Domas

Pauls Bankovskis: Seriālā domāšana

Kādreiz, kad tikko bija parādījušies pirmie VHS videomagnetofoni, to īpašnieki mēdza rīkot nelegālus filmu seansus. Nelegāli tie nebija, kā tagad varētu iedomāties, autortiesību pārkāpuma dēļ, bet gan tāpēc, ka tobrīd jau čākstēt sākušajai padomju varai vēl vienmēr gribējās kontrolēt, kādas filmas pilsoņi dabū redzēt. Un bojeviki ar Stalloni, šausmenes, Benija Hila komēdijas un porņuki pilnīgi noteikti nebija ieteicamo un vēlamo filmu sarakstos.

Taču, lai vai kāds būtu šo seansu repertuārs, parasti tos vienoja kāda kopēja iezīme. Ja vien neiejaucās milicija, neiztrenkāja skatītājus un neatņēma gan filmas, gan magnetofonu, skatīšanās varēja ilgt cauru nakti, bet dažkārt pat vēl ilgāk. Vienā paņēmienā un faktiski bez atelpas tika noskatītas vismaz piecas, sešas pilnmetrāžas filmas.

Tehnoloģijas ir mainījušās, taču pazīstu vairākus entuziastus, kas filmas līdzīgi

skatās vēl šobaltdien. Tomēr uzdrošinos domāt, ka vēl vairāk ir tādu, kas līdzīgā režīmā mēdz skatīties televīzijas seriālus un sērijfilmas. Pati seriāla būtība – pa sērijai nedēļā vai kādā īsākā laika posmā, – šādi tiek apieta, jo seriālu skatīšanās parasti tiek iesākta no iepriekšējās, aiziepriekšējās, aizaiziepriekšējās sezonas. Lai nonāktu līdz sezonai, kas tiek demonstrēta patlaban, un līdz punktam, ko iezīmē pēdējā redzētā sērija un nepacietīga nākamās gaidīšana, vēl ir krietni daudz sēriju. Sērijas, kas sākotnēji tikušas radītas, lai vienu vēstījumu vai vienā vēstījumā savītus vairākus stāstus stāstītu un rādītu pa mazam gabaliņam reizi nedēļā vairāku mēnešu garumā, tādējādi ir iespējams noskatīties krietni vien "saspiestākā" laikā – pa trim, četrām, piecām sērijām vakarā, līdz galva dulla.

"Troņu spēles", "Bordžu dzimta", "Dauntonas abatija", "Šerloks", "Impērija uz pāļiem" un daudzas citas sērijfilmas par nerimtīgu apspriešanas un pārdomu vielu ir kļuvušas lielā mērā tieši šāda skatīšanās ieraduma dēļ. Jā, protams, visbiežāk ieraduma pamatā ir iespēja seriālus iegūt nelegāli, taču par pirātismu būs citā sērijā.

Interesants šajā "jauno seriālu" popularitātes vilnī ir jau plaši apspriestais TV filmu "nopietniskošanās" fenomens. Kamēr Holivudā arvien vairāk un vairāk aizraujas ar komiksu un zīmēto romānu ekranizācijām vai vienas un tās pašas idejas neskaitāmiem uzlējumiem vienas kinosezonas laikā, televīzijas studijās arī par nebūt ne niecīgiem budžetiem top šķietami krietni vien saturīgāki stāsti. Mēģinot šo parādību kaut kā izskaidrot, parasti kā arguments tiek minēts tieši kino pagrimums un pārtapšana ar 3D brillēm skatāmā lunaparkā, kur par galveno emocionālu pārdzīvojumu avotu bieži vien izmantota dažādu priekšmetu lidināšana "skatītāja virzienā".

Retāk uzmanība pievērsta tik šķietami acīmredzamai seriālu un pilnmetrāžas filmu atšķirībai kā laiks.

Šķiet, tas bija Džeimss Džoiss, kas reiz rakstīja, ka dzeja ir visacumirklīgākā no literatūras formām, jo iemieso dzejnieka tūlītējas reakcijas uz apkārtnē vai sevī notiekošo. Prozas teksts jau paredz šo reakciju noslīpēšanu un sakārtošanu; drāma, kurā tas viss ir ne vien noslīpēts, bet, varētu pat sacīt, sistematizēts, uzlūkojama par objektīvai realitātei vistuvāko izpausmes formu.

Daudzus gadu desmitus TV seriāli – lai piedod man dzejnieki un visi pārējie – savā īslaicīgumā un acumirklīgumā bija tāda kā skatāmā dzeja, nu, labi, saistītu īso stāstu krājumi. Toties kino, lai arī katra filma parasti bija nožēlojamu pusotru, divas stundas gara, pretendēja uz "garo" strukturēto stāstu stāstīšanu. Ekranizēt romānu? Skaidrs, ka tas jādara kino, ne jau TV seriālā, vai ne?

Šis "nopietnības monopols" lielā mērā atgādina īsā stāsta žanra un romānu attiecības. Lai arī zināms, ka ne katrs romāna autors ir spējīgs uzrakstīt jēdzīgu īso stāstu (šādos gadījumos parasti tiek runāts par "formas meistarību" un tamlīdzīgām lietām), gan rakstniekiem, gan izdevējiem ir skaidrs, ka stāstu krājumus lasītāji nemaz tik labi nepērk. Labāk pērk romānus.

Es nebūt neuzskatu, ka tā būtu kaut kāda pret izcilajiem īsā stāsta formas meistariem vērsta izdevēju sazvērestība. Īsajiem stāstiem tradicionāli vislabāk piestāv būt periodisko žurnālu lappusēs, bet, iepakoti krājumos, tie sāk atgādināt glītā kastītē iesaiņotu visu "Slepeno lietu" sēriju izdevumu DVD formātā. Savukārt romāns – un to droši vien zinās ikviens, kas kādreiz ir aizrāvies ar kaut viena romāna lasīšanu, – tieši tāpēc jau arī ir romāns, ka ievelk tevi tekstā līdz pat ausīm, un nevis uz vienu vai pāris stundām, bet varbūt pat uz visu nakti, vairākiem vakariem, dienām.

Mēģināt šādu vēstījuma formu iespiest pilnmetrāžas filmas rāmī ir, iespējams, viena no absurdākajām 20. gadsimta idejām, un par to lieliski var pārliecināties, palasot rakstnieku atmiņas par savu romānu ekranizācijas gaitu – kaut vai Džona Faulza atmiņas par "Franču leitnanta sievietes" scenārija tapšanu un uzņemšanu filmā.

Ja noveli (piemēram, "Nāves ēnā" vai "Nāvi Venēcijā") filmā pārvērst vēl var ar godu, ķeršanās pie lieliem romāniem allaž draudējusi ar nepatikšanām – kaut vai ar nepieciešamību taisīt vairāku sēriju pilnmetrāžas filmu (teiksim, "Vējiem līdzi"). Skatītāji šādos gadījumos parasti secina ko tādu: "Nu, jā, filma jau tā, tīri neko, bet tik laba kā grāmata vienalga nav."

Tādējādi ideja par garu vēstījumu – vienalga, vai tas būtu romāna apjoma detektīvstāsts vai senu dievu gaitām veltīts eps, – stāstīšanu TV sēriju formātā, manuprāt, ir likumsakarīga un savā ziņā turpina kādreiz izplatīto, bet nu jau pamirušo ieradumu romānus publicēt un lasīt avīžu turpinājumos.

Līdz Latvijai šī atskārta gan vismaz pagaidām nav nonākusi. Pašu veidotie TV seriāli drīzāk atgādina īslaicīgus un tūliņ pat tālāk nodotus realitātes acumirkļus, tādu sadzīvisku televīzijas dzeju vai lirisku īsprozu. Vienā seriālā darbojas ticīga ģimene privātmājā, otrā kaut kāda ģimene vai ģimenes dzīvo daudzdzīvokļu mājā, trešajā ģimene vai ģimenes mudžinās pa provinces viesnīcu. Droši vien izskaidrojums tam meklējams mūsu dzejiskajās dvēselēs un dzejnieku pārsvarā pār visiem citiem – palūk, pat dokumentālais kino mums daudzus gadus bijis poētisks, nevis sakārtots un... serializējams.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • @gajputns  

    2012. gada 15. septembrī, plkst. 16:44

    latviešiem derētu vēl šāds seriāls :) http://tekstiteatrim.wordpress.com/2012/09/15/xfiles/

  • viengabalā skatītājs  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 15:00

    Pauls uzrakstījis ne visu iespējamo vērtīgo par šo pamatoto tēmu, novērojumu, faktu.

    Seriālus jāskatās viengabalā, jo tos uzņem viengabalā un to var just tad kad skatās visu sezonu.

  • aija  

    2012. gada 2. jūlijā, plkst. 19:24

    nuja, var just, ka tu neskaties serialus viena gabala :)

  • nuja  

    2012. gada 2. jūlijā, plkst. 17:16

    Tā arī nesapratu, ar ko jārēķinās, seriālus skatoties vienā gabalā bez pārtraukumiem starp sērijām - vai tas ko maina uztverē, lasījumā; vai tas ko dod vai ņem salīdzinājumā ar seriāla autoru iecerēto saskaldīto piegājienu.

  • asd  

    2012. gada 1. jūlijā, plkst. 15:55

    Noteikti jāredz Breaking Bad.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Dzīve būtu traģiska, ja vien tā nebūtu tik smieklīga.

    Stīvens Hokings

Iesakām

  • 2015. gada 23. martā, plkst. 6:03

    Ivars Ījabs: Tepat, pie piramīdas (6)

    Ja pāriem ļaus nelaulāties, bet reģistrēt partnerattiecības, tas graus laulības institūciju. Šis arguments līdzinās apgalvojumam, ka motociklu atļaušana apdraudēs automašīnu statusu.

  • 2016. gada 7. janvārī, plkst. 11:12

    Nora: Par "Lupatiņiem" un dzīvi

    Nora ir viena no bērniem, kas piedalījās animācijas studijas "Atom Art" īsfilmu cikla "Lupatiņi" jauno sēriju veidošanā – viņa ierunāja balsi Zeķītei jeb Sockie angļu valodā.

  • 2014. gada 21. oktobrī, plkst. 6:10

    Armands Znotiņš: Iedvesmojošs ieskats skaņas arhitektūrā

    Okjungas Lī uzstāšanās sniedza paraugu tam, kā no dažiem motīviem tiek uzbūvēta visaptveroša mākslinieciska struktūra, kur katrā no šajā procesā sastaptajiem impulsiem mūziķes intuīcija ieraudzījusi tur ietvertās iespējas.

  • 2012. gada 31. oktobrī, plkst. 10:10

    Mišels Bauenss: Nākotnes modelis - partnervalsts? (4)

    Koleģiālražošana ir atkarīga no visai dārgas sadarbības infrastruktūras. Bez finansējuma serveru uzturēšanai nebūtu nekādas Vikipēdijas, un bez līdzīga atbalsta sistēmas nebūtu arī bezmaksas programmatūras.

  • 2014. gada 1. augustā, plkst. 7:08

    Agrita Grīnvalde: Mijkrēšļa pelēkais zvērs (2)

    Mēs skrienam pa šaurām un savādām takām, peldus šķērsojam upi. Viss aizvien vairāk kā sapnis, kā šķitums. Jau drīz vairs nepazīstu savas rokas.

  • 2013. gada 18. martā, plkst. 7:03

    Pauls Bankovskis: Ich bin ein Berliner

    Iesākumā jau tie bija tikai nelieli kodumi un skrāpējumi, drusku izraustīts apmatojums, taču pamazām vien zobu pēdas un nagu atstātās rētas kļuva dziļākas, sekoja visdažādākie plīsumi un sarāvumi.

  • 2012. gada 12. decembrī, plkst. 3:12

    Anna Auziņa: Spalvas (37)

    Mēs šausmināmies par Āfrikas meiteņu apgraizīšanu, par ķīnietēm, kas notinušas kājas, un kādreizējām augumu deformējošām korsetēm, taču tajā pašā laikā pie mums jaunas sievietes vairs nevar iedomāties, kā iztiktu bez vaksācijas.

  • 2016. gada 9. martā, plkst. 5:27

    Bārbala Simsone: Jaunība, sārtais asins trauks

    Šis ir stāsts par to, kas jau iepriekš ticis salauzts un nekad nevar tikt salabots; stāsts par to, kā ir dzīvot ilūziju ziepju burbulī, ilgojoties pēc tā plīšanas un tomēr saplīstot reizē ar to.



Kultūras Ministrija
vkkf