr skolotāju autoritātes atzīšana mēdz būt vājāka starp privātskolu audzēkņiem, kuriem izglītību apmaksā vecāki. Bet, ja nospriežam, ka ieročus vai šimpanzes var iegādāties brīvajā tirgū, simboliski atzīstam, ka ieroču iegāde ir normāla un pieļaujama, bet šimpanzes ir tik vien kā preces.

To, kā patēriņa sabiedrības izplešanās ietekmē mūsu attieksmi, Sandels apraksta ar gadījumu, kurā kāds bērnudārzs mēģinājis tikt galā ar vecākiem, kas vakaros laikus neaizved mājās savas atvases, liekot audzinātājiem uzkavēties darbā ilgi pēc darba laika beigām. Lai risinātu šo problēmu, bērnudārzā tika ieviesta sodu sistēma: vecākiem, kas atkārtoti neizņem bērnus no dārziņa laikus, bija jāmaksā neliela soda nauda.

Pretēji gaidītajai reakcijai – retāk kavējošiem vecākiem – notika pretējais, un vecāki sāka kavēt aizvien biežāk un biežāk. Kad bērnudārza vadība vēlējās noskaidrot vecāku rīcības iemeslus, atklājās, ka vecāki bērna atstāšanu mazliet ilgāk sāka uzskatīt par vēl vienu bērnudārza pakalpojumu. Cenu zīmes pielikšana normalizēja vecāku darbību, nevis piespieda tos atturēties.

Par alternatīvām

Brīvais tirgus netiek galā ar mūsu neracionalitāti, precīzām cenu izvēlēm un publiskajiem labumiem; tas ignorē vidi un nākotni, ļauj veiksmīgiem cilvēkiem baudīt simtiem nepelnītu privilēģiju un pakāpeniski padara lielu daļu no mūsu dzīvēm par precēm un pakalpojumiem, ko pirkt un pārdot. Bet vai ir kas labāks?

Manuprāt, nē. Un šai atziņai vajadzētu mūs rosināt nevis izmantot "neredzamās rokas" mehānismus visur, kur tas iespējams, bet analizēt un kritizēt tos, lai noskaidrotu robežas gan to efektivitātei, gan saskaņai ar cilvēka dabu un to, kā tiekam izglītoti, gan to morāli nosodāmajām sekām.

Brīvais tirgus nekad nebūs brīvs; valsts iejaukšanās tajā ir neizbēgama un nepieciešama, lai mēs varētu dzīvot efektīvā, ilgtspējīgā un morāli augstvērtīgā sabiedrībā. Un tieši tāpēc, ka mums tirgus kļūdas ir jālabo, ir vērts atcerēties, cik bieži un cik daudz dažādos veidos tās mēdz notikt.

 

[1] http://hbr.org/2011/03/capitalism-for-the-long-term/ar/1.

[2] http://www.psychologytoday.com/blog/the-power-prime/200910/economics-economists-are-irrational.

 

Par rakstā aprakstītajām tēmām vairāk:
Kahneman D. (2011) Thinking, Fast and Slow. New York: Farrar, Straus and Giroux.
Sandel M. (2012) What Money Can't Buy: The Moral Limits of Markets. New York: Farrar, Straus and Giroux.
 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Ervins  

    2012. gada 18. jūlijā, plkst. 1:16

    Ko indivīds saprot ar vārdu racionāls -saprātīgs, mērķtiecīgs, lietderīgs, vai katram konkrētam īpatnim racionālais ir subjektīvs, un tad, kurš pateiks, kāda rīcība ir racionāla.
    Pēc autora sanāk, ka to, kas ir racionāls, pasaka valsts, tā zin.
    Un vel, var runāt ka brīvs tirgus nekam neder, šai brīdī mans skatiens klīst Eiropas virzienā, kurā tirgus regulācija un ienākumu pārdale ir sasniegusi tādu līmeni, ka par brīvu tirgu to grūti nosaukt, jāsaprot, Eiropai, kaut kā bija jācīnās ar PSRS ietekmi, un jārada vispārējās labklājības valsts, bet tas nenozīmē, ka ir jādegradē sabiedrības tikumi, palielinot indivīda brīvību, bet ne pienākumu. Sociālistiem, tāpat kā nacistiem, jārīko tribunāls, un jāatmasko tas plānprāts, kas valdīja lielā daļā Eiropas, Āzijas, Āfrikas, Dienvidamerikas, un kura rezultātā gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistu nāves nometnēs, un tie, kas tika iznīcināti, nebija tie dumjākie, vārgākie, tie parasti bija sabiedrības krējums. Kreiso veiktais sociocīds tagad atsaucās Eiropas attīstībā, jo kam gan strādāt, tik un tā valsts par tevi parūpēsies. No cilvēka viedokļa tas ir vareni, no sabiedrības viedokļa deģenerējoši, jo veicina margināla deģenerātu savairīšanos, un atražošanu ar uzviju, bez tam tiem ir vēlēšanu tiesība, neskatoties uz pilnīgu pilsoniskās apziņas iztrūkumu. un tai brīdī ka šis slānis veido 10-15% no populācijas, tas ir vērā ņemams elektorāts, tie vienmēr balsos par tiem, kas piedāvā Šarikovu programmu.
    P.S. Varbūt valstij būtu vērts no deģenerāta atpirkt balsi, piemēram par Ls10, tas parādītu, cik lēta ir viņu pilsoniskā apziņa.

  • zandere  

    2012. gada 13. jūlijā, plkst. 10:10

    Nepalaidiet garām jauko teikumu "bezcerības sajūta ir spēcīgs un nozīmīgs faktors, no kura "Satori.lv" lasītāji ir lielākoties bijuši pasargāti". Lūdzu, Ilmār, skaidri formulēts vadmotīvs Satori darbībai "ilgtermiņā".

  • ilmars_slapins  

    2012. gada 13. jūlijā, plkst. 3:03

    Test

  • Andis Vaičulis iebilst jr  

    2012. gada 12. jūlijā, plkst. 21:37

    Pārmet autoram hiperbolizāciju, bet pats ar to nodarbojies un ignorē autora argumentus.

    Autors argumentē, ka sociālie lifti lielā mērā ir fikcija, jo vieglāk ir palikt sabiedrības augšslāni un nosargāt savas pozīcijas nekā tajā augšlāni nokļūt.

    Vienlaicīgi sapinies pretrunās. Vienlaicīgi apgalvo, ka pats cilvēks ir vainīgs pie tā ko sasniedz un nesasniedz. Tajā pašā laikā piekrīti, ka izglītība un smags darbs neko negarantē, tas palielina tikai varbūtību. Par ko tad cilvēkam ir jājūtas vainīgam, ja sistēmā sasaiste starp darbu un sekām ir vāja. Strādājot var būt un var arī nebūt. Un beigās tomēr beidz, ka gan jau "pareizāku" lēmumu pieņemšana dos lielāku labumu igtermiņā.

    "Par zināšanām un smagu darbu, kas ļauj piekļūt lielākiem resursiem un tas ir pareizi". Man sakām tikai tas, ka mainīgā vidē tavām zināšanām ir maza vērtība, mainīgā vide pieprasa nevis atgremot esošās zināšanas un pielāgot mainīgo vide zināšanām, bet radīt jaunas zināšanas. Tie kuriem ir resursi nedomāju, ka būs gatavi ar kādu dalīties, viņi vel vairāk izmantos citu cilvēku zināšanas un smago darbu, lai vairotu savu resursu bāzi. To apstiprina pētījumi par bagātības sadalījumu pasaulē, kas parāda, ka bagātie kļūst bagātāki. Vienīgais uz ko tu vari cerēt ir vai nu vinnēt loterejā vai arī ka tevi izvēlēsies un palaidīs uz augšu pa "sociālo liftu", lai varētu parādīt "amerikāņu sapņa" īstumu.

    Vienīgais, kā aizstāvi savu argumentāciju ir Ziemeļkorejas un kapsētas piesaukšana, lai pamatotu, ka izmaiņas ir labas tāpēc, ka tās ir izmaiņas. Vienkārši hiperbolizē un pārspīlē.

    Stāst ir par to, ka absolūta vienlīdzība nav vajadzīga un varbūt pat nav iespējama, bēt esošā sistēma, kas paredz domāšanu īstermiņā arī nav vēlama. Tāpēc, netiks ierobežota cilvēku brīvība, ja šo brīvo tirgu padarīs regulētāku. Jo tiks ierobežota to brīvība, kuru brīvības rezultāts ir lielākās daļas sabiedrības nedrošība un nolemtība.

  • Dead Bull  

    2012. gada 12. jūlijā, plkst. 14:39

    Veiksme palīdz ātri uztaisītu lielu naudu, bet lai šo naudu nezaudētu vāji pārvaldītā biznesā vai ielienot nozarē, kurā trūkst kompetences utt., ir nepieciešamas zināšanas un raksturs. Veiksme var izspēlēt nelāgu joku, jo rada ilūziju, ka peļņa ir paša zināšanu un pūliņu nevis sagadīšanās rezultāts. "Veiksminieku" piemērus nav tālu jāmeklē – pilni portāli ar ziņām par savulaik ietekmīgiem miljonāriem, kuri pieteikuši uzņēmumu vai privāto maksātnespēju.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Tas ir reāls murgs – kādu rītu pamosties un saprast, ka tavi klasesbiedri ir tie, kas šobrīd vada valsti.

    Kurts Vonnegūts

Iesakām

  • 2016. gada 18. maijā, plkst. 10:13

    Ilze Kļaviņa: Cik E vielu ir bērnu kultūrā? (2)

    Bērnu saskarsme ar kultūru ir mūsu sabiedrībā maz diskutēts temats – atbildība par to tiek novelta uz vecāku pleciem. Aktuālās diskusijas par to, ko bērns ēd skolas ēdnīcā un cik E vielas atrodamas mazuļu izstrādājumos, būtu jāpapildina ar tēmu, kādus mākslas produktus bērni ikdienā lieto.

  • 2013. gada 6. augustā, plkst. 8:08

    Krista Burāne: Māksla māca nelietderīgas brīvības prieku (4)

    Man šķiet, tā ir galvenā mākslas darba eksistēšanas jēga – atklāt to, ka cilvēks var būt brīvs un viņam nav obligāti jābūt lietderīgam.

  • 2016. gada 26. maijā, plkst. 6:45

    Ieva Melgalve: Citas domāšanas kods

    "Programmēšana skolēniem" noteikti ir piemērota tiem bērniem, kas izrāda vēlēšanos programmēt, bet vēl nav atraduši tiešsaistes resursus, no kuriem mācīties. Savukārt "Sveika, Rūbij!" varētu droši iekļauties nepieciešamajā grāmatplauktā ikvienam bērnam no trīs gadu vecuma.

  • 2013. gada 14. maijā, plkst. 7:05

    Pauls Bankovskis: Kurš vainīgs?

    Tuvojoties notikuma vietai, ir grūti nepamanīt, ka krēslā izgaismotie burti "NESEN IZZUDUŠO SUGU ZOOLOĢISKAIS INSTITŪTS" ir kā milzu izkārtne turpat fonā esošajai Eiropas Parlamenta ēkai.

  • 2014. gada 21. martā, plkst. 7:03

    Eduards Plankājs: Kad kaisme Faradeja būrī (1)

    Visvairāk man patīk tevi no rītiem kad aizkaru šķirbas pilnas apsnigušiem zariem. kad silti drebuļi oksidē kopš Lilitas un Ādama laikiem zagšus ēsto ābolu serdes.

  • 2014. gada 19. martā, plkst. 3:03

    AK: Mēles melš II (1)

    Dons bija maksimālists, un viņam vajadzēja klasiķi. Tikai dzīvu. Gūglējot par reliģiju vēsturi, viņš bija uzdūries tādam Uldim Bērziņam, kurš zina daudz valodu un tulkojot Korānu. Par to, kā atrast Bērziņu, Dons apvaicājās vairākiem nejauši satiktiem kolēģiem...

  • 2013. gada 20. decembrī, plkst. 8:12

    "Satori" portāla arheoloģija

    Stāsta Reinis Tukišs, Dagnis Skurbe, Anda Baklāne, Haralds Matulis, Ainārs Kamoliņš, Nils Sakss, Ingmāra Balode. Ar bijušajiem "Satori" redaktoriem sarunājās Elizabete Lukšo.

  • 2014. gada 6. februārī, plkst. 8:02

    Ko par gada vārdu un nevārdu domā bērni?

    Šogad jau 10. reizi Latvijā notika aptauja par gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu latviešu valodā. Ko par piedāvātajām nominācijām domā bērni?