Recenzija

Justīne Janpaule: Nenotveramais Barts

Recenzija par nesen izdoto Rolāna Barta grāmatu "Teksta bauda" (apgāds "Mansards").

"Teksta bauda" (no franču valodas tulkojuši Indriķis Sīpols un Jānis Ozoliņš) pieder pie 20. gadsimta 70. gadu sākuma darbiem, kuros literatūras teorētiķis, kritiķis Rolāns Barts pamazām attālinās no strukturālisma posma un tuvojas poststrukturālismam. Šajā laikā Barts atrodas starp abām minētajām nostādnēm, un robeža starp akadēmisku, teorētisku un literāru darbu viņa rakstītajā sāk gaist: darbi kļūst autobiogrāfiski, tie koķetē ar akadēmiskajām teorijām un paša autora iepriekš paustajām idejām. Šķiet, visuzskatāmāk šīs iezīmes parādās darbā "Rolāns Barts par Rolānu Bartu" – jau virsraksts norāda uz tā autobiogrāfisko raksturu. Minētā darba pirmajā teikumā autors aicina lasītāju tvert tekstu tā, it kā to būtu runājis romāna varonis , tas nojauc robežu starp realitāti un fikciju jau pašā sākumā. Šajā darbā Barts kritiski izvērtē arī iepriekš rakstīto, Anda Baklāne to izmantojusi, lai "Teksta baudā" paustās idejas skaidrotu lasītājam pēcvārdā.

 

 

Sevis paša izstrādāto metožu, ideju kritiskais izvērtējums un turpinājums, ar ko Barts īpaši aizraujas radošās darbības vidus posmā, tiek skaidrots kā viņa centieni pasargāt teorijas no to universalizēšanas un aprobēšanas (masu) kultūrā. Tiek uzskatīts, ka Barts savu teksta teoriju pilnībā izstrādājis darbā "S/Z". Tā pati teorija gan vēlāk neatkārtojas "Teksta baudā", bet saskares punkti starp abiem darbiem ir manāmi. Piemēram, binārajā opozīcijā pretnostatīti klasiskais romāns un avangarda literatūra. Taču, ja "S/Z" izstrādātā teorētiskā sistēma kalpo par līdzekli teksta analīzei literatūras zinātnē un kritikā, tad "Teksta bauda" ar tās mazāk akadēmisko raksturu drīzāk vēršas pie lasītāja.

Neskatoties uz pavisam nelielo apjomu, "Teksta bauda" ir pārsteidzoši ietilpīgs darbs. Tajā nolasāma buržuāzijas kritika, pretošanās sabiedrībā dominējošiem uzskatiem, ideoloģijai, tāpat tajā parādās arī valodas vardarbības, neitralitātes un autora nāves ideja, kam Barts ir pievērsies citos darbos, tomēr "Teksta baudas" centrālais koncepts nenoliedzami ir pati bauda. Tieši tam gribu pievērsties turpmāk.

Viens no iemesliem, kādēļ Barts runā par baudu, ir vēlme atsvaidzināt teksta teoriju un zināmā mērā atbrīvot to no bezkaislīgās racionalitātes teksta analīzē, kas raksturīga strukturālajai pieejai. "Es jutu, ka šodienas intelektuālā valoda pārāk viegli pakļaujas moralizējošiem imperatīviem, kas izslēdz visus priekšstatus par baudu, ekstāzi. Tāpēc es vēlējos savas personīgās izpratnes robežās šo vārdu [bauda] ieviest atkārtoti, atcelt tā cenzūru, atbrīvot." Tā kādā 1975. gada intervijā pats autors skaidro vēlmi papildināt literatūras teoriju ar vārdu "bauda". Baudu var gūt no jebkura teksta, kurā, saskaroties divām valodas robežām (kanoniskajai, normām atbilstošajai no vienas puses un mainīgajai no otras puses), "pavīd valodas nāve".  Taču, spriežot pēc franču literatūrā smeltajiem piemēriem, ko Barts izmanto savu ideju ilustrācijai, šajā darbā kā baudas avots viņu galvenokārt interesē tieši literāri teksti.

"Teksta baudu" rezumēt ir grūti, šķiet, ka fragmentārais strukturējums un viens otrā "pārplūstošie jēdzieni" (Baklāne) tam pretojas. Tomēr, lai pavisam neapjuktu Barta domas virpulī, būtiski pamanīt atšķirību starp baudas tekstu, ekstāzes tekstu un teksta baudu.

Erotiskās metaforas un leksika, ko Barts izmanto, lai raksturotu literatūrā gūstamo baudu, nojauc robežu starp intelektuālu, garīgu baudu un ķermenisku baudu, ko izjūtam fiziski, tādējādi paplašinot šo jēdzienu, padarot to mīklaināku. Teksta bauda ir asociāla, apolitiska un neitrāla. Tā "nedod priekšroku kādai konkrētai ideoloģijai"  un, vadoties no gūtās baudas, tekstu nevar klasificēt kā labu vai sliktu. "Piekrītot novērtēt teksta sniegto baudu, es nevaru atļauties teikt: "Šis ir labs, bet tas – slikts."" Bauda ir gūstama gan no baudas teksta, gan ekstāzes teksta, tikai katram nepieciešama atšķirīga pieeja tās sasniegšanā. Piemēram, ja tas ir baudas teksts – klasiskajā tradīcijā rakstīts romāns ar izstrādātu sižetu, lineāru vēstījumu –, Barts mūs aicina paātrināt notikumu gaitu, izlaist kādu lapaspusi, jo "tieši lasītā un nelasītā ritms sniedz baudu klasiķu darbos".  Savukārt ekstāzes teksts ir literārs darbs, kurš vērš uzmanību uz pašu valodu, tās spēlēm un kurā vēstījums ir dekonstruēts. Šādus darbus, kuru pazīmēm atbilst franču "jaunā romāna" autoru teksti, Barts aicina lasīt lēnām, nesteidzoties.

Barts bija pazīstams kā viens no "jaunā romāna" aizstāvjiem, kas kritiski vērsās pret tradicionālo romānu. Starp citu, viņa nepatika pret lielo, "izstiepto" naratīvu nav tikai literatūrā. Savās piezīmēs par fotogrāfiju "Camera Lucida" Barts raksta, ka mīl fotogrāfiju iepretim kino, kas neatstāj laiku interpretācijai, pārdomām, bet visu pasaka priekšā: "Man uzspiests nemitīgs rijīgums, [..] bet ne domīgums." Lai gan "Teksta baudā" Barts nevēršas pret viena vai otra veida literatūru, viņa attieksme pret ekstāzes tekstu kā augstvērtīgāku ir jūtama arī šajā darbā.

Rakstot, ka mūsdienu autoru darbus "nevajag ātri notiesāt, aprīt, bet gan noskrubināt, rūpīgi sagremot",  Barts, šķiet, piemiedz mums ar aci un pasaka priekšā, kā lasāms viņa paša teksts. Lai to baudītu, jābūt "aristokrātiskiem lasītājiem",  jo, tāpat kā īstā ekstāzes tekstā, arī šeit tradicionālais lineārais vēstījums ir izjaukts. 46 nodaļas (vai fragmenti), kurās sadalīts teksts, drīzāk klājas cita citai pāri, nevis ir pakļautas secīgam izkārtojumam, kas taisnā ceļā ļautu izsekot līdzi autora domai un saprast visu pēc kārtas. Šī sadrumstalotība piesaista, liek atgriezties pie teksta vēl un vēl, atstāj brīvu telpu domas turpinājumam.

Pārsteidzoši, ka oriģinālā "Teksta baudas" satura rādītājā visi 46 nodaļu nosaukumi ir alfabētiskā kārtībā. Šis neparastais fakts gan paliek vienīgi "Teksta baudas" tulkotāju atklājums un latviešu valodā lasošajam nav tverams, jo šādu franču valodas alfabētiskajā sistēmā balstītu izkārtojumu pārnest latviešu valodā nav iespējams. Taču, reiz pamanīts oriģinālā, šis alfabētiskais satura rādītājs rada intrigu un ļauj tikai minēt, kādi bijuši Barta teksta strukturēšanas spēles noteikumi.

 

----------------------------------------------

 

[1] Roland Barthes. Roland Barthes by Roland Barthes. Dans: Barthes. Oeuvres complètes. Éric Marty (Éd.). Tome III. Paris: Seuil, 1995, p. 81.

[1]  Roland Barthes. The Grain of the Voice: Interviews, 1962–1980. Citēts pēc: Graham Allen. Roland Barthes. London, New York: Routledge, 2003, p. 101.

[1]  Rolāns Barts. Teksta bauda. Rīga: Mansards, 2012, 12. lpp.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Lasītājs Tulkojumam  

    2012. gada 8. augustā, plkst. 18:43

    Palasīju oriģinālu, tulkojumu... Tā neko, man patīk kā tulkots un kā risinātas tulkošanas problēmas, jo Barts, manuprāt, tulkotājam ir izcili ciets rieksts (katrā ziņā viens no cietākajiem). Bija tāda laba nodaļa par vāvuļošanu, tēc teikšu tev, "Tulkojum", beidz vāvuļot un savu dusmu pamato ar kādu konkrētu piemēru... Citādi tāda tukša salmu kulšana sanāk... :) No offense ;)

  • ieva www  

    2012. gada 10. jūlijā, plkst. 21:05

    laba grāmata un laba recenzija
    "The New is not a fashion, it is a value"
    /R.B., The Pleasure of the Text/

  • ..  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 17:30

    Pilnīgi pietiek ar latviešu (ja to par tādu var nosaukt) versiju :)

  • Tulkojumam  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 15:13

    Ieteiktu palasīt angļu un krievu Barta "Teksta baudas" tulkojumus. Tad būs skaidri redzams, ko nozīmē apgrēcība pret oriģinālu.

  • ..  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 14:50

    Kas ir tā Justīne? Kāda no daudzajām topošajām kritiķēm? Kur mācījusies šo arodu? Kārtējā pašdarbniece laikam :))) Ieteikums - lasiet I. Čaklo, A. Kubuliņu, R. Veidemani... mācieties, pilnveidojieties, citādi turpināsiet plēst fufeli.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2013. gada 10. maijā, plkst. 0:53

    Santa Remere: Atbruņojošs kailums

    Šaurās atpūtas kabīnes durvis atgādina par šīs vasaras atvaļinājuma mazo budžetu un no tā izrietošajām neērtībām, bet bērnu prieks atsver visu. Saulē izbalējuši pakauši, mazliet sūrstoši pleci un miegs tvanīgajā istabā.

  • 2014. gada 9. aprīlī, plkst. 20:04

    Dace Meiere: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominante kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras latviskojums", tulkotāja Dace Meiere sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.

  • 2015. gada 3. decembrī, plkst. 6:35

    Aivars Madris: Reiz zaļoja jaunība (2)

    Mani mulsina Sorentīno uzturēšanās šajā šķietami drošajā "Fellīni teritorijā", kurā viņš īsti nespēj tikt galā ar paša izvirzītajām mākslinieciskajām ambīcijām.

  • 2016. gada 15. februārī, plkst. 6:05

    Māris Zanders: Logu dauzīšana un akmeņu mešana

    Kur ir tā robeža, kuru pilsonis, demonstrējot savu nepatiku pret valstī notiekošo, nedrīkst pārkāpt? Vai otrādi: kur ir tā robeža, kuru pārkāpjot valstij jārēķinās ar vardarbīgu pretošanos?

  • 2014. gada 10. oktobrī, plkst. 5:10

    Jānis Tomašs: Es esmu tējkannas snīpis (1)

    es esmu uz ielas atņemts mobilais telefons pēc stundas man izņems iekšas izraus SIM karti sirdi izdzēsīs atmiņu un atkal viss sāksies no gala

  • 2013. gada 2. augustā, plkst. 7:07

    Liene Kāposta: Seši mēneši (5)

    Ieskatoties man acīs, neviens gaišreģis tur nemana spožu nākotni, mana aura nezaigo briljanta spilgtumā, esmu tukša čaula, kurā debesīm labpaticies atpūtināt savas pārdabiskās miesas.

  • 2016. gada 21. decembrī, plkst. 12:23

    Antropologu sarunas: Ziemassvētku vecīša dekonstrukcija

    Sarunu cikla "Antropologu Ziemassvētki" otrā sērija. Sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Anna Žabicka dekonstruē Ziemassvētku vecīti.

  • 2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:22

    Jana Nesaule: PaSAKA PAR mazo MEŽA LILLIJU

    Šī būs pasaka par mazo Lilliju, kura vasaru pavadīja laukos, dzīvojās pa mežu un spēlējās ar kociņiem, putniņiem un zvēriņiem, un par to, kā šīs spēlītes beidzās...



Kultūras Ministrija
vkkf