Recenzija

Justīne Janpaule: Nenotveramais Barts

Recenzija par nesen izdoto Rolāna Barta grāmatu "Teksta bauda" (apgāds "Mansards").

"Teksta bauda" (no franču valodas tulkojuši Indriķis Sīpols un Jānis Ozoliņš) pieder pie 20. gadsimta 70. gadu sākuma darbiem, kuros literatūras teorētiķis, kritiķis Rolāns Barts pamazām attālinās no strukturālisma posma un tuvojas poststrukturālismam. Šajā laikā Barts atrodas starp abām minētajām nostādnēm, un robeža starp akadēmisku, teorētisku un literāru darbu viņa rakstītajā sāk gaist: darbi kļūst autobiogrāfiski, tie koķetē ar akadēmiskajām teorijām un paša autora iepriekš paustajām idejām. Šķiet, visuzskatāmāk šīs iezīmes parādās darbā "Rolāns Barts par Rolānu Bartu" – jau virsraksts norāda uz tā autobiogrāfisko raksturu. Minētā darba pirmajā teikumā autors aicina lasītāju tvert tekstu tā, it kā to būtu runājis romāna varonis , tas nojauc robežu starp realitāti un fikciju jau pašā sākumā. Šajā darbā Barts kritiski izvērtē arī iepriekš rakstīto, Anda Baklāne to izmantojusi, lai "Teksta baudā" paustās idejas skaidrotu lasītājam pēcvārdā.

 

 

Sevis paša izstrādāto metožu, ideju kritiskais izvērtējums un turpinājums, ar ko Barts īpaši aizraujas radošās darbības vidus posmā, tiek skaidrots kā viņa centieni pasargāt teorijas no to universalizēšanas un aprobēšanas (masu) kultūrā. Tiek uzskatīts, ka Barts savu teksta teoriju pilnībā izstrādājis darbā "S/Z". Tā pati teorija gan vēlāk neatkārtojas "Teksta baudā", bet saskares punkti starp abiem darbiem ir manāmi. Piemēram, binārajā opozīcijā pretnostatīti klasiskais romāns un avangarda literatūra. Taču, ja "S/Z" izstrādātā teorētiskā sistēma kalpo par līdzekli teksta analīzei literatūras zinātnē un kritikā, tad "Teksta bauda" ar tās mazāk akadēmisko raksturu drīzāk vēršas pie lasītāja.

Neskatoties uz pavisam nelielo apjomu, "Teksta bauda" ir pārsteidzoši ietilpīgs darbs. Tajā nolasāma buržuāzijas kritika, pretošanās sabiedrībā dominējošiem uzskatiem, ideoloģijai, tāpat tajā parādās arī valodas vardarbības, neitralitātes un autora nāves ideja, kam Barts ir pievērsies citos darbos, tomēr "Teksta baudas" centrālais koncepts nenoliedzami ir pati bauda. Tieši tam gribu pievērsties turpmāk.

Viens no iemesliem, kādēļ Barts runā par baudu, ir vēlme atsvaidzināt teksta teoriju un zināmā mērā atbrīvot to no bezkaislīgās racionalitātes teksta analīzē, kas raksturīga strukturālajai pieejai. "Es jutu, ka šodienas intelektuālā valoda pārāk viegli pakļaujas moralizējošiem imperatīviem, kas izslēdz visus priekšstatus par baudu, ekstāzi. Tāpēc es vēlējos savas personīgās izpratnes robežās šo vārdu [bauda] ieviest atkārtoti, atcelt tā cenzūru, atbrīvot." Tā kādā 1975. gada intervijā pats autors skaidro vēlmi papildināt literatūras teoriju ar vārdu "bauda". Baudu var gūt no jebkura teksta, kurā, saskaroties divām valodas robežām (kanoniskajai, normām atbilstošajai no vienas puses un mainīgajai no otras puses), "pavīd valodas nāve".  Taču, spriežot pēc franču literatūrā smeltajiem piemēriem, ko Barts izmanto savu ideju ilustrācijai, šajā darbā kā baudas avots viņu galvenokārt interesē tieši literāri teksti.

"Teksta baudu" rezumēt ir grūti, šķiet, ka fragmentārais strukturējums un viens otrā "pārplūstošie jēdzieni" (Baklāne) tam pretojas. Tomēr, lai pavisam neapjuktu Barta domas virpulī, būtiski pamanīt atšķirību starp baudas tekstu, ekstāzes tekstu un teksta baudu.

Erotiskās metaforas un leksika, ko Barts izmanto, lai raksturotu literatūrā gūstamo baudu, nojauc robežu starp intelektuālu, garīgu baudu un ķermenisku baudu, ko izjūtam fiziski, tādējādi paplašinot šo jēdzienu, padarot to mīklaināku. Teksta bauda ir asociāla, apolitiska un neitrāla. Tā "nedod priekšroku kādai konkrētai ideoloģijai"  un, vadoties no gūtās baudas, tekstu nevar klasificēt kā labu vai sliktu. "Piekrītot novērtēt teksta sniegto baudu, es nevaru atļauties teikt: "Šis ir labs, bet tas – slikts."" Bauda ir gūstama gan no baudas teksta, gan ekstāzes teksta, tikai katram nepieciešama atšķirīga pieeja tās sasniegšanā. Piemēram, ja tas ir baudas teksts – klasiskajā tradīcijā rakstīts romāns ar izstrādātu sižetu, lineāru vēstījumu –, Barts mūs aicina paātrināt notikumu gaitu, izlaist kādu lapaspusi, jo "tieši lasītā un nelasītā ritms sniedz baudu klasiķu darbos".  Savukārt ekstāzes teksts ir literārs darbs, kurš vērš uzmanību uz pašu valodu, tās spēlēm un kurā vēstījums ir dekonstruēts. Šādus darbus, kuru pazīmēm atbilst franču "jaunā romāna" autoru teksti, Barts aicina lasīt lēnām, nesteidzoties.

Barts bija pazīstams kā viens no "jaunā romāna" aizstāvjiem, kas kritiski vērsās pret tradicionālo romānu. Starp citu, viņa nepatika pret lielo, "izstiepto" naratīvu nav tikai literatūrā. Savās piezīmēs par fotogrāfiju "Camera Lucida" Barts raksta, ka mīl fotogrāfiju iepretim kino, kas neatstāj laiku interpretācijai, pārdomām, bet visu pasaka priekšā: "Man uzspiests nemitīgs rijīgums, [..] bet ne domīgums." Lai gan "Teksta baudā" Barts nevēršas pret viena vai otra veida literatūru, viņa attieksme pret ekstāzes tekstu kā augstvērtīgāku ir jūtama arī šajā darbā.

Rakstot, ka mūsdienu autoru darbus "nevajag ātri notiesāt, aprīt, bet gan noskrubināt, rūpīgi sagremot",  Barts, šķiet, piemiedz mums ar aci un pasaka priekšā, kā lasāms viņa paša teksts. Lai to baudītu, jābūt "aristokrātiskiem lasītājiem",  jo, tāpat kā īstā ekstāzes tekstā, arī šeit tradicionālais lineārais vēstījums ir izjaukts. 46 nodaļas (vai fragmenti), kurās sadalīts teksts, drīzāk klājas cita citai pāri, nevis ir pakļautas secīgam izkārtojumam, kas taisnā ceļā ļautu izsekot līdzi autora domai un saprast visu pēc kārtas. Šī sadrumstalotība piesaista, liek atgriezties pie teksta vēl un vēl, atstāj brīvu telpu domas turpinājumam.

Pārsteidzoši, ka oriģinālā "Teksta baudas" satura rādītājā visi 46 nodaļu nosaukumi ir alfabētiskā kārtībā. Šis neparastais fakts gan paliek vienīgi "Teksta baudas" tulkotāju atklājums un latviešu valodā lasošajam nav tverams, jo šādu franču valodas alfabētiskajā sistēmā balstītu izkārtojumu pārnest latviešu valodā nav iespējams. Taču, reiz pamanīts oriģinālā, šis alfabētiskais satura rādītājs rada intrigu un ļauj tikai minēt, kādi bijuši Barta teksta strukturēšanas spēles noteikumi.

 

----------------------------------------------

 

[1] Roland Barthes. Roland Barthes by Roland Barthes. Dans: Barthes. Oeuvres complètes. Éric Marty (Éd.). Tome III. Paris: Seuil, 1995, p. 81.

[1]  Roland Barthes. The Grain of the Voice: Interviews, 1962–1980. Citēts pēc: Graham Allen. Roland Barthes. London, New York: Routledge, 2003, p. 101.

[1]  Rolāns Barts. Teksta bauda. Rīga: Mansards, 2012, 12. lpp.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Lasītājs Tulkojumam  

    2012. gada 8. augustā, plkst. 18:43

    Palasīju oriģinālu, tulkojumu... Tā neko, man patīk kā tulkots un kā risinātas tulkošanas problēmas, jo Barts, manuprāt, tulkotājam ir izcili ciets rieksts (katrā ziņā viens no cietākajiem). Bija tāda laba nodaļa par vāvuļošanu, tēc teikšu tev, "Tulkojum", beidz vāvuļot un savu dusmu pamato ar kādu konkrētu piemēru... Citādi tāda tukša salmu kulšana sanāk... :) No offense ;)

  • ieva www  

    2012. gada 10. jūlijā, plkst. 21:05

    laba grāmata un laba recenzija
    "The New is not a fashion, it is a value"
    /R.B., The Pleasure of the Text/

  • ..  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 17:30

    Pilnīgi pietiek ar latviešu (ja to par tādu var nosaukt) versiju :)

  • Tulkojumam  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 15:13

    Ieteiktu palasīt angļu un krievu Barta "Teksta baudas" tulkojumus. Tad būs skaidri redzams, ko nozīmē apgrēcība pret oriģinālu.

  • ..  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 14:50

    Kas ir tā Justīne? Kāda no daudzajām topošajām kritiķēm? Kur mācījusies šo arodu? Kārtējā pašdarbniece laikam :))) Ieteikums - lasiet I. Čaklo, A. Kubuliņu, R. Veidemani... mācieties, pilnveidojieties, citādi turpināsiet plēst fufeli.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2015. gada 3. februārī, plkst. 11:00

    Aptauja: Ar kuru cilvēku jūs vislabprātāk gribētu draudzēties?

    "Man šķiet, šis ir kādas skaistas draudzības sākums," filmas "Kasablanka" finālā saka tās varonis. Mums šķiet, ka vislabākais veids, kā sākt jaunu draudzību, ir saruna.

  • 2013. gada 20. maijā, plkst. 7:05

    Krista Dzidzēviča: Jauna mākslinieka portrets (5)

    Jebkuram māksliniekam pienāk posms, kad uznāk radošā krīze, kas, starp citu, ir bīstami nāvējošs process, tad nekas neizdodas un, ja tā ilgst gadu vai vairāk, pastāv liela iespēja, ka atpakaļ pie radīšanas tā arī netiek.

  • 2015. gada 13. janvārī, plkst. 9:01

    Toms Treibergs: Cilvēks uz soliņa

    Ar Roja Andersona kino mani iepazīstināja brālis, pats būdams aizrautīgs eksperimentētājs un oriģinālu pieeju meklētājs kino veidošanas procesā, viņš mani nosēdināja ekrāna priekšā, degošām acīm paziņojot: "Iedomājies, tas viss ir uzfilmēts paviljonā!"

  • 2017. gada 30. martā, plkst. 5:36

    Artis Buks: Vēsture pret pagātni jeb par vēstures didaktiku (12)

    Populārais ticējums, ka "no vēstures neviens nemācās", nebūs īsti korekts. Šis priekštats radies tāpēc, ka tie, kas vada sabiedrību, praktiski nekad nav orientējušies vēsturē.

  • 2012. gada 11. maijā, plkst. 13:05

    Jānis Hvoinskis: Marijas sapnis (13)

    Un negribēt vairs ne nāves ne alkohola vien skumjas pārklājas aizvien bezgalīgākām kārtām un līdzinās pāršķirtu grāmatu lapām

  • 2014. gada 7. februārī, plkst. 8:02

    Jānis Joņevs: Telefons (19)

    Mēs pēc stundām sēdējām pie kanāla. Pārdaugavā, tur ir tāda vieta, kur neviena cita parasti nav. Tur arī nebija, ko darīt, bet Gustavs parasti kaut ko centās izdomāt. Šoreiz viņš rādīja man savu telefonu.

  • 2012. gada 25. aprīlī, plkst. 8:04

    Ieva Sniedze: Nekādas romantikas tur nav (1)

    Kā spilgtāko rakstura iezīmi Teodors Dreizers savai varonei Karolīnai Mīberai, sauktai par māsu Keriju, jau pirmajā grāmatas nodaļā min egoismu un turpmākais stāsts to tikai apstiprina.

  • 2013. gada 29. oktobrī, plkst. 8:10

    Liene Brizga-Kalniņa: Mans dārgais, izdomātais draugs

    Dukši bija Jurģa izdomātas būtnes, kas parādījās apmēram divu gadu vecumā, pastāvīgi pavadoņi visās dzīves norisēs, spēļu un sarunu biedri. Tas bija kā pastāvīgi ieslēgts radio.