Komentārs

Jānis Vādons: Saruna, kas turpinās

Publicējam jaunākajā "Latvju Tekstu" numurā atrodamo jaunā dzejnieka Jāņa Vādona eseju. Meklējiet "Latvju Tekstus" lielākajās grāmatnīcās, preses kioskos, veikalā-kafejnīcā "Upe" un galerijā "Istaba".

Pēc šāgada dzejas balvas nominantu lasījumiem domāju par spriegumu ļoti atšķirīgo dzejnieku balsīs, par vārdiem, kas, mēles izrunāti, nenoved nekādos galapunktos, bet spēj dzīvot un elpot tikai tā – turpceļā, pa ceļam, kad mēs izejam, pēc valodas lūkodami. Ivetas Ratinīkas maigie un skrāpējošie dzejoļi, kad dzīve noenkurojas ne tikai glāstos, bet arī vientulības bezmiegā. Spriganie Valentīna Lukaševiča teksti, kas pat izvilināja dažus latviskā atturībā slāpētus smaidus, bet es pats viegli nokļuvu Latgales mierīgo ezeru krastos un straujās pilskalnu nogāzēs. Mulsinošā Rutas Štelmaheres dzeja, kuras ikdienišķo lietu poētiskais skaistums pasaka kaut ko ļoti nozīmīgu un nevis – kā ierasts – tikai par smagajām zudības straumēm, bet par spēkavotiem, kas spēj atbrīvot no stindzinošā tvēriena. Pārsteigums, par kādu izvērtās Eduarda Aivara lasījums, kad smejoties piepeši kļuva skumji, tātad – laikam taču! – prieks var būt ne tikai virspusējs un glāsmains. Tāpēc īsais laika sprīdis, ko lasījumu vietā piepildīja valoda, šķiet, savu misiju izpildīja prefekti: teksti pērngad izdotajos krājumos nav beigti vai pabeigti – dzejnieki atšķīra grāmatas, un viss sākās vēlreiz, apliecinot ne tikai straumju sākuma un beigu nebeidzamo miju, bet arī telplaika acīmredzamo savādību, jo, Andra Ogriņa vārdiem runājot, aiz jebkā ir vēl kaut kas.

Es domāju arī par to, kas notiek patlaban. Par jaunajām grāmatām, kas faktiski jau sarakstītas un tagad gaida savu kārtu redaktora darbu rindā vai Kultūrkapitāla fonda konkursos. Zinu, ka ļoti drīz iznāks Arvja Vigula otrais krājums, ar nepacietību gaidu Ingmāras Balodes otro grāmatu, it īpaši pēc dzejnieces spožās dzejas kopas izlasīšanas kopkrājumā "Six Latvian Poets". Neseno diskusiju kontekstā, protams, neviļus jādomā arī par to, ka es labprāt redzētu aktuālo dzejas procesu aktuālajā režīmā, ko šābrīža situācija ne vien neveicina, bet pat viennozīmīgi liedz. Dažlabas ministrijas virsvadība itin daiļi lasa "paraugstundas" rakstniekiem un cer nekaunīgākos "atsēdināt", pieprasot precīzos skaitļos modelēt, kādā vīzē viena literatūras žurnāla regulāra un ilgstoša iznākšana varētu būt sabiedriski lietderīgāka nekā tā līdzšinējā epizodiskā eksistence. Tomēr gribētos uzvaicāt, vai vispirms nebūtu jāmodelē kaitīgums, ko rada pati pašreizējā kultūrpolitika – turklāt nevis kādam konkrētam māksliniekam, mūziķim vai rakstniekam X (par kuru piedevām – nelaimīgā kārtā – līdz šim neesot gan dzirdēts kā par nabagmājas klientu), bet tam riebīgi abstraktajam kopojumam, ko dēvējam par valsti un tautu. Jo pašlaik izskatās, ka attieksme arī šajā līmenī ir ne mazāk ciniska – sak, vēl taču latviski runājam, vēl taču referendumā latvieši paši Krievijas karogu mastā neuzvilka, vēl taču rakstnieki raksta (bet – kas tad šos lasa?), tad – par ko kreņķi ķert un lieki piepūlēties? Jo mums taču ir svarīgāki uzdevumi – labklājība, dienišķā maize, dažādi attīstības rādītāji un konfidenciālas sarunas ar aizdevējiem, protams, arī tautas labuma vārdā. Lai gan, ja nu mēs tomēr runātu par tautas labumu, būtu svētīgi beidzot ieraudzīt kaut vienu jēdzīgu un godīgu analīzi par patiesajiem krīzes cēloņiem un tās smaguma pakāpi, ko noteikti nevar novelt tikai uz tiem procesiem, kas stindzināja pasaules ekonomiku.

Ielikt kultūru skaitļu rāmjos ir vairāk nekā dīvaina pretenzija. Pirmajā mirklī tas var šķist ļoti mērķtiecīgs un gudrs ceļš – ieguldīt, ja spēj [at]pelnīt; atbalstīt, ja iepriekšējā vēsture apliecina vērtības noturību. Tomēr precīzo rādītāju piesaucējiem var novēlēt tikai vienu – pašiem pamest skatu atpakaļ un novērtēt tur redzamās nenoliedzamās sakarības. Viena no galvenajām – kultūrvērtības un ienesīguma proporcionalitāte visos laikos ir bijusi, labākajā gadījumā, nosacīta un epizodiska. Savukārt, ņemot vērā šo apstākli un jaunos mūsdienu nosacījumus, kuros, piemēram, dzejas konkurētspēja pastāvošajā vidē apjomīguma (un tātad ienesīguma) līmenī objektīvi ir faktiski neiespējama, nozares vadības atbildība sākas ar godīgu nostāju – vai nu skaidri atzīstam kultūrprocesu daudzveidības un kvalitātes mērauklu kā neatkarīgu vērtību, kam piedien adekvāti ieguldījumi, kuru atdeves galvenais rādītājs ir mūsu cilvēku garīgais bagātīgums, vai arī tikpat skaidri deklarējam, ka valsti interesē tikai kultūrā "izceļamā" nauda. Turklāt pirmajā variantā "ieguldījumi", protams, nedrīkst aprobežoties ar naudas atmešanu, piemēram, rakstnieku sviestmaizēm, bet ir jābūt dažādiem pasākumiem, kas veicina kultūras piesātinājuma kāpumu ne tikai jaunrades pusē, bet arī patēriņa, pieprasījuma pusē. Kultūras devuma saskatīšana tikai tās tiešajā noietā ir apbrīnojama un šokējoša šaurpierība. Mums un mūsu valstij noteikti veiksies labāk arī biznesā, zinātnē un citās jomās, ja tajās darbosies intelektuāļi visplašākajā nozīmē. Jo jautājums nav par grāvju esamību vai neesamību, bet par redzesloku, kas var novērst iekrišanas neizbēgamību. Te nāk prātā zīmīgais fragments no Aleksandra Pjatigorska raksta "Piezīmes par "metafizisko situāciju"", kurā viņš atceras šādu gadījumu: "Kāds draugs, kas dzīvoja Anglijā, man prasīja, vai šābrīža metafiziskās idejas Krievijā ir tiešām būtiskas. Es viņam atbildēju – protams, nav gan, bet jau pats fakts, ka šodienas Krievijā vispār pastāv metafiziskas idejas, ir ļoti interesants."*

Atceros, pirmajos dzejas lasījumos, kuros pats piedalījos, biju sarūgtināts par uzkrītoši tukšajām klausītāju rindām. Neba tajā ziņā, ka, re, kāpēc gan tie dumjie cilvēki nenāk paklausīties manus smukos dzejolīšus, bet tāpēc, ka piepildījuma un prieka sajūta būtu lielāka, ja dzejas piedzīvojumā varētu dalīties ar citiem. Man vienmēr ir šķitis, ka t. s. kultūra jeb faktiski viena tās izpausmes daļa – māksla, teātris, kino, mūzika, literatūra – ir vistiešākajā mērā saistīta ar baudu, baudījumu. It īpaši dzeja, aiz kuras plīvuriem nekad neslēpjas viena vien valoda vai viena vien pasaule. Dzeja nav vienkārši jautājums vai atbilde. Visupirms tas ir aicinājums: sniegties, ielūkoties, ieklausīties. Tu pats nevari pieskarties. Pieskaras tev. No tā arī visa lielā vilkme – sniegties, lai izjustu tuvošanos.

Viss tieši no tā: attālināšanās, iegrimšana, lai pietuvotos. Kā nobēgot dziļi mežā, pie briežiem. Līdzi tikai petroleja un lampa. Klaigājošas naktis. Vientulība. Daži rīti, kas atnes ēdienu un slepenas zīmītes. Atgriešanās, izniršana. Un saruna turpinās. Semiotiķi uzskata, ka kultūra ir saziņa, kurā cilvēkus vieno kopēja zīmju (un to jēgas) izpratne. Tāpēc sarunas uzturēšanas iespēja šeit, tagad un nemitīgi noteikti ir svarīga ne tikai kā mūsu atbildība vai pienākums, bet kā dabisks nosacījums, lai mēs paši sev joprojām paliktu vērtīgi un interesanti.

___________
* Alexander Piatigorsky. Remarks on the ‘Metaphysical Situation’. Kontinent 1. The Alternative Voice of Russia and Eastern Europe. André Deutsch Ltd., London, 1974., 51. lp.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • agnese kr.  

    2012. gada 7. jūlijā, plkst. 15:38

    kā var būt tik jauns cilvēks ar tik vecmodīgu domāšanu.

  • bella  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 22:15

    bravo kailajai par dedzīgumu,par šo čīkstētāju un ņaudētāju nolikšanu pie vietas. visu cieņu! tiešām,cik var malt
    vienu un to pašu, ķengāties līdz nelabumam,lamājot citus un sevi noniecinot līdz pašcieņas zudumam.vaina taču pašos,ne valstī!

  • kailajai  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 19:54

    ko visus pamāci? ko tad pati esi paveikusi - tikusi galā ar savu sadzīvīti? UN? kam tas interesē? kad kaut ko reāli izdarīsi, tad ziņo. uzraksti pati eseju un iesniedz

  • kailajai  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 19:50

    tu kā parasti savā neloģiskajā stilā - vislaik pati kritizē valsti, bet kad to dara citi, tad nez kādēļ tā bābiski un tendenciozi iekaisti

  • ak šī kultūra  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 19:13

    no autora mutes skan tik pārspīlēti pareizi

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Laba izglītība nav tas, ko tu esi iemācījies, un pat ne tas, ko tu zini. Laba izglītība ir spēja atšķirt to, ko tu zini, no tā, ko tu nezini.

    Quotes_down
    Anatols Franss

Iesakām

  • Image

    2013. gada 6. februārī, plkst. 7:01

    Ilze Stikāne: "Ka tik kas nenotiek!" jeb cenzūra bērnu grāmatās (8)

    Cenzūra ir krasā pretrunā ar vispārēju tendenci pasaules bērnu un jaunatnes literatūrā – runāt ar bērniem un pusaudžiem par visu, arī par smagām sociālām problēmām un sāpīgiem pārdzīvojumiem, piemēram, bezdarbu, nabadzību, alkoholismu, narkomāniju, vardarbību, karu, vientulību, nāvi.

  • Image

    2012. gada 19. jūnijā, plkst. 8:33

    Brigita Zelča: Bet varbūt ar mākslu nav jāpelna nauda? (29)

    Ar to, ko daru patlaban, – es to varu pārdot kādam muzejam, bet diez vai viņi pirks. Jautājums, vai ar mākslu ir jāpelna nauda? Varbūt nav jāpelna. Varbūt ir jāpelna nauda un jātērē mākslai?

  • Image

    2013. gada 25. septembrī, plkst. 7:09

    Armands Znotiņš: Ziemeļu skaņumāksla Vīnes komponistu ielokā

    Vijolnieces priekšnesumu raksturoja trausla, trīsuļojoša graciozitāte, kas brīžiem pārauga dramatiskos akcentos, citkārt – plūstošās kantilēnās, taču vienmēr saglabāja gan toņa izteiksmīgumu, gan muzikālās domas mērķtiecīgumu.

  • Image

    2013. gada 28. februārī, plkst. 8:02

    Pauls Bankovskis: Izskatās, ka nekas nenotiek (14)

    Ir bijušas visādas filmas par rakstniekiem – ne viena vien par Šekspīru, par Virdžīniju Vulfu un Airisu Mērdoku, par Trūmenu Kapoti un Ernestu Hemingveju, par Sergeju Jeseņinu un Fjodoru Dostojevski, pat par Raini. Parasti tās vieno kāds kopīgs trūkums.

  • Image

    2012. gada 2. jūnijā, plkst. 10:06

    Ilmārs Šlāpins: Kad tu aizej (13)

    Te esmu es, bet te – cits priekšmets. Cits cilvēks. Daudz cilvēku. Cilvēku pūlis. Gājēji uz ielas, un tevis nav to vidū. Es skatos uz garām ejošajiem cilvēkiem un neko neredzu. Es neredzu tevi.

  • Image

    2012. gada 5. decembrī, plkst. 6:57

    Dace Šteinberga: Divpadsmit kraukļi (24)

    Istabas vidū uz gara ozolkoka galda pretī vienādām gaļas bļodām sēdēja divpadsmit vienādi kraukļi. Satvēra gaļas gabalu knābī, pameta gaisā, atvēra knābi platāk un norija.

  • Image

    2013. gada 18. janvārī, plkst. 8:01

    Alise Joste: Tas ir vienīgais veids, kā es spēju būt (1)

    Man nav tādas sajūtas, ka kaut kur būtu jāskrien, ka kaut ko varētu nokavēt. Man pat dažbrīd liekas, ka es varētu būt tāda, kurai bija viens albums un viss. Un vairs nekad.

  • Image

    2013. gada 16. septembrī, plkst. 1:09

    Jānis Streičs: Īstā dzīve ir līdz četrpadsmit gadiem (1)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem - arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv