Domas

Pauls Bankovskis: Seriālā domāšana

Kādreiz, kad tikko bija parādījušies pirmie VHS videomagnetofoni, to īpašnieki mēdza rīkot nelegālus filmu seansus. Nelegāli tie nebija, kā tagad varētu iedomāties, autortiesību pārkāpuma dēļ, bet gan tāpēc, ka tobrīd jau čākstēt sākušajai padomju varai vēl vienmēr gribējās kontrolēt, kādas filmas pilsoņi dabū redzēt. Un bojeviki ar Stalloni, šausmenes, Benija Hila komēdijas un porņuki pilnīgi noteikti nebija ieteicamo un vēlamo filmu sarakstos.

Taču, lai vai kāds būtu šo seansu repertuārs, parasti tos vienoja kāda kopēja iezīme. Ja vien neiejaucās milicija, neiztrenkāja skatītājus un neatņēma gan filmas, gan magnetofonu, skatīšanās varēja ilgt cauru nakti, bet dažkārt pat vēl ilgāk. Vienā paņēmienā un faktiski bez atelpas tika noskatītas vismaz piecas, sešas pilnmetrāžas filmas.

Tehnoloģijas ir mainījušās, taču pazīstu vairākus entuziastus, kas filmas līdzīgi

skatās vēl šobaltdien. Tomēr uzdrošinos domāt, ka vēl vairāk ir tādu, kas līdzīgā režīmā mēdz skatīties televīzijas seriālus un sērijfilmas. Pati seriāla būtība – pa sērijai nedēļā vai kādā īsākā laika posmā, – šādi tiek apieta, jo seriālu skatīšanās parasti tiek iesākta no iepriekšējās, aiziepriekšējās, aizaiziepriekšējās sezonas. Lai nonāktu līdz sezonai, kas tiek demonstrēta patlaban, un līdz punktam, ko iezīmē pēdējā redzētā sērija un nepacietīga nākamās gaidīšana, vēl ir krietni daudz sēriju. Sērijas, kas sākotnēji tikušas radītas, lai vienu vēstījumu vai vienā vēstījumā savītus vairākus stāstus stāstītu un rādītu pa mazam gabaliņam reizi nedēļā vairāku mēnešu garumā, tādējādi ir iespējams noskatīties krietni vien "saspiestākā" laikā – pa trim, četrām, piecām sērijām vakarā, līdz galva dulla.

"Troņu spēles", "Bordžu dzimta", "Dauntonas abatija", "Šerloks", "Impērija uz pāļiem" un daudzas citas sērijfilmas par nerimtīgu apspriešanas un pārdomu vielu ir kļuvušas lielā mērā tieši šāda skatīšanās ieraduma dēļ. Jā, protams, visbiežāk ieraduma pamatā ir iespēja seriālus iegūt nelegāli, taču par pirātismu būs citā sērijā.

Interesants šajā "jauno seriālu" popularitātes vilnī ir jau plaši apspriestais TV filmu "nopietniskošanās" fenomens. Kamēr Holivudā arvien vairāk un vairāk aizraujas ar komiksu un zīmēto romānu ekranizācijām vai vienas un tās pašas idejas neskaitāmiem uzlējumiem vienas kinosezonas laikā, televīzijas studijās arī par nebūt ne niecīgiem budžetiem top šķietami krietni vien saturīgāki stāsti. Mēģinot šo parādību kaut kā izskaidrot, parasti kā arguments tiek minēts tieši kino pagrimums un pārtapšana ar 3D brillēm skatāmā lunaparkā, kur par galveno emocionālu pārdzīvojumu avotu bieži vien izmantota dažādu priekšmetu lidināšana "skatītāja virzienā".

Retāk uzmanība pievērsta tik šķietami acīmredzamai seriālu un pilnmetrāžas filmu atšķirībai kā laiks.

Šķiet, tas bija Džeimss Džoiss, kas reiz rakstīja, ka dzeja ir visacumirklīgākā no literatūras formām, jo iemieso dzejnieka tūlītējas reakcijas uz apkārtnē vai sevī notiekošo. Prozas teksts jau paredz šo reakciju noslīpēšanu un sakārtošanu; drāma, kurā tas viss ir ne vien noslīpēts, bet, varētu pat sacīt, sistematizēts, uzlūkojama par objektīvai realitātei vistuvāko izpausmes formu.

Daudzus gadu desmitus TV seriāli – lai piedod man dzejnieki un visi pārējie – savā īslaicīgumā un acumirklīgumā bija tāda kā skatāmā dzeja, nu, labi, saistītu īso stāstu krājumi. Toties kino, lai arī katra filma parasti bija nožēlojamu pusotru, divas stundas gara, pretendēja uz "garo" strukturēto stāstu stāstīšanu. Ekranizēt romānu? Skaidrs, ka tas jādara kino, ne jau TV seriālā, vai ne?

Šis "nopietnības monopols" lielā mērā atgādina īsā stāsta žanra un romānu attiecības. Lai arī zināms, ka ne katrs romāna autors ir spējīgs uzrakstīt jēdzīgu īso stāstu (šādos gadījumos parasti tiek runāts par "formas meistarību" un tamlīdzīgām lietām), gan rakstniekiem, gan izdevējiem ir skaidrs, ka stāstu krājumus lasītāji nemaz tik labi nepērk. Labāk pērk romānus.

Es nebūt neuzskatu, ka tā būtu kaut kāda pret izcilajiem īsā stāsta formas meistariem vērsta izdevēju sazvērestība. Īsajiem stāstiem tradicionāli vislabāk piestāv būt periodisko žurnālu lappusēs, bet, iepakoti krājumos, tie sāk atgādināt glītā kastītē iesaiņotu visu "Slepeno lietu" sēriju izdevumu DVD formātā. Savukārt romāns – un to droši vien zinās ikviens, kas kādreiz ir aizrāvies ar kaut viena romāna lasīšanu, – tieši tāpēc jau arī ir romāns, ka ievelk tevi tekstā līdz pat ausīm, un nevis uz vienu vai pāris stundām, bet varbūt pat uz visu nakti, vairākiem vakariem, dienām.

Mēģināt šādu vēstījuma formu iespiest pilnmetrāžas filmas rāmī ir, iespējams, viena no absurdākajām 20. gadsimta idejām, un par to lieliski var pārliecināties, palasot rakstnieku atmiņas par savu romānu ekranizācijas gaitu – kaut vai Džona Faulza atmiņas par "Franču leitnanta sievietes" scenārija tapšanu un uzņemšanu filmā.

Ja noveli (piemēram, "Nāves ēnā" vai "Nāvi Venēcijā") filmā pārvērst vēl var ar godu, ķeršanās pie lieliem romāniem allaž draudējusi ar nepatikšanām – kaut vai ar nepieciešamību taisīt vairāku sēriju pilnmetrāžas filmu (teiksim, "Vējiem līdzi"). Skatītāji šādos gadījumos parasti secina ko tādu: "Nu, jā, filma jau tā, tīri neko, bet tik laba kā grāmata vienalga nav."

Tādējādi ideja par garu vēstījumu – vienalga, vai tas būtu romāna apjoma detektīvstāsts vai senu dievu gaitām veltīts eps, – stāstīšanu TV sēriju formātā, manuprāt, ir likumsakarīga un savā ziņā turpina kādreiz izplatīto, bet nu jau pamirušo ieradumu romānus publicēt un lasīt avīžu turpinājumos.

Līdz Latvijai šī atskārta gan vismaz pagaidām nav nonākusi. Pašu veidotie TV seriāli drīzāk atgādina īslaicīgus un tūliņ pat tālāk nodotus realitātes acumirkļus, tādu sadzīvisku televīzijas dzeju vai lirisku īsprozu. Vienā seriālā darbojas ticīga ģimene privātmājā, otrā kaut kāda ģimene vai ģimenes dzīvo daudzdzīvokļu mājā, trešajā ģimene vai ģimenes mudžinās pa provinces viesnīcu. Droši vien izskaidrojums tam meklējams mūsu dzejiskajās dvēselēs un dzejnieku pārsvarā pār visiem citiem – palūk, pat dokumentālais kino mums daudzus gadus bijis poētisks, nevis sakārtots un... serializējams.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • @gajputns  

    2012. gada 15. septembrī, plkst. 16:44

    latviešiem derētu vēl šāds seriāls :) http://tekstiteatrim.wordpress.com/2012/09/15/xfiles/

  • viengabalā skatītājs  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 15:00

    Pauls uzrakstījis ne visu iespējamo vērtīgo par šo pamatoto tēmu, novērojumu, faktu.

    Seriālus jāskatās viengabalā, jo tos uzņem viengabalā un to var just tad kad skatās visu sezonu.

  • aija  

    2012. gada 2. jūlijā, plkst. 19:24

    nuja, var just, ka tu neskaties serialus viena gabala :)

  • nuja  

    2012. gada 2. jūlijā, plkst. 17:16

    Tā arī nesapratu, ar ko jārēķinās, seriālus skatoties vienā gabalā bez pārtraukumiem starp sērijām - vai tas ko maina uztverē, lasījumā; vai tas ko dod vai ņem salīdzinājumā ar seriāla autoru iecerēto saskaldīto piegājienu.

  • asd  

    2012. gada 1. jūlijā, plkst. 15:55

    Noteikti jāredz Breaking Bad.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Ja nebūtu mūzikas, šī pasaule būtu kļūda.

    Quotes_down
    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • Image

    2014. gada 26. februārī, plkst. 3:02

    Reinis Lazda: Psihologs un ētika (28)

    Sieviešu izcilību dažādās jomās bieži apgrūtina tie gadi, kas veltīti bērnu audzināšanai, kā arī dažādu viestururudzīšu pašpārliecinātā, bet aizspriedumos, ne zināšanās balstītā pļāpāšana.

  • Image

    2013. gada 7. novembrī, plkst. 1:00

    Edvards Hiršs: Kāpēc cilvēki raksta dzeju (11)

    Sliktas dzejas rakstīšana nav noziegums. Tā nav slepkavība. Tā var būt nepatīkama, to var nevēlēties dzirdēt, var gribēt, lai tā apklustu, tomēr es nedomāju, ka tā nomāktu labu dzeju. Laba dzeja izdzīvos.

  • Image

    2014. gada 23. oktobrī, plkst. 6:10

    Baiba Petrenko: Jauki ļaudis (2)

    "Jauki ļaudis" nav monolīts darbs, kurā visas tēmas savijas vienā stingrā bizē, aiz kuras turoties var uzkāpt tornī pie daiļavas. Tās drīzāk pavīd un atkal izzūd, atklājas smalki un viegli, dažbrīd rupji un riebīgi.

  • Image

    2015. gada 9. februārī, plkst. 6:02

    Pauls Bankovskis: Nogalināt arābu (3)

    Nu jau kādu laiku par vēlamāko sabiedrības iekārtojumu tiek uzskatīta demokrātija (ar to saprotot ne vien valstu politisko iekārtu, bet pat elementāru lēmumu pieņemšanu uzņēmumu sapulcēs un visur kur citur.

  • Image

    2015. gada 16. janvārī, plkst. 6:01

    Gints Dreimanis: Māksla ir pilnīgs štrunts (1)

    mēs staigājam līdz kļūstam par daļu no pilsētas arhitektūras mūsu vārdiem vairs nav lielo burtu tie klejos apkārt uzrakstīti uz garām braucošajām vēja karietēm

  • Image

    2014. gada 31. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Grēkā krišana (1)

    Šorīt sāp divkārtīgi, jo naktī es mīlēju kādu vīrieti un naktī kāds vīrietis mīlēja mani. Naktī es biju padevīga. Ne miņas no ierastā aizdomīguma, ne miņas no ierastā visa pārējā. Es uzticējos, lai gan man nav ne jausmas, kā tas ir jādara.

  • Image

    2012. gada 8. augustā, plkst. 7:56

    Vestards Šimkus: Tas nav obligāti – būt vecam (13)

    Brāmss lielāko vairumu savu skaņdarbu sarakstīja jaunībā. Šūberts nomira manā vecumā. Tā ir jaunības radīta mūzika. Tās ir jauna cilvēka emocijas. Kāds tam sakars ar vecumu? Es tiešām nesaprotu.

  • Image

    2013. gada 13. februārī, plkst. 8:02

    Ingmārs Freimanis: Piedod, Dievs (35)

    Izmantojot bērniem piemītošo uzticību un paļāvību un pasniedzot viņiem reliģiskos priekšstatus kā patiesus, indivīdam uz visu mūžu var tikt atņemta iespēja justies brīvi un skatīties uz pasauli atvērti, nebaidoties no Visuma saimnieka soda.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis