Domas

Pauls Bankovskis: Naida runas vieglie vārdi

Starptautiskajā Cilvēktiesību konvencijā noteikts, ka ar likumu aizliedzama jebkāda diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību veicinošu nacionālo, rasu vai reliģisko uzskatu izplatīšana.

Atšķirībā no lielas daļas pasaules valstu, parādība, kas tiek dēvēta par "naida runu" (hate speech), ASV tomēr ir pieļaujama un tiek uzskatīta par daļu no cilvēku pamattiesībām, naida runas brīvība tiek aizsargāta ar likumu. Likumi un lēmumi, kas naida runu varētu ierobežot, būtu tikpat antikonstitucionāli kā kurš katrs cits mēģinājums ierobežot vārda brīvību. No naida runas tiek nošķirti un par pretlikumīgiem uzskatīti gadījumi, kad tiek aizskarts gods un cieņa vai kāds tiek kūdīts uz vardarbību, taču mums, no Eiropas puses raugoties, reizēm varētu būt grūti izprotams, kurai no cilvēciskajām izpausmēm būtu pieskaitāma, piemēram, krustu, baznīcu vai karogu dedzināšana.

 

Foto: CC licence; Some rights reserved by Thibaut §-)

 

Ņujorkas Juridiskās augstskolas un Oksfordas universitātes tiesību zinātņu un filozofijas profesors Džeremijs Valdrons nesen iznākušā grāmatā "Naida runas vaina" ("The Harm in Hate Speech", "Harvard University Press") nāk klajā ar ierosmi, kas, lai arī vairumā politkorekto un liberālo Eiropas demokrātiju šķistu pašsaprotama, lielai daļai ASV iedzīvotāju varētu likties tikpat draudīga un neizprotama kā obligātā veselības apdrošināšanas sistēma.

Valdrona grāmatai veltītā rakstā, kas publicēts "The New York Times", pieminēts, ka vēl pavisam nesen ASV Augstākā tiesa atzinusi par likumiem atbilstošus Vestbro baptistu draudzes piketus, militārpersonu bēru laikā paužot savu nepatiku pret homoseksuālām personām armijā (ar tādiem saukļiem kā "God Hates Fags" u. tml.).

Savukārt Polijā kādam katoļu baznīcas žurnālam tiesa piesprieda gandrīz 40 000 zlotu (ap 6000 latu) sodu par "naida un neiecietības" veicināšanu pēc tam, kad izdevumā aborti tika pielīdzināti medicīniskajiem eksperimentiem Aušvicas koncentrācijas nometnē. Nīderlandes politiķim Gērtam Vildersam tika liegta iebraukšana Lielbritānijā pēc tam, kad viņš bija paziņojis, ka Korāns ir fašistiska grāmata, bet Bridžitai Bordo iznāca darīšana ar tiesu pēc tam, kad viņa bija izteikusies, ka musulmaņi brucina Franciju.

Lai arī Valdrons ir visai šaubīgi noskaņots pret iespēju, ka tuvākajā nākotnē ASV šajā ziņā kaut kas varētu mainīties, interesants ir gan viņa grāmatas iznākšanas fakts, gan paša autora pamata argumenti naida runas ierobežošanai.

Valdrons uzskata, ka "sakārtotā sabiedrībā" ar faktu, ka likumi aizsargā dažādas personu brīvības, vien ir par maz, un ikvienai personai ir jābūt pārliecībai jeb drošībai, ka šāda aizsardzība "darbojas". Ikvienam jābūt apstākļiem dzīvot ar pārliecību, ka nebūs jāsaskaras ar pret sevi vērstu citu personu naidīgumu, vardarbību, diskrimināciju vai izstumšanu. "Ja sabiedrību aptraipa antisemītiski uzraksti, degoši krusti un rasistiski bukleti", šāda drošība "izgaist. Modri policisti un tieslietu sistēma vēl vienmēr iedzīvotājus var pasargāt no vardarbīgiem uzbrukumiem vai diskriminācijas", taču tiem, pret kuriem naida runa tiek vērsta, tiek laupīta pārliecība, ka viņus sabiedrībā ciena un uzskata par līdzvērtīgiem.

Arguments, ka naidīgi izteikusies vai citādi izpaudusies kāda skaitliski maznozīmīga vai ietekmes ziņā margināla sabiedrības grupiņa, pēc Valdrona ieskatiem, ir aplams. "Tieši tāpēc, ka runa ir par kopēju sabiedrisko labumu, kam piemīt ļoti vispārīgs un netiešs raksturs, pat dažiem šķietami maznozīmīgiem starpgadījumiem var būt neproporcionāli lielas sekas."

ASV ir ieviests arī īpašs apzīmējums interneta vietnēm, kas, izmantojot naida runas brīvību, pauž šim vai tam naidīgus uzskatus, – tās tiek dēvētas par naida vietnēm (hate site). Tomēr tieši ar interneta vidē sastopamajām naida izpausmēm pat ASV vismaz pagaidām nav tādas pašas skaidrības kā ar citās formās runātu, rakstītu vai vēl kā paustu naidu, un debates par to, vai uz internetu attiecināmi tie paši runas brīvības vai nebrīvības principi, kas citviet, vēl nebūt nav galā – laiku pa laikam notiek šim jautājumam veltītas Apvienoto Nāciju Organizācijas komisariāta bēgļu jautājumos atbalstītas konferences.

Interneta vide ir labvēlīga augsne dažādām naida izpausmēm, un nemaz tālu nav jāmeklē, lai pārliecinātos, ka naida runa internetā uzplaukst arī vietās, kur tā netiek uzskatīta par konstitucionālām tiesībām.

Viens no spilgtākajiem un pārdomas rosinošākajiem piemēriem ir vairāku Latvijas interneta ziņu portālu apņēmība izslēgt lasītāju komentāru pievienošanas iespēju rakstiem, kuros, piemēram, vēstīts par negadījumiem ar traģiskām sekām. Mēs visi arī lieliski zinām, kāpēc tas tiek darīts, taču ar zināšanu acīmredzot vien nav gana, jo kāds jau tos naidīgos, ļaunos un vienkārši stulbos komentārus pie ziņu rakstiem arī raksta. Izslēdzot komentārus, cietušo vai nelaiķu piemiņa un tuvinieku jūtas tiek pasargātas, taču tas nebūt nenozīmē, ka uz kādu naida izpausmi negadīsies uzrauties komentāros pie turpat līdzās publicētiem citiem ziņu rakstiem.

Piemēram:
blackdog: "pats vainīgs!!!! nebūtu ākstījies un riskējis, nebūtu nosities” (Pie raksta par bojā gājušu sportistu)
ss: "Jaanis Lipke tik smagi kljuudijaas savaa laikaa glaabjot shitos liikos degunus :(" (Pie raksta par ebreju glābēja Žaņa Lipkes muzeja atklāšanu)
xx: "tu esi galīgi stulbs" (Pie raksta par brūkošiem Daugavas krastiem)
īpaši stulbs: "Kas tā vēl par Ēbreju Rīgu, joptvajumaķ?” (Pie raksta par Rīgu kā dārgu tūrisma pilsētu) Utt.

"Labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru," rakstīja apustulis Pāvils, un laiku pa laikam man šķitis, ka naida izpausmes internetā mēdz būt tik izplatītas tieši tāpēc, ka tas ir tik vienkārši – kaut ko uzbļaut, palikt neredzamam, aizmirst, nelikties ne zinis, nedomāt. Pateikt vai izdarīt kaut ko labu laikam ir krietni vien grūtāk, un, ja godīgi, reizēm man nav ne mazākās jausmas, kas cilvēkus uz kaut ko labu vispār pamudina – katrā ziņā ne jau nu aizliegumi vai ar likumu atļauts naidīgums.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Arturs  

    2012. gada 10. jūlijā, plkst. 14:29

    Latvijā ir milzīga problēma ar naida runu. Latvijas sabiedrība ir ļoti aizspriedumaina, rasistiska, anti-semītiska un homofoba. Ļoti žēl, ka tā. Naida runa vēl ar vien tiek pieņemta kā ok un cilvēki aktīvi lieto vārdus, kuriem ir naidpilns konteksts, piemēram, n*** par tumšādainu cilvēku, ž*** par ebrejiem, pe*** par homoseksuāliem vīriešiem, u.t.t. Cilvēkus bieži tik ļoti naidpilni izlamā, bet atbildīgās institūcijas neko nedara. Pat naida noziegumi kā olu mešanu uz Baltijas praida dalībniekiem tiek klasificēta kā sīkais huligānisms, kad īstenībā tas ir konkrēts naida uzbrukums uz seksuālās dažadības pamata.

  • frankmasons  

    2012. gada 8. jūlijā, plkst. 13:49

    Draugi,jūs taču piekritīsiet,ka vieglam "heitspīčam" jābūt katras rakstošas personas bruņojumā,vai ne? Es labāk esmu neapmierināts Sokrats,nevis apmierināta cūka.Un vēl jau arī pastāv atšķirība starp "heitspīčeru" un "undermensch"jeb (lat.urkaganatum prosrum).

  • Hironims  

    2012. gada 6. jūlijā, plkst. 0:09

    Pie raksta par heiteriem, ierodas heiteris, a viņu, hrjaz, hrjaz nobano.
    Super dramaturģija, cepuri nost, kā labākajos dzeltenajos, no pirksta izzīstajos, skandālos. Bet šitais vasaras spiedīgi karstajā dienā, Rīgā, tepat mums blakām un pa īstam.
    Mēs - labticīgie, dažkārt liberāli, nekonservatīvie lasītāji paliekam konvulsēt neziņā, ko Satori autoru kolektīvs domā un kādas uzvedības paši par nepiedienīgām uzskata. Ar vērtībām nesarežģīsim.

  • Silvija  

    2012. gada 5. jūlijā, plkst. 9:57

    Bhh, atkal tauku bļodiņā iekāpts. Nenu - dzīvojiet mierīgi. Tas jūsu darbs.

  • st.  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 20:51

    runājiet, ko jūs gribat, viss viens.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Mākslinieks ir kāds, kurš rada lietas, kas cilvēkiem nav vajadzīgas.

    Quotes_down
    Endijs Vorhols

Iesakām

  • Image

    2012. gada 14. oktobrī, plkst. 23:10

    Ivars Ījabs: Nu, paldies, paldies (5)

    Īsi sakot, vajadzētu svinēt. Taču nez kādēļ negribas. Runa ir par Nobela Miera prēmiju, kura šogad ir piešķirta Eiropas Savienībai, līdz ar to – arī mums kā šīs savienības dalībvalsts pilsoņiem.

  • Image

    2013. gada 24. septembrī, plkst. 7:09

    "Satori" diskusija: Cilvēks, daba un pilsēta (5)

    Vai turēšanās pie dabas ir atavisms vai iespēja saglabāt sevī cilvēku? Tas ir jautājums, ko sev vajadzētu uzdot gan pilsētplānotājiem, gan ekoloģijas aktīvistiem, gan katram no mums, kas dzīvo sevis uzcelto pilsētas kvartālu būrī.

  • Image

    2015. gada 21. janvārī, plkst. 6:01

    Tomass Pārups: Atsedzot duļķainos psihes slāņus

    Te ir kaut kas draudīgs. Lai atturētos no jebkādas verbalitātes, šai izstādei varētu uzzīmēt shematisku zīmējumu. Katrā telpas galā atrastos komandu kapteiņi, un centrā būtu karalauks.

  • Image

    2012. gada 9. martā, plkst. 8:08

    Pauls Bankovskis: Pasaules gals ir klāt (4)

    Paši briesmīgākie murgi nebeidzas ar šausmām, bet mirdzošā jaunā pasaulē, kuru apmirdz Dieva klātbūtnes gaisma, kur plūst dzīvības ūdens un valda prieks un līksmība.

  • Image

    2015. gada 20. februārī, plkst. 6:02

    Agnese Līcīte: Kad rūgts zemeņu ievārījums (2)

    ar vīriešiem grūtāk ja tieši neiekrīt acīs un nesāk smeldzoši grauzt jāloba kā semočkas ļautiņu piebāztā tirgū citreiz kodols citreiz čaumala tukša vai pelējums gluži kā otrreiz lietotam kartona šķīvim

  • Image

    2015. gada 31. jūlijā, plkst. 6:07

    Rihards Bargais: Par nesatikšanos (5)

    Reiz kādā lauku ciematā netālu no Rīgas dzīvoja trīs geji, šis būs stāstiņš par viņiem. Un par kādu ziemas vakaru. Par nesatikšanos. Vai, ja saņem visu kopā, tad par trīs geju nesatikšanos kādā ziemas vakarā lauku ciematā netālu no Rīgas.

  • Image

    2012. gada 18. oktobrī, plkst. 8:10

    Oļģerts Kroders: 1921-2012 (4)

    Nāve ir dzīves daļa, bet, kā viņš pats teica: "Ja saproti, kas ir dzīve, atliek tikai divi varianti – vai nu smieties, vai raudāt. Un kāpēc raudāt? Tad jau labāk smieties! Katrā ziņā tas ir patīkamāk."

  • Image

    2013. gada 16. oktobrī, plkst. 8:10

    Santa Remere: Bikibuku nevar būt par daudz

    Brīžiem šķiet, ka Bikibuki patiesībā ir ļoti pārdomāts un mērķtiecīgs kulturālās izglītošanas projekts, kas sniedz smalki strukturētu ieskatu rokrakstu un stilu bagātībā, pakāpeniski palielinot sarežģītības pakāpi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis