Domas

Pauls Bankovskis: Naida runas vieglie vārdi

Starptautiskajā Cilvēktiesību konvencijā noteikts, ka ar likumu aizliedzama jebkāda diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību veicinošu nacionālo, rasu vai reliģisko uzskatu izplatīšana.

Atšķirībā no lielas daļas pasaules valstu, parādība, kas tiek dēvēta par "naida runu" (hate speech), ASV tomēr ir pieļaujama un tiek uzskatīta par daļu no cilvēku pamattiesībām, naida runas brīvība tiek aizsargāta ar likumu. Likumi un lēmumi, kas naida runu varētu ierobežot, būtu tikpat antikonstitucionāli kā kurš katrs cits mēģinājums ierobežot vārda brīvību. No naida runas tiek nošķirti un par pretlikumīgiem uzskatīti gadījumi, kad tiek aizskarts gods un cieņa vai kāds tiek kūdīts uz vardarbību, taču mums, no Eiropas puses raugoties, reizēm varētu būt grūti izprotams, kurai no cilvēciskajām izpausmēm būtu pieskaitāma, piemēram, krustu, baznīcu vai karogu dedzināšana.

 

Foto: CC licence; Some rights reserved by Thibaut §-)

 

Ņujorkas Juridiskās augstskolas un Oksfordas universitātes tiesību zinātņu un filozofijas profesors Džeremijs Valdrons nesen iznākušā grāmatā "Naida runas vaina" ("The Harm in Hate Speech", "Harvard University Press") nāk klajā ar ierosmi, kas, lai arī vairumā politkorekto un liberālo Eiropas demokrātiju šķistu pašsaprotama, lielai daļai ASV iedzīvotāju varētu likties tikpat draudīga un neizprotama kā obligātā veselības apdrošināšanas sistēma.

Valdrona grāmatai veltītā rakstā, kas publicēts "The New York Times", pieminēts, ka vēl pavisam nesen ASV Augstākā tiesa atzinusi par likumiem atbilstošus Vestbro baptistu draudzes piketus, militārpersonu bēru laikā paužot savu nepatiku pret homoseksuālām personām armijā (ar tādiem saukļiem kā "God Hates Fags" u. tml.).

Savukārt Polijā kādam katoļu baznīcas žurnālam tiesa piesprieda gandrīz 40 000 zlotu (ap 6000 latu) sodu par "naida un neiecietības" veicināšanu pēc tam, kad izdevumā aborti tika pielīdzināti medicīniskajiem eksperimentiem Aušvicas koncentrācijas nometnē. Nīderlandes politiķim Gērtam Vildersam tika liegta iebraukšana Lielbritānijā pēc tam, kad viņš bija paziņojis, ka Korāns ir fašistiska grāmata, bet Bridžitai Bordo iznāca darīšana ar tiesu pēc tam, kad viņa bija izteikusies, ka musulmaņi brucina Franciju.

Lai arī Valdrons ir visai šaubīgi noskaņots pret iespēju, ka tuvākajā nākotnē ASV šajā ziņā kaut kas varētu mainīties, interesants ir gan viņa grāmatas iznākšanas fakts, gan paša autora pamata argumenti naida runas ierobežošanai.

Valdrons uzskata, ka "sakārtotā sabiedrībā" ar faktu, ka likumi aizsargā dažādas personu brīvības, vien ir par maz, un ikvienai personai ir jābūt pārliecībai jeb drošībai, ka šāda aizsardzība "darbojas". Ikvienam jābūt apstākļiem dzīvot ar pārliecību, ka nebūs jāsaskaras ar pret sevi vērstu citu personu naidīgumu, vardarbību, diskrimināciju vai izstumšanu. "Ja sabiedrību aptraipa antisemītiski uzraksti, degoši krusti un rasistiski bukleti", šāda drošība "izgaist. Modri policisti un tieslietu sistēma vēl vienmēr iedzīvotājus var pasargāt no vardarbīgiem uzbrukumiem vai diskriminācijas", taču tiem, pret kuriem naida runa tiek vērsta, tiek laupīta pārliecība, ka viņus sabiedrībā ciena un uzskata par līdzvērtīgiem.

Arguments, ka naidīgi izteikusies vai citādi izpaudusies kāda skaitliski maznozīmīga vai ietekmes ziņā margināla sabiedrības grupiņa, pēc Valdrona ieskatiem, ir aplams. "Tieši tāpēc, ka runa ir par kopēju sabiedrisko labumu, kam piemīt ļoti vispārīgs un netiešs raksturs, pat dažiem šķietami maznozīmīgiem starpgadījumiem var būt neproporcionāli lielas sekas."

ASV ir ieviests arī īpašs apzīmējums interneta vietnēm, kas, izmantojot naida runas brīvību, pauž šim vai tam naidīgus uzskatus, – tās tiek dēvētas par naida vietnēm (hate site). Tomēr tieši ar interneta vidē sastopamajām naida izpausmēm pat ASV vismaz pagaidām nav tādas pašas skaidrības kā ar citās formās runātu, rakstītu vai vēl kā paustu naidu, un debates par to, vai uz internetu attiecināmi tie paši runas brīvības vai nebrīvības principi, kas citviet, vēl nebūt nav galā – laiku pa laikam notiek šim jautājumam veltītas Apvienoto Nāciju Organizācijas komisariāta bēgļu jautājumos atbalstītas konferences.

Interneta vide ir labvēlīga augsne dažādām naida izpausmēm, un nemaz tālu nav jāmeklē, lai pārliecinātos, ka naida runa internetā uzplaukst arī vietās, kur tā netiek uzskatīta par konstitucionālām tiesībām.

Viens no spilgtākajiem un pārdomas rosinošākajiem piemēriem ir vairāku Latvijas interneta ziņu portālu apņēmība izslēgt lasītāju komentāru pievienošanas iespēju rakstiem, kuros, piemēram, vēstīts par negadījumiem ar traģiskām sekām. Mēs visi arī lieliski zinām, kāpēc tas tiek darīts, taču ar zināšanu acīmredzot vien nav gana, jo kāds jau tos naidīgos, ļaunos un vienkārši stulbos komentārus pie ziņu rakstiem arī raksta. Izslēdzot komentārus, cietušo vai nelaiķu piemiņa un tuvinieku jūtas tiek pasargātas, taču tas nebūt nenozīmē, ka uz kādu naida izpausmi negadīsies uzrauties komentāros pie turpat līdzās publicētiem citiem ziņu rakstiem.

Piemēram:
blackdog: "pats vainīgs!!!! nebūtu ākstījies un riskējis, nebūtu nosities” (Pie raksta par bojā gājušu sportistu)
ss: "Jaanis Lipke tik smagi kljuudijaas savaa laikaa glaabjot shitos liikos degunus :(" (Pie raksta par ebreju glābēja Žaņa Lipkes muzeja atklāšanu)
xx: "tu esi galīgi stulbs" (Pie raksta par brūkošiem Daugavas krastiem)
īpaši stulbs: "Kas tā vēl par Ēbreju Rīgu, joptvajumaķ?” (Pie raksta par Rīgu kā dārgu tūrisma pilsētu) Utt.

"Labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru," rakstīja apustulis Pāvils, un laiku pa laikam man šķitis, ka naida izpausmes internetā mēdz būt tik izplatītas tieši tāpēc, ka tas ir tik vienkārši – kaut ko uzbļaut, palikt neredzamam, aizmirst, nelikties ne zinis, nedomāt. Pateikt vai izdarīt kaut ko labu laikam ir krietni vien grūtāk, un, ja godīgi, reizēm man nav ne mazākās jausmas, kas cilvēkus uz kaut ko labu vispār pamudina – katrā ziņā ne jau nu aizliegumi vai ar likumu atļauts naidīgums.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Arturs  

    2012. gada 10. jūlijā, plkst. 14:29

    Latvijā ir milzīga problēma ar naida runu. Latvijas sabiedrība ir ļoti aizspriedumaina, rasistiska, anti-semītiska un homofoba. Ļoti žēl, ka tā. Naida runa vēl ar vien tiek pieņemta kā ok un cilvēki aktīvi lieto vārdus, kuriem ir naidpilns konteksts, piemēram, n*** par tumšādainu cilvēku, ž*** par ebrejiem, pe*** par homoseksuāliem vīriešiem, u.t.t. Cilvēkus bieži tik ļoti naidpilni izlamā, bet atbildīgās institūcijas neko nedara. Pat naida noziegumi kā olu mešanu uz Baltijas praida dalībniekiem tiek klasificēta kā sīkais huligānisms, kad īstenībā tas ir konkrēts naida uzbrukums uz seksuālās dažadības pamata.

  • frankmasons  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 13:49

    Draugi,jūs taču piekritīsiet,ka vieglam "heitspīčam" jābūt katras rakstošas personas bruņojumā,vai ne? Es labāk esmu neapmierināts Sokrats,nevis apmierināta cūka.Un vēl jau arī pastāv atšķirība starp "heitspīčeru" un "undermensch"jeb (lat.urkaganatum prosrum).

  • Hironims  

    2012. gada 6. jūlijā, plkst. 0:09

    Pie raksta par heiteriem, ierodas heiteris, a viņu, hrjaz, hrjaz nobano.
    Super dramaturģija, cepuri nost, kā labākajos dzeltenajos, no pirksta izzīstajos, skandālos. Bet šitais vasaras spiedīgi karstajā dienā, Rīgā, tepat mums blakām un pa īstam.
    Mēs - labticīgie, dažkārt liberāli, nekonservatīvie lasītāji paliekam konvulsēt neziņā, ko Satori autoru kolektīvs domā un kādas uzvedības paši par nepiedienīgām uzskata. Ar vērtībām nesarežģīsim.

  • Silvija  

    2012. gada 5. jūlijā, plkst. 9:57

    Bhh, atkal tauku bļodiņā iekāpts. Nenu - dzīvojiet mierīgi. Tas jūsu darbs.

  • st.  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 20:51

    runājiet, ko jūs gribat, viss viens.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Mākslas uzdevums nav parādīt to, kā lietas eksistē ārpus mums, bet gan to, cik tās ir iekšēji nozīmīgas.

    Quotes_down
    Aristotelis

Iesakām

  • Image

    2013. gada 1. martā, plkst. 3:03

    Ilmārs Šlāpins: Starp rindiņām lasi, starp rindiņām (6)

    Pašas dziedātājas izskats un uzvedība radīja baumas par neārstējamu slimību vai atkarību no amfetamīniem. Taču viņas popularitāte un ietekme uz krievu populāro mūziku sasniedza vēl nebijušus augstumus.

  • Image

    2014. gada 24. maijā, plkst. 9:05

    Marguss Konnula: Mana vispirmā intervija latviski

    Piedāvājam jums noskatīties interviju ar Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas rezidentu Margusu Konnulu (Contra)

  • Image

    2014. gada 14. janvārī, plkst. 7:12

    Alise Zariņa: Miljons dolāru (1)

    Es spītīgi turos pie kaut kā ļoti primitīva un pat bērnišķīga – man "labs kino" vēl aizvien ir filma, kas liek smieties, liek raudāt un liek vēlēties kļūt par labāku cilvēku, lai arī ko tas nozīmētu.

  • Image

    2013. gada 28. maijā, plkst. 9:05

    Dilans Trigs: Drupu psihoanalīze

    Kā drupas – vai tie būtu industriālas rūpnīcas gruveši vai senas civilizācijas paliekas – iekļaujas pilsētas ainavā? Drupas nav tikai deformēta, veselumu zaudējušas materialitātes masa, tas ir arī laika haoss.

  • Image

    2014. gada 19. jūnijā, plkst. 23:06

    Diāna Āboliņa: Apelsīngarša

    Apelsīngarša, Tāds ir mans aizvadītais gads – Oranžs un griežas, Ripo un krīt, Varu to pamest un apskatīt. Man pilns grozs apelsīnu, Veseli sešpadsmit, Tā tie krājas, krājas, Līdz mūžs ir Apelsīnmāja.

  • Image

    2012. gada 21. martā, plkst. 10:03

    Uģis Jansons: Personīgā revolūcija (16)

    Es joprojām uzskatu, ka sīpoli ir negaršīgākā lieta pasaulē. Neviens un nekas līdz šim nav spējis mani pārliecināt par pretējo, lai gan daudzi ir centušies.

  • Image

    2013. gada 14. augustā, plkst. 9:08

    Zanda Jankovska: Videodzeja + kustīgie attēli = "Ūdensgabali" 2013

    Šogad aprit jau trīspadsmit gadi kopš brīža, kad sāka augļoties Jura Boiko, Līgas Miezītes un Dzintara Zilgalvja ideja par Starptautisko video un laikmetīgās mākslas festivālu "Ūdensgabali".

  • Image

    2013. gada 13. februārī, plkst. 8:02

    Ingmārs Freimanis: Piedod, Dievs (35)

    Izmantojot bērniem piemītošo uzticību un paļāvību un pasniedzot viņiem reliģiskos priekšstatus kā patiesus, indivīdam uz visu mūžu var tikt atņemta iespēja justies brīvi un skatīties uz pasauli atvērti, nebaidoties no Visuma saimnieka soda.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv