Domas

Pauls Bankovskis: Seriālā domāšana

Kādreiz, kad tikko bija parādījušies pirmie VHS videomagnetofoni, to īpašnieki mēdza rīkot nelegālus filmu seansus. Nelegāli tie nebija, kā tagad varētu iedomāties, autortiesību pārkāpuma dēļ, bet gan tāpēc, ka tobrīd jau čākstēt sākušajai padomju varai vēl vienmēr gribējās kontrolēt, kādas filmas pilsoņi dabū redzēt. Un bojeviki ar Stalloni, šausmenes, Benija Hila komēdijas un porņuki pilnīgi noteikti nebija ieteicamo un vēlamo filmu sarakstos.

Taču, lai vai kāds būtu šo seansu repertuārs, parasti tos vienoja kāda kopēja iezīme. Ja vien neiejaucās milicija, neiztrenkāja skatītājus un neatņēma gan filmas, gan magnetofonu, skatīšanās varēja ilgt cauru nakti, bet dažkārt pat vēl ilgāk. Vienā paņēmienā un faktiski bez atelpas tika noskatītas vismaz piecas, sešas pilnmetrāžas filmas.

Tehnoloģijas ir mainījušās, taču pazīstu vairākus entuziastus, kas filmas līdzīgi

skatās vēl šobaltdien. Tomēr uzdrošinos domāt, ka vēl vairāk ir tādu, kas līdzīgā režīmā mēdz skatīties televīzijas seriālus un sērijfilmas. Pati seriāla būtība – pa sērijai nedēļā vai kādā īsākā laika posmā, – šādi tiek apieta, jo seriālu skatīšanās parasti tiek iesākta no iepriekšējās, aiziepriekšējās, aizaiziepriekšējās sezonas. Lai nonāktu līdz sezonai, kas tiek demonstrēta patlaban, un līdz punktam, ko iezīmē pēdējā redzētā sērija un nepacietīga nākamās gaidīšana, vēl ir krietni daudz sēriju. Sērijas, kas sākotnēji tikušas radītas, lai vienu vēstījumu vai vienā vēstījumā savītus vairākus stāstus stāstītu un rādītu pa mazam gabaliņam reizi nedēļā vairāku mēnešu garumā, tādējādi ir iespējams noskatīties krietni vien "saspiestākā" laikā – pa trim, četrām, piecām sērijām vakarā, līdz galva dulla.

"Troņu spēles", "Bordžu dzimta", "Dauntonas abatija", "Šerloks", "Impērija uz pāļiem" un daudzas citas sērijfilmas par nerimtīgu apspriešanas un pārdomu vielu ir kļuvušas lielā mērā tieši šāda skatīšanās ieraduma dēļ. Jā, protams, visbiežāk ieraduma pamatā ir iespēja seriālus iegūt nelegāli, taču par pirātismu būs citā sērijā.

Interesants šajā "jauno seriālu" popularitātes vilnī ir jau plaši apspriestais TV filmu "nopietniskošanās" fenomens. Kamēr Holivudā arvien vairāk un vairāk aizraujas ar komiksu un zīmēto romānu ekranizācijām vai vienas un tās pašas idejas neskaitāmiem uzlējumiem vienas kinosezonas laikā, televīzijas studijās arī par nebūt ne niecīgiem budžetiem top šķietami krietni vien saturīgāki stāsti. Mēģinot šo parādību kaut kā izskaidrot, parasti kā arguments tiek minēts tieši kino pagrimums un pārtapšana ar 3D brillēm skatāmā lunaparkā, kur par galveno emocionālu pārdzīvojumu avotu bieži vien izmantota dažādu priekšmetu lidināšana "skatītāja virzienā".

Retāk uzmanība pievērsta tik šķietami acīmredzamai seriālu un pilnmetrāžas filmu atšķirībai kā laiks.

Šķiet, tas bija Džeimss Džoiss, kas reiz rakstīja, ka dzeja ir visacumirklīgākā no literatūras formām, jo iemieso dzejnieka tūlītējas reakcijas uz apkārtnē vai sevī notiekošo. Prozas teksts jau paredz šo reakciju noslīpēšanu un sakārtošanu; drāma, kurā tas viss ir ne vien noslīpēts, bet, varētu pat sacīt, sistematizēts, uzlūkojama par objektīvai realitātei vistuvāko izpausmes formu.

Daudzus gadu desmitus TV seriāli – lai piedod man dzejnieki un visi pārējie – savā īslaicīgumā un acumirklīgumā bija tāda kā skatāmā dzeja, nu, labi, saistītu īso stāstu krājumi. Toties kino, lai arī katra filma parasti bija nožēlojamu pusotru, divas stundas gara, pretendēja uz "garo" strukturēto stāstu stāstīšanu. Ekranizēt romānu? Skaidrs, ka tas jādara kino, ne jau TV seriālā, vai ne?

Šis "nopietnības monopols" lielā mērā atgādina īsā stāsta žanra un romānu attiecības. Lai arī zināms, ka ne katrs romāna autors ir spējīgs uzrakstīt jēdzīgu īso stāstu (šādos gadījumos parasti tiek runāts par "formas meistarību" un tamlīdzīgām lietām), gan rakstniekiem, gan izdevējiem ir skaidrs, ka stāstu krājumus lasītāji nemaz tik labi nepērk. Labāk pērk romānus.

Es nebūt neuzskatu, ka tā būtu kaut kāda pret izcilajiem īsā stāsta formas meistariem vērsta izdevēju sazvērestība. Īsajiem stāstiem tradicionāli vislabāk piestāv būt periodisko žurnālu lappusēs, bet, iepakoti krājumos, tie sāk atgādināt glītā kastītē iesaiņotu visu "Slepeno lietu" sēriju izdevumu DVD formātā. Savukārt romāns – un to droši vien zinās ikviens, kas kādreiz ir aizrāvies ar kaut viena romāna lasīšanu, – tieši tāpēc jau arī ir romāns, ka ievelk tevi tekstā līdz pat ausīm, un nevis uz vienu vai pāris stundām, bet varbūt pat uz visu nakti, vairākiem vakariem, dienām.

Mēģināt šādu vēstījuma formu iespiest pilnmetrāžas filmas rāmī ir, iespējams, viena no absurdākajām 20. gadsimta idejām, un par to lieliski var pārliecināties, palasot rakstnieku atmiņas par savu romānu ekranizācijas gaitu – kaut vai Džona Faulza atmiņas par "Franču leitnanta sievietes" scenārija tapšanu un uzņemšanu filmā.

Ja noveli (piemēram, "Nāves ēnā" vai "Nāvi Venēcijā") filmā pārvērst vēl var ar godu, ķeršanās pie lieliem romāniem allaž draudējusi ar nepatikšanām – kaut vai ar nepieciešamību taisīt vairāku sēriju pilnmetrāžas filmu (teiksim, "Vējiem līdzi"). Skatītāji šādos gadījumos parasti secina ko tādu: "Nu, jā, filma jau tā, tīri neko, bet tik laba kā grāmata vienalga nav."

Tādējādi ideja par garu vēstījumu – vienalga, vai tas būtu romāna apjoma detektīvstāsts vai senu dievu gaitām veltīts eps, – stāstīšanu TV sēriju formātā, manuprāt, ir likumsakarīga un savā ziņā turpina kādreiz izplatīto, bet nu jau pamirušo ieradumu romānus publicēt un lasīt avīžu turpinājumos.

Līdz Latvijai šī atskārta gan vismaz pagaidām nav nonākusi. Pašu veidotie TV seriāli drīzāk atgādina īslaicīgus un tūliņ pat tālāk nodotus realitātes acumirkļus, tādu sadzīvisku televīzijas dzeju vai lirisku īsprozu. Vienā seriālā darbojas ticīga ģimene privātmājā, otrā kaut kāda ģimene vai ģimenes dzīvo daudzdzīvokļu mājā, trešajā ģimene vai ģimenes mudžinās pa provinces viesnīcu. Droši vien izskaidrojums tam meklējams mūsu dzejiskajās dvēselēs un dzejnieku pārsvarā pār visiem citiem – palūk, pat dokumentālais kino mums daudzus gadus bijis poētisks, nevis sakārtots un... serializējams.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • @gajputns  

    2012. gada 15. septembrī, plkst. 16:44

    latviešiem derētu vēl šāds seriāls :) http://tekstiteatrim.wordpress.com/2012/09/15/xfiles/

  • viengabalā skatītājs  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 15:00

    Pauls uzrakstījis ne visu iespējamo vērtīgo par šo pamatoto tēmu, novērojumu, faktu.

    Seriālus jāskatās viengabalā, jo tos uzņem viengabalā un to var just tad kad skatās visu sezonu.

  • aija  

    2012. gada 2. jūlijā, plkst. 19:24

    nuja, var just, ka tu neskaties serialus viena gabala :)

  • nuja  

    2012. gada 2. jūlijā, plkst. 17:16

    Tā arī nesapratu, ar ko jārēķinās, seriālus skatoties vienā gabalā bez pārtraukumiem starp sērijām - vai tas ko maina uztverē, lasījumā; vai tas ko dod vai ņem salīdzinājumā ar seriāla autoru iecerēto saskaldīto piegājienu.

  • asd  

    2012. gada 1. jūlijā, plkst. 15:55

    Noteikti jāredz Breaking Bad.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ja tu dzirdi iekšēju balsi, kas saka – "tu nevari gleznot" – , sāc gleznot par katru cenu. Un šī balss apklusīs.

    Vinsents van Gogs

Iesakām

  • 2015. gada 2. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Ar naudu vien nepietiks (1)

    Kas ar tiem uzņēmuma "Rīgas satiksme" braucamajiem tur patiesībā notika, vairs nav tik būtiski, toties "nosēdās", ka "nanotehnoloģijas" ir kaut kas šaubīgs, piemērots blēdību piesegšanai.

  • 2014. gada 1. jūlijā, plkst. 6:06

    Dāvis Sīmanis: Režisors ir vienīgais, kurš saprot, kas īsti notiek

    Mēs tikāmies ar režisoru Dāvi Sīmani, lai parunātu par kino profesionālajiem trikiem, dzimšanas vietas ietekmi uz personības veidošanos un to, kuras labās filmas ir sliktas.

  • 2016. gada 19. oktobrī, plkst. 6:04

    Anete Ašmane: Divi orķestri, divi solisti

    Septembra otrajā pusē klasiskās mūzikas interesenti pakāpeniski atsāka regulāri mērot ierasto ceļu uz Lielo ģildi un citām koncertvietām, ar ko jāsamierinās, kamēr Rīga nav tikusi pie kvalitatīvas akustiskās koncertzāles.

  • 2016. gada 20. aprīlī, plkst. 6:31

    Kārlis Vērpe: Tūkstošiem (bēgļu) stāstu divās nedēļās (7)

    Ko ikviens no mums var iesākt, lai palīdzētu risināt migrācijas krīzi? Ārkārtīgi būtiski ir domāt un runāt – iesaistīties diskusijās ar radiem, draugiem, paziņām, kolēģiem, mēģinot pārstāvēt līdzsvarotu un iecietīgu skatījumu uz tēmu.

  • 2015. gada 14. augustā, plkst. 6:08

    Ulvis Zirnis: Ansels un Glorija (1)

    šeit viss smird, un es neeju no mājām, es lieki atceros tavus greizos smaidus, spēlējot monopolu tie padsmit gadu, uz kuriem tu uzstāj mūsu sarunās un tavās vēstulēs

  • 2016. gada 12. februārī, plkst. 6:18

    Svens Kuzmins: Kad svētais karš būs uzvarēts (3)

    "Homoseksuālisms ir slimība, un slimības ir jāārstē, nevis jācenšas ar tām aplipināt pēc iespējas vairāk cilvēku un bērnu. Nez kāpēc kašķa un tuberkulozes gadījumā tas ir pilnīgi pašsaprotami."

  • 2016. gada 1. septembrī, plkst. 6:54

    Satori aptauja: Ko gaidām no rudens sezonas? (5)

    Īsi pirms rudens un arī jaunās kultūras sezonas iestāšanās aptaujājām vairākus Latvijas sabiedrībā zināmus cilvēkus, lai noskaidrotu, kurus šīs sezonas kultūras notikumus viņi gaida visvairāk.

  • 2016. gada 5. maijā, plkst. 5:53

    Aiga Dzalbe: Trijatā par Visumu

    Jaunā Rīgas teātra uzvedums "Īsumā par Visumu" kopējā klāstā iezīmējas ar līdz šim nemanītu pretenziju izglītot, paplašināt bērnu redzesloku dabaszinātņu jomā.



Kultūras Ministrija
vkkf