Komentārs

Jānis Vādons: Saruna, kas turpinās

Publicējam jaunākajā "Latvju Tekstu" numurā atrodamo jaunā dzejnieka Jāņa Vādona eseju. Meklējiet "Latvju Tekstus" lielākajās grāmatnīcās, preses kioskos, veikalā-kafejnīcā "Upe" un galerijā "Istaba".

Pēc šāgada dzejas balvas nominantu lasījumiem domāju par spriegumu ļoti atšķirīgo dzejnieku balsīs, par vārdiem, kas, mēles izrunāti, nenoved nekādos galapunktos, bet spēj dzīvot un elpot tikai tā – turpceļā, pa ceļam, kad mēs izejam, pēc valodas lūkodami. Ivetas Ratinīkas maigie un skrāpējošie dzejoļi, kad dzīve noenkurojas ne tikai glāstos, bet arī vientulības bezmiegā. Spriganie Valentīna Lukaševiča teksti, kas pat izvilināja dažus latviskā atturībā slāpētus smaidus, bet es pats viegli nokļuvu Latgales mierīgo ezeru krastos un straujās pilskalnu nogāzēs. Mulsinošā Rutas Štelmaheres dzeja, kuras ikdienišķo lietu poētiskais skaistums pasaka kaut ko ļoti nozīmīgu un nevis – kā ierasts – tikai par smagajām zudības straumēm, bet par spēkavotiem, kas spēj atbrīvot no stindzinošā tvēriena. Pārsteigums, par kādu izvērtās Eduarda Aivara lasījums, kad smejoties piepeši kļuva skumji, tātad – laikam taču! – prieks var būt ne tikai virspusējs un glāsmains. Tāpēc īsais laika sprīdis, ko lasījumu vietā piepildīja valoda, šķiet, savu misiju izpildīja prefekti: teksti pērngad izdotajos krājumos nav beigti vai pabeigti – dzejnieki atšķīra grāmatas, un viss sākās vēlreiz, apliecinot ne tikai straumju sākuma un beigu nebeidzamo miju, bet arī telplaika acīmredzamo savādību, jo, Andra Ogriņa vārdiem runājot, aiz jebkā ir vēl kaut kas.

Es domāju arī par to, kas notiek patlaban. Par jaunajām grāmatām, kas faktiski jau sarakstītas un tagad gaida savu kārtu redaktora darbu rindā vai Kultūrkapitāla fonda konkursos. Zinu, ka ļoti drīz iznāks Arvja Vigula otrais krājums, ar nepacietību gaidu Ingmāras Balodes otro grāmatu, it īpaši pēc dzejnieces spožās dzejas kopas izlasīšanas kopkrājumā "Six Latvian Poets". Neseno diskusiju kontekstā, protams, neviļus jādomā arī par to, ka es labprāt redzētu aktuālo dzejas procesu aktuālajā režīmā, ko šābrīža situācija ne vien neveicina, bet pat viennozīmīgi liedz. Dažlabas ministrijas virsvadība itin daiļi lasa "paraugstundas" rakstniekiem un cer nekaunīgākos "atsēdināt", pieprasot precīzos skaitļos modelēt, kādā vīzē viena literatūras žurnāla regulāra un ilgstoša iznākšana varētu būt sabiedriski lietderīgāka nekā tā līdzšinējā epizodiskā eksistence. Tomēr gribētos uzvaicāt, vai vispirms nebūtu jāmodelē kaitīgums, ko rada pati pašreizējā kultūrpolitika – turklāt nevis kādam konkrētam māksliniekam, mūziķim vai rakstniekam X (par kuru piedevām – nelaimīgā kārtā – līdz šim neesot gan dzirdēts kā par nabagmājas klientu), bet tam riebīgi abstraktajam kopojumam, ko dēvējam par valsti un tautu. Jo pašlaik izskatās, ka attieksme arī šajā līmenī ir ne mazāk ciniska – sak, vēl taču latviski runājam, vēl taču referendumā latvieši paši Krievijas karogu mastā neuzvilka, vēl taču rakstnieki raksta (bet – kas tad šos lasa?), tad – par ko kreņķi ķert un lieki piepūlēties? Jo mums taču ir svarīgāki uzdevumi – labklājība, dienišķā maize, dažādi attīstības rādītāji un konfidenciālas sarunas ar aizdevējiem, protams, arī tautas labuma vārdā. Lai gan, ja nu mēs tomēr runātu par tautas labumu, būtu svētīgi beidzot ieraudzīt kaut vienu jēdzīgu un godīgu analīzi par patiesajiem krīzes cēloņiem un tās smaguma pakāpi, ko noteikti nevar novelt tikai uz tiem procesiem, kas stindzināja pasaules ekonomiku.

Ielikt kultūru skaitļu rāmjos ir vairāk nekā dīvaina pretenzija. Pirmajā mirklī tas var šķist ļoti mērķtiecīgs un gudrs ceļš – ieguldīt, ja spēj [at]pelnīt; atbalstīt, ja iepriekšējā vēsture apliecina vērtības noturību. Tomēr precīzo rādītāju piesaucējiem var novēlēt tikai vienu – pašiem pamest skatu atpakaļ un novērtēt tur redzamās nenoliedzamās sakarības. Viena no galvenajām – kultūrvērtības un ienesīguma proporcionalitāte visos laikos ir bijusi, labākajā gadījumā, nosacīta un epizodiska. Savukārt, ņemot vērā šo apstākli un jaunos mūsdienu nosacījumus, kuros, piemēram, dzejas konkurētspēja pastāvošajā vidē apjomīguma (un tātad ienesīguma) līmenī objektīvi ir faktiski neiespējama, nozares vadības atbildība sākas ar godīgu nostāju – vai nu skaidri atzīstam kultūrprocesu daudzveidības un kvalitātes mērauklu kā neatkarīgu vērtību, kam piedien adekvāti ieguldījumi, kuru atdeves galvenais rādītājs ir mūsu cilvēku garīgais bagātīgums, vai arī tikpat skaidri deklarējam, ka valsti interesē tikai kultūrā "izceļamā" nauda. Turklāt pirmajā variantā "ieguldījumi", protams, nedrīkst aprobežoties ar naudas atmešanu, piemēram, rakstnieku sviestmaizēm, bet ir jābūt dažādiem pasākumiem, kas veicina kultūras piesātinājuma kāpumu ne tikai jaunrades pusē, bet arī patēriņa, pieprasījuma pusē. Kultūras devuma saskatīšana tikai tās tiešajā noietā ir apbrīnojama un šokējoša šaurpierība. Mums un mūsu valstij noteikti veiksies labāk arī biznesā, zinātnē un citās jomās, ja tajās darbosies intelektuāļi visplašākajā nozīmē. Jo jautājums nav par grāvju esamību vai neesamību, bet par redzesloku, kas var novērst iekrišanas neizbēgamību. Te nāk prātā zīmīgais fragments no Aleksandra Pjatigorska raksta "Piezīmes par "metafizisko situāciju"", kurā viņš atceras šādu gadījumu: "Kāds draugs, kas dzīvoja Anglijā, man prasīja, vai šābrīža metafiziskās idejas Krievijā ir tiešām būtiskas. Es viņam atbildēju – protams, nav gan, bet jau pats fakts, ka šodienas Krievijā vispār pastāv metafiziskas idejas, ir ļoti interesants."*

Atceros, pirmajos dzejas lasījumos, kuros pats piedalījos, biju sarūgtināts par uzkrītoši tukšajām klausītāju rindām. Neba tajā ziņā, ka, re, kāpēc gan tie dumjie cilvēki nenāk paklausīties manus smukos dzejolīšus, bet tāpēc, ka piepildījuma un prieka sajūta būtu lielāka, ja dzejas piedzīvojumā varētu dalīties ar citiem. Man vienmēr ir šķitis, ka t. s. kultūra jeb faktiski viena tās izpausmes daļa – māksla, teātris, kino, mūzika, literatūra – ir vistiešākajā mērā saistīta ar baudu, baudījumu. It īpaši dzeja, aiz kuras plīvuriem nekad neslēpjas viena vien valoda vai viena vien pasaule. Dzeja nav vienkārši jautājums vai atbilde. Visupirms tas ir aicinājums: sniegties, ielūkoties, ieklausīties. Tu pats nevari pieskarties. Pieskaras tev. No tā arī visa lielā vilkme – sniegties, lai izjustu tuvošanos.

Viss tieši no tā: attālināšanās, iegrimšana, lai pietuvotos. Kā nobēgot dziļi mežā, pie briežiem. Līdzi tikai petroleja un lampa. Klaigājošas naktis. Vientulība. Daži rīti, kas atnes ēdienu un slepenas zīmītes. Atgriešanās, izniršana. Un saruna turpinās. Semiotiķi uzskata, ka kultūra ir saziņa, kurā cilvēkus vieno kopēja zīmju (un to jēgas) izpratne. Tāpēc sarunas uzturēšanas iespēja šeit, tagad un nemitīgi noteikti ir svarīga ne tikai kā mūsu atbildība vai pienākums, bet kā dabisks nosacījums, lai mēs paši sev joprojām paliktu vērtīgi un interesanti.

___________
* Alexander Piatigorsky. Remarks on the ‘Metaphysical Situation’. Kontinent 1. The Alternative Voice of Russia and Eastern Europe. André Deutsch Ltd., London, 1974., 51. lp.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • agnese kr.  

    2012. gada 7. jūlijā, plkst. 15:38

    kā var būt tik jauns cilvēks ar tik vecmodīgu domāšanu.

  • bella  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 22:15

    bravo kailajai par dedzīgumu,par šo čīkstētāju un ņaudētāju nolikšanu pie vietas. visu cieņu! tiešām,cik var malt
    vienu un to pašu, ķengāties līdz nelabumam,lamājot citus un sevi noniecinot līdz pašcieņas zudumam.vaina taču pašos,ne valstī!

  • kailajai  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 19:54

    ko visus pamāci? ko tad pati esi paveikusi - tikusi galā ar savu sadzīvīti? UN? kam tas interesē? kad kaut ko reāli izdarīsi, tad ziņo. uzraksti pati eseju un iesniedz

  • kailajai  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 19:50

    tu kā parasti savā neloģiskajā stilā - vislaik pati kritizē valsti, bet kad to dara citi, tad nez kādēļ tā bābiski un tendenciozi iekaisti

  • ak šī kultūra  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 19:13

    no autora mutes skan tik pārspīlēti pareizi

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Alkohols, iespējams, ir cilvēka lielākais ienaidnieks, taču Bībele mums māca mīlēt savus ienaidniekus.

    Frenks Sinatra

Iesakām

  • 2013. gada 1. martā, plkst. 3:03

    Ilmārs Šlāpins: Starp rindiņām lasi, starp rindiņām (6)

    Pašas dziedātājas izskats un uzvedība radīja baumas par neārstējamu slimību vai atkarību no amfetamīniem. Taču viņas popularitāte un ietekme uz krievu populāro mūziku sasniedza vēl nebijušus augstumus.

  • 2015. gada 28. maijā, plkst. 6:05

    Diskusija: RTU ēka kā Latvijas Pēckara un mūsdienu mākslas muzejs (5)

    28. aprīlī notika publiska diskusija par Rīgas Tehniskās universitātes ēkas pārbūvi par Latvijas Pēckara un mūsdienu mākslas muzeju. Piedāvājam jums iepazīties ar šajā sarunā izteiktajiem viedokļiem.

  • 2013. gada 13. jūnijā, plkst. 7:06

    Katrīna Rudzīte: Starp sapni un izvēli (1)

    Romānā ir daudz nāves, kas kaut kādā mērā ir ārkārtīgi iederīgi un iedarbīgi, nāve, jo īpaši tāda, kas ir slepkavības vai pašnāvības rezultāts uztur spriegumu un pasvītro nepieciešamību un grūtības kļūt par sevi.

  • 2015. gada 30. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Izklausās diezgan kreisi... (9)

    Vispār jau mums noderētu viena kārtīga kreisi orientēta partija – kaut vai tāpēc, lai noteicošā robežšķirtne starp partijām nebūtu orientēšanās uz vēlētāju etnisko piederību.

  • 2013. gada 9. maijā, plkst. 2:43

    Uzvaras dienas dzeja (11)

    Kas viņiem pateica priekšā pareizās klišejas un lozungus? Kā viņiem ienāca prātā iepīt klabošās rīmēs erotisku kaismi, dziedot par mīlu pret Staļinu, jūsmojot par krievu karavīra automātu vai uzbudinoties no domas par balsošanu butaforiskajās padomju vēlēšanās?

  • 2014. gada 11. jūlijā, plkst. 6:07

    Raimonds Jaks: Pasaka par Gastonu un Vijolīti

    Mēslu bija vairāk, kā vajag. Katru dienu tie krājās no jauna un bija jāved tālāk no mājām. Jau no kūts uzbūvēšanas laikiem tos dzina, kā šīs jomas profesionāļi sauc mēslu izvešanu, uz pļavu aiz aploka.

  • 2013. gada 23. jūlijā, plkst. 7:07

    Anna Auziņa: Kur palikt māksliniekam jeb rezidences Latvijā (2)

    Mākslinieki, kā zināms, ir kaprīzi ļaudis un ne vienmēr spēj radīt ierastajos mājas apstākļos. Viņiem mēdz traucēt ģimene, naudas darbi un pasākumi. Reizēm viņi traucē sev paši.

  • 2015. gada 27. jūnijā, plkst. 6:06

    Ērika Bērziņa: Kādēļ pūķim trīs krāsainas acis?

    Mīklu minēšana vispār ir laba lieta, to praktizējuši jau senie latvieši, tumšos ziemas vakaros sēžot pie skalu uguns, un mācību procesā mīklu minēšanu izmanto arī pedagogi – gan bērnudārzos, gan sākumskolā.



Kultūras Ministrija
vkkf